I

Kā norisinājās notikumi, kuriem loģiskāki prāti bija spiesti piedomāt ko lieku, vismaz — uzmest tiem neskaidrības un nenoteiktības plīvuru, bez kā laikam gan arī nebūtu vērts prātot par notikumiem Kunstfišas priekšpilsētā. Pēc manām tolaik zinātkā­rām domām, bija gaidāms tiesas izmeklēšanas triumfs. No tā izriet pareizs secinājums, ka vispār esmu do­mājis normāli; tikai nenoteiktas bailes mani no

visurienes trieca projām; no visurienes, jo visur man rēgojās vajātāji. Šī slimība ir diezgan labi pazīstama; tās simptomi izpētīti, izpausmes vienveidīgas; tādēļ v es iesaku uzreiz mani ieraudzīt Kunstfišas lepnajos parkos, slēpjoties krūmos vai arī rāpjoties pāri žogam bailēs no nāves briesmām, kas sažņaudz savu melno loku pa visiem ceļiem, uz kuriem savu kāju esmu spē­ris. Bet viņu nebija, — to briesmu, tāpat kā man ne­bija pietiekamas pašsavaldīšanās un saprāta, lai pār­stātu sevi mocīt.

Kad mēnesi aizklāja mākoņi, es jutos labāk: tumsā ir garantijas, kas svarīgas noziedzniekiem un upuriem. Tai brīdī es atrados pie sienas, kas bija noaugusi ar vīnstīgām. Pēc blāvi iznirstošo statuju un solu bal­tuma tik tikko varēja nojaust aleju izkārtojumu un to virzienus. Kam šis dārzs piederēja, es nezināju, tāpat nevarēju tikt pie skaidrības par to apstākļu norises secību, kuru dēļ šeit biju nokļuvis, tikai ar rūgtumu un riebumu pret dzīvi atcerējos, ka bailes, neizskaid­rojamas bailes trieca mani visu dienu no viena pilsētas gala uz otru, ka es klīdu, slēpos, skrēju un bēguļoju no nezināmiem ienaidniekiem, kas man uzglūnēja gan pūlī, gan aiz namu stūriem, gan visur citur, kur vien varēja savu kāju spert cilvēks.

Mēness pēkšņi izpeldēja un apspīdēja dārzu, skaidri atdalīdams manu ēnu no krūmu ēnām. Sidrabaini trī­soši koki stāvēja melnu apļu vidū. Pļaviņas kūpēja. Es biju redzams, redzams no galvas līdz kājām visiem un ikvienam, kas vēlētos ietriekt dunci vai lodi manā šausmās stingstošajā ķermenī.

Šai brīdī kaut kur ļoti tālu it mierīgi iedziedājās gailis.

Ko viņš brīdināja? Nebija laika domāt par viņa trīs- reizējā naksnīgā kliedziena neatminēto mīklu. Šķita,

ka noteiktās stundās uz viņa nerviem iedarbojas nakts spēki. Ko viņš pats varētu pastāstīt?! Taču šī doma, kā mirklīgi izgāzta šalts, izšļakstēja un bezveidīgi izšķīda.

Un es tai pašā brīdī atgriezos pie savām galvena­jām raizēm — bēgt. Var taču būt, ka aiz sienas slēp­jas jauni apstākļi, jaunas glābšanās iespējas. Es sa­meklēju kasti, uzkāpu uz tās un pārlēcu pāri sienai.

Sinī brīdī es jau jutu pagurumu, kas prasīja pēc patvēruma. Līdz ar rītausmu lēkme pierima; vakara ēnas to bija saasinājušas; nakts mocīja kā spīdzinā­tājs. Gribēju sameklēt kādu spraugu, suņu būdu, pagrabu — vienalga ko, lai tikai aizmirstos miegā, kas sāka mocīt tikpat stipri kā bailes. Apskatījies ap­kārt, es ieraudzīju augstu ozolu vidū nelielu māju ar vieglām asām kontūrām — šādu tipu, kas bija nācis modē, tolaik ieviesa Dorns, kurš ar tādām mājām bija apbūvējis daudzus ārpilsētas zemes gabalus.

