III

Valgas meža smaržas pilnais krasta vējš līda ausīs un plaušās. Šķita, it kā pie kājām kristu neredzami zāļu un ziedošu zaru klēpji, skarot seju. Gnors sēdēja uz kastes, kas bija izcelta no laivas, Enioks stāvēja ūdens malā.

— Es biju domājis, — teica Gnors, — ka Ašas savrupnieks rīkos mums nelielu sagaidīšanu. Varbūt viņš jau sen miris?

— Nu, nē, — Enioks paraudzījās mazliet nievājoši uz Gnoru, noliecās un paņēma mazu akmentiņu.

— Paskatieties, cik daudz rikošetu man iznāks. — Viņš atvēzējās, un akmentiņš sāka lēkāt pa ūdens virsu.

— Ko? Pieci? Nē, man šķiet, ne mazāk par desmit. Gnor, es gribu būt mazs. Reizēm man uznāk tāda dī­vaina vēlēšanās. Es tai neļaujos.

— Nezinu. Es jūs nepazīstu. Varbūt tas ir labi.

— Varbūt, bet ne jau pilnīgi. — Enioks piegāja pie laivas, izņēma no pārvalka bisi un lēnām to pielādēja.

— Tagad es divas reizes izšaušu. Tas ir signāls. Viņš mūs izdzirdēs un atnāks šurp.

Pacēlis bisi vertikāli uz augšu, Enioks izšāva abus stobrus. Divreiz atskanēja dobji blīkšķi, un mežā notrīsēja trauksmaina atbalss. Gnors domīgi" pašū­poja galvu.

— Sis salūts vientulībai, Eniok, — viņš teica,

— nez 'kādēļ mani dara nemierīgu. Gribu ar Ašas iedzīvotāju daudz ko pārrunāt. Es nezinu, kas viņš tāds ir. Jūs par viņu stāstījāt ļoti skopi, atturīgi, bet viņa liktenis, es nezinu, kādēļ, mani skumdina un satrauc. Ar nepacietību gaidu viņa parādīšanos. Kad viņš atnāks … es …

Asa grumba, sasprindzinātas uzmanības zīme, ievilkās Enioka pierē. Gnors turpināja:

— Es viņu pierunāšu, lai brauc mums līdzi.

Enioks pārmēru stipri iesmējās.

— Nieki, — viņš, ūsas kodīdams, sacīja, — viņš ne­brauks.

— Es viņu iztaujāšu.

— Viņš klusēs.

— Iztaujāšu par pagātni. Pagātnē mīt ceļrāde zvaigzne.

— Pagātne viņu nobeigusi. Bet zvaigzne — nodzi­susi.

— Lai iemīl nākotni, nezināmo, kas liek mums dzīvot.

— Jūsu centieni, — teica Enioks, vienu kāju pie­sizdams, — jūsu centieni sadrups kā krīts pret trula skolēna pieri. Patiešām, — viņš ar iedvesmu iesaucās,

— vai gan ir vērts domāt par savādnieku? Viņa dzīve citu cilvēku vidū būtu banāla un nepanesami garlai­cīga, šeit vismaz viņam ir, lai nu gan pavišam blāvs, tomēr oreols. Izbeigsim šo sarunu.

— Labi, — Gnors stūrgalvīgi iebilda, — es viņam pastāstīšu, cik brīnišķīga ir dzīve, un, ja viņa roka nekad nav sniegusies pēc draudzīga spiediena vai mīlestības glāsta, lai viņš pagriež man muguru.

— To viņš nekādā ziņā nedarīs.

— Viņa nav, — Gnors skumīgi teica. — Viņš ir miris vai arī medī citā salas nostūrī.

Enioks, šķita, nedzirdēja Gnora vārdus. Viņš, lēnām pacēlis rokas, pārlaida tās pār savu bālo seju un ar sasprindzinātām pārdomām raudzījās kaut kur vienā punktā. Viņā norisinājās cīņa. Tā bija īsa novēlojusies cīņa, nožēlojama sadursme. Tā atbruņoja un uzbudi­nāja viņu. Pēc maza brīža viņš teica nelokāmi un gandrīz vai atklāti:

— Es esmu bagāts, tomēr atdotu visu, pat savu dzīvību, lai tikai atrastos šā cilvēka vietā.

