Stāsti, noveles, humoreskas

MUĻĶIS

Beidzis lauksaimniecības skolu, Vitolds Auziņš priecīgs atgriezās tēva mājās Vāveros. Rokas karsa darba tīksmē, un «lomas dega pārveidošanas gribā. Velns lai parauj, viņš parādīs, kā var uzkopt arī nelielus, neauglīgus laukus, kā iekārtot darbus, lai trīs cilvēki varētu ne tikai ērti tikt ar visu galā, bet vēl atlicināt laiku arī atpūtai, grāmatām, radio klausīšanai, izrīkojumiem.

Bet jau pirmajā nedēļā Vitolda straujie prieka kumeļi dabūja izjust laužņu skarbumu. Un šos laužņus stingri un neatvairāmi katru rītu, katru dienu un vakaru lika nepiemirst Vitolda tēvs, Vāveru saimnieks Andrejs Auziņš. Sešdesmit gadu vecumā viņš vēl nesa sevī tādus spēka krājumus, ka bieži, zirgu atpūtinādams, pats veica zirga darbus. Malku viņš sanesa no meža uz muguras, akmeņus no tīrumiem salasīja kurvjos un ar kāšiem nonesa malā. Kad Vitolds atgādināja, ka ērtāk būtu novest akmeņus ar zirgu, tēvs atrūca, ka, zirgu ciet un nost jūdzot, vairāk laika paiešot. No saviem senčiem tas bija mantojis uzskatu, ka strādāt nozīmē darbu lauzt. Sviedri ir zemei labākie mēsli, — viņš mēdza atkārtot, kad redzēja kādu sviedrus slaukot. Sos uzskatus viņš bija uzspiedis arī sievai un meitai Mildai, kura centīgi palīdzēja celmus lauzt vīram — jaunsaimniekam.

Vitoldam nepatika šāda ziedošanās zemei. Viņam likās, ka cilvēkam jābūt ne zemes vergam, bet pavēlniekam. Ja senatnes cilvēks zemi uzplēsa ar neveikliem kapļiem, tad zemes ražību neapšaubāmi varēja celt vienīgi pieliktais cilvēka spēks. Bet tagad — mašīnas un prāts taču varēja veikt to. ko agrāk rokas un spēks.

Skolotāji Vitoldam bija ieteikuši vidusskolu, bet tēvs pateica: — Man vajag zemes arāja, ne baltroča. — Tad skolotāji vairākas reizes apmeklēja Vāveru mājas un beidzot piedabūja veco Auziņu sūtīt Vitoldu divgadīgā lauksaimniecības skolā.

Un nu Vitolds atkal stāvēja dzimto Vāveru istabā. Stāvēja un skatījās, un nevarēja izprast, vai tā te izskatījās arī pirms diviem gadiem, vai tikai tagad viņa acis rāda visu tik pelēku un nokūpējušu. Skolā viņš bija pieradis pie baltām sienām, te neapmestās baļķu sienas bija izdrupušas un zirnekļu tīklu pieaustas. Vecie skapji, kas lielo istabu dalīja divās daļās, ķirmju izgrauzti un apakšas malās piena, grīdas mazgājamā ūdens pilieniem un citādiem netīrumiem apķepējuši. Griesti, vecais sienas pulkstenis un logu rāmji bieziem mušu traipījumiem apkaltuši. Māte ar priekšauta stūri norausa no galda pusdienas, varbūt pat brokastu drupačas un uzlika Vitoldam launagu apdauzītā māla bļodiņā.

— Ēd nu, dēliņ, man nav vaļas pat parunāties, jālaiž govis ganos, tā jau ilgi šodien kūtī nostāvējušās, — noteica māte un izsteidzās.

Drīz gar logu dimdinādamas aizskrēja Vāveru govis un aitu pulciņš.

«Cik dīvaini,» domāja Vitolds, «agrāk nebiju ievērojis, ka mūsu kūts tik tuvu pie istabas un lopi staigā taisni gar logu.»

Zirgu nojūdzis, ienāca tēvs.

— Nu, jaunais lauksaimniek, vai nebūsi aizmirsis zirgu sajūgt un arklu turēt? — viņš uzsāka sarunu.

— Taisni to visu laiku tur mācījos, — tāpat atbildēja Vitolds.

