Stāsti

IV

Spēcīga vētra, kas sacēlās Arhipelāga centrā, deva pamatīgu triecienu trīsmastu brigai, kuras vārds ne­maz nebija piemērots kuģa skarbajai profesijai — «Jūras sienāzītis». Šī briga, ar aprautām takelāžas tauvām, savainotām burām, stengām un ūdenslīniju, bija aizsviesta tālu prom no parastā tirdzniecības ceļa. Rītausmā parādījās zeme. Vienīgais palikušais enkurs dārdēdams nolaidās gultnē. Diena aizritēja pa­rastajos pēcavārijas darbos, un tikai vakarā visi, sā­kot ar kapteini un beidzot ar pavāru, varēja kaut cik apvērtēt savu stāvokli. Šis lakoniskais vērtējums visā pilnībā tika izteikts ar trīs vārdiem: «Velns zina kas!»

— Roz, — sacīja kapteinis, pārdzīvodams patiesas ciešanas, — šis ir kuģa žurnāls, un tajā nav vietas vi­sādiem mākslas darbiem. Kādēļ jūs, tukšā blašķe, uz­zīmējāt šo strazdu būri?

— Strazdu būris! — Rozs samulsa par tādu piezīmi, taču aizvainotā patmīlība tūlīt pat deva samulsumam labu pretspērienu. — Kur jūs esat redzējis tādus strazdu būrus? Tā ir jaunkundze. Es viņu izsvīt­rošu.

Kapteinis Mards pilnīgi aizmiedza kreiso aci, un tūlīt labā kļuva neizturami nicinoša. Rozs uzsita ar dūri uz galda, bet tomēr samierinājās.

— Es viņu izsvītroju, noklāju ar tintes traipu; pa­ostiet, ja nevarat saredzēt. Žurnāls izmircis.

— Tas tiesa, — sacīja Mards, taustīdams valgās caurauklotās lapas. — Viļņi šļāca kajītē. Es arī esmu izmircis. Mēs abi ar vadni esam vienādi izmirkuši. Bet jūs, Aligu?

Trešais no šīs grupas, kurš aiz pārguruma gandrīz vai krita turpat uz galda, pie kura sēdēja, sacīja:

— Man nāk miegs.

Kajītē bija piekārts lukturis, kas apspīdēja trīs gal­vas ar senatnīgu portretu ēnām un gaismu. Telpas kakti, kas bija aizkrauti ar saliekamajiem krēsliem, apģērba gabaliem un instrumentiem, izskatījās pēc vecu lietu tirgotāja pagraba. Briga šūpojās. Okeāna uzbudinājums uzreiz vis neaprimst: palaidis vaļā upuri, viņš sprauslā un viebjas. Mards ar elkoņiem atspiedās pret galdu, pie tīras žurnāla lappuses no­lieca savu zirga seju, kurā mirdzēja gudras sadrūvē- jušās acis. Viņam gandrīz nemaz nebija ūsu, bet zods atgādināja akmens bluķi miniatūrā. Marda labā roka bija uztūkuši no trieciena un ar dvieli pakārta kaklā.

Rozs sāka ar spalvu švīkāt gaisā līkločus un ara- beskas; viņš gaidīja.

— Tad rakstiet, — teica Mards, — rakstiet: iz­sviesti pie velna, nav zināms, kādēļ. Rakstiet tā … — viņš sāka smagi elpot; katra domu piepūle sagādāja viņam šausmīgas ciešanas. — Pagaidiet. Es nevaru atjēgties, Aligu, tā vien liekas, ka mani vēl arvien svaida pret klāju, bet virs manis Rozs veltīgi lūko no­turēt stūri. Neciešu šo pretīgo ūdeni.

— Bija vētra, — sacīja Aligu pamodies un atkal iekrita miegā. — Bija vētra …

— Spirgts vējš, — Rozs sistemātiski izlaboja.

— Spirgts … Tīrais sīkums.

— Viesuļvētra.

— yienkārši atmosfēras nerātnības.

— Ūdens un gaisa trīce.

— Niecīga brīze.

— Brīze? — Aligu uzskatīja mirkli par ievērības cienīgu, lai pamostos, un, atkal aizmigdams, sacīja:

— Ja tā bija, kā jūs sakāt, niecīga brīze, tad es vairs neesmu Aligu.

Mards pamēģināja ar sasisto labo roku žestikulēt, taču aiz sāpēm pietvīka un noskaitās:

— Okeāns klepoja, — viņš teica, — un izspļāva mūs … Kur? Kur mēs atrodamies? Un kas mēs tagad esam?

