Stāsti

II

— Ajan, puisēn, — teica kuģa pavārs, iedams ga­rām kambīzei, — tev ari vajadzētu tur būt klāt; visiem prāti satraukti, tagad ausis jātur vajā. Der dzirdēt, ko puiši runā, tas taču var attiekties arī uz tevi.

Ajans pasmaidīja.

— Mans laiks vēl nav pienācis, — viņš klusi pa­teica, sašūpodams vantis un noraudzīdamies, kā zem zāliņa, trīsēdamas no sašūpošanas, rimst kustēties tievās troses, kas satur vantis. — Es vēl pagaidīšu.

— Patiesībā, — pavārs teica, uzsizdams jauneklim uz pleca, — tu, skaistais blēdi, nemaz neesi vairs tik zaļš, lai tevi te pavisam nobīdītu malā. Ej vien, tu bendes mīluli, kubrikā, tur patlaban visi sapulcējušies. Es arī iešu. Man tur darīšanas, kas, atklāti sakot, dzen mani strupceļā. Nu pasaki, Aj, kur tas redzēts, ka pavāram jāzina grāmatvedība? No manis prasa at­skaiti par saimniecību — vai tas kur dzirdēts! Tas ir kauns, Ajan, īstiem laupītājiem, tas pats, kas izžuvusi peļķe. Kad es biju sapinies ar Harleju Ruporu — viņš atstāja šo krastu pirms sešiem gadiem, kartečas šķemba izgāja cauri — nekā tamlīdzīga nebija: katrs, kam iepatikās, gāja kravas telpā, kur dažreiz stāvēja desmitiem labu fermas vēršu, izlādēja revolveri kā­dam ribās un paņēma gabalu pēc sirds patikas. Nāc, Ajan, tas taču galu galā patiešām ir interesanti!

— Iesim, — Ajans vienaldzīgi sacīja, — bet tu zini, man nepatīk troksnis.

— Nu tad apsauc viņus, — pavārs zobgalīgi teica. — Un cauri.

Bija nakts, okeāns klusi valstījās gar šonera sā­niem, ar mākoņiem aizvilktās debesis šķita zemas kā pagraba griesti. Pavārs ar Ajanu piegāja pie lūkas, ko apgaismoja lejā degošās sveces; tās pusapajā rīkle virda laukā tabakas dūmu mutuļus, kliedzienus un smacīgu siltumu, ko izgaroja daudzo cilvēku ķermeņi.

Kad viņi abi nogāja lejā, viņu acu priekšā atklājās šāda aina.

* Uz augšējām un apakšējām kojām, kājas kūjādami, smēķēdami un smiedamies, sēdēja trīsdesmit seši plē­sīgi jūras putni — «Degļa» komanda. Atbilstoši brīža svinīgumam, daudzi bija nometuši brezenta bušlatus un uzvilkusi švītīgas zīda blūzes; viens otrs bija no­skuvies; daži par sēru zīmi ap kreiso roku virs delnas bija apsējuši melnas drānas strēmeli.

Kaktā pie ūdens mucas — tīrs galds, pilns ar vēl neskartu mielastu: vesels kalns veģu, šķiņķu, balto sausiņu un neliels maisiņš ar rozīnēm.

Kubrika vidū uz garā pusdienu galda, kas bija pār­klāts ar tepiķi, gulēja kapteinis Peds. Acis, kas spītīgi turējās vaļā, bija pievērstas griestiem, it kā tur, aiz- darvotajās gropēs, slēptos viņa tik negaidītās nāves izskaidrojums. Seja arvien vairāk samelnēja, uzblīda, un tai vairs nebija nekādas izteiksmes. Mironim bija uzvilkts jūrnieka parādes mundieris ar tresēm un spo­žām pogām; taisns amerikāņu zobens, iegūts no vaļu medību kuģa, bija nolikts starp Peda kājām. Uztūku­šās rokas sakrustotas uz augstajām krūtīm.

