Stāsti

VI

Istaba, kurā viņš tik trauksmaini iebrāzās, ar revol­veri vienā rokā un svarīno sainīti otrā, bija neparasti dzīvespriecīga. Sienas klāja baltsārti svītrots audums, tādēļ telpa atgādināja milzīga čemodāna iekšpusi; saules pusē sienas nebija, to aizstāja no grīdas līdz pat griestiem stikla rūšu rindas sešstūrainos zaļos ietvaros, un tādēļ šī siena atgādināja bišu šūnas, tikai ar to starpību, ka tajās zeltoja nevis medus, bet gaisma. Istaba ar šo gaismu bija kā lietin pielieta. Zirandoles ar vīteņaugiem aizklāja stikla sienas apak­šējo daļu; no griestiem lejup nokārās savijušies tropu ziedi, to stīdziņas trīsēja kā mazi nevainīgi taustek- līši. Kaktā virs bambusa šūpuļkrēsla tievā gredzenā šūpojās mazs cekulains papagailis. Vidū — galds, tam apkārt salikti sniegbalti mīkstie krēsli; saulē mirdzēja kafijas trauku sudrabs.

Ajans to visu neuztvēra — viņš redzēja, ka gais­mas un zaļumu ietvarā iznira portreta dzīvā seja; sie­viete nāca viņam pretī, izbijusies un bāla. Bet tūlīt pat viņas vaibstos iezīmējās rāms izbrīns: ieradums ap­valdīt sevi. Viņa stāvēja taisni, nekustoties un lielām pelēkām acīm raudzījās Ajanam tieši sejā.

— Tā esat jūs, — Ajans ar pūlēm izdvesa. — Es jūs pazinu pēc portreta. Tur bija viens cilvēks, viņš teica, ka ienāks pie jums un pieteiks mani. Es domāju, ka tas ir nodevējs. Izstaigāju daudz istabu, kamēr jūs atradu.

— Nolieciet revolveri, — meitene sacīja.

Ajans paskatījās uz savu labo roku, kurā bija sa­tverts ierocis, un aizbāza vesonu aiz jostas.

— Es to izvilku visādam gadījumam, — viņš iz­dvesa, — mēs klusumam neuzticamies. Jūsu vārds ir

Stella, atvainojiet, ja es kļūdos, bet tā man teica tas skūtais vecais vīrs, kas jums kaut ko atsūtījis šinī sainītī. Kas tur iekšā — nezinu. Te tas ir. Es laikam jūs, jaunkundz, nobiedēju?

Meiča zobgalīgi paskatījās uz apmeklētāju.

— Es varbūt būtu nobijusies, .ja jūs būtu atnācis naktī, bet tagad taču diena. Sēdieties un izstāstiet, kāds ir jūsu brāzmainā apmeklējuma iemesls.

— Peds nomira,.— teica galīgi samulsušais Ajans.

Viņš bija pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru — tik

ļoti viņu meitene bija -apmulsinājusi. Viņš lūkojās meitenes sejā un nespēja no tās atraut skatienu. Viņa bija krietni jaunāka nekā portretā; mati palsi, sapīti vienā resnā bizē, kas sniedzās pāri gurniem; pelēkais tērps ar gaišzilo rotājumu cieši sedza kaklu un rokas; mirdzošās stirnas acis zem šaurām augstu izliektām uzacīm šķita paužam lepnumu. Kad viņa ko vaicāja, vaicāja visa viņas seja, bet labā roka pacēlās spēji, nepacietīgi.

— Peds nomira, — atkārtoja Ajans. — Neviens ne­gribēja braukt, jo izcēlās apjukums. Ja jūs neko nezi­nāt, varu jums pastāstīt visu pēc kārtas. Kapteinis Peds ir atstājis novēlējumu un tajā lūdz, lai kāds no mums aizvestu pēc norādītās adreses jūsu portretu.

— Jūs esat prātu zaudējis! — Stella, acis iepletusi, iesaucās. — Kādam gan kapteinim, mīļais cilvēk, va­rēja gadīties mans portrets?

Ajans sarka un bālēja. Prātu zaudējis! Viņa sejā ievilkās ciešanu vaibsti. Taču viņš šo mirkli bija jau pārvarējis, kad meitene pastiepa roku, it kā lūgdama, lai viņš nomierinās. Kad viņš sāka stāstīt tālāk, pēc katriem pāris vārdiem viņa balss aprāvās.

— Es stāstu to, kas bija; es pats nezinu neko vai­rāk par jums, — viņš klusi sacīja. — Jūs nevarat uz

mani dusmoties. Es atbraucu un sameklēju skūto veco vīru, kurs, es nezinu — kādēļ, skatījās uz mani tā, it kā es viņam nazi būtu rīklē iegrūdis. Viņš man iedeva šo sainīti, ko vaļā neesmu raisījis, un parādīja jūsu māju. Nedomāju, ka būšu jūsu lielajās istabās ko saplēsis: es turējos pa vidu.