— Nu, tur jau vairāk no grāmatām. Mēs aram no galvas.

Vitolda galvā domas lēkāja kā putni no zara uz zaru. Gribējās visu uzreiz aptvert un apsvērt. Māte aizgāja ganos. Tātad gana nebija. Bet māte veica arī visus mājas darbus un vēl palīdzēja lauku darbos un siena pļavā. Smagi.

— Es tā skatos, ka mums vajadzētu lopiem aplokus. Mātei grūti tik daudz vietās izskraidīt, — skaļi turpināja sovu domu Vitolds.

Tēvs iekrekšķejas, jo viņam nekad nepatika vārds «vajag».

— Vajag, vajag… daudz kā vajag.

Vitolda domu putns pārlēca uz cita zara. Istabas divi lodziņi caur salāpītām rūtīm ielaida saules starus tik taupīgi kā skopuļa rokas naudu ziedojuma traukos. Vitolds iedomājās lauksaimniecības skolas lopu kūts lielos logus un vasarās izbalsinātās sienas un griestus. Pašam nemanot, viņš iesmējās.

— Ko tu smejies kā Zāra? — tēvs mēģināja jokot, bet viņa balsi bija dzēlīgums.

— Es atcerējos skolas kūti. Tur bija logi kā jums te baznīcai. Un griestus un sienas mēs balsinājām trīsreiz vasarā.

— Nu jā. Tādai skolai naudas netrūkst. Puikas strādā par velti un vēl maksā klāt. Būtu tu šitos gadus dzīvojis mājā, mēs arī būtu par tavu skolas naudu nopirkuši kaļķus un tu varējis balsināt kūti vai katru dienu, — vecais Auziņš sāka skaisties.

Vitolds jau bija beidzis domās skatīt mājas un saimniecības trūkumus un tāpat domās sāka tos labot.

— Vēl šoruden pat mums vajadzētu izmest un izbalsināt istabu. Logiem būtu jāieliek vismaz stipras rūtis, — viņš atkal sāka skaļi.

Bet nu vecajam Auziņam pietika. Kaut kas viņā saslējās. Varbūt tas bija saimnieka lepnums, kas sava nama un darba kritizēšanu uzskata par sevis paša apvainošanu. Bet varbūt tas bija nabagu izmisums, kas necieš, ka viņa skrandas sauc par skrandām, ja reiz viņš pie tām pieradis kā karalis pie zīda un purpura.

— Piecdesmit gadu šī māja te stāvējusi un bijusi laba tavam tēvatēvam un tēvam. Bet nu bērni kļuvuši lielkungi, nez kādos ērberģos grib dzīvot. Zemnieka danču zāles ir viņa lauki un pļavas, tur tev gaismas diezgan. Nakti pārgulēt istabā nekādas greznības nevajag.

Tēvs izdauzīja pīpi pret mūrīša stūri, izšņaucās uz grīdas, noslaucīja degunu saujā un izgāja.

Vitolds palika viens. Gribēja turpināt ēšanu, bet uzskatīja uz grīdas atstāto traipu un pabīdīja aizplīsušo māla bļodiņu uz galda vidu.

Tā. Tēvs noskaitās. «Vai tiešām es pateicu ko apvainojošu?» brīnījās sevi Vitolds. «Nē. Lopu aploks taču būtu ļoti noderīgs. Un istabas izmešana nemaz tik dārgi neiznāktu, ja to darām paši.»

Viņš sāka meklēt darba drēbes, lai apskatītu laukus un kaut ko palīdzētu tēvam. Neatradis skapī, Vitolds sāka skatīties gar sienām un atrada. Bieza putekļu kārta klāja svārku apkakli un plecus. Tāpat apputējušas un netīras bija citas — tēva un mātes drēbes, čupu čupām sakārtas uz naglām, kas bija sasistas visapkārt istabai.

Savādi, kam viņiem tik daudz darba drēbju un vēl vasaras laikā? Pat kažociņi un villaines karājas istabā. Tiem gan nesaltu arī klētī.

Vitolds pielasīja pilnu klēpi drēbju gabalu un aiznesa uz klēti. Pēc tam iesita naglas skapju mugurpusēs un sakāra tur atlikušās, diendienā nepieciešamās drānas.

