Stāsti, noveles, humoreskas

PIĶA KUNGA STĀSTS

Tāpat kā daudziem cilvēkiem, arī man dzīvē gadījās nepatikšanas. Un, lai kā es centos sevi pārliecināt, ka bēdas ar laiku izgaist tāpat kā prieks, man bija grūti gaidīt, kamēr tas notiks, es cietu, nevarēju naktīs gulēt, atzīstos — reizēm pat raudāju. Draugi nāca pie manis kā savā laikā pie I jaba — ak, šie labie draugi, tie visos laikos ir vienādi — viņi nāca mani mierināt. Dažs teica, lai uzspļaujot visam un ejot caur dzīvi dziedādama. Bet tas, kas mani nomāca, bija pārāk liels, lai tam uzspļautu, un dziesmas man aizspriedās kaklā un nosmaka. Dažs mācīja, lai es pazemīgi nesot savu krustu, jo kas gan esot viens cilvēks pret visumu — tikai puteklītis, niecīgs knislitis. Tātad arī viena cilvēka bēdas esot tikai sīkums pret tām lielajām katastrofām, kādas reizēm uzbrūkot visai cilvēcei vai atsevišķām tautām, piemēram, karš, epidēmijas un līdzīgas nelaimes.

Es atzinu, ka draugu pamācības ir ļoti gudras, bet no tām man vieglāk nekļuva. Tad mans paziņa B. jokodamies ieteica ļauties kādai kaislībai — vai nu makšķerēt, vai audzēt kaktusus, varbūt nodoties azarta spēlei. Bet, tā kā šādām spēlēm ir nepieciešami partneri un nevar taču laimīgus cilvēkus saindēt ar tām zālēm, kas va jadzīgas nelaimīgajiem, tad B. ieteica man tādu spēli, ko var spēlēt viens pats, proti — pasjansu.

Viņš man parādīja vispirms vienkāršāko, tā saukto Stjuartes pasjansu, ko šī nelaimīgā karaliene likusi cietumā, kur to ieslodzījusi cietsirdīgā Elizabete. Seši gadi no vietas Marija Stjuarte diendienā likusi šo pasjansu, zīlēdama savu nākotni, ar tādu norunu: ja pasjanss iznāks, viņai jāmirst, ja neiznāks — tad viņa no Elizabetes žēlastības vēl varēs dzīvot. Seši gadi pasjanss neesot iznācis, bet septītajā, kad visas kārtis sakritušas savā vietā, viņai tajā pašā dienā pasludināts nāves spriedums un naktī nocirsta galva. Par šī nostāsta vēsturisko patiesību es neuzņemos atbildību, atkārtoju tā, kā to dzirdēju no sava paziņas. Varbūt viņš pats arī tam neticēja, bet tikai gribēja mani ieinteresēt un padarīt nozīmīgāku tādu niekošanos ar kārtīm. Ka zīlēšanās ir tikai blēņas, pierādījās manā pirmajā patstāvīgajā pasjansa partijā. Pretēji Marijai es uzstādīju kārtīm citādus noteikumus: ja sakritīs, tad manām nepatikšanām jāizgaist un dzīvei atkal jākļūst laimīgai, kāda tā bijusi ilgus gadus. Pasjanss iznāca, bet mani sagaidīja jauns sitiens, sāpīgāks par visiem līdzšinējiem. Kad es to pastāstīju savam paziņam, viņš pasmējās un teica, ka ne jau tas svarīgi, vai zīlēšanās piepildās vai ne, bet, kā jau pats nosaukums liecinot, šāda kāršu izlikšana vingrinot cilvēka pacietību, jo «pasjanss» nozīmē — pacietība. Viņš iemācīja man izlikt lielo pasjansu jeb visu pasjansu tēvu.