— Ja tas ir man, tad dodiet, — Stella izbrīnījusies sacīja. — Taču es absolūti neko nesaprotu.

Te ir jūsu portrets, — Ajans sniedza mazu ovālu dēlīti. — Esmu sargājis to no ūdens un dubļiem, — viņš piebilda.

Gan maigs, gan it kā draudošs smaids ievilkās viņa melnīgsnējā sejā. Viņš pats sevi šinī mirklī lāga ne­saprata, viss notiekošais viņam šķita kā sapnis. Stella paņēma portretu.

Un no viņas sejas pēkšņi nozuda satrauktais, sa­springtais mulsums. Viņa- spēji pagriezās; roka, it kā triecienu dabūjusi, noslīga lejup, un uz tās noslīdēja palsā bize. Kad viņa atkal palūkojās uz Ajanu, viņas seja bija pilnīgi balta, lūpas nervozi trīcēja.

— Tas man ir jaunums. — Istabas saulainajā klu­sumā noskanēja atsevišķi katrs viņas vārds. — Neska­tieties manī tik lielām acīm — tā nav jūsu darīšana. Ceru, jūs sapratāt? Dodiet šurp sainīti.

Stellas pirksti darbojās bez panākumiem, jo kaņe­pāju aukliņa bija savilkusies ciešos mezglos.

— Te būs nazis, — Ajans pastiepa duncīti ar raga spalu.

Meitene pieņēma palīdzību, pat nepaskatīdamās un paldies nepateikdama — visa viņas uzmanība bija pievērsta sainītim. Ar nazi viņa rīkojās kā bērns ar skārda rotaļu zobenu, tomēr asais asmenis vienā mir­klī pārgrieza gan audeklu, gan auklu. Ajans, ziņkārī­

bas pārņemts, stāvēja līdzās, domādams, ka viņa ro­kas to visu paveiktu daudz ātrāk.

Audeklā bija iešūta liela, tumša koka lādīte; slē- -dzene bija atslēgas caurumā un, šķita, noknikšķēja, pirms vēl meitene to bija satvērusi. Tai pašā mirklī biezs papīru žūksnis atspieda vaļā lādītes vāku, un pie Ajana kājām nolidoja sadzeltējušu vēstuļu birums.

Ajans noliecās, pacēla dažas lapiņas un atslējās, gribēdams tās iedot meitenei, bet viņa jau steidza lasīt pirmo, kas trāpījās viņai rokā.

— Stella, — viņš bikli ieminējās, — es tūlīt visu uzlasīšu.

Likās, viņa to nedzirdēja. Plēsdama un vīkstīdama aploksnes, viņa pārlaida acis gan sīkraksta — sievie­tes, gan neveiklajām — vīrieša rindām; gandrīz kat­rai vēstulei bija citāds zīmogs, it kā rakstītāji būtu svaidīti no vienas pasaules malas līdz otrai. Visu iz­lasīt viņai tomēr pietrūka pacietības; bet patiesībā jau pilnīgi pietika ar izlasīto.

Kādu brīdi viņa stāvēja, galvu nodūrusi, mezdama vēstules citu pēc citas šķirstiņā, it kā gribēdama vis­pirms visu apjēgt un tikai tad atkal pacelt galvu aug­šup. Dažādas jūtas, netveramas kā vakara ēnas, uz­peldēja viņai acīs, kas bija pievērstas ar pagātnes atliekām piebārstītajai grīdai. Arī Ajans, ne mazāk uztraucies un saviļņots, piegāja pie Stellas.

— Tur lādītē ir vēl kaut kas, — pavisam klusi, gandrīz čukstus viņš teica. — Paskatieties.

Neatbildējusi meitene paņēma šķirstiņu, nolika to uz galda un ar nepacietīgu kustību apgāza, tūlīt pat to nožēlodama, jo tai pašā mirklī līdz ar dobju koka klaudzienu galdauts uzliesmoja dimantu, sarkano gra­nātu, pērļu un opālu ugunī. Zaļās smaragda dzirkstis

noripoja no augšas lejāk un ienira varavīkšņainajā, sniegbaltajā mirdzumā; vairums bija dimantu.

Tas bija pēdējais trieciens, bet jau salds, un Stella neizturēja. Pašai pilnīgi negaidot, lielas sievišķīgas sajūsmas asaras ritēja no viņas acīm, seja kvēlot kvē­loja. Gandrīz vai ekstāzē viņa vilka ar trīcošiem pirk­stiem pa saltajiem akmeņiem, it kā pūlēdamās atdot to vienaldzīgajam cēlumam visu savu bezgalīgo mai­gumu pret dārglietu varu un skaistuma triumfu. Sa­viļņota līdz sirds dziļumiem tādā pašā mērā kā jeb­kura sieviete pirmajā saldajā izredzētā apkampienu mirklī, Stella iekliedzās. Viņas skaņie, laimīgie smiekli izbira istabā, apklusa, un klusējošs smaids skāra Ajana seju.