— Saule norietējusi, — paziņoja bocmanis, ienāk­dams kajītē. — Rīt no rīta visu noskaidrosim. Sacē­lusies bieza migla, vējš pierimis.

Rozs nolika spalvu.

— Ja jāraksta, tad jāraksta, — viņš teica, — citādi žurnālu taisu ciet.

Aligu pamodās trīsdesmit otro reizi.

— Jūs, — viņš sāka žāvāties un staipīties ar to sald- kairo grāciju, no kuras krēsls brikšķ un brakšķ, — esat aizmirsuši par bezbiksi kurinātāju Tērauda Reidā. Kas nu tur būtu bijis ko nepārvest nabadziņu? Ir liekas gultas un sausiņi. Jūs viņam atteicāt, Mard, viņš jūs skaļā balsī patrieca pie velna — nu un pie velna jūs nokļuvāt. Nav ko sūroties.

Mardam asinis iesitās galvā.

— Lai pasažierus vadā tievstilbaiņi franti ar ba­tista nēzdodziņiem. Kamēr es būšu uz «Jūras sien- āzīša» par kapteini, man šā liekā balasta nebūs. Es esmu kravas burenieks.

— Būs, — teica Aligu.

— Nekaitiniet mani.

— Saderēsim joka pēc.

— Uz kādu laiku?

— Uz vienu gadu.

— Labi. Cik jūs liekat?

— Divdesmit.

— Maz. Piecdesmit esat ar mieru?

— Vienalga, — teica Aligu, — naudiņa tikpat mana, jums viegla peļņa rokā nedodas. Varu gulēt tālāk.

— Grib, lai es iekritu ar pasažieri, — noteica Mards. — Muļķības!

No klāja atskanēja kāju rīboņa, skaļi smiekli; oke­āns piebalsoja tiem ar vienmuļu dunoņu. Kliedzieni pastiprinājās, atsevišķi vārdi bija dzirdami kajītē, bet nevarēja saprast, kas noticis. Mards jautājoši palū­kojās bocmanī.

— Ko viņi tur ālējas^ — jautāja kapteinis. — Kas tur ir par jautrību?

— Es paskatīšos.

Bocmanis izgāja. Rozs ieklausījās un sacīja:

— No krasta atgriezušies matroži.

Mards piegāja pie durvīm, nepacietīgi tās atgrūda un tikko satvēra cepuri, ko vējš pasvieda gaisā. Tum­šais kuģa siluets dūca no saviļņotām, satrauktām bal­sīm; matrožu pūļa vidū uz kvarterklāja spīdēja gaisma; gaismā melnēja galvu un plecu apveidi. Mards pašķīra cilvēkus.

— Kādā sakarībā balle? — vaicāja Mards.

Lukturis atradās pie viņa kājām, gaisma krita uz

klāja. Visi klusēja.

Tad, paskatījies tieši uz priekšu, kapteinis ierau­dzīja sveša cilvēka seju, melnīgsnēju trīcošu seju, ar nekustīgām mirdzošām acim. Cepures viņam nebija. Tumšie mati krita pāri pleciem. Viņš bija ģērbies sa­ņurcītā pilsētnieciska piegriezuma uzvalkā un garos zābakos. Svešinieka skatiens ātri šaudījās no vienas sejas uz otru; tas bija tik ciešs kā spēcīga tvarstoša roka.

Pārsteigtais Mards paberzēja kreiso vaigu un skaļi nopūtās: satraukums viņu saviļņoja.

— Kas jūs tāds esat? — vaicāja Mards. — No ku­rienes?

— Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani at­veda matroži. Es šeit dzīvoju.

— Kā? — Mards pārvaicāja, aizmirsis slimo roku. Viņš tikko savaldījās, lai nesāktu kliegt uz šo pilnīgi neizprotamo sapulci. Svešinieka sejā raugoties, kap­teinim bija jāviebjas. Viņš nekā nesaprata.

— Ko jūs runājat?

— Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani at­veda jūsu laiva … Es esmu Gnors …

Mards paskatījās uz matrožiem. Piespiests, sa­sprindzināts smaids cilvēku sejās liecināja par neap­slāpējamu ziņkāri. Bocmanis stāvēja Mardam pa kreisi. Viņš bija nopietns. Mards pie tādas klusēšanas nebija pieradis un necieta neskaidrības, taču neaiz­svilās kā parasts: klusā tumsa, kas bija pilna skumju un lielu zvaigžņu, aizkavēja viņa aizsvilšanos, aizka­vēja ar savādu varu, neapstrīdamu kā skarbu pavēli.

— Es pārsprāgšu aiz dusmām, — teica Mards, — ja tūlīt neuzzināšu, ko tas nozīmē. Runājiet!

