Stāsti, noveles, humoreskas

BRILJANTA GREDZENS

Rūtai bija mātes dots gredzens, plats, masīvs, zelta, lielu, mirdzošu galvu. Pavisam nemoderns. Valkāt tādu nevarēja; skaidrs, ka jānes zeltkalim pārtaisīt. Rūta apspriedās ar istabas biedreni Melitu. Abas bija vienis prātis, ka tagad tādus nevalkā. Bet ka lai nes zeltkalim, ja nav ne mazākās jēgas par gredzena akmens vērtību? Gredzenu mātei viņas jaunības dienās dāvinājis brālis — oficieris Pēterburgā. Spriežot pēc tā, ka krusttēvs nevērtīgas lietas nemēdza dāvināt, arī šis gredzens varēja nebūt ar vienkāršu stikla galvu. Bet kā lai to izpētī? Aiznesīs zeltkalim, tas pateiks — slīpēts stikls un tādu pie pārtaisīšanas arī ieliks.

— Zini ko! — iesaucās Melita. — Visvaldim ir kāds zeltkalis labi pazīstams, gandrīz draugs, viņš varētu aiznest tam. Draugu taču kaunēsies krāpt.

— Lieliski! — nopriecājās Rūta. — Iesim meklēt tavu Visvaldi.

Visvaldis skaitījās Melitas līgavainis. Vismaz viņš pats sevi par tādu uzskatīja, kaut gan Melita vēl nebija skaidrībā, vai savu sirdi dāvāt un roku uzticēt žurnālistam Visvaldim vai juristam Indriķim. Pārdrošais, pat drusku nežēlīgais Indriķis viņai patika labāk par apnīkstoši uzticīgo Visvaldi, bet par Indriķi nevarēja gluži droši zināt, vai viņa brīžiem nopietnā, brīžiem jocīgā valoda nozīmē bildināšanas ievadījumu vai ir vienkārša ķircināšanās. Visvaldis bija gatavs ņēmējs rītā vai vakarā, naktī vai dienā. Bet taisni tāpēc, zinādama, ka kurā katrā brīdī Visvaldim var pārnest ar mazo pirkstiņu un tas būs klāt kā cīrulis pavasarī, Melita vēl kavējās teikt īso, bet svarīgo vārdu «jā». Tā kā Visvaldis atkal par visu vairāk vēlējās dzirdēt taisni šo vārdu no Melitas lūpām, viņa skrējienā pēc šī vārdiņa nolika dažādus šķēršļus. Vispirms viņa sarunā, starp citu, izteicās, ka nekad neprecēs vīru, kuram nebūs sava — vismaz divistabu dzīvokļa. Liktos, ka tā ir ārkārtīgi dabiska un pieticīga prasība normālos apstākļos, bet, tā kā Rīgā pašlaik bija sīvākie dzīvokļu krizes gadi, Visvaldis dabūja diezgan noskrieties, kamēr Pārdaugavā atrada divu istabu dzīvoklīti koka mājā bez ērtībām, un par to pašu vēl samaksāja atkāpšanās naudu.

Dzīvoklis nu bija, bet vajadzēja arī mēbeļu, jo tukšās istabās Melita tik un tā nenāks. Kā tikt pie mēbelēm, to Visvaldis ar visu žurnālista apķērību nevarēja izprātot. Uz nomaksu? Labi, bet iemaksa tomēr vajadzīga. Un visa brīvā nauda bija izgājusi, dzīvokli noīrējot. Paņemt no krājkases? — Nebūs viegli atdot. Sanāks reizē daudz maksājumu — par dzīvokli, par mēbelēm, procenti krājkasei, un dzīvot arī vajadzēs. Skopi maksāja izreklamētā rīta avīze. Visvaldis skrēja no rīta līdz nakts vidum un tad vēl ne reizi nebija ar rindiņām sadzinis vairāk par simt piecdesmit latiem mēnesī. Negodīgi pārkreditēties, kā darīja daudzi kolēģi, paņemot preces uz nomaksu un maksājot tikai caur tiesu izpildītāju un vēl biežāk pavisam ne, Visvaldis negribēja. To nepieļāva viņam no tēva — skolotāja jau bērnībā ieaudzinātie stingrie morālie balsti.

