Stāsti, noveles, humoreskas

JUBILEJA

Un, savu runu beigdams, es vēlreiz uzsveru, ka mūsu jubilārs ir viens no tiem retajiem vīriem, kas tiešām tikai saviem spēkiem ticis uz augšu. No cūkgana par direktoru, no bezpajumtnieka par muižnieku — tas skan amerikāniski, bet, cienītās dāmas un kungi, ja mums būtu daudz šādu ozolu, kas cauri irdenai smiltij savas saknes laiž trūdainā zemē un kupli pleš zarus pret debesīm, spītēdami smiltainei, kur pat priedes nīkuļo, — tad mūsu dārgā tēvija būtu viens vienīgs ozolu mežs! — sparīgi nobeidza runātājs.

Visi gaidīja jubilāra atbildes runu uz daudzajiem suminājumiem. Bet par pārsteigumu viesiem un oficiālajiem pārstāvjiem jubilārs — lielākās vilnas audumu fabrikas direktors Gustavs Līcis — gan piecēlās, sāji smaidīdams, pateicās, bet atkal apsēdās un viena rāvienā iztukšoja glāzi konjaka.

Uz mirkli iestājās neveiklības sajūta. «Vai es būtu savu runu pārsālījis?» nopratināja sevi pēdējais runātājs. «Varbūt nevajadzēja pieminēt viņa seno nabadzību? — Bet viņš taču pats arvien mēdza ar to lepoties,» viņš sevi attaisnoja un glaimīgi iesaucās: — Bravo! Bravo! Runāšana sudrabs, klusēšana zelts!

Atkal visi aplaudēja un sajutās apbrīnojami atviegloti. Mielasts varēs turpināties netraucēti, jubilāra skopais žests tika lieliski iztulkots, vakara omulība pilnīgi saglābta. Ar lielu sparu, kā tas pieklājas svarīga vīra jubilejā, visi ķērās pie galdā sakrautiem gardumiem un drīz vien bija aizmirsuši aizkustinošo jubilāra dzīves stāstu. Pēc vairākām glāzēm konjaka katrs kļuva tāds pats liela stila varonis un klāstīja savu dzīves stāstu kaimiņam pa labi un kreisi, tas savukārt skaļā balsi atcerējās gadījumus no savas dzīves, kur izpaudusies neparasta augstsirdība, varonība vai veiklība, un tā drīz viesu pulks ap galdu tiešām šalca kā ozolu mežs bišu spietošanas laikā.

Gustavs Licis šovakar nespēja apreibt. Varēja dzert konjaku vienu pašu, pārmaiņus ar rumu un alu, bet likās, ka katra glāze arvien asāk uzvanda apziņas tumsā nogūlušos daudzo gadu duļķi. Vienu viņš šovakar bija apņēmies — lai notiek vai kas, lai uzskata viņu par augstprātīgu vai slimu, viņš nedrīkst runāt. Likās, tiklīdz pavērs muti, visā mūžā krājusies duļķe izlauzīsies no krūtīm un aizskalos viņa slavas spožumu kā netīra pavasara straume balti mirdzošu sniegu. Un tomēr viņam gribējās runāt. «Kaut es varētu kā katolis izsūdzēt grēkus. Kaut es reiz uzdrīkstētos runāt!» viņš domāja, ar riebumu klausīdamies ieskurbušo viesu čalās. «Nez vai viņi slavinātu vēl mani, ja zinātu, ka vienīgi naids un nicināšana izaudzinājusi mani par to, kas esmu. Naids un nicināšana — labi mēsli trūdainei, kur ozolam laist saknes,» Līcis ironiski sevī nosmīnēja un izdzēra glāzi konjaka.

Piesteidzās Līča muižas centra saimniecības vadītājs Apse un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Jubilārs atvainojās uz acumirkli pret viesiem un izgāja. Viņa slavenajai sugas ķēvei bija piedzimis kumeļš, un saimniecības vadilajs, zinādams, cik ļoti kungs interesējas par skaisto lopu, pasteidzās izpaust gaidīto notikumu it kā dāvanu no savas puses. Līcis aizgāja līdz staļļiem, noglaudīja mazo radījumu un tā māti, uzslavēja Apsi par zirgu priekšzīmīgo apkopšanu un gāja.

«Tikai ne atpakaļ,» domāja Līcis, soļodams svaigā gaisā pa rasaino pagalmu. «Tikai mazu brītiņu atņemt elpu.» Cauri parkam viņš nonāca pie milzīgas kviešu druvas, bet aiz tās — jā, kāpēc arvien kaut kas viņu vilka uz šo pusi? — aiz druvas bija neliela nora, noaugusi veciem ceriņu krūmiem, kas ieslēdza jaunu, labi koptu ozolu. Te bija vieta, kur vecajā muižas kalvē piedzimis Gustavs Līcis. Zēna gados viņš bija redzējis šo kalvi, pussagruvušu laukakmeņu ēku. Sarkdams viņš bija no tās novērsies, reizē ar citiem zēniem nākot no skolas. «Ej. Gust, paskaties, kur tava dzimtsmuiža!» arvien kliedza viņa brālēns Fricis Dzimis, un pārējie zēni svieda Gustam sejā savus smieklus asāk par sniega pikām. Gusts sakoda zobus un iebāza rokas kabatās, lai lie neredzētu viņa sažņaugtās dūres. Savas nabadzības dēļ viņš it kā atradās mūžīgā kara stāvoklī ar apkārtnes bērniem. Vismaz viņam pašam tā likās. Bērni ir bieži nežēlīgi pret dzīvniekiem, bet vēl biežāk pret citiem bērniem. Tā arī Gustu durstīja zēnu piezīmes par viņa skrandaino apģērbu. par salāpītajām pastalām, pat par skopo maizes donu. ko viņš skolā grauza, dažreiz plānu tauku kārtu uzziedis, dažreiz vienkārši ar sāli apkaisījis.

Nabadzība Gustu padarīja nelaipnu un īgnu. Tēvs — dzērājs — nomira, kad Gusts bija pirmo vasaru noganījis kaimiņu cūkas. Pēc bērēm Gusts bieži sevi pieķēra priecājoties par tēva nāvi un pēc tam kaunināja un šausmināja sevi ar visādām elles mocībām, kas gaida tādu ļaunu bērnu. Viņš bija piedzīvojis, ka tēvs aiznesa uz krogu un nodzēra abu vecāko māsu ganu peļņu, un, kaut gan viņa cūkgana alga bija pavisam niecīga, viņš noņēmās tēvam to neatdot. Cik īstenībā Gusts bija sīks un maziņš cūkgans, savos sapņos viņš kļuva stiprs un vareni Viņš savaldīja un pazemoja tēvu — ģimenes ļauno garu un atpestīja no tā māti un māsas. Tēvs bija tas, kas nodzēra savu, mātes un māsu peļņu. Tēva dēļ viņiem bija jāklimst no mājas uz māju, jo tādu dzērāju nekur ilgāk par gadu neturēja arī par vaļinieku. Bet nu pati nāve bija aiztaupījusi Gustam iedomāto cīņu un atbrīvojusi no neapzinīgajām šīs cīņas bailēm.