Nu vēl apkārt vienu baltu palagu, un tad tā skrandu izstāde būs likvidēta. Viņš sāka rakāties veļas skapī. Dzeltenpelēki veļas gabali gulēja satīti nevienādos vīstokļos. Nekā piemērota Vitolds nevarēja atrast. Rupjie pakulu palagi bija aizplīsuši, daži šauri, daži īsi, citiem viena pusē ieausts kāds gabaliņš zilas vai sarkanas dzijas. Brīnums, agrāk māte auda garu garos smalkus au deklus, vai tie varēja būt jau novalkāti? Bet nē, tur jau tie bija, vienu plauktu zemāk, apaļi satīti un ar vāli nokulti, visi nešūti.

«Jā, kad gan māte lai šuj,» saprata Vitolds un, izvēlē jies vienu no rupjajiem palagiem, apklāja ar to aizskapī drēbes.

Pagalmā kašājās vistas un rakņājās cūkas.

«Laikam taču arī agrāk viņas te rakņājās. Vajadzētu aplociņa,» domāja Vitolds.

Viņš apskatīja ēkas. Tuvu kopā salīdušas, tās veidoja noslēgtu loku. «Vecvecais vilku atgaiņāšanas līdzeklis,» pavīpsnāja Vitolds. Visnožēlojamākā izskatījās dzīvojamā māja. Plata un zema, ar mazajām logu actiņām tā raudzījās tieši uz soļus divdesmit attālajām kūts durvīm un netīro laidaru, it kā tās vienīgais uzdevums būtu dienām un naktīm būt nomodā par zemnieka lielāko dār gumu, viņa lopu. — Par tuvu, par tuvu, — norūca Vi tolds.

Netālu no mājas vecā āboliņa laukā māte ganīja lopus. Vitolds nogāja pie viņas un apsēdās blakus.

— Te derētu ierīkot aploku, — viņš iesāka lietišķi. — Varētu pieņemt klāt tos krūmus un pļaviņu. Tev butu daudz vieglāk — iedzen tikai aplokā un pastrādā mājas darbus bez bēdas. Kārlis mēs varētu cirst savā mežā, eglājs ir pārāk biezs.

— Ak dēls, nav jau laika bijis taisīt. Nav jau arī ap lokā tā, kā pats kad izgana. Tad es palaižu pa ežmalītēm. reizēm pa mežu. Aploku nokrimtīs un tad skraidīs pa tukšu.

— Ežmalīles izganīt tu varēsi pa vaļīgākām dienām. Bet padomā, cik labi būs ravējama vai labības pļaujamā laikā. Šoziem pal es sacirtīšu kārtiņas un pavasarī iztaisīšu vienu aploku. Pēc gada vēl otru, un tad tu būsi pavisam brīva.

— Tēvs neļaus savā mežā cirst kārtiņas. Viņš taupa katru kociņu.

— Neļaus? Bet tos džungļus laiks paretināt. Tik un tā viena daļa kociņu izkaltis.

— Vai tu nezini, ja tēvs kaut ko ieņēmis galvā, tad to viņam ar veseri neizdzīsi. Labāk dari visu tā, kā viņš liek, lai mājā būtu miers un satikšana. Es labāk pasperu desmit lieku soļu nekā strīdos pretim, un tā mūsu mājā nemiera vēl nav bijis.

Vitolds iedomājās tēva dusmas istabā un aizmirsa ap loku. Tēvs necieta, ja viņa saimniecībā atzina kaut ko labojamu. Vai tiešām nesaprata, ka te daudz kas jālabo un viegli labojams? Vai viņš bija kā zemē iegrimis ak mens, apsūnojis un neiekustināms? Vitolds iedomājās neapkopto istabu un traipu uz grīdas.

— Nu labi. Par aploku mēs tomēr padomāsim un paprātosim. Ja ne citādi, es ziemā iešu peļņā un nopirkšu dzeloņstieples. Bet tagad es paganīšu govis, ej tu izmazgā istabu, pirmīt skatījos, ka grīda pavisam netīra.

— Vai tu domā, ka es neizmazgātu istabu biežāk ar visu nevaļu? Bet tēvs sirdās — ko tur veltīgi pūdējot grīdu. Pietiekot, ja svētku sestdienās izberžot.

— Atkal — tēvs neļauj. — Vitolds saīga un svilpodams aizgāja apskatīt laukus.

