Stāsti, noveles, humoreskas

GALS BŪS TAI KUNDZĪBAI

Saulaines draudzes mācītājs Salmings bija pavisam saīdzis. Viņš meklēja kādu, uz ko izgāzt dusmas, bet nevarēja nevienu atrast. Kučieris bija aizvedis viņa māli pie māsas paciemoties, visi saimes ļaudis atradās uz lauka, bet ar ķēkšu nevarēja dabūt izrāties, jo virtuvē sēdēja arī cienīgmāte. Un tā nekad neatļāva viņam teikt pēdējo vārdu. Tiklīdz viņš iesāka izlādēt savas emocijas, Lullija kā pliķi iecirta sejā: — Ja tu tik labi prastu sprediķot baznīcā, tad saulainieši jau sen būtu raudādami nožēlojuši grēkus.

Ak kungs! Salmings nevarēja saprast, kāpēc sieva un tās dižciltīgie radi pārmet, il kā arī viņš būtu vainojams negantajā zemnieku un salašņu dumpī. Pārāk maz esot tos biedējis ar elles šausmām, kur tiem jānokļūstot par pretošanos kungiem un ķeizaram.

It kā viņš nebūtu biedējis! Kādreiz pašam mati slējās stāvus no iztēlotā elles liesmu karstuma. Bet vai tad viņš vainīgs, ka baznīcā nāca tikai nabagmājas vecenītes un jauni zeņķi. Vecenītes gan lūdzās, ceļos nometušās, bet jaunie puiši tikai ņirgājās, zodus saujā ieslēpuši. Tie visi nākamie dumpinieki. Pirmos tos vajadzēja pērt ar pātagām un stādīt pie sienas, lai katru desmito nošauj. Kad tie būs dumpinieku rindās, tad, diemžēl, jau būs par vēlu.

Labāk taču neļaut ļaunajam sagrābt laupījumu nekā pēc tam censties to izraut viņam no rīkles.

Nejēdzīga ir šī latviešu tauta. Tas nepatīkamākais, ka arī viņš pats cēlies no zemās latviešu kārtas. Cik tad ilgi, — vēl viņa tēvs saucās Salmiņš un tāds arī palika visu mūžu. Dēlu skolodams, tas bija pārstrādājies un viņa pirmo sprediķi noklausījās, Ābrama klēpī sēdēdams.

Galu galā ar sievu arī iznāca ne tā, kā toreiz domāja, kad pieņēma viņas audžutēva bildinājumu.

Lullija bija vecā barona fon Zauera audžumeita. Varbūt tāpēc, ka šī bija viņa pirmais bērns, barons bija pēc apprecēšanās pieņēmis to par spēļu biedreni savai likumīgajai meitai. Lullija tomēr pārāk stipri atsitusies mātē ķēkšā, un muižnieciskā audzināšana nespēja pārveidot zemnieciskās asinis.

Līdz savam trīsdesmit pirmajam mūža gadam Lullija bija velti izgaidījusies vācu romānos iztēloto aristokrātisko varoni, kas apprecēdams viņu likumīgi ievestu pienācīgā sabiedrībā. Princis kavējās, tāpēc gādīgais audžutēvs mēģināja Lulliju izprecināt savas lopu muižiņas rentniekam. Bet tas pasacīja paldies un aizgāja uz mazāku vietiņu kaimiņu novadā.

Tad Saulaines draudzē atnāca jaunais Salmings nokalpot kandidāta gadus. Vecais mācītājs jau taisījās uz debess mājām, tāpēc bija paredzams, ka saulainiešiem drīz būs jāizvēlē viņam vietnieks.

Draudze jauno kandidātu sevišķi necienīja. Bunāja, ka viņš pārāk pūšot kungu stabulē. Bet viņš taču zināja, ka mācītāja vēlēšanās noteicošais vārds pieder baronam fon Zaueram, jo draudzes varenie brauca turp, kurp stūrēja kungs.