Dzīve tomēr nekļuva vieglāka arī pēc tēva nāves, bet Gusta darbīgais un iespītigais gars sāka fantazēt par jaunām cīņām un uzvarām. Nabadzība nospieda viņu, skrandas modināja riebumu, citu zēnu zobgalības kapāja kā rīkstes, bet sapņos viņš redzēja sevi kā bagātu viru no svešuma pārbraucam apskatīt dzimto pusi. Viņa tagadējie nicinātāji būs tikai niecīgi saimnieķeļi. Salāpītās, dubļiem notrieptās drēbēs tic stāvēs ceļmalā un rādīs viens otram: «Āre, tur aizbrauc Līča kungs, — vai tu atceries mazo cūku Gustu? Tagad viņš varens vīrs, muižu nopircis. Jā, kas to varēja domāt.» Daudz tādu sapņu izsapņoja Gusts, arī nākošajā vasarā cūkas ganīdams.

Līči dzīvo mazā pirtiņā, kas celta uz mātesbrāļa Dzirņa zemes. Jau sen to vairs nelieto par pirti, vienā pusē pat jumts tai iebrucis, bet nabadzīgajai Līča atraitnei ar trim bērniem nav viegli nopelnīt dzīvokli. Viņa domā, ka brālis būs brālis, salabos pirtiņai jumtu un iemūrēs krāsnij skursteni. Bet, kad Līcienes bērni salīga par ganiem citur un pati par vasaras meitu kaimiņos, brālis apskaitās uz māsu un vakaros svieda akmeņus uz pirtiņas jumta stiprākās puses, iesizdams caurumus, pa kuriem lietus tecēja uz drēbēm un salmu maisiņa. Ari viņš bija cerējis, ka no māsas būs savs labums. Ja tā dzīvotu kā vājiniece, šad tad varētu pasaukt palīgā pie steidzamākiem darbiem.

Izklīdinātie Līču bērni un māte iekārtojās tā, lai visiem reizē būtu brīvā svētdiena. Tad tie jau sestdienas naktī saradās savā pirtiņā un, lai kādās, tomēr bija mājās. Māte apmazgāja un aplāpīja bērnus, saglauda matus, un svētdienas vakarā atkal visi izklīda, stiprinājušies sirsnībā un tuvībā. Bet ilgi viņiem nebija lemti pat šie īsie prieka brīži. Kādā viņu brīvdienā mātesbrālis jau agri no rīta sita pie pirtiņas durvīm un aiztrauca saldo miegu, kas likās vēl tik kārojams pēc ilgās sarunās pavadītā sestdienas vakara. Dzimis dauzījās pie durvīm un paziņoja, ka šodien visiem pirtniekiem jāiet darbā. «Ko jūs domājat, vai jums mitekli par velti dodu? Dažs labs man te kalpotu četras nedēļas. Tev, Karlin, jāstājas pie veļas baļļas. Tikai velēt nedrīkst, berz ar bēršanu, šodien, ka svētā dienā, nedrīkst troksni taisīt.» Gustu norīkoja cūku ganos, meitenes — vienu pie lopiem, otru mājas darbos. Pats Dzirnis ar sievu un bērniem aizbrauca uz baznīcu.

Jaukās brīvdienas bija beigušās. Gusts zināja, ka tagad tās vairs negaidīs. Tieši otrādi, tās būs grūtākas un nepatīkamākas nekā visas parastās darbdienas kopā. Zobus sakodis, viņš stāvēja pie cūku bara un vienu otru reizi nepamatoti iecirta ar rīksti kādam kustonim, ar to it kā atriebdamies nīstajam krusttēvam. Šīs vasaras brīvdienas viņš izjuta kā lielāko pazemojumu sev, māsām un mātei.

Rudenī jumts vēl nebija salabots, lietus sijāja pirtiņā, un, lai viņi grozījās kā grozīdamies, nekā nevarēja atrast vietu, kur kādam ūdens netecētu virsū. Kad uznāca spēcīgākās gāzes, māte satina bērnus segās un veda uz kaimiņu mājām, kur tiem atļāva palikt virtuvē uz mūrīša.

Tur viņi nosnauduļoja nakti un rītā vilkās atpakaļ uz savu drēgno būdu. Gusts cienīja savu māti par to, ka tā nekad nepazemojās svešu priekšā. Nevienam viņa nežēlojās par savu grūto dzīvi, nemēģināja izubagot līdzjūtību.

Kad viņš, vēl mazs zēns būdams, spēlējās ar kaimiņu puikām un tos sauca pusdienās, arvien tādos brīžos gadījās atskriet kādai no Gusta māsām, kas arī viņu sauca pusdienās. Tikai vēlāk viņš saprata, cik smalkjūtīgi māte to pasargājusi no līdzcietīgas paēdināšanas, bieži vien pusdienu vietā izlauzīdama bērniem sausu maizes gabalu.

Tikai divas ziemas Gusts dabūja noiet skolā. Gadījās mācekļa vieta dzirnavās, un, tā kā viņš gribēja tikt vaļā no ganu gaitām, tad stājās darbā. Cik maz bija prieka arī mācekļa vielā, daudz mazāk nekā ganos, bet Gusts saņēmās un izturēja. Lai vai kā, te viņš tomēr kaut ko mācījās. Viņam likās, ka šeit sākas viņa bagātības sapņu iemiesošanās, kaut gan nekad viņš nebija staigājis tik noskrandis kā pirmajā mācekļa gadā, kad bez ēdiena tam cits nekas nepienācās.

Sīksti izturējis mācekļa gadus, Gusts aizgāja par zelli kādSs tālākās dzirnavās. Viņam negribējās redzēt savas puses ļaudis, negribējās justies pret tiem kalpa lomā.

Divdesmit piecu gadu vecumā Gustavs iestājās par meistaru Mārtiņa Kraujas lielajās dzirnavās un vilnas vērptuvē. Krauja pats vairs nespēja uzņēmumu pārskatīt, ļaudis žēlojās par pārāk lieliem vilnas un labības zudumiem un sāka atrauties. Jaunajam meistaram izdevās vilnas ievilcējus pievaldīt, un Krauja priecājās, ka atguvis veco uzticību un labo slavu.

