Stāsti

I

Beidzot laime atradusi ari mūsu taku, — teica Henisons, aizvērdams durvis un pakārdams cauri izlijušo mēteli. — Pretīgs laiks, Džen, bet manā sirdī laiks ir labs. Mazliet aizkavējos tādēļ, ka sastapu profesoru Stersu. Viņš pastāstīja satriecošus jau­numus.

Runādams Henisons staigāja pa istabu, izklaidīgi palūkodamies uz klāto galdu un berzēdams nosalušās rokas kā' izsalkušais, kuram neveicas un kurš radis cerības vērtēt augstāk par pusdienām; viņš steidzās pavēstīt, ko teicis Sterss.

Džena, jauna sieviete ar nervozu stingrības izteik­smi dzedrajā acu mirdzumā, negribot pasmaidīja.-

— Ai, es baidos no satraucošām vēstīm, — viņa teica un gribēja jau sākt ēst, bet, redzēdama, ka vīrs saviļņots, piecēlās, piegāja viņam klāt un uzlika roku uz viņa pleca. — Nedusmo. Es tikai gribu teikt, ka vienmēr, kad tu pārnāc ar «satraucošiem» jaunumiem, mums otrā dienā parasti nav naudas.

— Šoreiz laikam būs, — iebilda Henisons. — Runa ir par to, ka darbnīcu apmeklējuši Sterss un vēl trīs cilvēki, kuriem kopā žūrijas komisijā ir balsu vairā­kums. Nu un tā, liekas, var pat sacīt — droši vien prēmiju piešķirs man. Pats par sevi saprotams, šī jautājuma noslēpumi ir relatīvas dabas; manu ma­nieri ir tikpat viegli pazīt kā Punka, Staorti, Belgrava un citu, tādēļ Sterss sacīja: — Mīļais, taču tā «Sie­viete, kurai rokās grāmata un kura pa stāvu taku ved kalnup bērnu», ir jūsu? — Es, protams, noliedzu, bet viņš, neko no manis neizdabūjis, turpināja: — «Varu jums pateikt, ka jūsu — nu tai statujai ir lielas izre­dzes. Mums, — tu ievēro, viņš teica «mums», — tātad par to bijusi runa, — mums tā vislabāk patīk. Tikai nevienam ne vārda! Es jums to pasaku tādēļ, ka jūs man patīkat un es uz jums lieku lielas cerības. Pavir­ziet savas lietas.»

— Tev, protams, nav grūti uzzināt, — teica Džena,

— bet cik grūti ir, nav spēka ticēt, ka ceļa galā beidzot būs atpūta. Ko vēl Sterss teica?

— Ko viņš vēl teica, esmu aizmirsis. Atceros tikai to un nācu mājās kā pa sapņiem. Džen, es tos trīs tūkstošus redzēju apbrīnojami skaistā ainavā. Jā, tā tas, protams, būs. Runā, ka ari Punkam esot labs darbs, bet man labāks. Gizeram vairāk zīmējums nekā anatomija. Bet kādēļ Sterss neko neteica par Ledanu?

— Vai Ledans savējo jau izlicis?

— Droši vien nē, citādi jau Sterss būtu teicis. Le­dans nekad tā sevišķi nesteidzas. Lai gan pirms da­žām dienām viņš man teica, ka nokavēt nekādā ziņā nedrīkstot, jo viņa seši bērni — cits par citu mazāki — taču arī gaida prēmiju. Par ko tu domā?

— Es domāju, — šaubās vilcinādamās, teica Džena,

— ka tikmēr, kamēr mēs nezinām, kā savu uzdevumu veicis Ledans, mums vēl par agru runāt par triumfu.

— Mīļā Džena, Ledans ir talantīgāks par mani, bet ir divi iemesli, kādēļ viņš prēmiju nesaņems. Pirmkārt: viņu nemīl pārmērīgās iedomības dēļ. Otrkārt, viņa stils nav cieņā iespaidīgās aprindās. Es taču visu zinu. Ar vienu vārdu — Sterss vēl teica, ka mana «Sieviete» ir ļoti izdevies zinātnes simbols un mazulis, ko viņa ved uz zinātnes kalngaliem, — Cilvēce.

— Jā … Bet kāpēc viņš neko neteica par Ledanu?

— Kurš?

— Sterss.

— Viņš to nemīl: gluži vienkārši — nemīl. Tur neko nevar darīt. Tikai tā to var izskaidrot.

Sī sasprindzinātā saruna norisinājās par konkursu, kuru bija izsludinājusi arhitektūras komisija, kas cēla universitāti Lisā. Ēkas galveno portālu bija nolemts izdaiļot ar bronzas statuju, un par labāko iesniegto darbu pilsēta izsolīja trīs tūkstoši mārciņu.

Henisons, ēzdams pusdienas, turpināja ar Dženu sarunu par to, ko viņi darīs, kad saņems naudu. Nekad vēl visus sešus mēnešus, kamēr Henisons strādāja konkursam, šīs sarunas nav bijušas tik konkrētas un spilgtas kā tagad. Desmit minūtēs Džena izstaigāja labākos veikalus, sapirkās visādas mantas, pārcēlās no istabas uz atsevišķu dzīvokli, bet Henisons pa šo brīdi no zupas līdz kotletei apbraukāja Eiropu, atpū­tās no pazemojumiem un nabadzības un iecerēja jau­nus darbus, pēc kuriem nāks slava un nodrošināts stāvoklis.

Kad satraukums noplaka un saruna bija zaudējusi savu spožumu, tēlnieks noguris paskatījās apkārt. Tā vēl arvien bija tā pati šaurā istaba ar lētajām mēbe­lēm, ar nabadzības ēnām kaktos. Bija jāgaida, jā­gaida …

Henisonu pret paša gribu urdīja doma, kurā viņš pat sev nevarēja atzīties. Viņš paskatījās pulkstenī — bija gandrīz septiņi — un piecēlās.

— Džen, es aiziešu. Tu saproti — tas nav nemiers, nav skaudība — nē; esmu pilnīgi pārliecināts par labu iznākumu, tomēr… tomēr es vēl paskatīšos, vai tur nav Ledana modelis. Mani tas interesē bez kādiem savtīgiem nolūkiem. Vienmēr ir labāk zināt visu, it īpaši svarīgos gadījumos.

Džena vērīgi paskatījās vīrā. Tā pati doma urdīja arī viņu, bet, tāpat kā Henisons, viņa to slēpa, to no­deva tikai viņas steigā teiktie vārdi:

— Protams, mans draugs. Būtu dīvaini, ja tu ne­interesētos par mākslu. Drīz būsi atpakaļ?

— Ļoti drīz, — teica Henisons, uzvilkdams mēteli un ņemdams platmali. — Tā nu, pāris nedēļas, ne vai­rāk, mums vēl atlicis ko gaidīt. Jā.

— Jā, tā, — atbildēja Džena ne visai drošā pārlie­cībā, lai gan jautri smaidīdama, un, sakārtodama vī­ram no cepures apakšas izspraukušos matu šķipsnu, piebilda: — Ej vien. Es sēdīšos pašūt.