Stāsti

III

Vēl nebija nošķindējis ceturtās pusstundas sitiens, kad visi sastājās uz kvarterklāja. Atnesa Pedu; viņa ķermenis, cieši iešūts brezentā, izskatījās pēc milzīga sasieta roņa. Līķi novietoja uz dē|a, ko lietoja miroņu nogremdēšanai, atvēra bortu — un īpatnējais jūrnieku zārks klusi slīdēja pa klāju, ar kājām uz ūdens pusi. Dēlis, ko pieturēja trīs matroži, sašūpojās un apstājās; starp Peda kāju pēdām, cieši pie tām piesiets, melnēja svina klucis. Okeāns bija rāms; virs ūdens peldēja baltgalvji jūras ērgļi, turēdamies krasta tuvumā un ar spalgiem gari stieptiem kliedzieniem piepildīdami

tuksnesīgo zemes klusumu. Harvejs, cepuri noņēmis, piegāja pie līķa, un tūdaļ visu pavadītāju rokas tvēra pie galvas, atklājot saules svelmei ķieģeļsarkanos kak­lus un pakaušus.

Harvejs nolasīja lūgšanu, izklaidīgi tālumā skatī­damies un pārteikdamies. Pēc tam viņa roka aizklāja jūru, viņš lūdza klausīties.

— Puiši, — viņš teica savā parastajā neizteiksmī­gajā balsī, roku nenolaidis, — kamēr jūra vēl nav savu dzelmi pašķīrusi, Peds ir pie mums. Es neprotu skaisti runāt. Mēs kopā ar viņu esam kuģojuši, kopā karojuši. Daudzi no mums par savu dzīvību ir patei­cību parādā viņam. Miers viņa pīšļiem.

— Miers! — kā atbalss atsaucās komanda, un vis­skarbākās sejas atmaiga, it kā degunā kāds būtu pa­kutinājis. Viens ieklepojās.

— Mēs tevi neaizmirsīsim, — turpināja Harvejs. — Tu no karātavām esi izsprucis, bet kā ar mums būs — kas to lai zina. Tomēr mēs dzīvosim, kā esam līdz šim dzīvojuši, kamēr mums pārkodīs rīkles. Amen.

Viņš deva mājienu, un dēlis ātri pārliecās pār malu. Līķis slīdēja lejup, nokrita un pazuda aiz klāja.

— Plunkš! — uzšļāca ūdens.

Visi piegāja pie borta, vērodami, kā uzvirpuļotie loki izkūst gan pie kuģa, gan nostāk no tā. Pagāja kādas desmit sekundes — un ūdens virsma visapkārt «Deglim uz pulvera» bija atkal rāma, kā bijusi.

Tad visi sāka rosīties, sarunāties, sejas atbrīvojās no saspringtības. Ar Pedu nu viss bija nodarīts.

— Puiši, — ierunājās Harvejs, — tas vēl nav viss. Kapteinis nav gribējis mirt kā pēdējais klaidonis — ir novēlējums. Tas bija ieslēgts kastītē, kurā viņš žā­vēja tabaku.

To dzirdot, atplauka pat visdrūmākās sejas: šis no­vēlējums solījās būt interesants. Sigbijs piespraucās tuvāk par visiem — viņš nekad tādu joku nebija lasī­jis, lai gan viņa tēvs nomira pats uz savas zemes. Dzīve izšķir radiniekus.

Harveja rokās parādījās aploksne, un grūti bija pa­teikt, vai to šinī mirklī atvēra desmiti sasprindzinātu acu pāri vai stūrmaņa pirksti. Nočaukstēja savārtītā lapiņa. Bez tam vēl stūrmanis turēja kaut ko kreisajā rokā sažņaugtu, acīmredzot no aploksnes izņemtu.

Harvejs nepacēla acis uz pūli, kā to parasti dara tie, kam lasāms kaut kas svarīgs. Viņš lasīja ar zināmu piepūli, jo Peda skolas gadi bija aizritējuši, s sienot velkoņu mezgkis. Salasīt tomēr varēja.

«18.. .9. gada 11. jūlijā, — Harvejs izlasīja, priek­šējās rindas sakustējās. — Es, Matisens Peds, varu nomirt. Ja tas notiktu, es negribētu ne no viena šķir­ties ar naidu, tādēļ novēlu:

1. Manu personīgo naudu, deviņi simti sešdesmit mārciņu zeltā, kas atrodas zem galdā kājas, pa kreisi sienas pusē, ja paceļ dēli, — visiem, bez izņēmuma, līdzīgi.»

Harvejs apstājās, izdarīdams ar roku asu, bet neno­teiktu žestu.

Pūlī atskanēja dūkoņa. Tagad bija nemierīgi tie, kas stāvēja aizmugurē, priekšējie bija klusāki nekā apglabāšanas brīdī.

— Otrais punkts, — teica stūrmanis. — «Visas mantas, izņemot trīs tepiķus, uz kuriem attēlotas me­dības ar vanagiem, dāvinu Harvejam. Tepiķus atdot Ajanam — zēnam patika tajos lūkoties.»

Daudzi pagriezās, ar acīm meklēdami Ajanu, kas stāvēja visiem aiz muguras. Viņš bija pilnīgi mierīgs.

— Tu uz tiem, Aj, varēsi gulēt, — teica drūmais Rikss, apskauzdams stūrmani, tādēļ ka Peda mantu vērtība nozīmēja krietnu summiņu.

— Klusāk! — iešņācās Redžs.

Harvejs turpināja:

— «Portretu, ko es ielieku aploksnē kopā ar šo pa­pīru, lūdzu kādu no jums nogādāt pēc adreses. Tas ir mans galvenais un vienīgais lūgums jums.»