Sausais rudens nospieda labību gatavu gandrīz visu reizē. Vāveros pļaujmašīnu nebija, labību pļāva ar vienroču izkaptīm. Dienā sapļauto vakarā tēvs un dēls uz kokiem nesa vienkopus un krāva žuburos. Katru kopiņu tēvs uzņēma rūpīgi kā mazu bērnu, katru nocirstu vārpu uzlasīja. Vitoldam likās, ka vārpu lasīšana ir pārāk neražīgs darbs, sīkums, kas aizkavē lielumu.

— Tēt, vai mēs to vārpu lasīšanu nevarētu atstāt vārnām? Tu redzi, kvieši gaida, auzas gaida. Var uznākt arī lietus.

— Mācies cienīt dieva dāvanu. Ja kādreiz pienāks bads, tad gan atcerēsies tās vārpas, ko tagad vārnām atvēli.

Viņi pļāva, pļāva, tomēr saule briedināja laukus ātrāk, nekā divi vīri spēja tos novākt.

— Tēvs, mēs taču varētu palūgt kaimiņam pļaujmašīnu un liktu cauri dažās dienas.

— Mašīnas, mašīnas! Jums visu tikai mašīnas! Badā nomirsiet ar savām mašīnām! Vai mašīna noņems labību tik zemu kā es ar izkapti? Trešā daļa salmu būs mazāk. Un kur tie graudi un vārpas, ko mašīna izbārsta? Mašīnas der tikai tādiem vārnu barotājiem kā tu. Un es lai tikai turu maku vaļā. Domā, kaimiņš par velti tev dos mašīnu? — tēvs runāja gluži noskaities.

— Es varētu iet atstrādāt pie viņa lauku nokopšanas.

— Ak tu domā, kaimiņa lauki sviedrus neprasa?

Vitolds apklusa. Loģiski sarunāties ar tēvu nebija iespējams.

Klusēšana ieilga. Vitolds darīja, kā tēvs lika, bieži vien pretēji tam, kā bija mācījies skolā un kā pats atzina labāk darāmu. Šādas attiecības viņu sāpināja, bet viņš vēl bija pārāk jauns, lai zinātu atrast aplinku ceļus, kā iekļūt skarbuma un tiepības nocietinātajos tēva sirds kambaros. Viņš zināja tikai vienu ceļu — uzbrukumu, bet, kad tas neizdevās, cietināja savu sirdi tādiem pašiem akmeņiem kā tēvs.

Dažreiz Vitoldu pārņēma bezcerība un bailes par sevi. Tikai nesen, pirms sešiem gadiem, Vitolda tēvatēvs bija Vāveru saimniecības grožus atdevis dēla rokās, pats apmierinādamies ar septiņām pēdām zemes. Visu laiku tēvs bija strādājis pēc vectēva nolikuma un, kļuvis pats saimnieks, vairs nespēja un negribēja meklēt jaunus ceļus darbu atvieglošanā vai zemes un mājas uzlabošanā.

«Paies divdesmit vai trīsdesmit gadu, kad varēšu sākt strādāt tā, kā man skolā mācīja. Tad man būs jau piecdesmit gadu, es būšu pieradis darīt rokām to, ko citur veic mašīnas. Es bušu pieradis pie netīras istabas, nospļaušos uz grīdas un savai sievai atļaušu to izmazgāt tikai augstos svētkos.»

Atkal viņš atgriezās pie neciešamās istabas. Tēva un mātes skrandainās darba drēbes diendienā no jauna saradās istabā un sakāpa uz sienās sasistām naglām, bēdīgi dekorēdamas šķirbainās baļķu sienas. Tēvs pat dusmojās, ja Vitolds tās vismaz svētdienās paslēpa zem palaga aiz skapja.

— Kāds darbs, tāda drēbe, — viņš noteica, uzsviezdams sabrislos kājautus uz krāsns augšas un uzkārdams salāpītās pastalas uz naglas pie durvīm. — Zemnieku neviens nevērtēs pēc tā, cik skaistos kambaros tas dzīvo, bet kāda tam labība tīrumā un kādi lopi laidarā.