Kraujam bija divas meitas, Marta un Lūcija, bālas, izstīdzējušas jaunavas, drusku vecākas par Gustu. «Mantinieces,» rūgti nodomāja jaunais meistars, redzēdams tās zem saulessargiem sēžam pie ūdenskrituma. Un piepeši viņa sirds sāka dauzīties kā lielais dzirnavu rats. «Ja man izdotos vienu no viņām apprecēt, puse dzirnavu vēlāk piederētu man.»

Si doma Gustavu spārnoja darbam. Bieži viņš gāja pie Kraujas apspriest uzlabojumus vecajās dzirnavās, aizrautīgi pārliecināja iegādāties jaunas vilnas vērpjamās mašīnas, ierīkot bīdelēšanu. Sākumā Krauja dedzīgajā jauneklī klausījās gurdi un neticīgi, bet, kad viens otrs jauninājums meistara saprātību pierādīja ar priecīgu šķindoņu īpašnieka makā, viņš sāka visai nopietni uzklausīt Gustava Līča neizsīkstošos projektus. — Būtu man tāds dēls kā tu, — reiz paspruka Kraujam, kas cieta no apziņas, ka tam nepaliek neviena viņa darba turpinātāja.

— Kraujas kungs, — runāja Gustavs, brīnīdamies par savu pārdrošību, — vai jūs gribētu mani par savu dēlu? Vai jūs neliegtu man par sievu savu Lūciju? — Sinī brīdī Gusta atmiņā uzpeldēja skrandainais zēns pie krusttēva cūkām savā brīvajā svētdiena. Dūres sažņaudzis, mazais cūkgans zvērēja atriebties saviem niecinātājiem. Atriebties tādā veidā, ka kļus bagāts un varens. Gustavam sirds sažņaudzās no bailēm, ka Krauja vai Lūcija varētu viņa bildinājumu noraidīt. Gustavs Līcis to pārciestu, acu nepamirkšķinājis, mazo, skrandaino cūku Gustu tas satriektu.

Bet Krauja laipni pagriezās pret Gustavu. — Dēls, — viņš lēni iesāka. — Kad tā atklāti runājam, es pats jau esmu domājis par šo lietu. Domāju, ka mans mūžs jau iet pret galu, bet manu meitu dzīve paliek neskaidra. Kad tu tā rāvies pa dzirnavām un ir mani pataisīji par divdesmit gadiem jaunāku, es daudzreiz iedomājos, cik labprāt redzētu jel vienu no savām meitām tik drošās rokās.

Gustavs kļuva dzirnavu līdzīpašnieks. Bet Lūcija bija slimīga un pēc diviem gadiem, dzemdējusi puisīti, nomira. Mazo Kārlīti sāka kopt Marta. Kad tas bija gadu vecs, Gustavam, Martai un Kraujam likās gluži dabiski, ka mazajam bārenītim arī turpmāk vajadzīga mīloša māte un atraitnim mierinātāja sieva, kāda vislabāk varētu būt nelaiķes māsa. Gustavs bildināja Martu it kā bērna labad. Bet tagad viņš atzinās, ka jau Lūcijas nāves dienā tam kaut kur dvēseles dziļumos bija pavīdējusi doma apprecēt Martu, lai kļūtu dzirnavu vienīgais īpašnieks. Bet viņš neļāva šai domai uzpeldēt gaismā, un arī vēlāk viņam izdevās savu bildinājumu izteikt tik cēli, ka netika aizskarta Lūcijas piemiņa. Kad arī Marta pēc dažiem gadiem nomira, nepaspējusi uzaudzināt Lūcijas dēlu, Gustavs — tagad viņš atzinās — jutās atvieglots. Visu laiku abu sievu tuvumā viņu bija mākuši smaga nevērtības un netīrības sajūta. Nabadzībā uzaugušais Gustavs izglītotās Kraujas meitas arvien bija uzskatījis par augstākām būtnēm, nekad viņš nevarēja tām tuvoties kā līdzīgs līdzīgam. Viņu gara pasaules bija svešas. Līcis baidījās sievu klātbūtnē runāt, tik neizglītots viņš jutās. Lūcija un Marta bija mācījušās augstākās meiteņu skolās, brīvajā laikā, kura tām netrūka, viņas lasīja grāmatas, bet Gustavam tādām lietām nekad nebija pieticis laika un arī tagad neiznāca.

Savāds, apgarots maigums apstaroja Lūcijas un Martas sejas. Viņu acis skatījās jautādamas un pētīdamas. Varbūt viņas nomāca tuvās nāves nojauta, un varbūt tieši tāpēc kā Lūcija, tā Marta nepretojās Gustava bildinājumam. Varbūt viņas pievilka tieši Gustava parupjais dzīvības spēks, viņas pieķērās tam kā slīcējas stingrai, kaut arī netīri gļotainai siekstai, il ka tā ilgāk spētu saturēt dzīvību dziestošajos ķermeņos. Ne Lūcija, ne Marta neprata to Gustavam pateikt, viņu maiguma apgaroto smaidu viņš nesaprata, un tā nāve viņus izšķīra kā nejauši naktī sastapušos svešiniekus, no kuriem viens savā sirdī izjūt bezgalīgu pateicību par drošuma sajūtu tumsā, otrs jūtas ka laupītājs, kas slepeni apzadzis ceļa biedru un priecājas, ka nāve aizver tā acis. pirms tas gaismā ieraudzījis otra paslēpto dunci.

Vecais Krauja vēl dažus gadus vēroja Līča enerģisko saimniekošanu, papriecājās par mazo Kārlēnu, tad sekoja meitām.

