Stāsti

III

— Divi massi, — teica nēģeris. — Un viens neliels dāma. Tur, pagalmā. Teicu: jūs neguļ.

Kamēr Jonsons aiz rakstāmgalda piecēlās, viņam pa priekšu jau aizsteidzās žigla plecīga sieviete ar galvvidū savītu mazu plāno matu mezgliņu, saltu nīgru izteiksmi pavecīgajā sejā, kuras tumsnējums kaut kādā ziņā saskanēja ar viņas šaudīgo skatienu.

Viņai nopakaļ izgāja Jonsona milzīgais stāvs.

Divi nēģeri, pacēluši augšup lukturus, apgaismoja grupu.

— Jā, protams, es priecājos, — teica Jonsons ne gluži tādā tonī, kā bija cerējis dzirdēt Mistrejs; pēc tam viņš cieši palūkojās sievā, kuras sakniebtajās lūpās slēpās nelabvēlība pret atbraucējiem. Tomēr viņa uzskatīja par vajadzīgu pateikt:

— Jā, jā. Mūs gandrīz neviens neapmeklē, izņemot darīšanu cilvēkus. Mums tas, protams, ir patīkami.

Pēdējo teikumu Tavija varēja attiecināt uz sevi, bet tikpat labi uz «darīšanu cilvēkiem». Viņa atbildēja:

— Lūdzu, atvainojiet, ja esam atbraukuši nelaikā. Bet Mistrejs visu izstāstīs. Mēs neesam vieni. Nu Svan, vai jūs redzat? Mēs nešķiramies. Jūs, Ned, mūs nepametīsiet?

— Kamēr jūsu acis nebūs aizvērušās, — skaidri, katru zilbi uzsvērdams, teica aklais. Viņš stāvēja, tu­rēdamies pie Mistreja rokas un, galvu nodūris, šķita, jau sadzirdēja sveša kakta vēsumu, kas bija naidīgs silti aizkustinošajai uzticībai.

— Marta, — Jonsons uzrunāja sievu. — Vajag iz­rīkot ļaudis. Nāciet iekšā, ciemiņi.

Visi iegāja milzīgā zālē, ko spilgti apgaismoja elek­trība. Te bija simetriski novietotas smagas cietās mē­beles; dažas lētas gleznas dārgos ietvaros maz dažā­doja smagnējo mītni, kas bija celta no lieliem akme­ņiem kazarmju veidā. Šis kazarmju gars it droši bija ienācis iekšā gan mazajos lodziņos, gan pelēkajā sienu apdarē; durvis aizvērās cieši, ar dunoņu, kuras skumīgumu nespēja uztvert kokpauru auss.

Tavija noveda Svanu kaktā, kur viņš sēdēja un klausījās sarunā. Viņa mēģināja Jonsonam pateikties par to, ka pirms pusotra gada tas sagādājis viņiem gaišu prieku, ielūgdams viņus viesos. Taču Jonsona skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, un Tavija apklusa. Tad sāka runāt Mistrejs. Viņš pastāstīja par krāpšanu, par viltīgajiem paņēmieniem, kam viņi ar savu uzticēšanos krituši par upuri; stāstīja par savu sapni uz visiem laikiem apmesties starp klusiem ko­kiem, tālāk no pilsētas darījumiem, un, kā izrādījies, viņu nopirktās mājas pārdevējam nav piederējušas.

Kad viņš ar savu stāstu bija ticis apmēram līdz pusei, ienāca Marta, apsēdās blakus vīram tādā pozā, kā tas redzams lētās fotogrāfijās, kur uzņemts pāris. Marta bija melnā zīda tērpā, rokā viņa turēja milzīgu vēdekli, bet neriskēja vēdināt, lai ar savu spēcīgo roku kustībām to nesalauztu.

Noklausījies Mistreju, Jonsons skaļi sāka smieties.

— Smalki nostrādājuši, — viņš teica, piegrūzdams sievai ar elkoni. — Vai ne, Marta?! Esi ko tādu dzir­dējusi?