Es nopirku divas kāršu kavas, un ar to sākās daudzas manas turpmākās nelaimes. Ja sākumā pasjansu uzskatīju tikai par laika kavēkli atpūtas brīžos, tad drīz vien tas mani sagrāba kā nepārvarama kaislība. Augām dienām es cita nekā nedarīju kā maisīju kārtis un izliku noteiktās rindās, lai sakārtotu citu uz citas pēc visiem pasjansa likumiem. Dienas stundu man nepielika šai aizrautīgajai nodarbībai, es atteicos no nakts atpūtas un liku un liku pasjansu līdz diviem, līdz trijiem, pat četriem un pieciem no rīta. Man vairs nebija laika nomazgāt seju un kārtīgi saģērbties, saveltiem matiem es sēdēju uz dīvāna un maisīju kārtis. Avīzes un vēstules es nelasītas sametu pagaldē, nevienu grāmatu neatšķīru, bet rakstīšanu pilnīgi aizmirsu. Draugu viesošanās mani garlaikoja, es labāk redzēju tos ejam nekā nākam. Laikam viņi arī to manīja un pārstāja mani apmeklēt. Mana istaba aizauga ar zirnekļu tīkliem, putekļi klājās uz plauktiem un palodzēm, bet manas citkārt jaukās un mīlētās istabas puķes nokalta neaplietas. Suņi mani uzlūkoja bēdīgām acīm, bet man nebija laika tiem kārtīgi padot ēst — bija jāliek pasjanss. Kā veca ragana — noskrandusi un pinkaina es sēdēju nekurinātā istabā un iekārē degošām acīm darbojos ar kārtīm. Gaišākos brīžos, kas gan bija ļoti reti, es mēģināju savu kaislību attaisnot ar to, ka citiem piemīt vēl sliktākas indeves, piemēram, dzeršanas trakums, mīlas dēkas, naudas kāre. Es pat atsaucos uz pazīstamo Anatola Fransa izteicienu, ka cilvēki, kam nav nekādas vainas, ir briesmīgi. Redziet, cik zemu var nolaisties cilvēks, — lai sevi attaisnotu, tas savazā pat ievērojamu cilvēku domu graudus.

Sabiedrība pilnīgi pelnīti sāka mani nicināt un pelt, jo bija taču pagājuši gadi, kopš iznāca mana pēdējā grāmata. Lasītāji, kas kādreiz ar nepacietību bija gaidījuši manu darbu parādīšanos, jau sāka aizmirst manu vārdu. Bet man tas bija vienalga, jo nekas — ne darbs, ne slava nevarēja atsvērt to saldo aizmiršanos, ko sniedza pasjanss un tikai pati pieskaršanās kārtīm.

Nezinu, kā tas gadījās, bet reiz ap pusnakti es paskatījos spogulī un ieraudzīju tajā svešu seju, trulu un izburbušu, kāda varētu būt hroniskam dzērājam. No deguna uz lūpu kaktiņiem stiepās dziļas rievas, noļekušie vaigi bija bāli pelēki, lūpas zilganas, pār krunkaino pieri nokārās nekārtīgas sirmu matu šķipsnas. Bet visbriesmīgākās bija acis — tik neizteiksmīgi tukšas un vienaldzīgas, it kā tās visu mūžu būtu piederējušas kādam idiotam.

«Acis ir dvēseles spogulis» — es atcerējos seno teicienu un nobijos. «Ja tādas ir tavas acis, kur tad ir tava dvēsele? Ta ir tuksnesis, izdedzis kaislības liesmās, un nekad vairs tajā neuzplauks dzīvība, jo nekas vairs nespēj tevi ne aizkustināt, ne iejūsmināt. Tu esi vraks, bojā gājējs, un tavai turpmākajai dzīvei vairs nav nekādas vērtības. Saņem pēdējos spēkus un dari to, kas tev jādara.»

Tā es sev teicu un, izņēmusi no atvilktnes revolveri, ielaidu lodi stobrā. Bet, pirms to pagriezu pret sirdi, es nolēmu nelaimi nesējas kārtis iesviest ugunī. Sadabūju malku, iekurināju krāsni un, kad tā dega pilnās liesmās, paņēmu abas kāršu kavas un jau atvēzēju roku, kad pēkšņi izdzirdu dobju balsi, kas teica:

— Pagaidiet. Nesteidzieties. Uz balli morgā var nokļūt katrā laikā.

Izbīli man kārtis izkrita no rokas. Nekārtīgās čupiņās tas gulēja krāsns priekšā uz grīdas, un es nesapratu, vai šī balss tiešām runājusi vai man sākušās dzirdes halucinācijas.

Bet tad no karšu čupiņas paslējas galva. īsti karaliska — ar sirmu pilnbārdu, gariem matiem, ko rotāja zeltīts valdnieka kronis. Augsta piere, taisns deguns un melnas uzacis — ši seja tiešām bulu skaista, ja tikai acis nezibsnijušas tik augstprātīgā ironija. Galva kāpa arvien augstak, parādījās pleci baltā sermuliņā, jā, un drīz vien manā priekša stāvēja īsts karalis sarkana mantijā ar sermuliņā rotājumu, gaišzila vamzi ar melnu pīķa zīmi zeltīta vapenī uz krūtīm.