Tāpēc Salmings savu pirmo sprediķi sāka ar vārdiem: «Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas pieder dievam.»

Pēc sprediķa fon Zauers ielūdza Salmingu pusdienās un lika saprast, ka, tādā garā turpinot sprediķošanu, ievēlēšana viņam nodrošināta.

Tanī pašā reizē Salmingu iepazīstināja ar Lulliju. Pret drukno barona audžumeitu viņš sajuta cienību un pat neizskaidrojamas bailes. Varbūt viņš neskaidri nojauta savu nākotni.

Baronam ienāca prātā, ka, piesaistot Salmingu ciešāk kungu mājai, tas dedzīgāk kalpotu saviem labdariem. Par šādu saiti lieliski noderētu Lullija. Mācītāja cienīgmātes stāvoklis bija pietiekoši cienījams, jo ar mācītājiem, kaut arī tie cēlušies no zemnieku kārtas, muižnieki mēdza satikties.

Drīz barona ģimene viesojās pie vecā mācītāja. Lullija izturējās pret kandidātu gandrīz kā saderināta līgava, jo barons tai bija izstāstījis savus nodomus par viņas nākotni.

Salmings aizvēra acis un pārdomāja. Noraidīt Lulliju nozīmēja atsacīties no mācītāja vietas Saulainē. Precēt Lulliju — tā būtu atteikšanās no personīgās brīvības. Viņš nolēma nesteigties un rūgto biķeri izdzert tikai tad, ja tas tiešām nevarētu iet garām.

Šo rūgto biķeri viņam pasniedza pats barons fon Zauers. Viņš atbrauca un skaidri un gaiši pateica savus nodomus, priecādamies redzēt savu znotu kā pilntiesīgu mācītāju uz Saulaines draudzes kanceles. Tas bija nepārprotams mācītāja vietas apsolījums. Salmings pārdomāja un aizliedza sevi, atbildēdams baronam: «Mana sirds jau sen tiecās pēc Lullijas, bet es neiedrošinājos viņai tuvoties, turēdams to augstāku par sevi.»

Baronam patika tāda pazemība, un viņš apsolīja pats sarīkot kāzas un gādāt, lai Salmings tiktu ievēlēts par Saulaines draudzes ganu.

Tā arī notika. Vecais mācītājs aizgāja pensijā, Salmingu ievēlēja viņa vietā, bet Lullija kļuva mācītāja cienīgmāte.

Citādi jau būtu bijis labi, viņa bija čakla un rūpīga namamāte, lieliski prata ņemt pretim zemnieču audzētos cāļus un tā pateikties par tiem, ka zemnieces nevarēja nākošajā rudenī atkal nenest. Tikai maiguma Lullijai trūka pret savu vīru un bijāšanas pret savu laulāto galvu.

Savu pienākumu draudzes priekšā — katru svētdienu atnākt uz baznīcu un dievkalpojuma laiku nosēdēt pirmajā solā — viņa izpildīja priekšzīmīgi, kaut arī nekad, mājās pārnākot, nezināja, par ko īsti sprediķī bijusi runa.

Salmings tomēr cerēja savu mūžu ar laulāto draudzeni nodzīvot vismaz lielā ārējā saskaņā. Bet tad nāca nolādētais Piektais gads, kad zemnieki sacēlās pret kungiem. Barona Zauera pils un rijas nodega kā salmu kaudzes. Viņš pats tikko paguva aizbēgt uz Vāciju.

Pret mācītāja melnajiem svārkiem tautai vēl bija tik daudz bijāšanas, ka tieši to valkātājus neaizskāra, bet pliķus viņš saņēma citādi — no atbalsīm tukšajā baznīcā.