Taču nāve, kas visiem klātesošajiem neskaitāmas reizes bija uzsitusi uz pleca, arī tagad nevienu nebija satriekusi: visi izturējās izlaidīgi, strīdējās, derēja, vai Peds līdz rītam būs jau sācis smirdēt vai nē. Šī krogus, kapsētas un aizdomīgās sabiedrības sajau­kuma noskaņa Ajana sirdī sacēla negaidītu nemieru: svarīgu notikumu nojautā jaunekļa acis atspīdēja kā lūsiņi, kas izgājis medībās. Viņš nostājās kaktā, smai­dīdams savu dīvaino smaidu, kas atgādināja neno­teiktu žestu, kad cilvēks it kā nevar izšķirties — svei­cināt vai draudēt.

Tikko Ajans ieņēma savu vietu, uz kojas uztrausās Redžs, Peda labā roka; tagad gan vienkārši roka, jo ķermenis šo krastu atstājis. Redža acis stū­rainajā uzpūtīgajā sejā bez apstājas vēroja klātesošos. Iestājās relatīvs klusums.

— Puiši! — iesāka Redžs. — Noticis tas, kas no­ticis. Jūs redzat, — viņš norādīja uz mirušā galvu.

— Peds šausmīgi dzēra, to jau jūs paši labi zināt. Bet kurš gan uzdrīkstējās viņam to pārmest?

— Labi teikts, — piebalsoja Dženera spraigais bass. — Pūtiet vien tālāk, leitnant, un lai debesis jums palīdz abus enkurus laimīgi iemest ostā …

— Katram būs dots laiks vingrināties daiļrunībā,— matrozi pārtrauca Redžs, īgni uz viņu paskatījies.

— Puiši! Kas tur ko spriedelēt — mēs jau neesam uz kaut kāda kara kuģa, kur izsniedz mēriņu viskija pus­dienā, mēriņu pirms vakariņām. Nevaru novaldīt smieklus, kad par to runāju. Jā. Peds nevarēja aiz­mirst savu stāvokli, un šī atmiņa viņu iedzina nāvē. Cik man bārdā matu, tik reižu esmu ņēmis viņu aiz piedurknes, kad viņš ar pilnu padusi un piebāztām kabatām gāja uz to liktenīgo pauguru. Viņš lamājās. Viņš šausmīgi lamājās un ņēmās iegalvot, ka viņam vismaz reizi dienā jāpiedzeras. Padarīt šo nelaimes gadījumu par nebijušu ir tas pats, kas apkalt skrejošu zirgu. Mēs te esam bezspēcīgi, un, ja mēs varētu rau­dāt, tad Peda līķis tagad peldētu mūsu asarās kā nied­rīte lielā upē. Ir jāpateicas tev, Ped, — pacēlis balsi, Redžs pievērsās mirušajam, — ka no pinkainiem vil­cēniem izauguši īsti vilki. Āmen.

Viņš apklusa un traģiski sarauca pieri, pūlēdamies saskatīt, kādu iespaidu atstājusi viņa runa. Atskanēja atturīgi aplausi.

— Tagad mums, — teica Redžs, — kā jau dzīva­jiem, jārūpējas par ikdienišķām, neatliekamām lietām. Viss jānokārto, lai tas, kuru jūs ievēlēsiet par kap­teini, — te Redžs apstājās, bet visu sejas pēkšņi kjuva noslēgtas, dažs pat nodūra galvu, — lai jaunajam priekšniekam viss būtu skaidri redzams kā spogulī. Tūlīt uzstāsies pavārs Sets Alls un sniegs pārskatu par pārtikas krājumiem. Pēc tam es — par vispārē­jiem ienākumiem un izdevumiem, un beidzot stūrma­nis Harvejs darīs visiem zināmu, kāds stāvoklis ir ar ieročiem, kuģa materiāliem un pārējo inventāru. Pēc tam bez kādas vilcināšanās ievēlēsim kapteini, jo jūs paši labi zināt, ka disciplīnas trūkums uz kuģa ir vēl lielāks posts nekā sievietes klātesamība. Es beidzu.