Tālāk sekoja dažas miglainas, saraustītas piezīmes, no kurām visskaidrākā laikam bija šī: «…sargājiet no mitruma, krāsa nav lakota.» Pēc tam kaut kas bija svītrots, un tad sekoja paraksts, kas izskatījās kā izbi­ruši makšķerāķi.

Nepacietības pilnajam satraukumam pievienojās ziņkārība, kas izpaudās pazoļu čīkstēšanā. Gandrīz visi stāvēja uz pirkstgaliem, kaklus izstiepuši. Sigbijs iesaucās:

— Velns parāvis, nu parādiet taču! Tas jums krei­sajā plaukstā!

Harvejs bez kādas steigas nolika dokumentu.

Tad pats ņēmās apskatīt sievietes attēlu, kas bija svešs šiem sašķobītajiem smaidiem. Augstprātīga iz­brīna ēna iegula starp viņa uzacīm, kas uzraukdamās gandrīz vai saskārās kā divas ogļu baržas mazā šaurā ostā.

Atskanēja saucieni:

— Ei! Nu paklausieties! Tas taču nepieklājīgi!

— Dodiet beidzot arī mums!

— Palaidiet šurp to sievišķi bez lakas!

— Peds ar sārtu ziediņu pogcaurumā! He!…

— Ha-ha!…

Harvejs pastiepa roku, un tai pašā mirklī no tās nozuda portrets. Jau krietni vien nobružātais akvare­lis lēkāja no vienām rokām otrās; pieauguši vīri kļuva

kā bērni; daži skaļi smējās, kārīgi zobus atviezdami; daži nedabiski vaibstījās, it kā viņiem liktu taisīt re­veransu. Redžs nicīgi nospļāvās; viņš nevarēja ciest nekādas maiguma izpausmes; daudzus aizskāra šie pa daļai jocīgie, pa daļai kaunīgie iespaidi, tādēļ ka apkārt vienmēr bijusi jūtama tikai darvas, sviedru un asiņu dvaka.

— Paskaties šurp, Aj, — cienīgi nostājies, sacīja jaunais Pilčers, — tas ir kaut kas labāks par taviem tepiķiem.

Ajans paņēma plāniņo kaula plāksnīti. Pirmā mir­klī viņš tikai redzēja seju, bet tūlīt pat nosarka tik stipri, ka viņam gandrīz kļuva smagi. Var jau būt, ka tieši zīmējuma apbružātajos toņos slēpās šā mazā portreta oriģinālais skaistums, jo portrets raudzījās viņā ar īstiem, dzīviem jaunības grācijas vaibstiem. Ajans neviļus sakustējās, it kā silta, saudzīga rokav būtu pārslīdējusi viņa sejai, un iesmējās ar saviem īpašajiem, "gari stieptajiem smiekliem, kas skanēja it kā kaklā, bez aizrautības. Pilčers teica:

— Ko? Nudien, lai nu saka, ko grib, Peds ir bijis varens gailis, un kaut kur palikušas viņa vistiņas.

— Tas nevar būt, *— Ajans kategoriski noliedza. — Nav tādas sievietes.

— Kādēļ tu tā domā? — ieminējās Sigbijs.

— Es neesmu redzējis, — Ajans īsi pateica un, brīdi klusējis, piebilda: — Patiesībā es reiz viņas redzēju, taču viņu bija pārāk daudz un nevarēju labi apskatīt. Mēs toreiz pagājām garām piestātnei ar viltotu holan­diešu pasi. Viņas tur vakarā stāvēja.

— Beidziet niekus gvelzt! — uzsauca Redžs, ap­mierināts, ka Harvejs apklusis un viņš var piesaistīt visu uzmanību. — Kurš brauks?

— Es negribu, — pateica Dženers, kad klusums pā­rāk ievilkās. — Kāda velna pēc?

Pārējie vilcinājās. Aizbraukt tādā nesaskaņu brīdī, kad nupat nupat sāks dalīt Peda zeltu? Kurš uzņem­sies šo risku, riskēs arī ar to, ka var atgriezties tukšā līcī vai labākā gadījumā vēl pie apvāršņa ieraudzīt «Degļa» pakaļgalu.

Redžs turpināja:

— Nudien, kauns! Dienu agrāk, dienu vēlāk! Nu, kurš pieteiksies?

Daži pavirzījās nomaļus. Harvejs pēkšņi nobālēja, un visi strauji atkāpās: viņa rokā bija revolveris.

— Nepateicīgie nelgas! — viņš kliedza, aizmirsis, ka šinī mirklī var zaudēt visus piekritējus — kā sle­penos, tā atklātos. — Zvēru pie velna mātes, jūs esat pelnījuši, lai liek jums vilkt lozes un pirmajam, kurš atteiksies, sašķaida galvaskausu. Es prasu pirmoreiz: kurš?

Šis «kurš» nožvindza pūlī kā tērauda trose pārtrūk­dama. Atskanēja apvaldītas lamas: neviens uz izsau­kumu neatbildēja — taisnība bija jūtama prasītāja pusē.

— Otrreiz! — kliedza saniknotais Harvejs. — Kurš?

Sigbijs saknupa, sargādamies, lai Harvejs neiešauj.

Redžs ļaunā priekā hihināja, rokas drudžaini berzē­dams.

— Nelie … — Harvejs gribēja izkliegt, bet balss aiztrūka.

Pie borta piegāja Ajans un atturīgi pamāja ar galvu.

— Kurš? — Harvejam vēl pēc inerces paspruka paklusā balsī: — Aj, tu?

— Es.

— Trīsdesmit jūdzes ar laivu un divi simti pa dzelzceļu uz ziemeļiem.

— Labi.

— Šovakar.

— Jā.

— Nevajag zaudēt laiku.

— Es braukšu, Harvej.