Baronu ģimene rakstīja Lullijai vēstules, vai tad viņas vīrs, mācītājs, tiešām esot tik stulbs, ka nevarot kaut kādi iespaidot un vadīt trako ļaužu baru. Un Lullija nu sāka iespaidot savu vīru. Gan viņš lai mēģināja ieskaidrot, ka viens cilvēks taču nevar atturēt lavīnu, bet Lullijas smadzenes laikam nebija piemērotas loģiskai domāšanai. Dienu no dienas viņa urbās apkārt, ka tas esot līdzvainīgs pie viņas radu mantas izpostīšanas, un atklāti savu nicināšanu viņa mācītāja spējām izrādīja ar to, ka vairs katru svētdienu negāja baznīcā.

Ak dievs, cik pasaule gan nepateicīga! Tie paši zemnieki — cik dažs labs neskaitījās vēl tagad parādā kungam, cik daudzi nebija dabūjuši darbu barona brūzī, kūtīs, visā muižā? Ko tie būtu iesākuši, ja tāda barona un viņa muižas nebūtu?

Domājot par nepateicību, Salmingam ienāca prātā mācītāja muižas sāpju bērns, viņa bijušā kučiera Akmenāja dēls Jānis. Trīs apvalkātus uzvalkus mācītājs bija atdevis, ko puikam pārtaisīt skolas biksēs, jo cik tad nu tā kučiera alga liela, lai kaut cik paēstu un apseglu kailumu paši un prāvais bērnu pulciņš. Bet tik spītīgu puiku viņš vēl nebija redzējis. Iesvētīšanas mācībā viņš uzstādīja tik ķecerīgus jautājumus, ka visi, pat lēnprātīgākie puiši, nevarēja valdīt smieklus. Un pašā iesvētīšanas dienā viņš ieradās savās darba drēbēs, miltiem apputējis, — viņš strādāja dzirnavās par zelli.

Mācītājs ņēmās viņu aprāt, ka tādās dtebēs taču nevar pirmo reizi nākt tā kunga priekšā, bet spītīgais puika atteica, lai tādā gadījumā tas kungs dodot viņam jaunus svārkus, viņam pavisam tikai vieni vien esot, un tie paši bijuši šorīt mugurā pie malšanas. Mācītāju pārņēma svētas dusmas: «Tas kungs jau tā ir par tevi vairāk rūpējies nekā par citiem. Jebšu tu neesi no viņa caur mani jau saņēmis trīs svārkus? Ja tu savu algu nebūtu izšķiedis par nelietīgām grāmatām, tu tagad būtu ne tikai uzģērbies jaunos svārkos, bet arī atdevis man los, ko esi saņēmis!»

Salmingam sāka ausis svilt, atceroties tālāko. Jānis tūlīt aizsteidzās uz kučiera mājiņu un atgriezās ar drēbju saini. Turpat, visu iesvētāmo priekšā, viņš to atraisīja un pasniedza viņam, mācītājam, trīs noskrandušas drēbju kārtas, teikdams: «Mācītāja kungs, liecinieku klātbūtnē es jums atdodu trīs savus apvalkātus svārkus, atdodiet tos tam kungam. Man tie vairs nav vajadzīgi, tāpat kā viņam lie, kurus viņš man caur jums iedeva.»

Mācītājs tikko nepakrita no sašutuma. Viņš sāka kliegt, padzina Jāni no iesvētīšanas, bet viņa tēvu no kučiera vietas.

Gadu vēlāk sākās revolūcija, un arī Jānis, kā jau tas bija sagaidāms, iestājās dumpinieku rindās. Jaunuma dēļ nekādi atbildīgi posteņi tam nelika piešķirti, viņš bija literatūras izdalītājs un ziņu pārnēsātājs.

Kad beidzot ieradās soda ekspedīcija, arī Jānis dabūja divdesmit piecus sitienus un divus gadus cietuma. Nu laikam jau būs no cietuma laukā. Dievs, esi tu nabaga grēciniekam žēlīgs!