Kreisajā roka viņš turēja valdnieka zizli, labajā zilu varas globu ar krusteniski apjoztu zelta stīpu. Atzīstos, ja man bijuši astoņpadsmit gadi, es acumirklī būtu viņā iemīlējusies, bet, lā ka esmu pāri piecdesmitiem, tad man patīk svaigāki zēni, tādi kā jaunais komēdiju rakstnieks, kuru visas sievietes saukā par kinkiņu.

— Apsēdieties, cienījamā, — teica burvīgais kungs, galanti palocīdamies un ar roku norādīdams uz manu iemīļoto šūpuļkrēslu. — Pretēja gadījumā arī man jāstāv kājās, jo sēdēt, kamēr sieviete stāv, neatļauj mans aristokrātā goda prāts.

Es apsēdos, un tūlīt arī kungs omulīgi atlaidas ērtajā klubkrēslā.

— Atļausiet uzsmēķēt, cienījamā? — viņš apjautājās un, kad es piekrītoši pamāju, izvilka briljantiem rotātu etviju. Atvāzis viņš pastiepa to uz manu pusi.

— Varbūt drīkst piedāvāt?

Savu mūžu nebiju smēķējusi, bet tagad, elegantās uzmanības aizkustināta, paņēmu papirosu. Viesis sameklēja sērkociņu un, uzrāvis to uz savu melno bikšu ceļgala, pasniedza man uguni. Sērkociņa liesmas gaismā es redzēju. ka viņa acis ironiski nozibsnīja. Laikam par to, ka es tik viegli padevos kārdinājumam uzsmēķēt. Viņš nezināja, ka es, nabadzīte, sava neglītuma dēļ jau kopš jaunības nebiju vīriešu uzmanības lutināta. Agrāk es to izskaidroju citādi — nevis ar savu neglītumu, bet gan ar gudrību, kuru iedomājos sev piemītam. «Vīriešiem nepatīk gudras sievietes,» es atkārtoju savām draudzenēm, nesaprazdama, ka gudra sieviete ir tā, kas prot izlikties par muļķi, ja mīļotajam vīrietim tāda labāk patiktu.

— Tātad jūs, cienījamā, gatavojāties patvarīgi šķirties no šīs pasaules? — ievilcis pāris dūmu, mans viesis iesāka. — Ai, ai, ai, cik vieglprātīga jūs esat, cienījamā rakstniece! Jūs nemaz nerēķināties ar sabiedrību, ar saviem kolēģiem.

— Es ceru, ka viņi sevišķi pēc manis neskumtu, — es vienaldzīgi atbildēju.

— Ticiet man, nu it nemaz. Bel jūs viņiem radītu lielas grūtības nekrologa sastādīšanā. Saprotiet, — ar ko lai viņi izskaidro jūsu ārkārtējā soļa cēloņus? Ja jums būtu gadījies kādreiz mūžā iekampt lieku glāzīti, varētu jūs pasludināt par alkoholisma upuri. Bel, tā kā jūs nedzerat, tad pats velns nezinās padoma, ko iečukstēt ausī jūsu piemiņas godinātājiem. Redziet, cik tālu jūs esat nogājusi, atraudamās no saviem amata brāļiem. — Svešais paskatījās mani tik pārmetoši, ka es tiešām nokaunējos un devu sev solījumu — nekad nešauties, ne arī mirt citādā nedabiskā nāvē.

— Atļaujiet jautāt, kas esat jūs, cēlais kungs, kuram man jāpateicas par izglābšanos no kauna pilnās nāves? — pēkšņā pateicības jūtu uzplūdā es iedrošinājos jautāt.

— Khe, khe, — kungs izklepoja pārāk dziļi ievilktos dūmus un skatījās pēc pelnu trauka, bet, tā kā manā istabā tāda nebija, viņš iesvieda izsmēķēto papirosu krāsnī un, strauji piecēlies, palocījās pret mani, tikko dzirdami sasizdams papēžus:

— Piedodiet manu aizmāršību, — viņš ātri nobēra. — Esmu Pīķa kungs, kāršu kavas valdnieks.