Testamentā Kraujas dzirnavas un lauku mājas bija novēlētas Kārlim Līcim. Gustavs sakoda zobus. Atkal viņš bija nobīdīts malā, nabaga cūku Gusts nebija cienīgs saukties par dzirnavu īpašnieku, bet mazais Kārlēns, nūjā, tas taču bija dzimis no smalkākām asinīm, šim pienapuikam laime iekrita mazajās saujelēs no gaisa. Bet lielais Gustavs, kas savas rokas darbā bija nobrāzis asiņainas, bija applaucējis ar tvaiku un skābēm, mēģinādams pašmācības ceļā iegūt nojēgu par dažādām tehnoloģijām un ķīmijām, — lielais Gustavs Līcis atkal būs tikai meistars sava smalkā dēla dzirnavās. Viņš nevarēja rīkoties patstāvīgi, kaut arī pēc labākās apziņas, visur viņam vajadzēja testamentā noteiktā Kārlēna otrā aizbildņa — Kraujas radinieka Priedes piekrišanas. Likās,.

ka Priedem skauda Līča augšupkāpiens, tas pretojās katram viņa projektam paplašināt vai modernizēt dzirnavu ierīci, uzlabot saimniecību. Priede pretojās visam, kas prasīja naudas ieguldīšanu. Līcis saprata viņa viltību: vecais lapsa baidījās, ka, izdarot uzlabojumus, daļa naudas kādu laiku aizies dažādiem maksājumiem un mazāka paliks viņam kā aizbildnim testamentā noteiktā summa. Bet. kad dēls kļūs pilngadīgs, ar dzirnavām viņš varēs darīt, ko gribēs, varēs pārdot, nodzīvot, neatbildot nevienam un neprasot, cik gadu, cik miesas un dvēseles asiņu tās atņēmušas viņa tēvam.

Gustavs saplaka. Laikam nekad viņš nevarēs kā bagāts, kaut tikai turīgs Līča kungs aizbraukt uz savu dzimteni, iebraukt krusttēva Friča Dzirņa pagalmā lepnā pajūgā. Nekad ļaudis dzimtenes ceļmalas nerādīs uz viņu godbijībā: «Lūk, tur brauc Grīvas dzirnavnieks Līča kungs. Vai tu atceries? Agrāk tāds skrandains puika te dauzījās, tagad viņš bagāts vīrs.» Nē, tā ļaudis nekad neteiks. Ja viņš aizbrauks uz dzimto pusi, visi sacīs — āre, viņam tagad labi. dēls mantojis dzirnavas, tēvs var vieglāk padzīvot. Diezgan grūti viņam, cilvēkam, kādreiz gāja.

Nē, tā neapsveicina uzvarētāju, lin, kamēr uz ļaužu mēlēm varētu atrasties kaut piliens līdzjūtības, Gustavs negribēja bijušajiem radiem un pazīstamiem rādīties. Par ko Kārlēnam bez iepriekšēja darba, bez cenšanās, bez pazemojumiem bagātība piedāvājās neatvairāma, bet viņa tēvam, kas jau kopš bērnības bija tās tvīcis kā līgavas, to pielūdzis līdz ienaidam, tās alcis sapņos un nomodā, atdevis tai savu bērnību, jaunību, bija gatavs upurēt vīra gadus, — viņam bagātība iespļāva sejā kā kaprīza sieviete un ņirgādamās pacēla savās skavās viņa dēlu, šo knēveli, šo… Gustavs satrūkās. Vai tiešām viņš sāks ienīst pats savu bērnu?

īgnums Gustava Līča sirdī neplaka. Tieši otrādi, tas milža arvien lielāks kā piespīlēts augonis un brīžam sāpēja tik neganti, ka Gustavs nevarēja valdīties. Viņš zināja, ka ir muļķīgi izgāzt dusmas uz mazu bērnu, kas neapzinās un nav izdarījis nekādas vainas. Bet viņš nevarēja citādi, viņam vajadzēja uzkliegt Kārlēnam par katru vismazāko nerātnību. Kad pie galda zēns stiepa roku pēc gardāka kumosa, tēvs ņirgādamies atgrūda mazo rociņu: — Ahā, kundziņš grib baltmaizīti, kundziņš grib cukuriņu. Smurguli, vispirms mācies saprast, ko nozīmē rupja maizīte. Tavos gados es pats jau pelnīju sev maizi, vai tu to vari saprast, mīkstmiesi? — Bieži norātais bērns auga bikls un neuzticīgs pret cilvēkiem. Tēva dusmas izraisīja spītu, bērnišķās pieglaušanās alkas izpaudās mīlestībā pret kustoņiem, sevišķi suņiem. Kad Gustavs manīja, ka Kārlēnam silta draudzība ar lielo vilku Neronu, viņš sāka suni dažādi spīdzināt, sita, spārdīja kājām. Kārlēns metās draugu aizstāvēt un elsodams ar mazajām dūrītēm sita tēvam. Likās, ka tēvs to vien bija gaidījis, acumirklī viņš aizmirsa suni un nopēra mazo Kārlēnu.

Trešo gadu skolā ejot, Kārlēns saslima. Drudzis kratīja sīko ķermeni, zēns žēlojās par sāpēm kaklā. Skolotājs aizsūtīja ziņu tēvam. Līcis atbrauca dēlam pakaļ, ietina villainē un veda mājā. Sīks sniedziņš sijāja un bira ragavās guļošajam zēnam acīs. Viņš gurdi pievēra tās, tikai reizēm pamirkšķinādams un glāstoši paraudzīdamies ceļmalas kokos un krūmos.

«,Viņš skatās tā, kā Lūcija skatījās dārzā pēdējās dienās pirms nāves,» iešāvās Līcim prātā. Tālāk viņš negribēja domāt, viņš skatījās, kā uz attālā ezera zvejnieki ar muciņām grieza tīklus. Viņa galva domāja par zivīm, ka derētu tās aizvest mājā pusdienā, bet kaut kur viņa dvēseles dziļumos mutuļoja melna tumsa, nezin kāpēc sirds strauji dauzījās, kāds neapzinīgs prieka vilnis pacēla viņu ka kuģi savā virsotnē. Bet viņš domāja tikai par zvejniekiem un iejautājās Kārlēnam: — Vai tu negribētu pusdienā zivis? Skaties, kur zvejnieki pašlaik velk ārā, aizbrauksim un nopirksim.

— Kā tu vēlies, — Kārlēns gurdi atbildēja.

Nu skaties — kā es vēlos! Bet tu taču pats arī vēlēsies zivtiņas. Tev taču ļoti garšo zivis, vai ne? — Nez kāpēc Gustavs tik ļoti gribēja, lai Kārlēns vēlētos pusdienās ēst zivis.

— Man vienalga.

— Ej nu, nevajag nokārt galvu. Nieka slimība. Tev taču visa dzīve vēl priekšā. Ja man kāds tavos gados būtu pasolījis ziemā pusdienām zivis — kailām kājām būtu aiz

skrējis uz ezeru. Nu, bet es jau zinu, tev taču gribas, tu tikai neatzīsties. Vai brauksim uz ezeru?

— Brauksim, — atbildēja Kārlēns, lai izpaliktu tēvam. Viņam gribējās gulēt, gulēt un elpot siltu gaisu. Aukstums dūrās kaklā kā aizluzuši stikli.