Mēnesnīca atkal sāka tumst, un māju saskatīt es varēju tikai daļēji. Iekšējais logs, kas atradās zem pajumes, apgaismoja pusapaļu terasi, un es diezgan droši uzkāpu uz tās pa skaistām kāpnēm, kuru mar­gas bija apvijušās ar ziedošiem austriešu tīteņaugiem. Tā kā bija jau vēlvēla stunda — dziļa nakts, es ne­domāju, ka uz terases kādu sastapšu, un cerēju ātri sameklēt starp nišām un iekšējām kāpnītēm — ar šā­diem praktiski nevajadzīgiem papildinājumiem šīs mājas bija pārbagātas — drošu tumšu kaktiņu, kur varētu aizmigt. Gāju klusītiņām, virzījos garām vie­nīgajam terases pusē apgaismotajam logam un uz mirkli ielūkojos tajā.

Muguru pret mani pagriezis, pie kamīna stāvēja snaidrs cilvēks, it kā gribēdams sist, pacēlis kaut ko tādu, pie kā mana uzmanība vēl nebija apstājusies:

bronzas kamīnknaibles, taču viņš tās lēnām nolaida un pagriezās.

Sekodams līdzi viņa skatiena virzienam, es ierau­dzīju jaunu sievieti, kas sēdēja zemā atzveltnī; viņas kājas bija izstieptas, galva atgāzta un sejā nepacie­tībā saspringts smaids, kas — tā kā gaidītā kustība nebija notikusi — tūdaļ ieguva glāsainu un drosmu izteiksmi. Un tad pa viegli pievērto logu es varēju dzirdēt sarunu.

Bet vispirms man jāpiemin lieta, kas vienīgā varēja būt knaibļu trieciena mērķis, — vienīgā tādēļ, ka uz kamīna dzegas cita nekā nebija.

Tā bija neliela porcelāna statuja — skrejošs samu- rajs, kas bija satvēris zobena spalu. Lieki vēl pieminēt, ka kustību dinamika šajos japāņu izstrādājumos ir neatdarināmi pārliecinoša.

Dzeltenā seja ar iešķībajām acīm un smaili savirpi- nātiem nokareniem melno ūsu galiņiem, bet zem ūsām ar plānajās lūpās ievijušos aziāta smaidu tik dabiski izteica ķermeņa draudošo kustību, ka gribējās pavir­zīties sāņus. Viņš bija ietērpts ar zīdu un zeltu izšūtā kimono. Aiz dārgās jostas bija aizbāzti divi zobeni. Kreisā kāja, kuras papēdis bija pacēlies no kurpes, izstiepta tieši tādā stāvoklī, kādu biju redzējis lugā «Kurosivo», kurā japāņu aktieris paklupis ķer aiz kā­jas bēgošu ienaidnieku.

Vairāk nav ko sacīt par šo nelielo statuju — manu uzmanību jau bija saistījusi īsa un dīvaina saruna.

— Tā galu galā ir bērnišķība, — teica vīrietis, no­sēdies līdzās tai, kas, vēl arvien domās nogrimusi, ar izsmieklu raudzījās samurajā. — Vinu var novākt, Eta.

— Nē. — Sieviete iesmejas, un viņas smieklos ska­nēja kaut kas pārdomāts un ļauns. — Viņš vēlējās, lai dāvana atrastos šeit, šai viesistabā. It sevišķi tā­dēļ, ka viņš ar to saistīja sevi.

— Kā tas saprotams?

— Ak dievs, lai taču viņš skatās, ja viņam tā gri­bas, uz mums abiem ar šā elka acīm. Starp citu, viņam nekad nav veicies ar dāvanām. Viņš pērk to, kas patīk viņam, ne man.

— To tak viņš nav gribējis pateikt?

— Vai nu tev, Dik, būtu man jāpārmet? Tomēr es bieži vien pati nezinu, ko daru, es pārāk mīlu tevi un neieredzu viņu. Bet viņš drīz, — ak, pārmēru drīz! — atgriezīsies.

— Nedomā, Eta. Pagaidām mēs kopā — pašreiz.

— Tomēr viņš spēja sagandēt šo «pagaidām».

Viņa paņēma somiņu, kurā atradās vēstule, izglu­dināja to uz ceļgala un pacēlusi sāka lasīt tādā tonī, kā lasa avīzi:

«Kopš kāda laika mani aizvien vairāk satrauc un mulsina domas par Tevi. Jau gads, kopš esam šķīru­šies. Tomēr tās lietas jānokārto, jo tur mūsu nākotne. Es redzu, mīļā, dīvainus un nejaukus sapņus: tevi skūpsta cits … Piedod, taču tas tikai sapnis … Tavas vēstules ir nervozas un īsas. Pārbraukšu pēc mēneša. Sūtu Tev senatnīgu samuraja statueti, ko esmu no­pircis izsolē, — lai brauc manā vietā, jo es šo lietiņu ilgi aplūkoju, domādams par to, ka arī Tavas acis to redzēs, un pārdzīvodams tikšanos. Bet es neprotu izteikt, ko jūtu. Kaut jel aizsargātu un paglābtu Tevi šis kaujinieks tāpat kā es pats, ja būtu Tev līdzās.»

