Stāsti

III

Sākumā saruna bija parasta, bet pamazām pārgāja interesantākās sliedēs.

— Jūs, Stil, esat sliņķis, — teica Konseils. — Vienā bedrē izgrābāt dažus tūkstošus mārciņu un apmierinā­jāties. Vai jūs savus dimantus pārdevāt?

— Sen jau, — Stils mierīgi atbildēja, — bet nav vēlēšanās vēl kaut ko tādu uzsākt. Atradnes man iepa­tikās kā jaunums.

— Bet tagad?

— Esmu jaunienācējs šai zemē. Tā man ir baisma un brīnišķīga. Gaidu, kad un pie kā mana iekšējā balss mani aicinās.

— Ka jūs esat īpaša veidojuma cilvēks, es jau ievē­roju mūsu pagājušajā sarunā, — teica Konseils. — Starp citu, otrā dienā pēc tās sarunas man iznāca tikties ar mednieku Pelegrinu. Viņš ieguvis daudz zi­loņkaula viņpus upes, kādas piecdesmit jūdzes no šejienes, mežu vidū, bet meži taču tik ļoti valdzina jūsu sirdi. Viņš man pastāstīja par interesantu parā­dību. Meža vidū paceļoties neliels plato, kur atro­doties tīkama cilvēku mītne. So mītni varot uziet pavi­sam nejauši, jo krāšņo tropisko biezokni tās pustumsā šķērsojot augsta baļķu siena, kura veidojot ēku mu­gurpusi, bet to ārējās fasādes izejot uz iekšēju dārzu, kas esot pilns puķu. Viņš tur nodzīvojis vienu dienu un sastapis nelielo koloniju jau pievakarē. Viņš izdzir- dis ģitāras skaņas. Pārsteigts — jo tur taču varēja būt tikai mežs, tikai mežs un uz visām pusēm vismaz četrpadsmit dienu gājiena apkaimē nebijis pat nēģeru apmetnes — Pelegrins devies skaņu virzienā un atra­dis siltu uzņemšanu. Tur dzīvojot septiņas dzimtas, visas cieši saistītas vienādām gaumēm un mīlestību uz ziedošo pamestību, — lielāku pamestību šajos gan­drīz nepieejamos biezokņos, protams, grūti esot iedo­māties. Interesants kontrasts ar pilnīgi kulturālu dzīves veidu un māju iekārtu bijusi šo tuksneša robinsonu nodarbošanās — medības. Viņi nodar­bojoties vienīgi ar medībām, bet medījumus ar lai­vām nogādājot Tankosā, kur ir rūpalu aģenti, un mainot tos pret visu vajadzīgo, pat elektriskajām spuldzēm.

Kā viņi tur gadījušies, kā nokļuvuši, kā iekārtoju­šies? Par to Pelegrins neuzzinājis. Viena diena ir tik­pat kā magnēzija uzliesmojums drupās, — kaut kas satverts, bet pats būtiskākais varbūt palicis nepama­nīts. Taču pūles bijušas lielas. Skaisti, griezumiem rotāti balkoni, ziedoši vīteņaugi starp logiem ar zilām un violetām markīzēm, lauvas āda, klavieres un līdzās tām bise, melnīgsnēji bezrūpīgi bērni ar bezbailīgām pasaku varoņu acīm, snaidras skaistas meičas ar re­volveri kabatā un grāmatu pie pagalvja un mednieki ar ērgļa skatienu, — ko jums vēl?! Licies, ka šie cil­vēki sapulcējušies, lai dziedātu. Un Pelegrins it īpaši skaidri atcerējās pirmo iespaidu, kas šķitis kā klusa glezniņa: šaura eja starp baļķu sienām, pa kreisi — maza roka māj no balkona, priekšā — saule un paradīze.