Uz ezera vajadzēja labu laiku gaidīt, kamēr izvilka visu tīklu. Tad izrādījās, ka uz ezera ir tikai strādnieki, tiem zivis jāaizved uz tuvējām mājām īpašniekam, un tikai tas nosvēra un iedeva Līcim.

Mājā Kārlēnu noguldīja mīkstā gultā. Pusmurgos viņš dzirdēja, ka saimniece piesola zivis, viņš it kā ēda, bet asaka iesprūda kaklā un nežēlīgi dūra. Viņš redzēja lielu zivi, tā plātīja žaunas un tvēra gaisu. Nē, tā nebija zivs, tas bija viņš pats, kas slāpa pēc elpas.

— Līča kungs, vajadzētu atvest ārstu. Zēns mokās un murgo, — saimniece runāja Gustavam.

— Labs ir, — atbildēja Līcis, neskatīdamies saimniecei acīs. — Bet ar jauno zirgu aizbrauca uz staciju pēc mašīnu daļām, pasakiet vecajam Strazdiņam, lai iejūdz sirmi un aizbrauc pēc ārsta.

Veco Strazdiņu ar veco sirmi? — saimniece sasita rokas. — Tad pirms pusnakts ārsta nav ko gaidīt.

— Jā, ko es tur varu darīt, — Līcis kļuva pikts. — Vai lai pats jūdzos kamanās?

Vecais Strazdiņš bija apbrīnojami gauss večuks. Kamēr viņš saģērbās, izveda no kūts sirmi, notīrīja, uzlika sakas un iejūdza, īsā ziemas diena gāja pret vakaru. No desmit kilometru tālā miesta ārstu viņš pārveda ap pusnakti.

— Liekas, jūsu dēlam ir difterijā. Palikšu pie viņa pa nakti, jo var iestāties nosmakšana. Baidos, ka būs jāizdara operācija. Neesmu šādam gadījumam sagatavots, tāpēc aizsūtiet kādu cilvēku uz miestu pēc maniem instrumentiem.

Līcis atkal norīkoja veco Strazdiņu. Tas pārjūdza zirgu, ērti iesēdās kamanās un brauca uz miestu. Salds snaudiens bija uzmācies vecajam vīram, viņš pievēris acis un drīz kamanās aizmidzis kā bērns šūpulī — tā vēlāk viņš raudādams žēlojās. Zirgs iegriezies siena ceļā, aizgājis četri kilometri tālajā pļavā un apmeties pie siena kaudzes. Vecītis pamodies tikai, gaismai austot, nosalis gluži stīvs. Mājās viņš pārradās bez instrumentiem, bet to arī vairs nevajadzēja.

Ap pulksten diviem Kārlēns sāka smakt. Ārsts kasīja pleves no rīkles gala, bet balss rīkle sapampa tik ļoti, ka slimnieks gluži zils tvarstīja gaisu. Ap četriem kļuva ļaunāk. sirds pagura, bērns slāpa nost. — Instrumentus! — kliedza ārsts. — Kur paliek tas vecis ar instrumentiem? Ja nevarēsim operēt, bērns nosmaks. — Ārsts bija uztraucies vairāk nekā slimnieka tēvs.

Pulksten sešos Kārlēns beidza mocīties. — Slepkavība! — iesaucās ārsts. — Kur palika jūsu braucējs ar instrumentiem? — Varēja redzēt, ka ārstam gribējās no sevis nokratīt atbildību. Līcis rūgti nosmīnēja par ārsta centību. Viņam taču bija glābjams Grīvas dzirnavu īpašnieks. Vai viņš būtu tā kliedzis par slepkavību, ja savā laika nāve būtu žņaugusi nabaga cūku Gustu? Jo parasti taču ir tā: ja nomirst nabags, tad pats dievs tā ir nolēmis, bet, ja nomirst bagātnieks un vēl ārsta klātbūtnē, tad skaidrs, ka visi vainos tikai ārstu.

Gustavs Līcis nu bija pilnīgi brīvs. Neviens vairs nevarēja mest sprunguļus viņa lielo nodomu mašinērijas riteņos. Līcis sāka plaši saimniekot. Vilnas apstrādāšana sīkās partijās maz atmaksājās. Līča priekšlikums zemniekiem bija nodot vilnu viņam un saņemt gatavus audumus. Ļaudis sākumā nepiekrita, katrs uzskatīja, ka tieši viņa aitām labākā un tīrākā vilna. Tad Līcis aizbrauca uz Kaukāzu, un drīz katru nedēļu viņam sāka pienākt vairāki vezumi vilnas. Ļaudis bija spiesti piekāpties.

Sākās pasaules karš. Līcis ražoja armijai, viņu nespieda ar savām asinīm aizstāvēt uzņēmumu. Nauda nāca gubām. jo, kaut gan visur vilnas cenas bija cēlušās, Līcis plašajā Krievijā zināja vietas, kur neizglītotie gani nesaprata, ka rublis vairs nav rublis, un pārdeva vilnu kā pirms kara. Vairāk reižu pārbūvējot rūpnīcas telpu, starpsienās iemūrēja slepenus kambarus. Tur 1919. gadā Līc is paslēpa vilnas krājumus, bet pats patvērās Igaunijā.

Mieram iestājoties, Līcis vilka ārā krājumus un sāka strādāt ar pilnu jaudu. Ciets un noslēgts tagad bija Gustavs Līcis. Visus prātus un dvēseli viņš ielika vienā mērķī — drīzāk kļūt bagātam. Pagaidām sev viņš neatvēlēja nekādas ērtības, strādāja daudz, ģērbās vienkārši.

oda pie strādnieku galda, lai nebūtu jāalgo atsevišķa saimniece. Pats viņš strādāja nenogurdams un to pašu prasīja arī no citiem — meistariem un strādniekiem.

Kādreiz Līcis, ieiedams austuvē, ko apkalpoja sievietes, ieraudzīja, ka vienas stelles apstādinātas, bet strādnieces pulciņā nometušās uz grīdas.

— Kas te notiek? — Līcis iekliedzās. — Vai jums par sēdēšanu maksā?

— Kungs… — stostījās vecākā strādniece. — Are, viņa noģība… jaunā mācekle Liniņu Valija.

— Tā? — Licis kļuva mīkstāks. — Aiznesiet manā istabā, — kur citur viņu lai liek?

Noguldījušas Valiju, strādnieces aizmanījās uz austuvi atpakaļ. Varēja gadīties, ka meistars atskaita no algas par kavējumu, tajā ziņā te jokus neprata.

