VII

Saraustītiem, juceklīgiem vārdiem, kas klupa cits pret citu kā ātri skrejošu cilvēku pūlis, Ajans izstās­tīja visu, kas, pēc viņa domām, varēja interesēt Stellu. Stella viņu nepārtrauca, dažreiz tikai pamāja ar galvu, piesitot ar kurpes purngalu pa grīdu, kad viņš apstājās.

Ajans iesāka ar Pedu, bet drīz vien, pašam nema­not, izstāstīja visu. Ko viņš gribēja sacīt? Paklausie­ties mežoņa dziesmu, ko tas dzied rītausmā, braucot ar laivu lejup pa lielu upi. Viņš noliek airus un skaļi domā zemos rīkles skaņu toņos. Viņa domas ir puķai­nas un juceklīgi traucas cita pakaļ citai: pieminējis no­asinātu bultu, viņš tūdaļ to aizmirst, lai cildinātu zie­došu koku. Ajans runāja par nāvi ložu krusā, un nāve šķita nenozīmīga kā parasta kontūzija; par tekošās ta­kelāžas remontu, par to, ka karstā laikā klāju aplej ar ūdeni. Viņš stāstīja par svelmaino tornado un reizē arī par bezvēju; par nēģera rēgu, par nelaimēm, ko kuģim atnes kaķi, par manevrēšanas mākslu, kad jā­brauc pret vēju, par pelnu derīgumu brūcēm, par ugu­nīm jūrā, par spoku kuģiem. Stingā ņirba, sānu un gareniskā šūpošanās, nakts signāli, pa gaisu lidojo­šās zivis, kravas iekraušana, magnētiskās vētras, kad kompasa adata šaudās kā neprātīga, — viss viņa vārdos bija stingrs un skaidrs kā svaigs riekstkoka dēlis. Viņš stāstīja par sadursmēm, kurās pusdzīvos pārmet pār bortu un, caurumu krūtīs aizžņaudzot, lā­dējās un dzen velnu. Tūlīt pat, it kā asinis noslaukot, stāsts pāriet uz brīzi, pasātu, mitrālu, Austrumindi- jas cikloniem, okeāna klusumu, nogurdinošo svelmes apnicību. Rītablāzma un vakarblāzma, vētras viltīgie paņēmieni; rifi, kas pārgriež kuģi kā bārdasnazis avī­zes lapu …

Ajans apstājās, kad Stella piecēlās no krēsla. Jūras dzīve, kas bija iznirusi viņas acu priekšā, nobālēja, apdzisa, pārcēlās uz dimantu kaudzi. Meitene piegāja pie galda; rokas sāka kustēties, paceļoties pie sejas, kakla un sniedzoties atkal pēc jauniem dārgumiem. Viņa pagriezās, dārglietu apmirdzēta, pārvērstu, kvē­lojošu seju.

— Viss šeit, — Stella skaļi sacīja. — Viss, par ko jūs stāstījāt, — man virsū.

Ajans piecēlās. Meitene ar sāpēm sirdī pievilka viņu sev klāt. Smeldzošas jūsmas pārņemts, viņš kaut ko čukstēja ar pēkšņa karstuma uzplūdā sasprēgājušām lūpām, bāls kā audekls. Viņš nespēja vairs valdīt par sevi — satvēra Stellas roku, ātri noskūpstīja un at­laida. Šis skūpsts šķita kā kodiens.

Stella nepakustējās, pat nenodrebēja. Šai klusajā saulainajā dienā viss bija pārmēru dīvains, lai dus­motos par šo rupjo cieņas izrādīšanu, vienalga, no kā tā nāktu. Tikai uzacis virs augstprātīgi smaidošajām acīm mazliet pavilkās uz augšu: roku skūpstīja vī­rietis.

— Puisēn, — viņa teica, un viņas galva pagriezās tāpat kā pēc dažām dienām viesistabā sabiedrības ļaudīs, — vai es tev patīku?

— Es skūpstīju portretu, — Ajans dobji sacīja. — Es domāju, ka tā esi tu.

Meitene iesmējās. Tai pašā mirklī viņu satvēra dzel­žainu roku pāris; pavisam tuvu, pie pašas auss siltas elpas strāva apsvilināja ādu, bet mirdzošajās, vēl gluži bērnišķīgajās, kaut ko lūdzošās, kaut kam drau­došās acīs dega tāds izmisums, ka bija mirklis, kad istaba salīgojās Stellas acu priekšā un spējās izbailēs sagrīļojās viss viņas augums; taču nākamajā mirklī viss atkal stingri nostājās savā vietā. Viņa izrāvās.

Iestājās klusums, ilgs kā gadu simtenis. Papagailis, gredzenā grozīdamies, trokšņaini skrapšķināja. Ajans smagi elpoja, viņa bēda bija liela, neizmērojama; sejā trīsuļoja nevaldāms, kautrs smaids. Vārdi, ko viņš dzirdēja, bija skarbi, aprauti kā pa ielu auļojoša jāt­nieka uzkliedzieni:

— Tūlīt ejiet prom! Prom!

Viņš kādu mirkli pastāvēja nekustēdamies, it kā apsvērdams teiktā jēgu; pēc tam bez prātošanas un šaubīšanās, dusmās trīcēdams, pacēla pie deniņiem revolvera stobru. Viņš rīkojās neapzināti. Ierocis, ko izrāva maza, bet spēcīga roka, aizlidoja pie sienas.

Viņš pacēla acis; tās bija pilnas asaru, kas aizmig­loja meitenes seju. Istaba līgojās no vienas puses uz otru.

— Ajan, — meitene maigi iesāka un apstājās, pār­domādama, ko teikt tālāk, un pēkšņi jaunekļa vien­kāršā, lētticīgā, spēcīgā dvēsele neapzinīgi uzveda viņu uz pareizā ceļa. — Ajan, jūs esat smieklīgs. Cita meitene pagrieztu jums muguru, es — nē. Ejiet, ne­prātīgais laupītāj, mācieties, kļūstiet par izglītotu, liela vēriena plēsoņu, par kapteini. Un kad simtiem cilvēku trīcēs no viena jūsu vārda — tad atnāciet. Vairāk neko es jums neteikšu.

Un tūlīt viņas vārdiem atbildēja līksms smaids — tik maz bija vajadzīgs, lai uzliesmotu pulveris.

— Es jau par to biju domājis, — Ajans klusi sa­cīja. — Jums nebūs no manis jākaunas. Mums pašreiz ir viss ar kājām gaisā. Es pazīstu kuģi tikpat labi kā uzpūtīgais Harvejs. Esmu iemācījies lasīt kartes un rīkoties ar sekstantu. Es atnākšu.

Kaut kas līdzīgs žēlumam iemirdzējās Stellas acīs. Viņa noliecās, un viegls viņas lūpu pieskāriens apsvi­lināja Ajana pieri.

— A! — viņš tikai izdvesa.

— Nu ejiet taču! Ejiet!

Grījodarnies Ajans atvēra durvis. Sapņu meitene domīgi raudzījās viņa sejā, kas bija pilna pateicības. Pakļaudamies neizprotamajam, viņš izgāja galerijā; tikko pārdzīvotais gula viņa dvēselē kā mokošs salds smagums. Uz sliekšņa viņš pagriezās atpaka], un pē­dējie vārdi, ko viņš teica, bija bezgalīgas uzticības pilni:

— Es atnākšu!

Загрузка...