— Es tikai redzu, Eta, — teica Diks, — ka tavs vīrs tevi dedzīgi mīl. Un ārkārtīgi ilgojas pēc tevis. Piedod man par to aizsvilšanos un … knaiblēm.

Es skatījos. Viņi piecēlās, apskāvās, un es aiz ap­jukuma atkāpos, jo skūpsts bija jauks. Lai šie cilvēki darīja ko darīdami, viņi mīlēja viens otru. Pēkšņi no­dzisa gaisma.

Vai nu dzirde mani maldināja, vai arī to man iegal­voja dabiskais saviļņojums, bet es jutu troksni, čuk­stus, divu cilvēku elpu un jutu, ka tur tagad ir sava, visu noliedzoša pasaule. Pēkšņi šo kaislo klusumu pārtrauca kliedziens — stindzinošs, dvēseli plosošs bļāviens.

Es nodrebēju; manā dvēselē jaucās ledus un uguns. Vēl tagad, pēc tām biedējošām skaņām, ko saglabā­jusi atmiņa, es redzu, cik baismīgs bija tas šausmām pie kājām sabrukušas būtnes kliedziens, kas savā iz­misumā tvarstīja tumsu.

Tas pieklusa, atkārtojās, pārgāja vaidos un izgaisa. Pēc tam atskanēja savāda sausu un cietu trokšņu virkne, no kuriem absolūti neko nevarēja saprast.

Man pietika jau ar to, ko biju pārdzīvojis līdz šim kliedzienam, līdz šai scēnai, kas beidzās tik satriecoši drūmi. Nedomāju, ka es būtu raustījis durvis, apjēg­dams kaut ko tajā galvu reibinošajā mirklī. Tomēr biju tās uzlauzis un atvēris.

Ar sērkociņu palīdzību sameklēju slēdzi un apgais­moju ērtu greznu istabu, kur pēc skūpsta bija atska­nējis un apklusis kliedziens. Viņi gulēja krustiski viens pār otru. Bet es vairs nebiju spējīgs raudzīties šai trīsošajā, gandrīz vēl dzīvajā nāvē, kas bija no­plūdusi ar asinīm, bet tikai pirms maza brīža vēl zie­dējusi rozēs un liesmās. Un es aizbēgu tumsā, bet kur maldījos, kur biju — nezinu.

Tiklīdz atausa gaisma — murgi beidzās, un, tūk­stošo reizi apzvērēdams, ka vairs nelietošu kokaīnu, es, pārgurumā un skumjās trīcēdams, sildījos ar vīnu kafejnīcā, pa kuras logu bija redzami pilsētas vārti un lauki.

Es sēdēju un atcerējos to, ko jums izstāstīju, un atcerējos to visu no jauna ar otrreizēja pārdzīvojuma spilgtumu, kad jau dienā ar šausmām pamanīju avīzē virsrakstu: «Mīklaina slepkavība Kunstfišā».

Mazāk pakavējoties pie faktiem, jo tie laikam bija pakļauti pieklājības noteikumiem, ziņojumā bija sīki aprakstītas brūces, kas esot precīzi zobena cirtieni, spēcīgas, saltas rokas triekti.

Ko par to varēja domāt? Tomēr bija izteikta cerība, ka Van Forta — noslepkavotās sievietes vīra — stei­dzīga atgriešanās «ienesīs skaidrību» notikumos, kas noveduši strupceļā. Es neatceros, kur vēl biju lasījis līdzīgu izteicienu tādā pašā gadījumā, kur nebija ne laupīšanas nolūka, ne arī kādu pierādījuma pavedienu. Tomēr neviens nevar cilvēkus piespiest «piedomāt ko lieku», par ko tiku pieminējis šo lappušu sākumā.

Mana sirds ir pilnīgi samierinājusies, un es patei­cos liktenim par skatienu, ar kādu eju garām punktiem un komatiem starp rindām.

Загрузка...