Stāsti

IV.

Nakts joņoja aulekšiem; vakars aiztrauca projām; aiz klintīm plandīja viņa daudzkrāsainā, skrienot sa­plosītā apmetņa sārtās driskas ar gaišzilu apmalo­jumu. Krastmalā, šūpojās sudrabainas miglas lēveri, ūdens tumsa, ugunīgais saulrieta spārns meta ēnu pa­klājus, zeme kļuva domīga, putni apklusa.

Bija bezvējš, jūras viļņi vēlās smagi kā paēdis ka­ķis; airi tikai uz mirkli salīgoja tā laisko muguru. Ajans bez steigas attālinājās no šonera. Laiva peldēja smagā gaitā, to dzina uz priekšu arvien gausāki grū­dieni.

«Degļa» siluets gandrīz saplūda ar tumšo krasta joslu, tikai snaudošajās debesīs melnēja daļa rāju un stengu, apakšā biezēja tumsa. Gaišas ūdens mirgas te uzdzirkstīja, te atkal nodzisa. Minūtes piecas aizritēja pilnīgā klusumā — pēdējais tumsas uzbrukums visu noslīcināja. Ajans izņēma no laivas sarūsējušu dzelzs lukturi, iededzināja to, aptvēra stāvokli un strauji pa­grieza pa kreisi.

Aizkvēpušo izliekto stiklu rūsganā gaisma šūpoda­mās apspīdēja ūdeni, airus un daļu no izplatījuma, bet tālākā apkārtne nu kļuva pavisam melna kā akla apakšzemes upes grota. Ajans airēja uz jūras šau­rumu, šad un tad palūkodamies zvaigznēs. Viņš ne­steidzās: bezvēja klusums selgā acīmredzot solīja ne­traucētu braukšanu, — bet viņš turējās krasta tuvumā. Pēc kāda laika maza zvaigznīte labajā pusē izmeta zelta adatiņu un noslēpās aiz krasta kraujas; tas no­zīmēja, ka laiva iebraukusi jūras šaurumā.

Ajans piecēlās kājās un, elpu aizturējis, kādu laiku ieklausījās. No labās puses nāca silta, smacīga purva puvuma dvaka, tumsas aizsegā slēpto zaļo dārgumu indīgo izgarojumu dvesma; 'tikko manāmi švīkstēja smiltis, uzņemdamas miegaino paisumu. Krasti bija pavisam tuvu. Ajans apsēdās. Tagad viņš brauca cauri līča vārtiem, pagriezdamies uz šauruma ziemeļu pusi. Priekšā pāris jūdžu attālumā pletās okeāns, aiz mu­guras atradās šaura sprauga, ko ieskāva salas un kontinenta ķīļi. Jūras šauruma gultne, ko bija izgrau­zušas zemūdens straumes, pazemes spēki un vētras viļņu sprādzieni, kas sašūpoja jūras dzelmi līdz pa­šiem pamatiem, bija kā šaha galdiņš ar pašā spēles karstumā izvietotām figūrām. Lote šeit sasniedza gan pāris pēdu, gan ievērojamu dziļumu; dienu rāmā laikā te varēja redzēt rifu adatas un zobus; šaurums šādā laikā atgādināja plēsīgi atvērtu muti. Kā lieliem, tā maziem kuģiem te tikt cauri nozīmēja to pašu, ko pār­lēkt pāri baznīcas tornim. Gan airim, gan ķīlim pieņe­mams ūdens bija gar kraujo ziemeļu krastu: šīs joslas platums tomēr bija apšaubāms fregatei.