Kad Rūta ar Melitu ieradās pie Visvalža Pārdaugavas dzīvoklī, viņš bija bezgala priecīgs un arī apjucis. Melitu redzēt arvien bija prieks, bet, ka Melita redzēja viņa tukšās istabas, tas vairs nebija priecīgi.

— Tu jau te dzīvo kā Diogens mucā, — zobojās Melita.

— Jā, un vai Diogens ar savu mucu nav kļuvis nemirstīgs? — atjokoja Visvaldis.

— Interesanti, ja Diogens būtu gribējis precēties, vai viņš arī sievai liktu dzīvot mucā? — zīmīgi izmeta Melita.

— Ja būtu atradis kādu, kas viņu īsti mīl, man liekas, ta labprāt dzīvotu pie viņa arī mucā, — mērķēja pretim Visvaldis.

— Bet. tā kā viņš tādu nav atradis, tas nozīmē, ka sievietēm jau toreiz veselais prāts ir bijis stiprāks nekā vīriešiem, — nepārprotami pielika punktu Melita.

Visvaldis saprata. Un, kaut gan viņš simtreiz labāk redzētu Melitu, kas mīlā zaudējusi sajēgu par reālām lietām, viņš tomēr nespēs atteikties no viņas arī tad, ja tā nāks pie viņa, ne drusciņu nepazaudējusi no sava veselā sievietes prāta. Tātad nemēbelētā «muca» Melitu neiemānīt. Un galu galā viņai taču bija taisnība. Visvaldim pietika ar gultu, galdu un krēslu, bet neviena kārtīga namamāte ar tādu drazu nevarēs apmierināties.

Rūta izstāstīja savu klizmu ar gredzenu. Visvaldis labprāt uzņēmās aiziet pie pazīstamā zeltkaļa. Viņš bija priecīgs pakalpot Melitas draudzenei, jo tad tuvākajās dienās bus iemesls aiziet pie meitenēm ciemā.

*

Visu nakti Visvaldis smaka nost Diogena mucā, kā viņš tagad domās dēvēja savu dzīvokli. «Mēbeles! Mēbeles!» — šo vārdu viņš čukstēja tikpat kaislīgi kā «Melita». Sapņos viņš redzēja Melitu, kas bija paslēpusies aiz mēbeļu kaudzes kā aiz barikādēm, reizēm paceldama galvu un ķircinoši iesmiedamās. Pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tvēra skapjus, platas laulības gultas, ozola galdus un gribēja tos atbīdīt malā, lai tiktu pie Melitas. Bet mēbeles bija ka apburtas. Atbīdījis skapi, viņš ķērās pie gul tas. Kamēr atgrūda to, skapis jau stāvēja vecajā vietā. Izmisis viņš pamodās un noslaucīja sviedrus.

Otrā dienā, uz darbu iedams, Visvaldis iegriezās mēbeļu veikalā tikai apskatīt un cenas paprasīt. Gulta, dīvāns, skapis, galds, seši krēsli — kopā sanāca ap tūkstoš latu. Barga summa. — Ja jiis iemaksājat divi simti, pārējo mēs dodam uz gada nomaksu, un tad jums mēnesī iznāk maksāt tikai septiņdesmit latu, — līdz durvīm pavadīdams, skaidroja veikalnieks.

Visvaldis bija satriekts. Gada laikā izdot liekus tūkstoš latus — to viņš nevarēja. Bet divus gadus Melita nez vai gaidis, un pa to laiku tas krupis, tas Indriķis var Melitu bildināt, un prom viņa būs. Un viss to nolādēto, sasodīto mēbeļu dēļ! Nē, tomēr jāmēģina kaut ko izdomāt, atrast kādu blakus darbu.

Pie reizes Visvaldis iegriezās pazīstamā zeltkaļa veikalā ar Rūtas gredzenu. Zeltkalis iepleta acis:

— Klausies, — kur tu tādu ķēri? Tā taču īsta miera laika prece, vesela bagātība! Vai tu nevarētu man to pārdot? Tev kā draugam trīs simti latu bez kaulēšanās!

— īstenībā tas nav mans, bet… — Visvaldis sastomījās. Trīs simti latu — tas bija vairāk, nekā vajadzīgs mēbeļu iemaksai.