Tā kā istaba atradās tieši pretī kūts durvīm, vasarā mušas dzinās iekšā pa durvīm un logiem. Ēdot tās līda gandrīz vai mutē, uz ēdiena sakrita pirmās. Tēvs atzina tikai vienu mušu iznīcināšanas līdzekli — apsišanu. Mušu sišanu izdarīja trejādi. Ar sitamo galdiņu, kas sastāvēja no diviem vienā pusē ar ādu savienotiem dēlīšiem. Dēlīšus novietoja uz galda kā stāvus uzslietu grāmatu, iekšpusi apsmērēja ar biezpienu un cukuru, un, kad mušas salīda to laizīt, dēlīšus veikli sasita kopā, sašķaidot mušas biezputrā. Otrs paņēmiens bija kociņa galā piestiprināta ādas pletne, ar kuru sita mušas pie griestiem un sienām, turklāt sašķaidītas tās palika pielipušas savā nāves vietā. Visriebīgākais Vitoldam likās trešais paņēmiens — sišana ar plaukstu. Visbiežāk tēvs tā sita mušas, pie galda ēdot, kad nevarēja atvairīties no nepatīkamo kukaiņu uzmācības. Cik reižu Vitolds aizgāja no galda puspaēdis un neēdis, kad tēvs zvēla sastrādāto delnu pret galvu, pēc tanī nobraucīja roku biksēs un paņēma maizes kukuli, lai atgrieztu riecienu sev un citiem.

No caurajiem griestiem bieži bira smiltis un dažādi gruži. Reizēm piebira pat ēdiens. Ja Vitolds savilka seju, tēvs nosmēla putrā sabirušās smiltis un noteica:

— Ēd vien, neviebies! Zeme nav nekāds netīrums. Tā putra arī no zemes izaugusi.

*

Pienāca ziema. Ja vasarā zemnieks savā mājā iegriežas tikai kā steidzīgs garāmgājējs, lai paēstu, pārģērbtos, pārgulētu kādu nakti, — naktsmītni laipni sola arī ratnīcas augša vai siena šķūnītis, — tad ziemā gribas, lai istaba sagaida savus ārā nosalušos iemītniekus kā māte tālumā aizklīdušus bērnus. Gribas siltu mūrīti, gaišus logus, uz palodzēm puķes, kas sludina pavasari.

Vāveru istaba katru ienācēju saņēma ar nepatīkamu, piesmakušu gaisa vilni. Mazajiem logiem nebija pat atveramas rūtiņas, bet, durvis no virtuves paverot, istabā ieplūda cūkām sautējamo kartupeļu tvaiki. Lai nebūtu jākurina plīts, pusdienās kartupeļus un gaļu cepa istabas krāsni. Bieži vien arī kāpostu podi vārījās turpat. Istaba pieplūda līdz griestiem ar ziliem sadegušu tauku dūmiem. Siltumu taupīdams, tēvs aizšāva krāsns aizbīdni arvien par agru, kad oglēs vēl lēkāja zilas uguntiņas.

Māte katru ritu staigāja ar slapju lakatu ap galvu un ziliem lokiem zem acīm. Nevarot izprast, kas ziemā galvai notiekot, sāpot katru ritu. Arī Vitoldam bieži sāpēja galva, deniņos dauzījās smagi veseri. Bieži vien pusi no nakts viņš pavadīja, pa lauku staigājot.

Naktīs nevarēja glābties no kukaiņiem. Izpuvušās grīdas smiltīs arī ziemā perinājās blusas, līda drēbēs un nelāvā gulēt. Vēl briesmīgākas bija blaktis. Kādā naktī Vitolds. sajuzdams dūrienus visās ķermeņa malās, uzdedza uguni un pārsteidza uz sava palaga lielāku vairumu asinskārīgo blakšu. To nakti viņš gulēt vairs nevarēja. Gribēja lasīt, bet tēvs sāka rūkt, ka tā pa nakti pusstopu petrolejas izdedzināšot. Vitolds nodzēsa uguni un apģērbies nosēdēja uz krēsla līdz rītam. Ierēs ap krāsni čaukstinājās prusaki, kāds circenis skriedams sapinās Vitolda matos.

— Eh, nosvilināt to šķirstu ar visiem kukaiņiem! — pussnaudā pukojās Vitolds.

Dienā tēvs istabā sēja izkulstītos linus saiņos. Istaba piešķīda putekļiem un plaukiem. Vēlāk gaiss kļuva tik biezs, ka, pa durvīm ienākot, nevarēja saredzēt pat tēva seju istabas vidū.