Jums, protams, būs gadījies pārlaist nakti svešā ģimenē. Apkārtējā dzīve jums rit garām kā valdzinošs fragments, kā no nelasītas grāmatas izrauta lappuse. Pazib kāda meitenes vai večiņas seja, bet pati būtne vakarīgajā skatuvē nav parādījusies; jūsu dzirdi skar īpaša, par kaut ko jums nezināmu ritoša saruna, bet jūs to nesaprotat. Savas jūtas jūs attieci­nāt uz parādībām un lietām, par kurām zināt tikai to, ka tās devušas jums patvērumu. Jūs neesat iegājis šajā dzīvē, un tādēļ tā jums šķiet sevišķas poēzijas apdvesta. Tā tas bija arī ar Pelegrinu.

Stils vērīgi klausījās, raudzīdamies Konseilam tieši acīs.

— Es to visu redzu, — viņš vienkārši pateica, — tas ir vērienīgi. Vai nav tā?

— Jā, — sacīja Vebers, — jā.

— Jā, — apstiprināja Harts.

— Neizsakāmas jūtas pārņem, — domīgi saviļņots turpināja Stils, — bet kā man bijusi taisnība! Kur dzīvo Pelegrins?

— O, viņš ar karavāni izbrauca uz Oho.

Stils novilka ar pirkstu pa galdu taisnu līniju, sā­kumā lēnītiņām, bet tad ātri, it kā kaut ko notrauk­dams.

— Kā to vietu sauc? — viņš vaicāja. — Kā Peleg­rins to atradis?

— Tuksneša sirds, — teica Konseils. — Viņš to uzgājis taisnā līnijā starp Kordonbrinas un Bana ezeru. Vai tā bija, Hart?

— Jā gan.

— Vēl kāds sīkums, — ieminējās Vebers, kodīdams lūpu, — Pelegrins minēja tramplīnu — vienpusēju no­gāzi uz ziemeļiem, kura slīpi šķērsojusi viņa ceļu. Mednieks, meklēdams savējos, kas viņu jau noturē­juši par bojā gājušu, lai gan viņu bija tikai apdul­linājis krītošs koks, gājis visu laiku uz dienvidiem.

— Un nogāze pāriet tajā plato?

Stils ar visu ķermeni pagriezās pret Veberu.

Vebers tad sniedza dažus topogrāfiskus norādīju­mus, tik precīzus, ka Konseils brīdinoši paskatījās uz viņu, uzsvilpodams: «Kur steidzies, skaistulīt, vēl saule uzlēkusi nav…» Tomēr nekas briesmīgs ne­notika.

Stils visu noklausījās un vairāk reižu pameta ar galvu savu silto mājienu. Pēc tam viņš negaidīti aši piecēlās, un skatiens, viņam atvadoties, atgādināja no miega atmodušos. Viņš nemanīja, cik uzmanīgi katru viņa kustību tvarsta sešas vērīgas vienaldzīgu cil­vēku acis. Vispār, pēc Stila ārienes grūti bija noprast, ko viņš doma, — tas bija cilvēks ar sarežģītām kustī­bām.

— No kurienes jums, — Konseils vaicāja Veberam,

— tik droša pārliecība par nezināmo, šī vietas pazī­šana?

— Pena ekspedīcijas pārskats. Un mana atmiņa.

— Labi. Nu bet kas būs tālāk?

— Tā ir viņa darīšana, — smiedamies teica Vebers,

— bet, cik es pazīstu cilvēkus … Vispār, nedēļas bei­gās mēs laižamies.

Gaismu durvīs šķērsoja ēna. Durvīs stāvēja Stils.

— Atgriezos atpakaļ, bet iekšā neiešu, — viņš ātri runāja. — Es izlasīju uz jahtas sāniem ostu. Kon­seils—Melburna, bet vēl…

— Flagstrīta 2, — Konseils tādā pašā garā atbil­dēja. — Un …

— Viss, pateicos. Stils nozuda.

— Tas laikam izdosies, — Harts aukstasinīgi pa­teica, kad klusēšana ikvienam no viņiem kaut ko pauda citādi. — Un viņš jūs atradīs.

— Ko?

— Tādi nepiedod.

— Nieki, — bilda Konseils. — Dzīve ir īsa. Bet pa­saule — liela.