Pūlis sakustējās, kāds pavecāks matrozis panācās uz priekšu.

— Viņš šāva divas reizes uz mani un vienu reizi uz Kentu, — teica matrozis. — Mēs viņu neaiztikām. Viņš nāca pretī. Četri mūsējie stiepa malku. Vēl bija gaišs, kad viņu satikām. Kents, viņu ieraudzījis, sā­kumā izbijās, tad pasauca mani. Gājām abi. Viņš iz­līda no klints spraugas iepretim ūdenim. Apģērbs vi­ņam bija pavisam citāds nekā tagad. Tādus kankarus es vēl nebiju redzējis. Vilna uz viņa spurojās kā zāle uz sapuvuša jumta.

— Šī ir neliela saliņa, — teica Gnors. — Es sen te dzīvoju. Astoņus gadus. Man grūti runāt. Es ļoti daudz un ilgi klusēju. Esmu atjūcis.

Viņš rūpīgi atdalīja vārdus citu no cita, reti kad pareizi tos izrunādams, brīžam klusēdams, bet viņa lūpas šajos starpbrīžos nepārstāja kustēties.

Matrozis bailīgi paskatījās uz Gnoru un pagriezās pret Mardu.

— Viņš izšāva ar revolveri, pēc tam aizsedza acis ar rokām, iekliedzās un izšāva atkal. Man kaut kas iebelza pa galvu, es novēlos zemē, domādams, ka viņš

rimsies. Kents skrēja uz viņu, bet, izdzirdis trešo šā­vienu, atlēca sāņus. Tad viņš vairāk nešāva. Es viņu notriecu gar zemi. Izskatījās, ka viņš par to priecājas, jo nemaz neņēma ļaunā. Mēs stiepām viņu uz laivu, un viņš tikai smējās. Un tad, pašā ūdensmalā, mums sākās neliela izskaidrošanās. Es neko nevarēju sa­prast, un Kents tad ņēmās man visu apskaidrot. «Viņš grib,» teica Kents, «lai mēs ļaujam viņam pār­ģērbties.» Es smējos, vēderu turēdams. Tomēr, ne soļa viņu neatlaizdami, mēs gājām, kur viņš mūs veda. Un jūs varat iedomāties?… Viņam, vai zināt, bija sava garderobe — akmens lādē, tādā kā mans šķirstiņš. Ka­mēr viņš uzvilka savu goda kārtu un pārsēja punu galvā, Kents man teica: «Paklau, viņš ir no katastrofu cietušajiem, esmu dzirdējis par šādiem gadījumiem.» Tad šis cilvēks ņēma mani aiz rokas un noskūpstīja, bet pēc tam Kentu. Jāatzīstas, ka man bija diezgan neomulīgi, jo es viņu biju apveltījis ar pāris belzie­niem, kad nogrābu …

— Kādēļ jūs uz viņiem šāvāt? — vaicāja Mards. — Paskaidrojiet.

Gnors raudzījās garām vecā Marda sejai — tumsā.

— Saprotiet, — viņš teica ar tādu piepūli, kas dau­dziem lika nodrebēt, — astoņi gadi. Es viens. Saule, smiltis, mežs. Mēms klusums. Reiz vakarā sacēlās migla. Klausieties: es ieraudzīju laivu, tā peldēja no jūras, tajā bija seši cilvēki. Šalc smiltis. Cilvēki, izkā­puši krastā, sauc mani, smejas un māj ar rokām. Skrēju elsdams pūzdams, ne vārda nevarēju pateikt, vārdu nebija. Viņi visi stāvēja krastā … dzīvi, tāpat kā tagad jūs. Viņi izgaisa, kad biju no viņiem tikai nepilnu piecu soļu atstatumā. Laivu aiznesa migla. Migla izklīda. Viss pa vecam. Saule, smiltis, mēms klusums. Un visapkārt jūra.

Jūrnieki saspiedās ciešāk kopā, daži pacēlās pirkst­galos, priekšējiem pakausī elpodami. Citi atgāza galvu, it kā gribēdami izteikt savus iespaidus par cilvēku augstāk stāvošai būtnei. Klusums bija sa­sprindzināts līdz pēdējam. Aizsmakusi balss teica:

— Klusējiet.

— Klusējiet, — piebalsoja otrs. — Ļaujiet viņam izstāstīt.

— Tā bija daudz reižu, — turpināja Gnors. — Bei­dzot es sāku šaut. Šāvienu troksnis iznīcināja rēgus. Pēc šādiem atgadījumiem parasti veselu dienu neva­rēju ne kumosa norīt. Šodien tāpat es neticēju; kā vienmēr, nekas cits. Grūti bija vienam.