Laikam izlasījis manās acīs izbrīnu, viņš paskaidroja:

— Jā, visas pārējās kārtis ir padotas man. Es norīkoju. kā tām kārtoties pie maisīšanas un dalīšanas.

Sastingusi es raudzījos uz Pīķa kunga kājām, jo. papirosa galu aizmetot, sarkanā mantija bija pašķīrusies un atklājusi vienu āža un otru zirga kāju. Kurš gan mēs no pasakām nezinām, ka tādas kājas ir tikai vienam vienīgam neradījumam pašam velnam!

— Pardon, — aptvēris manu izbīli. Pīķa kungs iesaucās un ātri sakārtoja mantiju. — Esmu bijis drusku neuzmanīgs. Kaut gan pret jums man nevajadzētu maskēties. Vēl viens mirklis, un mēs būtu sastapušies nevis jūsu istabā, bet manā pieņemšanas zālē, jo kopš izseniem laikiem mums ar Balto kungu noslēgts tads līgums, ka visas tās dvēseles, ko cilvēki paši izrauj no savām miesām, nonāk pie manis.

— Bet kāpēc jūs staigājat Pīķa kunga izskatā? — atguvusi drosmi, es jautāju.

— Izskati man ir dažādi, — viņš iesmējās. — Dzērājiem es rādos pudeles izskatā un smaržoju pēc spirtīgajiem, meitu medniekiem grozos pa priekšu kā valšķīga sieviete. Sektantiem es iestāstu, ka mani sūtījis pats debesu tēvs iekasēt no viņiem desmito daļu algas. Jāsaka, šādu muļķīšu pasaulē vēl diezgan daudz, tā ka varu dzīvot plaši. Pirms otrā pasaules kara Bīgā vien man piederēja divpadsmit īres nami, bet kur tad citās valstīs. Dzīvīte!

— Bet sakiet, — es viņu pārtraucu, — kāds labums jums no kāršu spēlētājiem?

— Kāds labums? — viņš pārjautāja. — No tiem es vervēju sev pavalstniekus. Jā, jā. Vecos labos laikos cilvēki kāršjļ parādus uzskatīja par goda parādiem un, ja nespēja samaksāt, šķīrās no dzīves. Tagad gan reti kāds to dara. Vispār tagadējie spēlētāji ir tīrie gauneri salīdzinājumā ar vecajiem muižniekiem. Ko tikai šie pēdējie nelika bankā — sugas zirgus, dzimtcilvēkus, sievas un veselas muižas. Ko tad tagad… Pat ģimenes mājiņu baidās nospēlēt. Vienīgi valsts naudu dažs notriec un nonāk cietumā. Pasēž dažus gadus līdz amnestijai un dzīvo tālāk. Mana lielākā uzvara bija kara ministrs kādā valstī. He, hc, tas virs nospēlējās tiktāl, ka sāka spiegot citas valsts labā, lai liktu pie naudas kāršu parādu samaksai.

Bet tad taču jūs vairs neko neiegūstat, — es ieteicos.

— Tā gluži nav, cienījamā, — Pīķa kungs noraidoši pacēla roku ar gariem suņa nagiem. — Kaut kas man tomēr atlec. Atcerieties sava brālēna sievu, kas pakārās?

— Tas nolika aiz greizsirdības, — es iebildu.

— Aiz pilnīgi nepamatotas greizsirdības, — Pīķa kungs savilka seju ņirdzīgā smīnā. — Viņa domāja, ka virs savas naktis un algu notriec ar sievietēm, bet viņš tikai spēlēja kārtis, to pašu izplatīto zolīti, neko vairāk. Nu, un jūs atceraties veco Sīmani, ko Antons nosita ar mietu, tāpēc ka tas kāršu spēlē blēdījās? Sīmanis tagad ir pie mums, jo izlaida garu bez grēksūdzes un svētā vakarēdiena, bet pēc katoļu ticības tādus debesīs neielaiž. Tā šis tas pamazām salasās.

— Bet pasjansisti? Kāds labums jums no tiem? Nospēlēlies tie nevar, sakauties arī ne… — es mēģināju Pīķa kungu samulsināt, bet viņš mani pārtrauca:

— Cienījamā, vai jums tik īsa atmiņa? — viņš iesaucās un ar nagu pieskārās revolverim.

Es nosarku.