— Zēl, — novilka zeltkalis. — liet vai tu nevarētu atvest man īpašnieku, varbūt viņš pārdod. Kas viņš ir — bagāts, nabags?

— Es parunāšu ar viņu pašu un pienākšu vēlāk, Visvaldis izvairījās.

— Mēģini pierunāt. Tev par starpniecību piecdesmit latu, — zeltkalis bija iekarsis.

Visvaldis izgāja uz ielas, kā sitienu dabūjis. Trīs simti piecdesmit latu un Melita! Bet tas ir Rūtas gredzens. Pārdot — vienkārša zādzība. Pierunāt Rutu pārdot un naudu aizņemties? Nē, Rūta izstāstīs Melitai, un Melita ar savu veselo prātu vērtēs, ka pilnīgi uz parāda ņemtas mēbeles tikpat kā pašam nepieder. Bez tam grūti ticams, ka Rūta būs ar mieru gredzenu pārdot. Tādiem kantora skuķiem patīk spēlēt grāfienes. Saskatās dažādas kinodīvas un bieži vien pat katūna kleitas uzšuj ā la Greta Garbo. Un tad padomājiet — īsts briljants! Tas taču paceļ meiteņa akcijas par simt procentiem, vismaz savās un biedreņu acīs.

Visvaldis aptaustīja kabatā masīvo briljantu. Te nu bija trīs simti piecdesmit latu, un tiem pretim varēja stādīt to, ko viņš bija iedomājies par savu mūža laimi. Nepasteigsies viņš, pasteigsies Indriķis. Galu galā Rūta taču nezina sava gredzena vērtību, un tāpēc viņai nebūs nodarīta ne mazākā pārestība, ja pateiks, ka gredzenā bijis vienkāršs stikls. Smieklīgi, kāpēc viņai vajadzīgs tik dārgs gredzens? Uzzinās bandīti, un tad vientuļākā vietā lai vairs nerādās. Lai prasītu kam prasīdams, kas ir vairāk — izpostīts cilvēka mūžs, kāds bulu viņam bez Melitas, vai tukša greznošanās kāre ar īstu briljantu, kā Rūtai, nu — paldies, katrs teiks, ka laime nāk tikai vienreiz. Palaidīsi garām — otrreiz ne lūgšus neatlūgsi. Un Rūta — ko viņa būs zaudējusi? Aiznestu gredzenu pati, zeltkalis ieliktu vienkāršu stiklu, un viņa vēl piemaksātu par pārtaisīšanu.

* Zaglis un ķeceris!» Visvaldim pa deniņiem iesita ieaudzinātie godīguma principi.

Viņš iebāza roku kabtā, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis gredzenu, bet atkal izrāva to. kā karstu akmeni saķēris.

«Nē,» viņš noņēmās, iedomādamies savu tēvu — skolotāju. «Es tomēr neņemšu.» Atvieglinošs siltums apskaloja Visvalža sirdi. Ķermenis atslāba, liels prieks un miers iestājās nepatīkamā sasprindzinājuma vietā. Viņš atgriezās atpakaļ, lai aiznestu gredzenu zeltkalim un liktu to pārtaisīt pēc Rūtas prāta.

Garām ejot, viņš uzmeta acis tālruņa būdai un pēkšņā uztraukumā sastinga. Būdā stāvēja Indriķis un smaidīdams runāja klausulē. Nepārprotami — viņš saru nājās ar kādu dāmu. Visvaldim pēc lupu kustībām pat likās, ka viņš izrunā Melitas vārdu.

Visas labās apņemšanās mirklī bija aizmirstas. Kā ugunsgrēku dzēst Visvaldis aizdrāzās pie zeltkaļa.

— Zini. īpašnieks ir ar mieru briljantu pārdot. Es nupat sazvanījos. Tikai briljanta vietā jāieliek pilnīgi līdzīgs, slīpēts stikls. Gredzens tam mātes dāvināts, un tāpēc, kamēr māte dzīva, viņam neērti gredzenu pārdot.

Visvaldis saņēma trīs simti piecdesmit latu. Ar zeltkali vienojās, ka par gredzena pārtaisīšanu tas paturēs pāri palikušo zeltu. Arā nākot, Visvaldim likās, ka draugs smīnēja.