— Tumši vārdi, — Gnors pasmaidīja, — tumši, kā zem segas pateikti. Bet interesanti.

— Pastāstīšu par sevi, — Enioks uzsita Gnoram uz pleca. — Paklausieties. Šodien man prāts nesas uz runāšanu. Esmu apmānīts. Esmu briesmīgi apmānīts. Tas notika sen. Es kuģoju ar vadmalas kravu uz Ba- taviju, un mūs sasita druskās. Kādas desmit dienas pēc tāda iesākuma es gulēju knūpus uz steigā sasieta plosta. Piecelties, izstaipīt locekļus, kaut ko pasākt man nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Sākās murgi. Es sapņoju par saldūdens ezeriem, kratījos drudzī un iz­klaidēšanās nolūkā paklusām vaidēju. Vētru, kas bija iznīcinājusi kuģi, nomainīja bezvējš. Svelme un oke­āns mani izvārīja. Plosts stāvēja nekustīgi kā pludiņš dīķī. Mani mocīja izsalkums, elpas trūkums, un es gaidīju nāvi. Atkal sāka pūst vējš. Naktī pamodos aiz briesmīgām slāpēm. Bija tumšs, un dārdēja pērkona grāvieni. Zilgi zibeņi graizīja izplatījumu. Mani ar visu plostu svaidīja gan augšup uz mākoņiem, gan lejup — melnās šķidrās bedrēs. Uz dēļa šķautnes es pārsitu zodu, gar kaklu tecēja asinis. Pienāca rīts. Pa­malē, kas bez pārtraukuma laistījās debess plaismu gaismā, nevaldāmi uz tālajiem mākoņiem tiecās putās sakultas zaļganas bangas. Starp tām šaudījās melni virpuļvētras gredzeni. Virs gredzeniem kā izbiedētu putnu bari drūzmējās zemi mākoņi. Viss sajuka. Es murgoju, murgi visu sagrozīja. Bezgalīgi melnu sieviešu pūļi ar augšup paceltām rokām tiecās uz debesīm. Viņu ņudzošais paisums skāra debesis. No debesīm caur sarkanām mākoņu plaisām krita lejup caurspīdīgā haosā saplūdušas kailas sārtas un baltas sievietes. Apmirdzētie miesu kamoli, savīdamies un atrisdami, griezdamies virpulī vai kā akmeņi krizdami lejup, savā nepārtrauktā kustībā savienoja debesis un okeānu. Viņas izklīdināja sieviete ar zelta ādu. Tā no­gūlās kā fantastisks mākonis pār tālo miglu. Mani izglāba zvejnieki. Es biju tikko dzīvs, trīcēju un runāju aplamības.

Es izveseļojos, bet pēc tam briesmīgi garlaikojos: tās dienas, kuras pavadīju okeānā nāves skavās, mur­gos, kas bija pilni maigu ugunīgu rēgu, mani sain­dēja. Tas bija skaists un baismīgs sapnis — liels apmāns.

Viņš apklusa, bet Gnors nogrima domās par viņa stāstu.

— Taifūns — dzīve? — vaicāja Gnors. — Bet kas tad tā dzīvo?

— Viņš. — Enioks pamāja ar galvu uz meža pusi un ļauni iesmējās. — Viņam ir sieviete ar zelta ādu. Jūs ko dzirdat? Nē? Es arī nē. Labi, es izšaušu vēlreiz.

Enioks paņēma bisi, ilgi grozīja to rokās, bet tad pasita padusē.

— Saut nav vērts, — viņš uzmeta bisi plecā. — Atļaujiet man jūs atstāt. Es mazliet paiešu uz priekšu un sameklēšu viņu. Ja vēlaties, varam iet abi. Daudz staigāt es jums nelikšu.