Redža iedegušo, paplato pieri klāja sviedri. Viņš atvilka elpu un nogāja malā, bet viņa vietā nostājās pavārs. Seta izturēšanās skaidri liecināja par visdzi­ļāko nicinājumu pret šo lomu, kādā viņam šeit jāuz­stājas: viņš demonstratīvi pazvalstījās un ik mirkli bāza rokas kabatās, bet tūlīt atkal vilka laukā, kad tās bija vajadzīgas kādam nevērīgi elegantam žestam.

— Ko es varu teikt, jūs taču visi mani labi pazīs­tat, — pavārs iesāka. — Kam vajadzīga šī muļķīgā komēdija? Būsim vaļsirdīgi. Esmu apzadzis jūs, džentlmeņi: triju gadu laikā esmu iedzīvojies milzu bagātībā par tukšām rīsu un piparu kastēm un izvārī­tiem kauliem. Vēl tagad tos pārdodu haizivīm, tādām nabadzīgākām, par trīs penijiem gabalā — lai jods mani parauj, ja tas tā nav. Tikai viena nelaime: hai­zivis naudu nemaksā.

Traka smieklu brāzma pavadīja šo vienkāršo joku. Sets, šķelmīgi pamirkšķinājis Redža sasprindzināta­jai fizionomijai, noslaucīja ūsas un tūlīt pēkšņi kļuva nopietns, tikai pašās viņa šaudīgo redzokļu dzīlēs uz­liesmoja zobgalīgas uguntiņas.

—• Es visu esmu pierakstījis, — viņš teica, izvilk­dams taukainu papīrīti. — Tad klausieties: mums vēl palicis pirmās un otrās šķiras galetes — četrdesmit maisu, miltu — sešas lielas mucas, apmēram pus- tonnu katra; sālīta cūkgaļa — divas mucas, bez tam ir vēl divi pussprāguši vērši… Attiecībā uz vēršiem: vai man viņi šeit jāgana, vai? Rīt es viņus nošaušu. Ko tu, Sigbij, uztraucies? Nesasmaks, mums ir ledus pagrabi un salpetris. Kas vēl mums ir? Ak tā — ka­fija, presēti dārzeņi…

Un viņš rūpīgi, ar pirkstu bakstīdams papīrītī, uz­skaitīja visu esošo proviantu. Bija skaidrs, ka šajā no svešām acīm slēptajā līcī var nodzīvot kādu mē­nesi, nerūpējoties par ēdamo.

Sets atgāja, vienprātīgas atzinības trokšņa pava­dīts. Bija pienākusi stūrmaņa kārta. Tas pat nepapū- lējās piecelties no kojas, uz kuras starp viņu un boc­mani stāvēja pudele alvas glāžu sabiedrībā. Ajans no sava kakta redzēja, kā stūrmaņa šaurā, nopietnā seja pastiepās gar ktājbalstu uz priekšu, ātri jo ātri mez­dama pūlī smagas īsas frāzes, ko pavadīja žokļu šņak- stēšana.

— Viss kārtībā, — teica Harvejs. — Kuģis brauk­šanai sagatavots, nebūtu par ļaunu tikai vēl notīrīt priekšvadņa apšuvumu zem ūdens līnijas; tas apau­dzis ar gliemežiem un visādu drazu. Vecā sūce beidzot atrasta: tā bija radusies zem ķīļa, pie trešā timbersa, skaitot no pakaļgala, kreisajā pusē. Uzlikām ielāpu. Visi materiāli ir, sākot ar dzelzs skavām un beidzot ar rezerves klīveri. Pulvera pietiks līdz nākamajam lietus periodam: pie labas gribas pietiktu pat mēness bombardēšanai, pat četras piecas nedēļas ilgai nepār­trauktai kanonādei. Arsenālā atrodas četrdesmit divi rezerves bliežamie, piecu un sešu lādiņu; Kogana — divdesmit, Mortimera — seši, Smita un Vesona — sep­tiņpadsmit, Skota — deviņi. Divi lielgabali — spīd un laistās, bez mazākās skrambiņas. Šāviņi: kar- teču — divas kastes, granātu — trīs, bez tam divi duči tērauda ložu ar Leversona apvalkiem. Divdesmit amerikāņu cirvju, divas harpūnas, vienpadsmit zo­benu, astoņdesmit kataloniešu nažu. Šautenes: vien­padsmit kentukiešu, piecas Berdana, desmit Novotnija. Štuceri: trīsdesmit četri — Pristlija, viens — Džek- sona. Patronu — pilni komplekti.