No zeltkaļa viņš devās uz mēbeļu veikalu, un tās pašas dienas vakarpusē smagais auto aizveda mēbeļu kravu uz Pārdaugavu.

Visvaldis piezvanīja Melitai: — Vai tu neatbrauktu apskatīt, kā izskatās Diogena mucā, kad tā mēbelēta?

Protams, Melita aizbrauks. Atbraukusi palīdzēja novietot mēbeles pēc savas gaumes, pārbaudīja skapja noderīgumu, novērtēja, cik personas varēs nosēdināt pie izbīdāmā galda, apsēdās jaunajā dīvānā. Kaldams dzelzi, kamēr karsta, Visvaldis nosēdās blakus un beidzot dzirdēja no veselā prāta sievietes ilgi gaidīto un dārgi maksāto «jā» vārdu. Nezin vai viņa prieks būtu mazāks, zinot, ka Melita vakar vakarā bija vaigu vaigā sastapusi uz ielas Indriķi ar citu dāmu pie rokas un šodien no darba biedrenēm noskaidrojusi, ka viņš taisoties precēt sava filistra meitu. Lai nu bija kā būdams, Visvaldis bija laimīgs, un, tā kā pasaulē laimes ir tik maz, tad taču nebija nekāds grēks samaksāt par to ar Rūtas briljantu.

Visvaldis ar Melitu salaulājās klusībā, bez kāzu mielasta un citiem liekiem izdevumiem. Melita izrādījās prātīga sieva un paturēja darbu, kamēr būs nomaksātas mēbeles un iegādāts cits nepieciešamais. Ko viņa arī mājā lai sadarītu caurām dienām viena pati? Tā jau garie vakari, kamēr Visvaldis bija darbā, likās baigi un mocoši.

— Mīļo Visvaldi, — viņa lūdzās, — es nevaru panest vientuļos vakarus. Izīrēsim pagaidām vienu istabu Rūtai.

Visvaldis atzina, ka Melitai vajadzīgs pa vakariem kāds cilvēks, bet viņam labāk butu palicis, ja tā nebijusi Rūta. Rūtu uzskatot, viņam nācās atcerēties kļūmīgo gadījumu ar gredzena briljantu. Ret viņš neiedrošinājās iebilst ne vārda pret Rutas pārnākšanu viņu dzīvoklī. Viņš pat izlikās sajūsmināts par šādu izeju.

Pirmajā laikā Visvaldis bija ļoti rūpīgs un gādīgs pret Rūtu. Ja vakargs Rūtas nebija mājā, Visvaldis bija tas, kas iedomājās uzlikt tējas traukam sildītāju. Pat pie galda viņš vispirms pakalpoja Rūtai, tad Melitai. Viņam bija mocošas bailes no Rūtas, sevišķi no viņas rokām. Kaut kādu splīnīgu iedomu dēļ viņa valkāja gredzenu ar slīpēto stiklu labās rokas pirkstā, un viņai bija Visvalža acīs nepatīkama paraža mūžīgi vērst uzmanību uz šo gredzenu. Daudzreiz sarunās, kad Rūta intensīvi centās rast ātru un veiklu atbildi, viņa raudzījās gredzenā tik cieši, it kā tajā nebūtu iemontēts vienkāršs stikls, bet teiksmains gudrības akmens. Vieglākās sarunās un teātru starpbrīžos Ruta saņēma gredzenu ar kreisās rokas pirkstiem un grozīja to uz priekšu un atpakaļ, un tad nevarēja saprast, vai viņa smaidīja par sarunu vai stiklā lūstošo gaismas staru rotaļu.

Kādu laiku Visvaldis cieta Rūtas klātbūtni ar pašmocītāja baudu un noziedznieka bailēm. Arvien viņam atkal un atkal bija jāskatās uz Rūtas gredzenoto roku, un katrreiz viņš riebumā nodrebēja. Kad Rūta nejauši piemetās viņa rokai ar auksto gredzena stiklu, viņam likās, ka

pieskāries auksts, indīgs krupis, un Visvaldis steidzās virtuvē, mazgāja un berza rokas ar ziepēm.