— Apbrīnojami, — viņa atbildēja, bez kādas kaut­rēšanās aplūkodama viesus. — Visu pārdevāt?

— Visu, — teica Mistrejs, — pat mūsu nelielo man­tojumu un mēbeles. Citādi jau nesanāca vajadzīgā summa.

— Tad kāda velna pēc, — iebilda Jonsons, ceļgalu glaudīdams, — tā sacīt, kāda velna pēc jūs neapska­tījāt to kaķi maisā?!

— Kaķi? — brīnījās Tavija.

— Nu jā; es domāju to māju. Jums vajadzēja aiz­braukt uz vietas un apskatīt, ko īsti jums piedāvā. Jūs taču esat izdarījuši muļķību. Kas vainīgs?

— Muļķību, — Mistrejs mehāniski atkārtoja, — jā, muļķību gan. Taču …

Viņš apklusa. Tavija pavēra muti, bet juta, ka viņas sacīto nesapratīs. Viņu vietā atbildēja Svans:

— Maniem draugiem, — viņš kaktā klusu ierunā­jās, — nebūs iebildumu, ja es pateikšu viņu vietā. Viņi gribēja sevi iepriecināt ar pārsteigumu, ar to, varbūt nelielo, bet vienmēr patīkamo pārsteigumu, kad cilvēks, sperot kāju uz savas zemes, vēl to nepa­zīst. Viņi augstu vērtē iespaidu svaigumu, it īpaši tādā nopietnā lietā, kur pirmie iespaidi uz visiem lai­kiem piešķir spilgtumu nākotnei. Tāpēc viņi noticēja tam mierīgajam dižmutim.

Tavija apmulsusi iesmējās. Mistrejs viņai aizpo­gāja uz pleca vaļā atsprukušo spiedpodziņu un teica:

— Tā jau nu tas laikam arī bija.

— H-ha … — Jonsons iekrekstējās, žokļus šķobī­dams, un paskatījās uz sievu.

Tā, pacēlusi vēdekli, pieliecās pie viņa auss un pa­čukstēja:

— Tu redzi, ka tie ir idioti. Taču viņi visu nav pārdevuši…

Viņš tikko paguva ar galvas mājienu pavaicāt, ko viņa ar to domā, kad Marta pievērsās jaunajai sie­vietei: v

— Vai tās ir īstas pērles?

— Manējās? — Tavija pieskārās pie kaklarotas, kuras lielo pērļu maigais gludenums tīksmināja viņas kaklu. — Protams! īstas. Tāds mazumiņš no manto­juma, kura vairs nav.

— Labs mazumiņš, — teica Jonsons, piecel­damies kājās un vērodams kaklarotu no sava septiņu pēdu augstuma. Viņš piemiedza acis. — Jā. Bet jums ap kaklu taču vismaz piecas krietnas muižas.

Tavija jautri un pārgalvīgi atvilka elpu.

— Redzu, ka vajadzēs jums paskaidrot, — viņa sacīja, šķelmīgi pamirkšķinādama vīram. — Šī vir- knīte mūs saderināja. Kad Mistrejs bija atnācis pa­teikt … vislabāko … un … tad viņš ieraudzīja šīs pērles uz mana galda. Tās vēl no vecvecmāmiņas. Viņš sajūsminājās un tēloja man priekšā, kā jūras gultnē gliemežnīca zaigodama snauž. Kā viņa dzīvo savās dziļās pērļainās domās. Un … un … kā viņa mīl, aizver savu pērli, bet mēs sēdējām līdzās … un …un …

— … un saskūpstījāties, protams, — atskanēja Svana labsirdīgais bass.

— Ned! Domājiet pie sevis! — iesaucās Tavija.

— Kāds suflieris atradies tur, kaktā!

Iestājās neveikls klusums.

— Nekas, ka es tā pateicu? — Tavija, pagriezusies pret vīru, jautāja.

Tas ar skatienu viņu nomierināja.

— Tas viss nav nekas, viss aiziet, — viņš sacīja un, pievērsdamies Jonsonam, piebilda: — Tādas lie­tas, protams, nepārdod, tāpat kā nepārdod laulību gredzenus.