Todien pusdienas ēda mūžam aukstajā virtuvē uz plīts malas. — Zini, — tēvā neskatīdamies, bet stingri un noteikti ierunājās Vitolds, —mums jāceļ jauna dzīvojamā māja. Ilgāk tā nevaram dzīvot. Tas vairs nav cilvēcīgi.

— Ak tā. — Tēvs atspieda dakšiņu ar iesprausto gaļu pret plīts malu. — Ak tad tie ir lopi bijuši, kas visu laiku te dzīvojuši?

— Es nesaku, ka lopi. Kad šo māju cēla, tos laikos tā, salīdzinot ar dzīvi rijā, bija pat ļoti ērta un patīkama. Bet visam savs laiks. Un šīs mājas mūžs ir nodzīvots.

— Šīs mājas mūžs būs tikpat ilgs kā mans mūžs, — ietiepās tēvs.

— Vismaz trīs istabas mums vajadzīgas. Viena jums, viena man un viena darba istaba. Tur varētu siet linus, vīt, ēvelēt, tur stāvētu darba drēbes. Un krietni tālāk no kūts celsim jauno māju, lai vasarā mušas nelien iekšā,— Vitolds runāja, nelikdamies tēva vārdus dzirdējis.

— Cel, cel. Ar ko tad tu celsi to māju? — nervozi iesmējās tēvs.

— Mēs varētu dabūt aizņēmumu. Vāveriem nekādu parādu nav…

— Un tu gribētu, lai katrā ziņā tādi būtu? — iekrita teikumā tēvs. — Nekā, jaunskungs, tev vēl krietni jāpagaida. kamēr tiksi pie parādu taisīšanas uz Vāveru mājām. Andrejam Auziņam parādu nav bijis un nebūs! — Un kā apliecinājumu tēvs nosvieda dakšiņu uz plīts malas un iegāja istabā.

Māte šūpoja rokās sāpošo galvu un izbijusies raudzīja mierināt Vitoldu:

— Pieradīsi, dēls, arī pie vecās mājas. Pie visa var pierast.

— Jā, pieradīšu. Tāpat kā tu pie savām galvas sāpēm. — Vitolds izgāja laukā.

Pierast? Taisni tas likās visbriesmīgākais — pierast pie netīrām sienām un grīdām, blusām, prusakiem, blaktīm. Vitolds nodrebinājās, iedomādamies nakti, kad nosēdēja pussnaudā uz krēsla.

«Nosvilināt to graustu ar visiem kukaiņiem!» smadzenēs atkārtojās tās nakts pussnauda doma. Vitolds sarāvās. Nodedzināt? Pašam? Nē. Jā! Dega taču tik daudz māju. Kāpēc gan Vāveri nevarētu degt? Vai viņš vairākas reizes nebija brīdinājis tēvu nelikt malku tik tuvu ugunij plīts priekšā? Tēvs smējās — deg tikai tur, kur dārgi apdrošināts. Vāveri nav apdrošināti. Nē, tomēr vietējā apdrošināšanas sabiedrībā. Ja kādam nodeg, citi saved materiālus. Ja Vāveri nodegtu?

Šī doma savādi satrauca Vitoldu. Rīkle kļuva sausa, ar rokām viņš it kā gainījās no uguns spoka. Viņš dzina to prom, bet tas atgriezās atkal un atkal.

Vitolds sāka iet meža darbos. Strādājot domas bija mierīgas. Likās neprātīgi — pašam nodedzināt tēva māju. Varbūt mēģināt salabot — izmest sienas, ielikt jaunus griestus un grīdu, lielākus logus. Bet, vakaros mājā nogājušām, likās briesmīgi nodzīvot visu laiku vienā istabā, kas piekārta skrandām, kaņepājiem, sīpolu virknēm. Gultu un skapju šķirbas tāpat pilnas blakšu, tās notraipīs izmestās sienas. Un, kad prusaki sāka čaukstināties sīpolu mizās un blusas tekāja gar muguru, Vitolds, zobus sakodis, zvērēja: — Nosvilināšu! Visus kukaiņus, visas skrandas sadedzināšu!