Izstaigājis visas nodaļas, Līcis atgriezās savā istabā. Viņš ieraudzīja divas nobijušās acis raugāmies no viņa kušetes pagalvja.

— Piedodiet, kungs, — čukstēja jaunā meitene. — Es nezinu, kā esmu te nokļuvusi. Piedodiet…

— Nekas, — Licis kļuva laipnāks. — Jūs bijāt noģībusi. un audējas jūs ienesa te. Nebaidieties. Jūs laikam neesat vēl pieradusi pie šī gaisa.

— Jā, pēcpusdienās es aizvien sagurstu, — atzinās strādniece.

— Tā. Varbūt maz pusdienām paņemat līdzi? — Meitenes vājums Līci aizkustināja. Bet arī to savukārt iedrošināja cilvēcīgums kunga balsī, kas aizvien bija dzirdēta tikai barga un pavēloša, un Valija atzinās:

— Šodien man nemaz nebija pusdienu līdzi.

— Bel, bērns, kā tā var? Jūs ātri sagursiet, varat vēl saslimt, — bažījās Līcis.

— Kungs, jūs droši vien to nevarat saprast, — meitene bija atguvusi drosmi un zināmu lepnumu, — bet visām dienām mēnesī man neiznāk pusdienas.

— Nevaru saprast… — Līcis stīvi atkārtoja. — Nez vai kāds to vēl labāk sapratīs nekā es. — Jaunā meitene bija iekustinājusi Līča dvēselē sastrēgušos ledus bluķus, krākdami un šalkdami tie plūda projām, izkusdami aizturēto vārdu straumē. Savu pazemojumu pilno bērnību un jaunību viņš atklāja svešai meitenei. Bet tālāk, kad

Licis gribēja runāt par savām sievām un dēlu, ledus gabali atkal sastrēga krūtīs, un viņš izdvesa:

— Tālāk runāt man ir grūti.

— Pietiek, kungs, es redzu, ka jums ir grūti.

— Nesauc mani par kungu. Es vēlētos, kaut tu būtu man draugs, labs, mīļš draugs, kam reizēm izsūdzēt savu smagumu un uzklausīt tavu. Vai tu varētu man būt tāds draugs?

— Nezinu vēl.

— Nezini. Tas ir labi, ka tu tā saki. Paliec arvien patiesa. Un nepārdod savu dvēseli mantai, kā es to esmu darījis.

— Nu jūs neesat patiess. No jūsu stāsta es zinu, ka manta jums ir tikai līdzeklis atriebt pāridarījumus. — Meitenes acīs mirdzēja silts glāsts.

— Ak, daudzreiz pašam grūti saprast, kā tas īsti ir. Gribētos, lai cils no malas pasaka, vai mans uzņemtais ceļš ved kalnā vai purvā.

Gaišs spēks vilka Līci biežāk ieiet austuvē, kur strādāja jaunā mācekle Liniņu Valija. Viņš neapstājās pie stellēm, nerunāja ar viņu, pietika, ja pretim pavērās divas skaidras, tuvas acis.

Līcis juta, ka šo acu dzidrais skatiens viņam kļūst arvien nepieciešamāks. Svētdienās, kad austuves strādnieces nestrādāja, Līcis jutās apputējis, netīrs, un nebija tādu ūdeņu, kur varētu nomazgāties. Viņu māca neatvairāmas bailes, it kā Iris miroņi vērstu pret viņu jautājumā sastingušas acis. Darbdienās varēja no tiem nobēgt ļaudīs, darba trauksmē, peļņas aprēķinos, bet svētdienas ar vientulību un klusumu citkārt skaļajās darbnīcās likās neizturamas kā šķīstīšanas uguns svelme.

Kādā vasaras svētdienā Līcis uzvilka jauno, gaišo uzvalku. uzlika platmali un izgāja pastaigāties. Viņš uzsāka ceļu uz Liniņu mājeles pusi. Tās tuvumā nonākot, viņš izdzirda jautru kņadu un drīz ieraudzīja savas fabrikas jauniešu baru. kas bija starp kokiem uzvilkusi tiklu un spēlēja bumbu. Viņu vidū bija arī Valija. Līci ieraugot, jaunieši aprāvās, smiekli apklusa, un, kaut gan Līcis smaidīdams teica, lai spēli turpinot, viņš redzēja, ka jaunieši nejutās brīvi, kādu laiku bumba vēl lēkāja, bet bez sajūsmas, kungam, ne saviem metējiem par prieku. Jaunieši sāka skatīties pulksteņos un drīz izklīda, teikdami, ka jāiet pusdienās. Valija palika ar Līci divatā un nezināja. ko iesākt: aicināt iekšā, runāties turpat vai ļaut viņam turpināt pastaigu un pašai pazust.

Vēl nākamajā svētdienā Līcis sastapa jautro baru Valijas mājas tuvumā, tad jaunie bija izvēlējušies citu papriecāšanās vietu, un Līcis sastapa Valiju mājas priekšā vienu. Viņš aicināja to līdzi pastaigāties, viņi gāja, un tajā svētdienā Līcis meiteni bildināja.

Labu brīdi viņš Valijas sejā vēroja samulsumu un šaubas, bet tad viņa nostājās tam pretī drošā apņēmībā un teica savu piekrišanu.

Laulības pirmajos gados Līcis jutās atpestīts. Viņš darbojās ne mazāk kā agrāk, bet brīvajās stundās viņam bija tīras dvēseles tuvums, kas atgainīja neapzinīgas bailes un tumšus rēgus. Bieži viņš stāstīja sievai par savu bērnību, par saviem nākotnes sapņiem — kļūt bagātam un varenam, lai apbrīnotā pārākumā nostātos savu pāridarītāju priekšā. Bet par savām pirmajām sievām un dēlu, ipaši par tā nāvi, viņš nespēja runāt. Viņam gribējās par to runāt, likās, ja iedrošināsies piesaukt vārdā šos mocošos spokus, tie izklīdīs kā spiedīga migla saules — sievas dvēseles spodrajos staros. Likās, ka arī Valija gaidīja, lai viņš atklātos viņai pilnīgi. Kādreiz viņa pat iejautājās: — Kāpēc tu nekad nepiemini savus bijušos tuviniekus? Man liekas, tu neesi bijis laimīgs.