Nokratījis nepatīkamās atmiņas, mācītājs Salmings izgāja dārzā pastaigāties. Lapenē viņš apsēdās un. rokas salicis, skatījās cauri sētai uz lielceļu, kas aizlocījās pāri kalnam.

No kalna pašlaik nāca lejā kāds cilvēks. Gluži tāds kā redzēts. Droši vien pašu draudzes loceklis. Varbūt nāk uz mācītāja muižu kādās darīšanās, varbūt ies tālāk uz miestu iepirkties.

Nācējs iegriezās mācītāja muižā. Salmings gan to redzēja, bet pretim negāja. Lai pagaida. Nevar taču viņš kā bodnieks vai krodzinieks skriet pretim un smaidīdams jautāt: «Ko vēlas, ko vēlas?» Bez tam nācējs viņam likās ļoti nepatīkams. Nezin kāpēc juta pret to apslēptu īgnumu. Nāk te visādi, vienam sieva slima, otram šādas tādas bēdas, visiem jādzied baznīcā panti no dziesmu grāmatas. Salmings ļoti necieta tādu dziedāšanu, bet nekā nevarēja darīt, vecais mācītājs bija draudzi par daudz izlutinājis. Lai ātrāk tiktu pusdienās, Salmings sāka ievest tādu kārtību, ka visiem viena veida cietējiem nodziedāja vienu dziesmu, citiem atkal kopīgu.

Ķēkša nāca uz lapeni un gluži uztraukta stāstīja, ka ar mācītāju gribot runāt Akmenāju Jānis, tas pats, kas divus gadus nosēdējis cietumā. Diez, diez ko tas varot pie mācītāja kunga meklēt?

Salmings sapika vēl vairāk, kaut gan iekšķīgi arī it kā priecājās, jo nu taču būs viens, uz kā izgāzt savu īgnumu.

Cienīgiem soļiem viņš tuvojās savam miteklim. Priekšiņā sēdēja Akmenāju Jānis, no jaunekļa pārvērties vīrā, kaut gan acīs vēl zibsnīja šķelmīgas dzirkstis.

— Mācītāja cienīgtēv, — Jānis cēlās no sēdekļa,— sniedziet roku nabaga grēciniekam, kas divus gadus cita nekā nav darījis kā nožēlojis savu nelietīgo dzīvi. Mācītāja kungs, kā lai es jums pateicos par visu, ko jūs esat manā labā darījis? Sakiet man, — kā lai pateicos kungiem un valdīšanai, kas mani ieslodzīja cietumā? Nelietis no manis iznāktu, ja es nebūtu nokļuvis tādā bargā skolā!

Mācītājs šaubīgi uzlūkoja Jāni, bet tas viņu uzskatīja tik lūdzoši, ka Salmings drīz vien sniedza savu roku skūpstam. Jānis to satvēra, bet neskūpstīja, tikai cieši, gandrīz sāpīgi saspieda. Laikam neiedrošinājās sava bijušā labdara rokai pieskarties ar tām pašām lūpām, ar kurām bija to kādreiz nonicinājis.

Mācītājs kļuva drusku laipnāks un ieveda Jāni savā pieņemamā istabā. Tā, tā, nu ko tad viņš īsti gribot.

— Mācītāja kungs, es gribētu, lai jūs kopīgi ar draudzi nodziedātu man vienam pašam vienu pantiņu par pateicību, ka esmu dzīvs no cietuma ticis ārā.

Salmings sāka braucīt pakakli. Tas nebūtu slikts ķēriens. Tikai tad arī sprediķis būs jāpārkārto, par pazudušo dēlu jārunā. Šī diena jāpārvērš par kristīgās draudzes svētku dienu. Arī barons jāuzaicina uz latviešu dievvārdiem, lai klausās viņa uzvarā. Tad viņš būs pilnīgi reabilitējies savu dižciltīgo radu un sievas priekšā.

