Stāsti, noveles, humoreskas

ODA NOPELNS

Pirmajā atkusni ods izlīda no sienas šķirbas un, lidinādamies pa silto istabu, sāka smalkā balstiņā sīkt:

— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks posties uz tīrumu!

Uznāca jauns sals. Ods ielīda atpakaļ šķirbā, bet zemnieks sēdās uz traktora un izveda uz lauka mēslus.

Pavasarī, tikko sniegs bija nokusis, ods atkal lidinājās un sīca:

— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks uzsākt sēju!

Zemnieks pagaidīja, kamēr apžūst pavasara ūdeņi un iesilst zeme, tad izgāja tīrumā un apsējās.

Nebija zāle vēl lāgā uzdīgusi, kad ods atkal mudināja zemnieku:

— Ko tu snaud, ko snaud? Sāc taču pļaut sienu!

Zemnieks pagaidīja, kamēr zāle saauga, tad izgāja pļavā un, kā ik gadus radis, nopļāva sienu, izžāvēja un saveda šķūnī.

Nebija rudzi un kvieši vēl lāgā noziedējuši, kad ods sāka sīkt zemniekam pie auss:

— Ko tu snaud? Ko tu gaidi? Laiks labību pļaut un kult!

Zemnieks pagaidīja, kamēr labība nobrieda, tad nopļāva to, nokūla, izvētīja graudus un sabēra apcirkņos.

Rudenī ods lielījās:

— Vai jūs domājat, ka zemnieks būtu sējis un pļāvis, ja es nebūtu viņu laikus mudinājis?