Harvejs tikpat pēkšņi apklusa, kā bija iesācis. Pa­griezies atpakaļ, viņš ar bocmani dzēra tālāk.

Troksnis pieņēmās stiprumā,' no rokas rokā ceļoja pudeles, daudzi stāvēja kājās, muguras atspieduši pret galdu, uz kura gulēja Peds, un, ar rokām plātīdamies, viņi grūstīja mirušo. Ajans piegāja pie Harveja.

— Stūrman, — viņš teica, mazliet sadrūmis, — vai jūs dzirdat? Ikviena balss skan pavisam citādi, nekā skanēja, kapteinim Pedam dzīvam esot. Ir jūtams sa­traukums. Kas būs tālāk?

— Tu pārmēru daudz esi sācis saprast, Aj, — teica stūrmanis. — Labāk klusē, tu esi visjaunākais, nav tava darīšana.

— Es jūtu, — atkārtoja jauneklis, — ka tuvojas svarīgi notikumi. Nojauta mani nekad neviļ, gan re­dzēsiet.

— Paga! — kliedza Rodeks, paceldamies, lai pa­skatītos uz Redžu, kas bija panācies uz priekšu. — Viņš grib kaut ko sacīt!

Ajans pagriezās. Redžs, arī iereibis, vicināja roku, aicinādams, lai komanda klausās. Izveidojās aplis.

Leitnants nostājās pie līķa, ar roku pret galda malu atspiezdamies. Izskatījās, it kā viņš būtu satvēris mi­rušo aiz rokas, atbalstu meklēdams.

— Šie trīs mēneši, — Redžs gandrīz kliedza, — de­vuši mums vienpadsmit tūkstošu skaidrā naudā un divi — par pārdoto indīgo transportu. Nauda nogul­dīta bankā «Draugam». Ir paraksti. Dokumentus pār­baudīs jaunais priekšnieks. Klausieties, puiši, — viņš iekliedzās ar jaunu spēku, — izsakiet savas simpā­tijas! Lai katrs nosauc to, kuru viņš vēlētos, šeit visi ir brīvi!

Vienā mirklī iestājās dziļš klusums, it kā pēkšņi visi būtu izgājuši laukā un palicis Redžs viens pats. Sākās mēma, bet izteiksmīga saskatīšanās, ikviena acis mek­lēja atbalstu biedru sejās. Nedaudzi varēja palielīties ar to, ka viņu sirdis šai mirklī sāka sist straujāk, vai­rums zināja, ka viņu vārdi paliks neminēti. Sur tur pa kaktiem pazibēja intrigantu greizie smīni, sacēlās apvaldītu čukstu viļņi, kas vēlās no visām pusēm kā nakts paisuma pirmā atmoda.

Ajans stāvēja pie gultas un klusēja, viņa acu iek­šējais mirdzums pauda vispārējo apvaldīto satrau­kumu, kas mudināja pēkšņi paaugstināt balsi un teikt pašam vēl nezināmu vārdu, veselu runu, pēc kuras viss uzreiz kļūtu skaidrs kā uz delnas. īstenībā gan, ja viņam kāds šinī brīdī jautātu: «Aj, kurš ir viscienī­gākais?» — viņš atbildētu ar ierasto smaidu, kura noslēgtība biedēja. Beidzot bocmanis teica:

— Stūrmanis Harvejs, puiši, un neviens cits!