Bet Līcis ļoti satrūkās no šī jautājuma, smags riebums un pārmetums iecirta nagus viņa krūtīs, likās, tas uzplēsīs smirdīgo augoni un ilgos gados sakrājušās strutas izlauzīsies ārā un notraipīs visu viņu pašu, viņa mocekļa oreolu, ko tas bija apvijis ap savu galvu, un pēdējo, kas viņam bija, — sievas mīlu. Viņam likās, ka Valija šausmās aizbēgs. Un, ja viņa nebēgtu, ja viņa pieņemtu savu vīru tādu, kāds viņš bija īstenībā, viņš pats no tās novērstos, jo neticētu vairs viņas cildenajai skaidrībai. Viņa zaudētu savu atpestītājas spēku.

Bet Valija laikam daudz domāja par sava vīra dīvaino noslēgtību un reiz sirsnīgas sarunas beigās teica: — Es jūtos kā pasakā princese, kurai karalis atļāvis staigāt pa visu pili. tikai vienā kambarī tā nedrīkst ieiet. Un man, kā lai pasakas princesei, tomēr gribas atslēgt šo aizliegto istabu. Parasti tanī sēdējusi kāda jauna burve, kas princesi sastindzinājusi.

— Un kas noticis tālāk? — Līcis aizsmacis iejautajās.

— Tad nācis kāds karaļdēls un viņu atmodinājis, — Valija iesmējās.

— … un aizvedis sev līdzi, un pils palikusi klusa un drūma, — sakostiem zobiem teikumu papildināja Līcis.

— Nē! — viņš sāka kliegt. — Es tevi nelaidīšu apburtajā kambarī, un lev vajadzēs savu ziņkārību savaldīt!

— Bet, mīļais, — Valijas seja izskatījās satrūkusies,

— tu pārprati. Tā nebija ziņkārība, man tikai likās, ka tevi nospiež kāds neizteikts grūtums un es varētu to atvieglināt. Piedod, es šīm lietām vairs nepieskaršos.

Viņa tiešām vairs nekad neieminējās Līcim par noslēpumu, ko viņš nevēlējās atklāt. Bet likās, ka ļaunā burvība tomēr bija skārusi princesi. Pamazām sāka zust Valijas apgarotais maigums. Uz Līča lielo sapni viņa sāka skatīties kā uz slimīgi patmīlīgu iedomu. Viņa pat centās to pierunāt atmest kārotās atriebes domas.

— Dzīvosim taču reiz kā cilvēki, — viņa teica. — Tavu iedomu dēļ mēs aplaupām paši sevi. Vai mēs esam sev atļāVušies kādu īstu atpūtas brīdi? Pat neviena drauga mums nav.

— Tātad ar mani tev vairs nepietiek? — iecirtās Līcis.

— Ar tevi nevar prātīgi runāt, — atbildēja Valija.

— Vai nu tu esi slims, vai mantrausis.

Beidzot Līcis piedzīvoja pirmo gandarījuma dienu. No patālā dzimtenes pagasta bija atbraucis viņa mātesbrālis. Vecais vīrs bija pazemīgs, sauca krustdēlu par Gustavu un uzrunāja ar «jūs». Līcis nebija augstprātīgs, viņš lika pagatavot sevišķi labas pusdienas, izrādīja krusttēvam fabriku, zirgu staļļus, aizveda viņu uz izkopto lauku māju. Ceļā viņi satika dažus strādniekus un apkārtējos zemniekus, kas, cepures celdami, sveicināja Līci. Viņš vēlīgi atņēma sveicienus, kā jau tas pārākam pienākas. Un to visu redzēja krusttēvs, kas vasaras brīvajās svētdienās bija spiedis Gustu un viņa māti un māsas atkalpot cauro pirtiņu. Beidzot vecais stomīdamies izteica sava gara brauciena nolūku. Viņam vajadzētu naudas. Ja Gustavs nebūtu lepns. Grūti braukt mājā bez naudas. Jaunnedēļ ūtrupe. — Tas dēls Fricis man tāds bez satura, ietaisījis parādus. Vajadzēja man uzņemties, citādi būtu cietumā.

Gustavs iztēlojās, cik ļoti pazemotam vajag justies vecajam Dzirnim, lai brauktu tālo gabalu aizņemties naudu no viņa, citkārt nicinātā cūku Gusteļa. Un, cik pazemotu viņš redzēja krusttēvu, tik paaugstinātu, dižu viņam gribējās redzēt pašam sevi. Viņš neies slkstuļoties, nebūs sīkmanis, kas pirms došanas uzskaita otra grēkus. Viņš īsi noprasīja: — Cik? — piegāja pie atvilktnes un noskaitīja prasīto. Vecajam paspruka pateicības asaras. — Nē, Gust, tu gan esi cilvēks, — krusttēvs jau atļāvās tuvīnāku sirsnību. — Nu gan man būs savā pusē ko stāstīt. Tāda bagātība, un nemaz neesi lepns kļuvis.

Tovakar Līcis bija priecīgs. Viņš pļāpāja ar Valiju, nemanīdams, ka viņas pierē iegūlušas trīs stāvas rievas.

— Dzirnim tu aizsviedi naudu, kaut ne viņš, ne viņa palaidnīgais dēls to nebija pelnījuši. L5et, kad es lūdzu palīdzēt maniem vecākiem un brāļiem, tu atrunājies ar nezin kādiem nākotnes plāniem. Kad es ieteicu paaugstināt jaunajiem strādniekiem algas, lai vismaz vienreiz dienā tie varētu kārtīgi paēst, tu liki pagaidīt, — Valija cirta asi.

— Šis devums ir manu nākotnes plānu piepildīšanās sākums, — Līcis priecājās un nesaprata, ka Valija varēja domāt citādi.

— Vai tu neredzi, ka tava rīcība nav tukša salma vērta, — Valijas vaigi dega purpurā. — Mans salīkušais tēvs arvien vēl stiepj maisus sava meitasvīra dzirnavās, maniem brāļiem es nevarēju palīdzēt tikt pie izglītības. Patmīlīgi ir visi tavi mērķi, un cildenuma trūkst tavos darbos.

Līcis nespēja saprast sievas sašutuma saucienu. Četrdesmit gadu viņš bija lolojis šo smalkās atriebības domu, kā indīgu čūsku to audzējis savā sirdī, — un nu lai viņš mestu to projām, kad tai bija izauguši zobi, kas varēja kost viņa senajiem ienaidniekiem? Nē, Valija nedrīkstēja prasīt, lai viņš pusi mūža aizmestu kā nederīgu lupatu. Dresētā čūska no Līča sirds cirta savu staklaino mēli arī pret Valiju.

— Tātad tu cerēji, ka par tavu mīlestību tev tiks samaksāts? — viņš ņirgājās. — Nu, saki, — cik? Mini summu, tu redzi, es neesmu vairs skops, es dodu pat saviem ienaidniekiem, kāpēc lai nedotu tev!