Viņi sāk iet. Enioks pa priekšu, Gnors nopakaļ. Ne takas, ne pēdu nebija, kājas līdz ceļiem grima zilgani dzeltenā zālē. Ekvatoriālais mežs atgādināja milzīgu oranžēriju, kam vētra nocēlusi caurspīdīgo jumtu, iz­līdzinājusi dabas un cilvēka pūļu robēžas, izklādama pārsteigtam skatienam pirmatnējo formu jaunradi, kas ir tik tuva mūsu pasaulīgajam jēdzienam par brī­nišķīgo un dīvaino. Sis mežs ar katru savu lapu pauda neapzinīgu, oriģinālu un pārdrošu dzīvības spēku, spilgtu izaicinājumu un pārmetumu. Cilvēks, kas šeit nokļuva, izjuta nepieciešamību klusēt.

Enioks apstājās pļaviņas vidū. Zilgās meža ēnas švīkāja viņa seju, mainot acu izteiksmi.

Gnors gaidīja.

— Jums nav vērts iet tālāk. — Enioks stāvēja, Gnoram muguru pagriezis. — Te netālu … viņš … es negribētu tā uzreiz viņu pārmēru pārsteigt, ejot di­vatā. Te būs cigāri.

Gnors pamāja ar galvu. Enioka mugura salīkusi ienira dzeloņainajos augu stublājos, kas bija saviju- šies starp kokiem; viņš nočabināja lapas un pazuda.

Gnors paskatījās apkārt, atgūlās, palika rokas zem galvas un sāka skatīties augšup.

Zilais debess mirdzums, ko virs viņa galvas maz­liet aizklāja milzīgas biezas lapas, vilināja ar savu spožo gaišo valstību. Enioka mugura vēl kādu brīdi viņa acu priekšā kavējās savā pēdējā kustībā, tad, dodama vietu sarunai ar Karmenu, izgaisa. «Karmen, es tevi mīlu,» teica Gnors, «man gribas tevi skūpstīt uz lūpām. Vai tu tur dzirdi?»

Pievilcīgais tēls pēkšņi izgaismojās viņa jūtu sa­sprindzinājumā, iegūdams gandrīz vai konkrētu veidu. Tā bija maza, melnīgsnēja, brīnišķīga galva. Aizkus­tināti smaidīdams, Gnors plaukstās saspieda viņas vaigus, sirsnīgi apskatīja un atlaida. Viņu pārņēma bērnišķīga nepacietība. Viņš aprēķināja aptuvenu laika ilgumu, kāds viņus šķīra, un pēc labākās sirds­apziņas saīsināja to par pusi, pēc tam vēl par ceturt­daļu. Sis nožēlojamais mierinājums lika viņam pie­celties, — viņš vairs ilgāk nespēja mierīgi gulēt, tik ērti atlaidies, kamēr nebūs savu stāvokli pārdomājis līdz galam.

Meža valgā tveice uzvēdīja snaudu. Zālē šūpojās mēļi, purpursarkani un zili ziedi; skumīgi dūca ka­mene, plūksnainos kātiņos sapinusies; tālumā, pār­lidodami klajumu, putni sacēla traku brēku, kas atgā­dināja nēģeru orķestri. Gnoru apņēma pasakaina gaisma, krāsainu ēnu rotaļa un zaļais stingums; zeme ar pilnu krūti neskanīgi elpoja— domīgā un kā zvēra mīlas kliedziens rimto un draudpilno tuksnešu zeme. Kaut kur sānis bija dzirdams neliels troksnis. Gnors pagriezās un ieklausījās, gandrīz jau pārliecināts, ka tūlīt ieraudzīs svešo salas iemītnieku. Viņš centās iedomāties tā izskatu. «Tam jābūt ļoti noslēgtam un augstprātīgam cilvēkam, viņam nav ko zaudēt,» sprieda Gnors.

Putni apklusa, klusums it kā svārstījās pārdomās. Tās bija paša Gnora šaubas. Brītiņu nogaidījis un ne­izturējis, viņš iekliedzās:

— Eniok, es gaidu jūs tai pašā vietā!

Mēmais mežs šos vārdus noklausījās un nekā tiem klāt nepiebilda. Pastaiga Gnoram pagaidām vēl neko citu nebija devusi kā tikai nogurdinošu un neauglīgu sasprindzinājumu. Viņš pastāvēja kādu brīdi, domā­dams, ka Enioks aizmirsis virzienu, tad lēnā gaitā griezās atpakaļ uz krastu. Briesmīgs neizskaidrojams nemiers viņu dzina prom no meža. Viņš gāja ātri, pū­lēdamies saprast, kur pazudis Enioks. Beidzot viņu apmierināja visvienkāršākais izskaidrojums: nepazīs­tamais un Enioks aizrāvušies sarunā.