Ar laiku šī netīrības un riebuma sajūta kļuva gluži slimīga. Visvaldim likās, ka visur, kur pieskārusies Rūtas roka, palicis nenomazgājams netīrums. Durvju rokturus riebās ar kailu roku vērt. Ja nebija rokā cimdu, Visvaldis nospieda rokturi ar elkoni. Sāda kustība pal tik tālu pārgāja paradumā, ka viņš arī darba vietā bieži durvis atspieda ar elkoni, saceldams kolēģos smieklus.

Tā kā Rūta arvien palīdzēja Melitai mazgāt traukus, Visvaldim ēdiens sprieda kaklā, iedomājoties, ka gredzens pieskāries šķīvim. Viņš pierunāja Melitu mājā vairs pusdienas negatavot, bet pēc darba aiziet paēsi ēdienu veikalā. Lai rītos un vakaros nebūtu kafija un tēja jādzer no Rūtas slaucīta trauka, Visvaldis sasila savu parasto krūzīti un nopirka jaunu, atšķirīgu, tāpat nazi, dakšiņu un karotīti, un pēc lietošanas katrreiz nomazgāja tos pats. Kad sievietes brīnījās par šādu rīcību un rādīja apvainotas sejas, Visvaldis ņēmās gari un plaši izskaidrot, ka neesot humāni uzkraut visus mājas darbus vājākajam dzimumam, sevišķi vēl šinī gadījumā, kur visi esot vienlīdz nogurdināti maizes darbā.

Vismocošākās Visvaldim likās svētdienas, kad dienas lielāko tiesu vajadzēja palikt mājā. Melitai patika kāršu spēle, un tāpēc Visvaldim stundām ilgi bija jāiztur neizsakāmā mocība saņemt kārtis no Rūtas rokām. Kā naža asmens viņam grieza Rutas paradums piesist ar gredzenu uz galda pie izspēlētās kārts, ja tā bija izdevīgi ņemams, tā ka galds noklaudzēja. Vairākas reizes Visvaldis izskrēja virtuvē mazgāt rokas, tik lipīgi netīras tās likās. Pēc kāršu spēles Melita ar Rūtu apsēdās uz dīvāna paknibināt rokdarbus. Visvaldis slepeni sekoja Rūtas gredzenotās rokas kustībām. Kā tad! Pļāpādama viņa ļāva rokdarbam noslīdēt klēpī un, delnu uz augšu izvērsusi, ar rokas virspusi glaudīja dīvāna atzveltni. Visvaldis riebumā saīga. Nekur, nekur savā mājā vairs nebūs vietas, kur varētu droši patverties.

Nākošajās svētdienās Visvaldis bēgtin bēga no mājas. Ja Melita nenāca līdzi, viņš viens pats visu rīta pusi blandījās pa ielām, pusdienas paēda ēdienu veikalā, vakarpusēs klaiņoja no viena kino uz otru un vakarā kā nokaunējies suns līda uz māju. Ja dzīvoklis bija tumšs, viņu pārņēma atvieglojums — nebūs jāsatiekas ar Rutu.

Beidzot Visvaldis bija tik tālu nomocījies, ka pat naktis vairs nevarēja atbrīvoties no netīrības sajūtas. Ja pa miegam roka pieskārās vēsajai gultas malai vai sienai, viņam šķita, ka pieskāries aukstam knipim. Baiļu nomākts, viņš uztrūkās, sirds dauzījās, sviedri pārklāja ķermeni, rokas likās mitras un lipīgas. Viņš cēlas un gāja virtuvē tās mazgāt.

— Es laikam zaudēšu prātu! — velti iemigt cenzdamies, čukstēja Visvaldis. Nē, viņš noņēmās. Tā nedrīkst vairs ilgāk būt. Jātiek vaļā no Rūtas un nešķīstā gredzena. Visvaldis saņēma sevi kā puiku aiz auss un saraustīja.

Izvēlies, — viņš teica sev stingri, bet tik klusu, ka pat blakus guļošā Melita neko nedzirdēja: — Slimīgu nīkšanu vai drosmīgu atbrīvošanos! Katram sodam seko izpirkums, un vai man nieka gredzena deļ visu mūžu jāstaigā kandalās?