Mācītājs tā bija sajūsmināts, ka tūlīt lika Jāni virtuvē krietni pacienāt. Pēc tam iesauca savā istabā un noprasīja, vai tam jau esot kāda dziesma padomā, vai viņiem tā vēl kopīgi jāizvēloties.

— Jā, man ir gan viena, kuru es katru dienu dzie dāju cietumā. Jānis uzdeva dziesmas numuru un pantu.

— Labi, labi, tad dziedāsim to pašu visa draudze kopīgi, — laipni nosolījās mācītājs.

Jānis aizgāja apmierināts, bet mācītājs palika vēl vairāk apmierināts. Tā tikai būs svētdiena! Viņš jau iztē lojās draudzes sajūsmu, kolēģu atzinību. Varbūt to paziņos prāvestam, varbūt tas nonāks ausīs pašam bīskapam. Tā līkai būs atmaksa par ilgo gadu pūliņiem!

Visa piektdienas pēcpusdiena pagāja kā drudzī. Viņš sūtīja kučieri uz muižu pie Zauera ar vēstuli par gaidāmo svētdienas notikumu, arī draudzē bija jāizlaiž ziņa. lai tā sanāktu kuplā skaitā.

Sestdiena pagāja, sprediķi pārstrādājot un iemācoties. Vajadzēja izlasīt arī Jāņa uzdoto dziesmu, lai varbūt iepītu to sprediķī, bet patiesi neiznāca laika. Nekas, lā varbūt atstās lielāku iespaidu, ja iepriekš nedaudzinās. Numurs bija 394. Ap to vietu vajadzēja būt slavas un pateicības dziesmām.

Pienāca svētdienas rīts. Ļaudis bariem plūda uz baznīcu. Vienai daļai ziņu bija padevis pats mācītājs, citiem tā bija sūtīta no muižas, bet dažiem bija kaut ko pačukstējis pats Akmenāju Jānis.

Pirms sprediķa piebrauca arī barona Zauera kariete. Viņš pats vispirms iegāja pie mācītāja un spieda tam roku, novēlēdams dievpalīgu sprediķošanā.

Kad barons bija apsēdies pirmajā solā, mācītājs kāpa kancelē. No viņa sejas jau varēja redzēt, ka būs kaut kas sevišķs, tā laistī jās priekā un uzvarā.

Sprediķis sākās ar pateicību, ka Saulaines draudze sagaidījusi viena sava pazudušā dēla atgriešanos. Salmings sen nebija tik sirsnīgi runājis. Daudzi pat apraudājās.

Pēc sprediķa sākās aizlūgšanas. Salmings brītiņu klusēja, tad svinīgi iesāka:

— Mīļā draudze, un nu iedomāsimies nabaga cietumnieku, kas gan ieslodzīts savas vainas dēļ, kā viņš tur, atrauts no savējiem, sēž savā istabiņā un dienu no dienas dzied tam kungam slavu. Dzied vienu un to pašu dziesmu bez apnikuma, gaidīdams uz tās piepildīšanos. Nodziedāsim šo dziesmu visi kopīgi, jo, kur daudzi kopā lūdz, to tas kungs uzklausa. Dziedāsim 394. dziesmas otro pantiņu.

Mācītājs un draudze uzšķīra dziesmu grāmatas, ērģel nieks sāka spēlēt melodiju.

Fon Zauers skatījās Salminga prieka apspīdētajā sejā, redzēja, ka tā pēkšņi nobāla, ka mācītājs sāka grīļoties. Vai viņš nepanesa pārāk lielo sajūsmu? Tad barons ieskatījās, ka pērminderis māja ērģelniekam, lai mitējas spēlēt. bet tas neredzēja, un draudze nodziedāja visu dziesmu:

Neļaujieties uz tādiem, Kas lieli saucami, Uz lieliem kungiem kādiem, Tie tāpat cilvēki, Lai spēks un gods tiem ticis, Tak viņu spēšanai Dievs mēru ir nolicis, Gals bus tai kundzībai.