Precizējis virzienu, Ajans sāka airēt vienmērīgi, ne­piepūloties. Viņu apņēma dižens vientulīgs klusums. Tumsa bārstīja noslēpumainus margojumus, tās dzī­lēs ņirbēja pelēki, sirmi plankumi; luktura rūsganā gaisma nespēja atvairīt tumsu un neredzamā izplatī­juma smagumu; vāji apgaismotajā, bezgalīgajā un baismīgajā ūdenī drūzmējās bezjēdzīgi tēli. Ajans cī­nījās ar bailēm, vienmuļu domu uzplūdi turēja viņu mokošā saspringtībā, un melnajā gaisa telpas sienā ņirbēja pēdējo dienu notikumu ainas, acumirklīgas kā sapņa drumslas. Viņš raudzījās, domāja, un pēkšņi viņa tumšajām noslēpumainajām acīm atklājās bez­galīgs tukšums, kas sažņaudza sirdi. Viņš sajuta telpu, visapkārt bija neredzami iegruvumi: iemigušā okeāna seja cēlās pret zenītu un ar bezdibeņa saltumu biedēja domas. Viņš nodrebēja. Klusumā auga augumā tāla, gari stiepta duna, it kā apvārsnis būtu sācis rēkt; tumsu sagrāba neizprotams satraukums, ausīs sāka džinkstēt spējš asiņu pieplūdums. Viss ap­klusa.

Tā, protams, bija dzirdes halucinācija. Ajans pie­cēlās kājās, atkal apsēdās, viņu smacēja nost bailes, un viņš iekliedzās. Viņa balss, skanīgi atsizdamās pret ūdeni, nokāva rēgus. Viss ieguva parastos mērogus, mierīgi čīkstēja duļļi, no kreisās puses vilka silta krasta vēsmiņa. Kādu brīdi Ajanam vēl bija jādomā par astoņikājiem ar zaļām fosforiskām acīm; par zivīm, kas līdzīgas spokainām parādībām vai murgainam sapnim; par gigantiskiem narvaliem, rajām, kas ir tik pretīgas kā gļetainas gaļas spilveni. Bet tie jau bija pēdējie iztēles krampji. Viņš nolika airus, pievirzīja sev tuvāk lukturi un izņēma sievietes portretu.

Gaisma šaudījās, mainīja krāsas, kustināja ēnas, un šķita, ka svešās meitenes sejā mainās vaibsti un viņa uzsmaida Ajanam. Viņš iesmējās; un viss — laiva, airi, lukturis, bise, kas bija noslēpta laivā, — viņam likās apbrīnojami labs un dārgs. Iebāzis por­tretu kabatā, Ajans vēl kādu laiku to redzēja tikpat skaidri kā tad, kad tas bija rokā. Un, kā jau tas bieži mēdz būt, kad dvēselē uzreiz saceļas neskaitāmas bal­sis — sarežģīts mirkļa spilgtums, — viņu pārņēma spēcīga, neizskaidrojama līksme. Viņš pietrūkās kā­jās, juzdams nevaldāmu tieksmi kustēties, pacēla airi virs galvas un trakā ātrumā sāka to griezt. «Z-vi-u-kš … ž-vi-u-kš … ž-vi-u-kš…» — žviukstēja gaiss; laiva klunkstēdama šūpojās no vieniem sāniem uz otriem. Ajans apsēdās, nolika airi, visa viņa seja smaidīja, acis spīdēja aiz satraukuma.

— Kādēļ tik kluss? — viņš smiedamies skaļi sacīja pats sev. — Jūra, kliedz!

Krasta atbalss smagi iedūcās un apklusa. Ajanu pārņēma vēlēšanās nopurināt klusumu kā nopurina miegu. Ieklausīdamies savā balsī, viņš skaļi sacīja:

— Es braucu, braucu! Viens pats!

Laiva bija pietuvojusies krastam, — pār Ajana galvu pārkārās zaru- velve. Viņš tvarstīja zarus, un lapas neskanīgi nočabēja virs ūdens. Un atkal Ajanam šķita, ka viņu pieveic klusums. Tad pirmie prātā iešā- vušies izsaucieni no kuģa ikdienas pāršalca pār jūras šaurumu un apklusa kā izbiedētu nakts putnu spārni.

— Ei! Visi uz klāja! Pievilkt falles! Brasēt! Rēvēt! Visi savās vietās! Sagatavot āķus!

Viņš apklusa, apsēdās, paņēma airus un spēcīgi tos trieca pret ūdeni, bāls no slepenām, kvēlām domām, bezkaunīgām kā izvarotāja skūpsts.