Visvaldis uzsāka atbrīvošanās gājienu. Vispirms viņš sameklēja labāk atalgotu darbu konkurences laikrakstā. Pirmojalgu saņēmis, devās uz dzīvokļu biroju un pēc mēneša. neteicis Melitai ne vārda, ar eksprešu palīdzību pārkravājās uz jaunu dzīvokli. Dīvānu, kuru Rūta bija glaudījusi ar savu gredzenoto roku, un kušeti, uz kuras tā bija gulējusi, viņš vispirms aizsūtīja pārvilkt ar jaunu drānu. Rūtas istaba novietoto galdu nodeva pārkrāsot. — Mēbeles jāpieskaņo sienām, — Visvaldis vēlāk paskaidroja vīra dīvainības pārsteigtajai Melitai.

Pēcpusdienā viņš sagaidīja Melitu tas darba vietā un aizveda uz jauno dzīvokli.

Bet kur tad Rūtas mantas? — Melita izsaucās apmulsusi.

— Palika turpat. Vecais dzīvoklis ir samaksāts līdz piecpadsmitajam, un šo divu nedēļu laikā viņa var izšķirties — paturēt dzīvokli vai meklēt istabu. Man apnikuši apakšīrnieki, tagad mēs dzīvosim paši sev.

No darba pārnākusi, Rūta atrada tukšu dzīvokli. Viņas nedaudzās mantiņas bija saliktas grāmatu plauktā un zemē. Kušete, uz kuras tā visu laiku bija gulējusi, tāpat galds un krēsls bija prom. No virtuves plaukta vientuļa un bēdīga blenza viņas krūzīte. Mēteli nenovilkusi, iz brlnā un nesaprašanā Rūta atslīga uz plīts malas.

— Kāpēc? Kāpēc? — viņa čukstēja. — Kā no spitālības bēgdami…

Sastingusi viņa ilgi raudzījās gredzena stiklā, bet viņai ne prātā neienāca, ka lielākajam apvainojumam, kādu tā piedzīvojusi savā mūžā, par iemeslu bija taisni šis gredzens.

*

Jaunajā dzīvoklī Visvaldis jutās nobēdzis no Rūtas un vajātāja gredzena. Atvaļinājumu viņš ar Melitu pavadīja laukos, kur ļaudis gredzenus nevalkāja, un tā kādu laiku viņam nekas neatgādināja Rūtu. Pēc saņemtā apvainojuma Ruta pie Melitas vairs nenāca. Likās, ka Visvaldis būs atveseļojies no netīrības mānijās un pašpārmetumiem.

Bet tad rudenī atnāca kāda Melitas paziņa un stāstīja, ka Rūta zaudējusi darbu. Mēģinot pelnīties ar mācību stundām bērniem, bet maz vien nopelnot. Esot ieķīlājusi savu gredzenu ar spožo galvu, bet maz dabūjusi arī par to, briljants nebijis īsts.

Visvaldis izskrēja no mājas. Atkal bija pieminēts Rūtas gredzens, un domas sāka džinkstēt galvā, it kā viņš būtu to pret stenderi apdauzījis. Likās, ka kāds viņu mudinātu atdot Rūtai par briljantu saņemto naudu, bet tās vairs nebija. Un, ja arī sadabūtu, Rūta ar viņu negribētu vairs pat runāt, ne vēl pieņemt naudu kā palīdzību. Tad vajadzēja atzīties kļūmīgajā kārdinājumā, bet to Visvaldis nevarēja. Tik daudz spēka viņam nebija. Kamēr nepatīkamais noslēpums piederēja viņam vienam pašam, viņš varēja iet cilvēkos paceltu galvu un nopurināt sīkos putekļus no goda svārka. Atklāšanās draudēja notašķīt viņa ārpusi nenomazgājamiem traipiem.

Visvalža skats atkal kļuva noasināts pret katru netīrību. Viņš iegādājās kabatā nēsājamu spirta pudelīti un vati un pēc katras sasveicināšanās noberza rokas ar spirtu. Tāpat ēdienu veikalos šķīvjus, nazi un dakšiņu vispirms nodezinficēja. Apkalpotājas viņš bāra par netīriem priekšautiem un galdautiem. Papirosu vairs nelika tieši mutē, bet iesprauda dzintara iemutnī, ko pirms lietošanas rūpīgi notīrīja. Uz ielas viņš ne vienreiz vien sarāja aukles, kas zemē nokritušos knupīšus noslaucīja priekšautos un tādus atdeva mazajām mutītēm.