— Vareni! — teica Jonsons.

— Ko tad jūs tagad darīsiet? — vaicāja Marta.

— Vispirms jāpadomā. — Mistrejs neviļus nopūtās.

— Tikai dažas dienas, dārgais Jonson. Lai viņa pa­priecājas par jūsu šejienes savvaļas skaistumu.

— Da-ba! — Jonsons gari novilka. — Mana ne­laime tā, ka rūpnīca strādā slikti. Tiesa, ir . ..

— Vakariņas ir, — pavērdams durvis, sacīja ža­ketē ģērbies nēģeris.

— Vai jūs sen zaudējāt acu gaismu? — Marta vai­cāja Svanam.

— Sen.

Saimnieku nelāgais garastāvoklis pie galda neko neuzlabojās, lai gan Jonsons daudz un alkatīgi dzēra. Marta gan kļuva laipnāka. No viņas glaimiem daž­brīd gribējās kliegt, lai gan spalgā tarkšķēšana da­ļēji notušēja saspīlējumu, kas Tavijai sāka jau kļūt nepanesams.

Jonsons, mazliet sagrīļojies, tāpēc ka elkonis noslī­dēja garām galdam, pret ko viņš gribēja atbalstīties, beidzot uzskatīja par vajadzīgu atklāt Mistrejam sa­vas darījumu lietas. Rūpnīca putot laukā. To vajājot neveiksmes, parādi augot, drīz tos sākšot piedzīt spaidu kārtā, noiets mazs, tirdzniecībā stagnācija, krīze. Viņš tomēr galvu nenokarot. Visu mūžu viņam esot nācies pērties laukā vēl no daudz grūtākiem stā­vokļiem, — mākoņi izklīdīšot.

Mistrejs izteica cerību, ka tie.izklīdīs ātrāk, nekā var domāt. Tā kā Tavijai acis vērās ciet, viņš sarunu necentās uzturēt; klusēja arī Neds Svans. Neilgi pirms pulksteņa pusnakts sitieniem pie mājas loga norībēja pērkonīgs šāviens, ko pavadīja kliedzieni un suņa riešana.

— Pārnācis Gogs, — teica Marta, — mūsu dēls.

Pa visu māju nodārdēja durvju klaudzieni, pēc tam

mazās sabiedrības priekšā parādījās jauns cilvēks, drūms, gara auguma, tāds pats kā tēvs. Ap galvu vi­ņam pēc kalniešu modes bija apsiets sarkans lakats, cieta bārda nedabiski kā melna uzlīme ietvēra pilnīgo, iedegušo seju ar nepatīkamu muti un bezkrāsainām miegainām acīm, gurdu trulu skatienu. Rokās viņam bija karabīne.

— Svešs suns, — viņš teica, mazliet apjucis svešu laužu klātienē, un pagriežas, lai ietu prom. — Galvā. Ha-ha!

— Apsēdies, — teica Jonsons.

Gogs, kaut ko nomurminājis, izgāja, ar šautenes stobru ietriekdams pa durvīm.

— Lācis! — tēvs nokliedza pakaļ. Māte paskaidroja:

— Viņu nav ko ievērot: ja nolēmis klusēt vai kaut ko negribēs, — veltīga visa lūgšanās.

Par to vairāk netika runāts. Kad vēl kādu laiciņu bija pasēdējuši, viesus aizveda viņiem sagatavotā is­tabā. Pirms gulētiešanas abi vēl iegāja pie Neda pa­raudzīties, vai viņam kaut ko nevajag.

— Nu, ko jūs teiksiet, — vaicāja Mistrejs, — kādi jums iespaidi?

— Skaidri redzu visus trīs. — Svans samiedza sa­vas aklās acis, ielūkodamies tai pasaulē, kur viss vi­ņam bija tik pazīstams. — Jonsons: melna liela mute un ruda svītra šķērsām pāri asiņu pieplūdušajām acīm. Viņa sieva: neliels zobrats ar astoņkāja knābi vidū. Gogs … tas nav skaidrs … jā: tumsa, divas vara punktis un pūces spārni.