— Piesiešu laivu, — teica Gnors, atcerēdamies, ka tā tikai izvilkta smiltīs. — Viņi atnāks.

Viņš ieraudzīja caur mežmalu mirdzam ūdeni, kurā iestiepās slapjo smilšu sēkļu spīdums, bet laivas ne­bija. Kaste stāvēja, kur stāvējusi. Gnors nogāja ūdens malā un pa kreisi, kur raiba klints šķautne sašķēla krastu, ieraudzīja laivu.

Enioks airēja, irkļus spēcīgi vicinādams; viņš rau­dzījās uz leju un Gnoru laikam neredzēja.

— Eniok! — uzsauca Gnors. Viņa balss skaidri no­skanēja dzidrā gaisa klusumā. — Kur jūs braucat?! Vai tad jūs nedzirdējāt, kā es jūs saucu?!

Enioks spēji cirta airus, galvu uz augšu nepacēlis. Likās pat, ka viņš tagad traucas straujāk nekā pirms mirkļa, attālums starp klinti un laivu manāmi saruka.

«Tūlīt tā viņu aizsegs,» nodomāja. Gnors, «un tad viņš gan vairs nesadzirdēs.»

— Eniok! — Gnors kliedza vēlreiz. — Ko jūs gri­bat darīt?

Braucējs pacēla galvu, raudzīdamies Gnoram tieši sejā tā, it kā krastā neviena nebūtu. Vēl turpinājās dīvainā" un neveiklā klusēšana, kad pēkšņi, itin ne­jauši, dzirksteļojošajās iesarkanajās smiltīs Gnors izlasīja frāzi, kas bija ierakstīta vai nu ar bises stobra galu, vai arī ar nūju: «Gnor, jūs paliksiet šeit. Atce­rieties mūziku, Karmenu un biljardu rītausmā.»

Pirmais, ko Gnors sajuta, bija trulas sāpes sirdī, dziņa iesmieties un niknums. Atmiņas pret paša gribu galvu reibinošā ātrumā atsvieda viņu atpakaļ pa­gātnē; vesels pulks sīkumu, kas savā laikā šķita nie­cīgi, nenozīmīgi, saira un ieņēma savas vietas pagā­jušo dienu ritumā ar tādu pārliecību kā kareivji trauk­smes reizē, kad tie, izdzirduši signāltauri, metas uz savām vietām. Gnoram, apstiprinoši mādama, acīs raudzījās kaila pārliecība. «Enioks, Karmena, es,» Gnors vienā mirklī aptvēra. «Es neredzēju, biju akls. Tā . ..»

Viņš lēnām atkāpās tālāk no uzrakstītās frāzes, it kā viņam zem kājām būtu pavēries bezdibenis. Gnors stāvēja pie paša ūdens, pieliecies, lai labāk varētu sa­skatīt Enioku. Viņš ticēja un neticēja; viņam šķita, ka ticēt būtu neprāts. Galvā sacēlās troksnis, kā vesera sitieni pulsēja bailes; okeāna gaviles šķita nejēdzīgas un pretīgas.

— Eniokl — Gnors sacīja stingrā un skaidrā balsī ar pēdējo saērcinātās gribas piepūli. — Vai to jūs rakstījāt?

Mirklis klusuma. «Jā,» — atsvieda vējš. Šis vārds tika pateikts tieši tādā tonī, kādā Gnors bija gaidī­jis — ciniski. Viņš sažņaudza rokas, pūlēdamies sa­valdīt pirkstu nervozo trīcēšanu. Debesis ātri satumsa; okeāns, pie apvāršņa uzposies ar mākoņu apmetni, sāka griezties, šūpodamies vēja dzītās miglas vālos. Gnors iebrida ūdenī; viņš kustējās neapzināti. Vilnis jau sniedzās pāri ceļgaliem, gurniem, apņēma krūtis; Gnors apstājās. Nu viņš bija kādus piecus soļus tuvāk laivai; viņa saraustītā, saplosītā apziņa krampjaini nopurināja acumirkļa smagumu un zaudēja spēkus kā uz nāvi notiesātais, kas atgrūž auklu.