Matroži visi klusēja, stūrmanis paraustīja plecus,

it kā brīnīdamies par šo garo pauzi, bet vispār viņš bija mierīgs. Bocmanis turpināja:

— Es jums saku, nestīvējieties pretī. Harvejs visu zina, visu ir redzējis, visu patš pārdzīvojis. Viņš ir stingrs, tas tiesa, bet par kārtību pie viņa es savu galvu lieku ķīlā. Nu kas tad būs, valodu esat zaudē­juši, vai? Lai iet Harvejs, un beigta balle! Viss būs kā nākas!

— Harveju! Harveju! — daži iekliedzās, izlikda­mies, ka izteic visu domas. — Viņu! Viņu!

Stūrmaņa piekritēji ciešā lokā ielenca savu kandi­dātu, pārējie nostājās Redža tuvumā. Večuki, pīpes pakšķinādami un spļaudīdamies, sameklēja revolve­rus: ierunājās pieredze, vecie plēsoņu instinkti, pie­sardzība pat miegā. Atskanēja kliedzieni:

— Nost ar lielkungu Harveju!

— Nosauciet kaut vienu cilvēku, ar kuru Harvejs būtu runājis kā ar sev līdzīgu!

— Izvēlēties! Aiz borta ūdens papilnam.

— Pavaicājiet vispirms Pedam!

— Pusducis putnubiedēkļu pret īstu jūrnieku! Bravo, Harvej!

— Pielaizieties Redžam!

— Nost ar Harveju!

— Jūs tur pie mucas neko labu neesat izdomājuši. Harvejs jums mutes aizbāzīs ātrāk nekā Peds.

— Redžu! Mēs par Redžu! Redžu!

Redža bālajā sejā iesitās sārtums. Viņš strauji gro­zījās uz visām pusēm, smējās aizraudamies, kad pre­tējā puse viņu apmētāja ar lamām. Ajana roka neap­zinīgi sāka slīdēt pie jostas, kur karājās dūcis; viņš viss trīcēja šajā apdullinošajā draudu un trakuma virgā.

Troksnis pieņēmās spēkā, uz mirkli viss sajuka vienā raibā, kunkstošā murskulī, un tad atkal atskanēja atsevišķas balsis:

— Redžu!

— Harveju!

— Redžu!

— Harveju!

— Nost ar Redžu!

— Nost ar Harveju!

— Mest viņus ūdenī!

— Ar visu bocmani!

— Un ar lādēm!

— Un ar alvas krūzītēm!

— Domā, ka mēs visi esam bez galvām.

— Džentlmeņi! — bļāva Sigbijs, pats vēl nebūdams skaidrībā, ko viņš vēlas. — Ikviens no mums varētu būt par kapteini tikpat labi kā Austrumindijas kompā­nijas patentētie bārdaiņi, jo — kas tad pēc būtības šeit ir matroži? Visi vairāk vai mazāk pazīst jūru. Es, Dženers un Džips esam šķipera palīgi, Lausons — bijušais flotes bocmanis, Enerijs kalpojis par loci… visiem smadzenēs tulznas no halzēm un halzēšanas, bet kas attiecas uz drošsirdību, liekas, ka visi bailuļi ir nogalināti! Ko jūs vēl gribat?

— Džener! — kaktā kāds iesaucās. — Ei, veco zēn, izvirzi savu kandidatūru!