— Nu, vai ziniet, — Tavija bija mazliet neapmie­rināta, — mīļais Ned, jūs šodien esat nervozs. Bet, pa­tiesību sakot, arī man nezin kādēļ sirds nav mierīga.

— Šķiet, mēs esam atbraukuši nelaikā, — teica Mistrejs, taču, nevēlēdamies satraukt Taviju, piebilda: — Nepamatotas aizdomas, un tas ir viss … Saldu miegu, Ned!

— Pateicos. Lai arī jums salds miegs, — atbildēja Svans, — kamēr esmu akls.

Vīrs ar sievu jau sen bija pieraduši pie Neda Svana dīvainībām savu domu izteiksmē; tādēļ, īpašu uzma­nību nepievērsuši tā pēdējiem vārdiem, viņi atvadījās un aizgāja uz savu istabu.

Dažas dienas viņi nodzīvoja, rītos dodamies ielejās vai arī caur ziedošām aizām uzkāpdami brīnumainos kalnu pasaules stūrīšos, kur ainavu neparastais spil­gtums atgādina cilvēkam daudzas līksmas tikšanās ar savām skaistajām ilgām, kas te pieņēmušas mierīgu vai arī elpu aizraujošu veidolu. Šinī pasaulē netālu no mājām šo kalnu maigo skaistumu ņēmās apkūpināt Jonsona rūpnīca — ar sienām un dažādām noliktavām apbūvēti dūmeņi. Šī rūpnīca nogāžu zaļajā zaigumā pēkšņi iznira acu priekšā, it kā tā būtu no pilsētas šurp atcelta pa zemes apakšu. Tavija to aplūkoja, nekā nejautādama, tikai reizēm klusi pateikdama «A!…» — ja Jonsons, gadīdamies tuvumā, kaut ko skaidroja. Un viņa steidzās uz ezeru, kur ar makšķe­rēm rokās bezrūpīgi aplaupīti cilvēki ar visu savu būtni uzņēma sevī bezdibenīgā ūdens mirdzumu, kas atspulgoja viņu augumus.

Neds Svans viņiem vienmēr nāca līdzi. Tādēļ šīs pastaigas bija lēnas un rāmas, jo aklo vajadzēja vest, ļaujot viņam turēties pie rokas vai arī aiz nūjas, kuras otru galu Mistrejs pasita padusē. Neds Svans viņus iztaujāja, klausījās un runāja par ko savu.

Tai pašā laikā mājas iespaidi — dabiskā sav­starpējā atsvešinātība, kuru noslēpt nācās ar zināmu piepūli — nostājās viņiem aizmugurē, taču viņi reti kad pievērsās to skarbajai sejai. Tur ritēja sava dzīve, galvvidū plānajā mezgliņā savīta, ar kliedzieniem, rēķiniem un lādēšanos, ar lamām un savdabīgām dvē­seles atraugām, kas precīzi iezīmēja visas darījumu dienas svārstības. Saimnieki un viesi tikās reti. Gogs dažreiz ieradās uz pusdienām, bet biežāk gan deva ziņu par savu eksistenci ar šāvieniem vai arī smiek­liem kaut kur aiz sta|ļiem; un šie smiekli skanēja tik ilgi, vienmērīgi un skaļi, ka gribējās aizvērt logu. Viņš gandrīz neko nerunāja, sasveicinājās ar tādu kā pretīgumu un vispār bija — viņš pats.

Pagāja nedēļa, bet šie savstarpēji svešie cilvēki tikpat maz zināja par otru kā pirmajā tikšanās dienā.

Nākamās dienas pievakarē piedzēries, bet ļoti labi vēl turēdamies kājās, pēkšņi ieguvis runas dāvanas, ciemiņu istabā ienāca Jonsons, un viņa izskats vien, kamēr viņš vēl nebija bildis ne vārda, liecināja, ka viņam prātā kāds darījums.