Bez tam man ļoti patīk papriecāties, vērojot, kā pie kārtīm atklājas cilvēku raksturi. Atcerieties tikai, kā pat visnevainīgākajā laimes spēlē rodas skaudība pret tiem, kam veicas. Bet ko es jums stāstu, jūs pati esat apskaudusi te vienu, te otru, kuram makā sabirst tie paši niecīgākie kapeiku gabali. Ir tādi naivi pasjansa licēji, kas zīlē un tiešām godīgi samaina, saliek un noņem kārtis. Bet ir arī tādi kā jūs, mana kundzene, kas jau maisot pasviež dūzi virspusē, cerot, ka tas iespaidos iznākumu. Un vai jūs, cienījamā, esat pamanījusi sevī tādu īpašību, ka cilvēku priekšā jums gribas izlikties labākai, nekā jūs esat?

— Mans kungs, ko jūs iedro…

— He, He, jums nepatīk atklātība, — Pīķa kungs ņirdza. — Bet kā citādi lai izskaidro jūsu parašu — pacelt kārti un palūrēt, kas zem tās? Turpretim jūs nekad to nedarāt, ja kāds ir klāt, kad jūs liekat pasjansu.

«Vēl tikai trūkst, lai sāktu velna priekšā taisnoties,» es nodomāju un virzīju sarunu uz citu.

— Ja nu jūs esat tik vaļsirdīgs, tad pasakiet — vai profesionālie zīlnieki arī skaitās jūsu štatos?

— O nē, — Pīķa kungs papurināja galvu. — Tic par savu patronu izraudzījušies manu lielāko ienaidnieku no debesu valstības. Ja jūs kādreiz esat bijusi pie zīlnieces, tad atcerēsieties, ka uz galda tai katrā ziņā stāv bībele un aizdegta svece, bet es no tādām lietām turos tālāk.

— Ja man atļauts jautāt, tad pasakiet — vai mans paziņa B., kas man iemācīja pasjansu, varbūt ir jūsu dienestā?

— Diemžēl… tfu, tfu, tfu! — Pīķa kungs Irīs reizes nospļāvās pār plecu un pārmeta lietuvēna krustu. — Es gribēju teikt — velnam žēl, šo kungu man neizdodas pabāzt zem vāka. Viņa sieva ir īstais eņģelis — kaut viņu drīzāk Pēteris parautu! Paskaidrošu, ka velnu valodā eņģelis nozīmē to pašu. ko jūs saucat par raganu. Viņa tur savu vīru stingrāk nekā kaķis peli. Mājās viņš nedrīkst kārtis pat pieminēt. Vienīgi uz sanatoriju braucot, viņš nopērk divas kavas, tur pēc sirds patikas liek pasjansu pēc pasjansa, bet, projām braucot, atdāvina citiem. Esmu izmēģinājies aizskart viņa vīrietisko pašapziņu, — sak, kā tu, tāds ievērojams darbinieks, dzīvo zem sievas tupeles? Bet viņš neko, tikai pasmejas: «Manai sievai ļoti mīkstas tupelītes.»

Vairāk jautājumu man nebija, un es sāku domāt, kā nelūgto viesi izvadīt no savas mājas.

— Laikam jau tuvojas rīts, — es teicu un it kā slepeni nožāvājos.

— Nevar būt, — Pīķa kungs nevērīgi atteica. — Bet kā būtu ar vienu pasjansīti? — viņš pamirkšķināja ar kreiso aci. — Varbūt iemācīt tev kādu jaunu?

Mani šausmīgi apvainoja patvaļīgā pāreja no «jūs» uz «tu».

— Sātan, atkāpies! — es iekliedzos, bet Piķa kungs ir nepakustējās. Viņš pat atļāvās omulīgi pasmaidīt!

Šajā mirklī iedziedājās kaimiņu mājas gailis (kopš tā rīta es viņam kairu dienu pār sētu pasviežu kaut ko garšīgu). Kā čūskas sadzelts, Pīķa kungs pietrūkās no krēsla un skrēja uz pavērtajām balkona durvīm. Uz pakāpieniem tam kājas sapinās mantijā. Karaliskais velns paklupa. Es paķēru revolveri un, pieskrējusi tam klāt, izšāvu. Nosmirdēja sērs, un manā acu priekšā uz kāpnītēm gulēja lodes caururbta kārts — pīķa kungs.

Ja kāds sacīs, ka es šo stāstu esmu izdomājusi, lai atnāk uz manām mājām, un es tam parādīšu lodes izurbto caurumu kāpnēs.