Reiz Visvaldis gāja gar Daugavmalu. Ostas strādnieki bija sasēdušies saulē un ēda līdzpaņemtās maizes. Melnām, eļļainām rokām tie lauza rupjo, taukiem apziesto maizi un bāza mutē, no pudelēm piestrēbdami pienu. Visvaldis nenocietās un apstājies sāka strādniekiem paskaidrot tīrības nozīmi un netīrības riebīgumu.

Viens no pusdienotajiem, bārdains večuks, smīnēdams pagriezās pret Visvaldi, piemiedza vienu aci un atteica:

— Es tev, dēls, sacīšu — tīram cilvēkam viss tīrs, netīram i roze smird pēc mēsliem.

Visvaldis sarāvās, kā pļauku dabūjis. Veča vārdi viņam apžilbināja acis kā spogulī atstarota saule.

Apstulbis viņš gāja pa ielām, nevērodams virzienu un neapjauzdams, kur atrodas un kurp vēlas nokļūt. Viņš neredzēja, bet juta, ka tam apkārt ir koki un krūmi, tālāk atradās kāda celtne, kur gāja un nāca cilvēki. Visvaldis pacēla acis — katedrāle. Tā bija pareizticīgo katedrāle. Bērna dienās Visvaldis te bija bieži vests, pareizticīgie vecāki tam bija mācījuši krustu mest un nolikt svecītes pie svēto tēliem. Skolas un vēlākos gados baznīca Visvaldi vairs nepievilka, viņš bija aizmirsis, kādus brīnumus darījis katrs svētais, kādas vainas kuram jāsūdz un kādus grēkus kurais piedod. Nelādzīgu domu nomākts, viņš pagriezās pret katedrāles durvīm un gāja iekšā. Ubagotājas vecenes pasteidzās viņam atvērt durvis. Baznīcā dziedāja koris kā paslēpies eņģeļu bars, garīdznieki nāca un mainījās, dažādās balsīs skaitīdami svētus vārdus. Sievietes nesa degošas svecītes un nolika pie svēto kājām, mezdamas krustus un skaitīdamas lūgšanas. Visvaldis atjēdzās tikai tad, kad koris un garīdznieki bija apklusuši. Ārā iedams, viņš visu savu naudu sadalīja ubadzēm, katrai pa latam, pa diviem. Viņš nemanīja, ka tās sametās acīm un viņam aiz durvīm tiekot, sačukstējās:

— Grēcinieks.

— Grib atpirkties.

Visvaldis nezināja, kas, varbūt kāds svētais, viņam bija norādījis izpirkšanās ceļu. Tagad viņš bieži apmeklēja baznīcu, sadalīja savu naudu ubagiem un atgriezās mājā ar tukšu maku un atvieglinātu sirdi. Ari ielu stūros sēdošiem ubagiem viņš nepagāja ka agrāk neredzīgi garām, bet iesvieda tiem saujās kādu naudas gabalu. Ja agrāk kāds ubags bija piezvanījis pie Visvalža dzīvokļa durvīm, viņš dzina to prom, pat draudēdams ar policiju. Tagad viņš tos samulsināja ar neparasti lieliem naudas devumiem. Ubagiem laikam bija sava sazināšanās par dzīvokļiem, kur tos noraida un kur kaut ko pasniedz. Svētdienās ik stundas skanēja Visvalža dzīvokļa zvans, ubagi nāca, gan klusi klanīdamies, gan izlīdami vārdu plūdos par savu posta dzīvi. Praktiskā Melita bija kļuvusi gluži nervoza par Visvalža dīvaino pārvērtību. Viņu vīrs skubināja būt taupīgai katrā sīkumā, bet nu pats svieda naudu visiem pasaules vazaņķiem. Kad nelīdzēja prātīga aprunāšanās, jo sieva gluži labi manīja, ka, viņai dzirdot, Visvaldis gan uzkliedza ubagotājiem, bet slepus iegrūda tiem saujā jau sagatavotu naudas gabalu, Melita raudāja histēriski bez izlikšanās un piedraudēja no Visvalža aiziet — kaut vai uz ielas ubagot.