— Ārprāts vai bezkaunība? — Valija kļuva vēsa un mierīga. — Tad tik tālu mēs un esam. Labi, Gustav, būs labāk, ja vairāk nerunāsim. Kalpo savai iedomai un nebrīnies, ja mūža galā tā tev būs kā dēle izsūkusi visas asinis. Ls jau nezinu, ko tu man slēpi, bet jau sen mani mocīja doma. ka savas divas sievas un dēlu tu esi tai jau upurējis. Un, lai tev nenāktos arī mani upurēt, es aizeju, šinī pašā stundā aizeju. Bet nedomā, ka es būšu starp tiem. kam tu varētu iedvest bijību ar savu bagātību. Aiziešanu es varētu nožēlot tikai tajā gadījumā, ja tu kaut kā spētu parādīt cilvēcību. Ja tu tam pašam Dzirnim butu devis naudu ne aiz atriebības, bet siltas palīdzēt gribas mudināts, es tevi attaisnotu. Bet tagad — nē, es negribu vairāk tev teikt asus vārdus. Varbūt tu tiešām esi slims?

Valija aizgāja, jo Līcis nejuta sevī spēka viņu atturēt.

Gustava Līča dzīvē sākās pēdējais posms — ārējs aug?upgājiens, iekšējs sabrukums. Savu uzņēmumu laukos viņš likvidēja, mašīnas pārdeva pilsētā nodibinātai vilnas apstrādāšanas sabiedrībai, kurā pats kļuva par galveno direktoru. Piepildījās arī sensenais bērnības sapņojums — viņš nopirka muižas centru savā dzimtenes pagastā. Ļaudis cēla cepures viņa priekšā, dažs lūdza naudu vai padomu, bet agrāk kārotā apbrīna viņu acīs Līcim tagad bija vienaldzīga. Viņš arī to vairs nemeklēja. jo, tāpat kā citi ļaudis, bija redzējis un tagad saprata, ka cilvēkiem gan bija cieņa pret naudu kā varas un vēlēšanos piepildījumu simbolu, bet tās īpašnieki — nūja. par tiem klusībā varēja nospļauties. Jo tā tas nu reiz bija, ka nauda mīlēja tikai tos, kas mīlēja un dievināja to, kas nekautrējās bāzt rokas mēslos, ja no tiem varēja izvilki naudas gabalu. — Ozols, kas cauri smiltij laidis saknes trūdainā zemē, ha, ha, ha! — Līcis sāka neprātīgi smieties.

Viss bija velti. Viņa vīzija saruka kā pārplēsts balons. Viņš bija tai ziedojis Lūciju, Martu, mazo Kārlēnu un — Valiju — savu saprotošo draugu. Un arī pats sevi. Viņš nebija atradis pareizo ceļu pārestību atdarīšanai. Vai viņš bija atriebis īstajiem vainīgajiem? Savus tuvākos cilvēkus viņš bija iedzinis nāvē un postā, neprātīgo iedomu dēļ bijis netaisns pret visiem ap sevi — sievām, bērnu, saviem strādniekiem. Un īstie vainīgie? — Tie neizjūta vainas apziņu, tie nejutās pazemoti tāpēc, ka viņš bija kāpis par tiem augstāk. Ne uz viņu, bet citu, nevainīgu cilvēku galvām viņš bija kāpis savā augšup gājienā.

«Cildenuma trūkst visos tavos darbos.» ausīs ieskanējās Valijas vārdi.

Smags riebums smacēja Līci. Viņš devās uz ezeru. Malā nogājis, novilka drēbes un ienira vēsajā ūdenī. Tālāk, arvien tālāk palika krasts. Ticis vidu, viņš apturēja kāju kustības, ar lēniem roku vēzieniem turēdamies virs ūdens.

— Un tagad tu mirsi, slepkava! — Licis ievaidējās un savaldīja roku kustības. Ķermenis pagrima zem ūdens, bet rokas instinktīvi tvēra uz augšu, un viņš iznira virs ūdens.

— Tu mirsi, slepkava! — viņš iekliedzās un atkal pazuda dzelmē. Viņš sarijās ūdeni un sprauslodams uznira virspusē.

— Ak tev negribas vis mirt, vecais suns. Bet Lūcijai un Martai gribējās mirt?

Tur es nekā nevarēju darīt, — taisnojās Līcis. — Viņas slimoja ar plaušām.

— Tā, tā. Bet saki, — vai tu darīji kaut ko, lai viņām gribētos dzīvot? Un Kārlēns? Ja tev tik piepeši nebūtu sagribējies zivju… Ja tu pats būtu braucis pēc ārsta instrumentiem, nevis sūtījis veco Strazdiņu? Zem ūdens, tu nelieti, un vēži lai grauž tavu veco miesu!

Šoreiz Līcis pagrima dziļāk nekā iepriekšējās reizēs. Bailes sagrāba sirdi, tā dauzījās, nevērodama kārtējo ritmu. Līcis ķepurojās rokām un kājām un beidzot dabūja galvu virs ūdens. Kāri tverdams gaisu un sprauslodams ūdeni no plaušām, viņš strauji airējās uz malu.

Krastā starp kokiem mirgoja un laistījās spoži apgaismoti logi. Tā taču ir viņa pils, viņa mūža sapnis. Un to kopā ar viņa pārējiem īpašumiem lai mantotu krusttēvs

Dzimis! Kā viņš nebija padomājis, ka jāuzraksta testaments. Bet kam lai viņš novēl savu bagātību?

Jautras balsis un saucieni tuvojās ezeram no parka puses. Šur tur starp krūmiem pazibēja kabatas laterniņu spožās staru šķipsnas. Tātad viesi iznākuši ārā meklēt jubilāru. Ātrāk, ātrāk jānokļūst krastā, lai pagūtu vēl apģērbties!

Līcis nokļuva malā reizē ar meklētājiem. Satraukumu nenomierinājis, viņš izlēca no ūdens un tvēra drēbes. Dāmas spalgi iespiedzās un saskrēja krūmos.

— Nu. tas nu ir oriģināli!

— Lieliski!

— Mūžīgās jaunības pārbaude!

— Bravo! Bravo!

Vīriešu izsaucieniem pievienojās aplausi.

Viesu ielenkts, Līcis soļoja atpakaļ uz savu pili. Viņš bija atkal pilnīgi mierīgs.

— Kādas muļķības gan cilvēkam var ienākt prātā dzērumā! — viņš norūca it kā taisnodamies.