Niknas lamas pildīja matrožu telpu. Visi drūzmējās ap nelaiķi, kas nu bija pilnīgi vienaldzīgs pret kaislību uzliesmojumiem. Daudzi, revolverus aiz muguras tu­rēdami, spraucās drūzmā; kliedzienos bija manāms metālisks spalgums, kas liecināja par ārkārtīgu sa­traukumu. Bocmanis Kristofs turēja roku azotē, un viņa bronzas seja zem sniegbalto matu kodeļas savie­bās traka niknuma smīnā. Harvejs, izslējies visā augumā, stāvēja kā pārakmeņojies: viņa acis ar kaķa ķepu žiglumu tvēra katru vismazāko draudu iz­pausmi, katrā viņa rokā bija iežmiegts pa revolverim ar stobru uz leju. Redžs, salīcis, kāju piesizdams, grozīja savu resno kaklu uz visām pusēm; viņa vaigos kvēloja sārti plankumi.

Ne agrāk, ne-vēlāk, bet tieši tai mirklī, kad tas bija nepieciešams, tādēļ ka gailis noklakšķēja divas trīs reizes, Ajans metās pie Peda līķa. Viņa lūpas trīcēja aiz uztraukuma; beidzot, notvēris klusuma mirkli, viņš kliedza no visa spēka, it kā tie, kuriem jādzird, atras­tos vismaz jūdzes attālumā no viņa:

— Ja kapteinis Peds pieceltos, viņš visiem ausis norautu!

Ajans pārkliedza visus, un troksnis rimās. Harvejs . skarbi pasmaidīja, Redžs, izbrīnā apkārt blīnēdams, paraustīja zodu; skaļi iesmējās Sigbijs — un pāris mirkļos dullumu kā ass cirvis žagaru sakapāja Ajana nelokāmas pārliecības pilnie vārdi. Mirklis bija va­rens. Bocmanis sacīja:

— Aj, nu pasmīdini vēl!

Viņš paskatījās uz jaunekli, bet viņa saērcinātais skatiens paslīdēja Ajana skaudrajās acīs kā pīle uz ledus. Ajans šinī mirklī izskatījās dīvains: viņa kla­siskās sejas apakšējā daļa smējās, bet augšējā tai pašā laikā saglabāja pieaugušā mierīgo, nopietno vē­rīgumu, kad tas sāk rīkoties.

— Atkārto, ko tu teici! — kliedza Redžs.

— Es iesaku, — nevērodams laupītāju smieklus un jokus, turpināja Ajans, — šodien izklīst, bet rīt visiem sanākt kopā. Rīt būsiet rimtāki. Šodien te nekādas jēgas nebūs, var tikai iznākt, ka Redžs iešauj Harve- jam kājā, bet Harvejs Redžam lauž sprandu. Peds, protams, ir galīgi apjucis. Rīt, rīt katrs nāks ar kādu galīgu lēmumu. Turklāt jūs vēl esat piedzēruši!

— Vārds vietā! — nagus grauzdams, pateica Sig­bijs. — Cik ātri puikas izaug!

— Un nav taču nekāda labuma, — Ajans turpināja,

— ja tiek izlietas asinis. Būs labāk, ja jūs izklīdīsiet. Nav vērts knikšķināt gaiļus. Jūs taču visi esat mani draugi, es vismaz tā domāju, ka man ienaidnieku nav. Es visu esmu pateicis, un vairāk man nav ko teikt.

Pusducis roku noslīga uz viņa pleca, jau tad, kad viņš vēl nebija beidzis runāt. Sis parupjais atzinības apliecinājums bija gandrīz vai patiess. Troksnis pa tam izvērtās šalkoņā. Redžs piegāja pie Harveja, it kā sarunai tematu meklēdams; Harvejs novērsās.

— Ajan, — iesāka Kristofs, kad visi bija norimuši,

— pēc pusgada tev augs ūsas, kā tu tad skatīsies?

— Taisni, — teica Ajans. — Jūra nepanes ķildas,— viņš piemetināja, — bet rīt viss būs galā.

— Aj, — ieteicās Sigbijs, — nudien tu esi neiedo­mājams vientiesis. Es tev varu apgalvot, ka ne viena vien lode iestrēgs dažam labam no mums mīkstumos, kamēr tu izdzirdēsi jaunā kapteiņa pavēli: «Sagatavot āķus!»