Visvaldis sarāvās. Intuitīvi viņš arvien bija jutis, ka Melita pret viņu vērstus draudus var arī izpildīt. Vai tas būtu Melitas rakstura vai mīlas trūkuma dēļ pret viņu — tik tālu Visvaldis nekad nebija centies aizdomāt.

Visvaldis baidījās iet katedrālē. Aizdurvē arvien stāvēja tās pašas vecenes, tās Visvaldi jau pazina, un neērti būtu pārtraukt dāvanu pasniegšanu.

Iedams cauri Iekšrīgai, Visvaldis uzmeta acis kādai baznīcai. Durvis bija vaļā, iekšā skanēja ērģeles. Viņš nenocietās un iegāja. Lēnā gaitā ļaudis gar baznīcas solu malām devās pie bikls krēsliem un, grēkus izsūdzējuši, atgriezās solos. Viņu sejās Visvaldis redzēja patīkamu apmierinātību un drosmi. Grēki tiem bija piedoti, nu varēja turpināties agrākā dzīve, un, kad sirdīs atkal būs sakrājušies netīrumi, viņi atnāks, parādīs tās garīdzniekam, un viņš ar pāris vārdiem nomazgās tās baltas kā zīdaiņu autiņus. Vienu mirkli arī Visvaldim gribējās pieiet pie grēku uzklausītāja un saņemt atlaidas. Bet nē, pastāstīt kādam, ka viņš, skolotāja dēls, rīkojies kā vienkāršs zaglis, — to viņš nevarēja. Viņam likās, ka ar tādu atzīšanos apgāna tēva un mātes piemiņu. Smaguma pilns viņš atstāja katoļu baznīcu un gāja tālāk.

Arī Doma baznīcas durvis bija vaļa. Luterāņu baznīcās Visvaldis reti bija iegriezies, tagad viņš gāja iekšā ar pēdējām atbrīvošanās cerībām.

— Es savus grēkus sūdzos, — skaļi dziedāja draudze, un dievgaldnieki lasījās ap altāri. Mācītājs iznāca, paņēma sudraba šķīvi ar dievmaizēm un izdalīja tās svētuma alkstošām mutēm. Tad viņš pacēla vīna biķeri un deva pēc kārtas no ta nodzerties.

«Cik riebīgi,» nodrebinājās netīrības sajūtas nomocītais Visvaldis. «Visi no viena biķera.» Lai vai kas, viņš nevarētu pielikt savas lūpas traukam, kur skārušās klāt tik daudzu mutes.

Bet tad skaļi un svētsvinīgi noskanēja mācītāja vārdi: Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā.

«Jūsu grēki jums piedoti…» — cik vienkārši tas bija. Bez iepriekšējas, skaļas izsūdzēšanas, nemaz nejautādams un nezinādams, ko katrs nodarījis, mācītājs piedeva grēkus.

Nākošajā dienā Visvaldis pierunāja Melitu kopīgi aiziet pie luterāņu mācītāja un iestāties draudzē.

— Vai nevarētu nākamajā svētdienā mūs pieņemt pie dievgalda? — pēc draudzes nodokļa samaksas nepacietīgi jautāja Visvaldis.

Mācītājs sajūsminājās par dedzīgo savas draudzes jauno locekli.

Svētdien Visvaldis kopā ar citiem dievgaldniekiem nostājās pie altāra. Kad mācītājs pienāca pie viņa un pielika pie lūpām vīna biķeri, roka ar ierasto kustību tvēra kabatā pēc spirta pudelītes un vates kumšķa, lai notī rītu trauka malu. Bet Visvaldis vēl laikā attapās, ka te nevar rīkoties kā krogā, saņēmies viņš ar lūpām sagrāba biķera malu un uztraukumā pagāza to tik strauji, ka vīns uzlija uz zoda un svārku stūra. Labi, ka roka, spirta pudeli meklējot, jau bija iebāzta kabatā, ātri viņš izrāva mutautiņu un noslaucījās.

Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā, — noskanēja mācītāja balss.

Pašapzinīgi, kā agrākos laikos, Visvaldis, uz māju ejot, paņēma Melitu pie rokas. Ubagiem ielas malās viņš uzmeta vienaldzīgu skatu. Velti Melita baidījās, ka Visvaldis raus ārā naudas maku, un viņai tā negribētos pēc dievgalda rāt vīru par izšķērdību.