Mards pabraucīja slimo roku.

— Kā jūs sauc?

— Gnors.

— Cik jums gadu?

— Divdesmit astoņi.

— Kas jūs tāds esat?

— Inženiera dēls.

— Kā jūs šeit nokļuvāt?

— To es pastāstīšu jums vienam, — Gnors nelab­prāt sacīja.

Viņu balsis cieti un smagi aizvēlās jūras tumsā: vienam tā bija drūma, otram — skanīga; dažādu cil­vēku balsis.

— Jūs esat tīri apģērbies, — turpināja Mards, — es nespēju to saprast.

— Taupīju, — teica Gnors, — labākiem laikiem.

— Jūs pat skuvāties?

— Jā.

— Ko jūs ēdat?

— Kas nu gadījās.

— Uz ko cerējāt?

— Uz sevi.

— Un uz mums ari?

— Mazāk nekā uz sevi, — Gnors klusi, bet izteik­smīgi pasmaidīja, un viņa smaids atspulgoja visu se­jās. — Jūs varējāt atrast līķi, idiotu vai cilvēku. Es ne­esmu ne līķis, ne idiots.

Rozs, kas stāvēja Gnoram aizmugurē, stipri uzsita viņam uz pleca un, izvilcis no kabatas mutautu, spalgi nošņaukājās; viņš bija sajūsmināts.

Aligu ironiskais skatiens kavējās pie Marda. Viņi raudzījās viens otram acīs kā auguri, lieliski sapraz­damies. «Tu, liekas, esi zaudētājos,» bija lasāms stūr­maņa sejā. «Aptīšu ap mazo pirkstiņu,» atbildēja Marda skatiens.

— Nāciet, — kapteinis aicināja Gnoru. — Nāciet man līdzi. Lejā parunāsimies.

Viņi atdalījās no pulka; daudzi acu pāri pavadīja Gnora lielo augumu. Pēc dažiem mirkļiem uz klāja bija radušās trīs grupas, kas pusbalsī sprieda par jū­ras noslēpumiem, māņticību, mirušo dvēselēm, pazu­dušo zemi, ugunīgo brigu no Kalifornijas. Četrpadsmit pieaugušu bērnu, bolīdami acis un noslēpumaini kle­podami, stāstīja cits citam par pirātu ticējumiem, par nolādētās brandava mucas klejojumiem, par sirēnām ar zivju smārdu, zemūdens groti, kas pilna ar zelta stieņiem. Viņu iztēle, kas bija saņēmusi pērkona satri­cinājumu, joņoja kūleņu kūleņiem. Pavisam nesen viņi vēl bija gaidījuši nepielūdzamu un drošu nāvi, bet nu jau par to aizmirsuši; savas briesmas slēpās arī ikdienā, par to bija vērts parunāt.

Aizmirstā luktura gaisma izcēla no tumsas blīvi aizdarīto kravas telpas lūku, bortu un stengu apakšējo daļu. Aligu pacēla lukturi augšup; ēnas pārlēca pāri bortam.

— Tas esat jūs, Mard? — vaicāja Aligu, pievirzī- dams lukturi pie sejas nācējam. — Jā, tas esat jūs, te­lēns nav kļūdījies. Bet viņš?

— Viss kārtībā, — Mards izaicinoši atbildēja.

— Nav ko uztraukties, Aligu.

— Labi, bet jūs esat zaudējis.

— Varbūt tomēr jūs?

— Kā tā, — stūrmanis pārsteigts iebilda, — jūs atstāsiet viņu šeit? Vai no dumpja nebaidāties?

— Arī es neesmu no akmens, — teica Mards.

— Viņš man pastāstīja par kādu briesmīgu neģē­lību … Nē, pagaidām par to nerunāšu. Kaut gan …

— Nu tad, — Aligu aiz nepacietības pamīņājās.

— Naudu galdā!

— Liecieties nu mierā!

— Tad atļaujiet jūs apsveikt ar pasažieri.

— Ar pasažieri? — Mards pavirzījās tuvāk luktu­rim, un Aligu ieraudzīja ļaunu triumfu viņa sejā.

— Visvaldzinošākais un visdārgākais Aligu, jūs mal­dāties. Es viņu salīgu uz diviem mēnešiem par manu kāzu svečturu glabātāju, bet algu samaksāju uz priekšu, par ko saņēmu parakstu. Neaizmirstiet to, nešpetnais Aligu, un palieciet sveiks.

— Nu tad visu labu, — teica apstulbušais stūrma­nis pēc ilgas nepatīkamas klusēšanas. — Labi, atskai­tiet no manas algas.