*

Pēc garās ziemas nāca straujš pavasaris. Zeme uzvilka zaļus svārkus, pļavas pušķojās dzeltenām pureņu krellēm. Koki sacentās lapošanā un ziedēšanā. Cīruļi dziedāja slavu saulei un dzīvībai. Sādā līksmības stundā Vitolds gandrīz būtu vecajai mājai piedevis visas ziemā izciestās mocības, ja tēvs pats nebūtu netieši atgādinājis daudzo nomoda nakšu domas.

Plīti kurējās uguns. Māte bija uzdevusi tēvam pieskatīt uguni un pati aizgājusi uz pļavu saplūkt govīm purenes. Tēvs ienesa virtuvē lielu klēpi sausu, smalku egļu zaru. Vienu sauju iebāza krāsniņā, pārējo nosvieda plīts priekšā zemē.

Nezin kāpēc tēvs atcerējās kopš ziemas ne reizi nekustināto sarunu par jaunas mājas celšanu. Varbūt to atgādināja virtuve un plīts, uz kuras malas ēdot, ziemā notika saruna. Auziņš bija labā omā un gribēja jokot, bet viņa joki, kā arvien, iznāca aizvainojoši:

— Nu, kad tad celsi sev jauno ērberģi?

Vitolds paskatījās uz sauso zaru klēpi un mierīgi atbildēja:

— Tad, kad tu veco būsi nosvilinājis.

— Tad man nekā. Tad es tavā jaunā mājā netikšu dzīvojis, — tēvs nosmējās un aizgāja uz mežu pēc jauniem zariem.

«Tagad vai nekad!» nozibsnīja Vitolda galvā. Viņš izskrēja laukā un apskatījās, no kuras puses pūš vējš. «Kūtij virsū nenesīs…» Sirds Iricēja kā aizšauts zaķis.

— Mierā! — viņš uzkliedza pats sev. — Kad saks svilt, galvai jābūt aukstai.

Noteiktiem soļiem viņš iegāja virtuvē, izrāva no plīts degošu pagali un iesvieda to krāsniņas priekšā nomesto zaru kaudzē. Tad izgāja pagalmā, paņēma lāpstu un sāka aprakāt kādu ābelīti.

Pie pirmajiem lāpstās dūrieniem Vitoldam uz pieres izsprāga mitruma lāses. Auksti sviedri spiedās no visa ķermeņa. Ar vienu aci viņš šķielēja uz mājas pusi. Nekā. «Ja nedegs, otrreiz nemēģināšu,» Vitolds apņēmās un ar visu spēku dūra lāpstu zemē.

Kādu laiku viņš nemaz necēla galvu uz augšu. Bet tad nevarēja vairs savaldīties, paskatījās un iekliedzās: Deg! Deg!

Viņš skrēja uz māju. Biezi dūmu mutuļi pildīja virtuvi un vēlās ārā pa durvīm. Uguns rūkdama laizīja izžuvušās sienas. Instinktīvi Vitolds gribēja ķert ūdens spaini, bet aptvēra, ka te vairs nav dzēšams. Viņš sāka skaļi saukt tēvu. Bet tad iešāvās prātā, ka no istabas varētu vēl kaut ko izglābt. Viņš atrāva logu, ielēca istabā, kas arī jau bija pilna dūmu. ķēra no skapjiem jaunās drēbes un svieda ārā pa logu. Uguns rūkoņa viņam sagādāja savādu, ekstātisku prieku. — Ēd, ēd, ugunspūķi, to šausmīgo mocītāju ar visiem kukaiņiem, ar visām skrandām, zirnekļiem un putekļiem! — Vitolds gavilēja, sviezdams ārā vadmalas baķi.

Atskrēja tēvs, pēc laiciņa māte, saradās kaimiņi. Sāka kliegt Vitoldam, lai glābjas. Uguns jau ejot jumtā. Vitolds vēl pārlaida skatienu istabai: centrifūga, tā derīga manta. Ar pārcilvēcīgu spēku viņš satvēra lo ar visu galdiņu un izmeta pa logu. Brakšķēdams gāzās kāds griestu dēlis. Vitolds izlēca ārā gluži noreibis. Kaimiņš bija zvanījis ugunsdzēsējiem, bet vecā māja tos vairs nesagaidīja. Piecdesmit gadu kaltušie, ķirmju izēstie baļķi dega kā sērkociņi. Kaimiņi tikai noplātīja rokas, nopriecājās, ka vējš, par laimi, nebijis no otras puses, un palīdzēja izglābtās drēbes sanest klētiņā.