Viņa pacēla acis augšup: pavisam tuvu, pirms ce­turtdaļstundas svešs un aizdomīgs, stāvēja mežonīgs, iededzis jauneklis, vēl bez ūsām. Laimes pilns mul­sums dzirkstīja viņa tumšajās acīs, kas gādīgi rau­dzījās uz meiteni. Tagad viņš Pedu mīlēja tā, kā vēl nekad; nelaiķis viņam tagad šķita kā labdaris burvis.

Stella nenovaldījās. Ja viņa šai brīdī nesāktu runāt, viņai kļūtu smagi no šīs nomācošās, neatvairāmās prasības izlādēties.

— Kas bija mans tēvs? — viņa vaicāja. — Jums taču jāpazīst Peds — tas ir viņa vārds. Bet kas viņš bija?

— Peds!? — Ajans atkāpās dažus soļus. — Peds — jūsu tēvs!?

— It kā jūs .to nezinātu. — Stella iegremdēja rokas dārglietās. — Izbeigsim slēpšanās rotaļu. Jūs brau­cāt šurp, jūsu rokās bija manas mātes portrets. Izbei- dziet melus! Tātad … Peds? …

— Jūsu mātes? — atkārtoja Ajans. — Kā es to varēju zināt? Jūs mani apdullinājāt, ticiet man, ne­kad mūžā es neesmu melojis. Man tagad galvā tikpat kā brikšņos. Es nezināju.

Viņa acis sastapās ar pelēkajām, augstprātīgajām acīm, bet viņš savējās nenolaida. Viņš pats meklēja izskaidrojumu, it kā viņam jau būtu tiesības uz to, un Peda akmeņi viņus saistīja. Ajans gaidīja.

— Jūs … esat naivs, — pēc īsa klusuma brīža teica Stella. — Tagad jūs, es ceru, zināt?

— Jā, jūs pateicāt.

Viņa atkal pagriezās pret galdu — tur bija magnets, kas pagrieza viņas galvu. Spalgi iekliedzās papagai­lis, tā brēciens, šķita, atrāva meiteni no samudžinā­tajām domām. Doma, ka būtībā daudz vairs nav pali­cis ko stāstīt un ka izstāstīt katrā ziņā būs labāk, nekā atstāt kaut vismazāko spraudziņu tenkām, šķita prātīga.

— Mana māte bija dejotāja, — meitene lietišķi pa­teica, nepagriezusies pret Ajanu, — dejotāja Rioža- neirā. Jūs jau zināt, ka tur ir visdažādākā sabiedrība.

Ajans pamāja ar galvu.

— Peds bija ar viņu pazīstams. Ja jūs esat ziņkā­rīgs un tas jums vēl nav pietiekami skaidrs — vai­cājiet.

— Man nav ko vaicāt.

— Es ceru. Varējāt apsēsties.

Ajans apsēdās. Meitene palika stāvam, ar roku skardama galdu. Reiz parādījusi uzticību, viņa neuz­skatīja par iespējamu apstāties.

— Viņu sauca tāpat kā mani. Viņa apprecējās. Šī māja pieder manam patēvam. Viņš ir tējas tirgotājs. Sauc mani par meitu. Kas ir Peds?

— Peds bija kapteinis, — teica Ajans, iegrimis jūtu atvarā, kur viņam šķita, ka tas, ko zina viņš, nez kā­dēļ jāzina visiem. — Viņš nomira.

— To es jau zinu.

— «Deglis uz pulvera» nav tirgotāju šoneris, — Ajans strupi iesmējās. — Mēs dažreiz aizturam va|u medniekus, bet ar tiem liela ķēpa. Peds deva priekš­roku pastam.

Stella izslējās.

— Tas ir pārmēru dāsni vienai dienai, — viņa sacīja, ziņkārīgi uzlūkodama Ajanu. — Jūs … aplau­pāt?

— Mēs ņemam vispiemērotāko, — pēc īsa klusuma brīža iebilda Ajans. — Nauda gadās ne visai bieži, bet zīda un tējas transporti arī ir ienesīgi.

— Klusējiet! — kliedza Stella, staigādama pa is­tabu. — Bet apbruņotie … kara kuģi?

— Spēks viņu pusē, — Ajans nopūtās. — Mēs tāpat zaudējam cilvēkus, — viņš piebilda, — nedomājiet, ka visi padodas kā zaj

— Tas nozīmē, ka "tur, uz galda … — Stella pie­gāja pie lādītes. — Vai jums neliekas, ka tie kļuvuši tumšāki pēc jūsu stāstītā?