— Tā ir nelietība.

_ Viņš skatījās plaši ieplestām acīm un nekustējās. Ūdens lēnām līgojās viņam apkārt, viegli grūstot viņu un reibinot galvu.

— Eniok, jūs izdarījāt nelietību, atgriezieties!

— Nē, — teica Enioks.

Šis vārds noskanēja ikdienišķi kā tirgotāja atbilde.

Gnors pacēla revolveri un rūpīgi notēmēja. Šāviens Enioku nemaz neiztraucēja; viņš airēja, ātri atsviez- damies atpakaļ. Otra lode trāpīja airi. Eniokam tas izkrita no rokas, viņš satvēra to un noliecās, jaunas lodes gaidīdams. Šinī kustībā pavīdēja pieauguša cil­vēka pārākuma apziņa, kad viņš padevīgi ļauj, lai bērns viņu sit ar savām mazajām nekaitīgajām roķe- lēm.

Revolvera gailis noklakšķēja virs ūdens trešo reizi. Gnoru pārņēma nepārvarama apātija; kā paralizēts viņš nolaida roku, vēl arvien skatīdamies. Laiva slī­dēja aiz klints, kādu brīdi tā līdz pusei vēl bija re­dzama, tad nozuda pavisam.

Gnors izkāpa krastā.

— Karmen, — sacīja Gnors, — vai ari viņš tevi mīl? Es nezaudēšu prātu, man ir sieviete ar zelta ādu … Viņas vārds ir Karmena. Jūs, Eniok, esat kļū­dījies!

Kādu brīdi viņš klusēja, koncentrēdams domas uz to, kas viņu sagaida, un atkal turpināja runāt pats ar sevi, iebilzdams cietajai sirds balsij, kas mudināja uz izmisumu.

— Mani paņems no šejienes. Agri vai vēlu pienāks kuģis. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc mēneša. Pēc di­viem mēnešiem. — Viņš kaulējās ar likteni. — Es pats iztaisīšu laivu. Es šeit nenomiršu. Karmen, vai tu mani redzi? Es sniedzu tev rokas, pieskaries tām ar savējām, man bail.

Sāpes nomainīja sašutums. Zobus sakodis, viņš do­māja par Enioku. Viņu plosīja dusmu lēkme.

— Nekaunīgais lapsa, rāpulis, — sacīja Gnors, — gan vēl pienāks laiks, kad skatīsimies viens otram acīs.

Viss, kas notika pēc tam, viņam šķita briesmīgs sapnis, murgi, nejēdzība. Zem kājām šņirkstēja smil­tis, īstas smiltis.

— Kaut kurš buru kuģis var šeit iegriezties. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc daudziem gadiem. Nekad.

Šis vārds viņu satrieca ar savas nozīmes nāvējošu precizitāti. Gnors nokrita uz mutes smiltīs un izplūda karstās niknuma asarās, smagās vīra asarās. Pai­sums pieņēmās; skaļi atbalsojās viļņa laiskie dunieni: «Ašas vientuļnieks.»

— Aša, — švirkstēdamas atkārtoja smiltis.

Cilvēks nekustējās. Saule, slīdēdama uz vakarpusi,

skāra klinti, apšļāca tās tumšo šķautni ar šķidru uguni un meta Ašas piekrastē ēnas — zemes vakara skum­jas. Gnors piecēlās.

— Eniok, — viņš teica savā parastajā neskaļajā krūšu balsī, — es pakļaušos laikam un nepieciešamī­bai. Mana dzīve vēl nav līdz galam izspēlēta. Tā ir veca, laba spēle, to nevar pamest pusratā, un dienas nav kārtis. Pie viņu, šeit bojā aizgājušo manu neat­sveramo dienu līķiem zvēru savilkt jums atrisušos ga­lus tik cieši, lai roka no piepūles smeldz, un šinī mez­glā nogārgs jūsu kakls. Ceļas vējš. Tas aiznesīs manu zvērestu jums un Karmenai!

Загрузка...