Pēcpusdienā ieradās policists. Izjautāja tēvu, māti, Vitoldu. Tēvs atzinās, ka ienesis virtuvē sausus zarus. — Kādu dieniņu jums nāksies nosēdēt arestā par neuzmanīgu apiešanos ar uguni, — noteica policists un aizbrauca.

Vecais Auziņš bija satriekts. Parādi un cietums — no tiem viņš visu mūžu visvairāk bija baidījies, un nu, vecumdienās, tie uzbruka abi reizē. Viņš bija tā samulsis, ka nespēja piedalīties jaunās mājas projektēšanā, atstādams visu Vitolda zināšanā. Vitolds savukārt bija ļoti rosīgs un darbīgs. Vasaras vidū Vāveros sāka strādāt namdari. Cēla četru istabu māju ar iespēju izbūvēt otro stāvu.

Rudens pusē Andrejs Auziņš saņēma pavēsti ierasties tiesā. Viņš nobāla un sāka drebēt.

— Cietumnieks… Visi rādīs ar pirkstiem…— viņš runāja pie sevis rītos un vakaros.

— Ko tu baidies? Arests taču nav nekādi spaidu darbi, — mēģināja iestāstīt Vitolds.

— Cietums paliek cietums. Kur tas kauns — vecais Auziņš cietumnieks…

Vitoldam kļuva baigi. Tēvs mocījās bailēs un kaunā. Jo tuvāk nāca tiesas diena, jo satrauktāks viņš kļuva. Vitolds dažreiz ēdienu laikā novēroja, ka tēvs ar vienu roku dedzīgi strebj putru, ar otru nervozi burza maizi sīkās druskās. Dažreiz tas strēbšanu turpināja no tukša šķīvja, nemanīdams, ka karotē nekas neķeras. Vakaros tēvs ilgi čaukstināja salmus ratnīcas augšā, kur Auziņi gulēja pēc mājas nodegšanas. Ausa rīta blāzma, Vitolds pa miegam dzirdēja, ka māte čukstus bārās:

— Ko tu trinies visu nakti? Tūlīt būs rīts, jāiet darbā, bet viņš vēl beržas un pūš.

Nākošajā naktī negulēja arī Vitolds. Bailes sāka viņu tirdīt. «Ja tēvs zaudētu prātu?» pēkšņa doma iedūrās smadzenēs. «Kā tad tu nodzīvosi savā jaunajā mājā? Vai katrā kaktā tev nerēgosies tēva ārprātīgā seja? Un ja tēvs pakaras pie jaunās mājas sijas?»

Bez miega nomocījies visu nakti, Vitolds no rīta sarīkoja velosipēdu un brauca uz atlalo pilsētiņu pie tiesneša. Uz ēdienu plaukta ratnīcā māte atrada zīmīti:

«Lai tēvs ir mierīgs. Māju nodedzināju es. Aizbraucu pie tiesneša atzīties. Vitolds.»

Vitoldam nācās atbildēt par ļaunprātīgu dedzināšanu. Tiesas dienā tēvs saģērbās, sajūdza zirgu un pateica mātei:

— Braukšu uz pagasta māju. Norakstīšu māju Mildas dēlam.

Mildas dēlam? — māte skatījās viņā nesaprazdama. — Kā tad tā? Vāveri taču paliks Vitoldam.

— Tam muļķim es Vāverus neatstāšu.

— Muļķim? — ievaidējās māte.

— Skaidrs muļķis un vairāk it nekas. Ja nu arī nodedzināja to veco Noasa šķirstu, tad cietis vismaz klusu, negājis izbļaut savu negodu pasaulē. Es nosēdētu vienu dienu, bet viņš sēdēs gadu. — Tēvam bija atkritis cietuma drauds, un līdz ar lo viņš bija zaudējis arī bailes no tā.

— Nepārsteidzies, tēvs, pārdomā vēl, — lūdzās māte. — Nez vai puika jel maz vainīgs, varbūt, tikai tevi glābt gribēdams, skrēja atzīties.

— Lai nu vai kā, muļķis paliek muļķis, un tādu arī katorga neizmācīs, — norūca tēvs un iekāpa ratos.