Sudraba krēsls

Devītā nodaļa ka viņi atklāja kaut ko tadu, ko derēja zināt

Abi vīriešu cilvēki vēlāk atzina, ka Džila todien bijusi gluži nepārspējama. Kolīdz Karalis un pārējie medību dalībnieki bija devušies ceļā, viņa ņēmās apstaigāt pili un uzdot jautājumus un darīja to tik nevainīgā maza bērna runas manierē, ka nevienam neradās aizdomas, vai viņa nelolo kādu slepenu nodomu. Lai gan Džilas mēle ne mirkli nestāvēja mierā, diez vai pareizi būtu sacīt, ka viņa runā, — to varētu dēvēt par vientiesīgas pļāpiņas ķiķināšanu. Viņa apliecināja savu mīlestību visiem — zirgu puišiem, vārtniekiem, istabenēm, Karalienes freilenēm un gados vecākajiem milžu lordiem, kuriem medību prieki jau bija liegti. Meitene pacieta, ka viņu bučo un paijā vesels lērums milzeņu; daudzas no tām šķita skumstam par viņas likteni un dēvēja to par "nabaga mazo cālīti", lai gan neviena nepaskaidroja, kāpēc. īpaši Džila sadraudzējās ar virēju un atklāja diezgan svarīgo faktu, ka ir kādas trauku mazgātavas durvis, pa kurām izejot ir iespējams nokļūt līdz ārējam mūrim, nešķērsojot pagalmu vai ejot garām lielajai vārtsargu mājai. Virtuvē viņa izlikās par diezgan rijīgu radījumu — ēda visādas paliekas, ar kurām meiteni labprāt uzcienāja virēja un virtuves puikas. Turpretī augšējos stāvos Džila iztaujāja dāmas: kā viņas ģērbšoties lielajos svētkos un cik ilgi viņa, Džila, drīkstēšot palikt nomodā, un vai viņai būšot atļauts dejot ar kādu ļoti, ļoti maziņu milzīti. Un tad (viņa nosvīda pār visu miesu, kad vēlāk to atsauca atmiņā) Džila iepratās muļķīgi noliekt galvu uz vienu pusi, un šo manieri gan parastie pieaugušie, gan milži, gan arī citi mēdza uzskatīt par ļoti pievilcīgu. Viņa mācēja arī valdzinot sapurināt cirtas, pagriezties un sacīt:

—Ai, kā man gribas, lai būtu rītvakars, vai jums ne? Vai jums šķiet, ka laiks līdz tam aizritēs ātri? — Un visas milzenes sacīja, ka viņa esot īsts mazs jaukumiņš, un dažas pielika pie acīm milzīgus nēzdogus, itin kā grasītos raudāt.

— Tajā vecumā viņas ir tik burvīgas, mazas meitenītes, —viena no milzenēm sacīja otrai. — Gandrīz vai pārņem žēlums…

Skrabs un Purvaspīdonis darīja, ko spēja, taču meitenes tādās reizēs savā uzvedībā prot pārspēt zēnus. Puikas savukārt prot iznesties labāk par tīreļa zvalstoņiem.

Otro brokastu laikā notika kaut kas tāds, kas visus trīs rosināja pēc iespējas ātrāk censties tikt projām no Rāmo milžu pils. Viņi lielajā zālē mielojās pie īpaši tiem paredzēta maza galdiņa līdzās kamīnam. Pie lielāka galda apmēram divdesmit jardu attālumā brokastoja pusducis vecu milžu. Viņu sarunas bija tik trokšņainas un noritēja tik augstu gaisā, ka bērni drīz vien vairs nepievērsa tām vairāk uzmanības kā mūslaikos autotaurēm aiz loga vai satiksmes trokšņiem uz ielas. Viņi ēda aukstu briežgaļu, kādu Džila agrāk nekad nebija baudījusi un kas šobrīd viņai tīri labi garšoja.

Pēkšņi Purvaspīdonis pagriezās pret biedriem ar tik nobālušu seju, ka šo bālumu nespēja noslēpt pat viņa ādas parastais pelēcīgais brūnums.

— Neēdiet vairāk nevienu kumosu, — viņš sacīja.

— Kas notiek? — abi bērni čukstot pavaicāja.

— Vai nedzirdējāt, ko viens no milžiem sacīja? "Kāds jauks, maigs briežgaļas kumosiņš!" — "Tad jau tas tēviņš melojis," teica otrs. "Kāpēc?" pirmais noprasīja. "Nu-u," paskaidroja otrs. "Viņi stāstīja, ka tad, kad briedis noķerts, tas lūdzies: "Nenomaitājiet mani, mana gaļa ir sīksta. Jums tā negaršos."" Kādu brīdi Džila neaptvēra visu teiktā nozīmi. Bet, kad ieraudzīja Skraba šausmās ieplestās acis, tad saprata. Zēns sacīja:

— Tātad mēs esam ēduši runājoša brieža gaļu.

Šis atklājums visus neietekmēja gluži vienādi. Džila, kas šajā pasaulē bija jaunienācēja, bēdājās par nabaga briedi un uzskatīja, ka milži, to nogalinot, rīkojušies nejauki. Skrabs, kas šajā pasaulē bija dzīvojis jau iepriekš un vismaz vienu Runājošo dzīvnieku uzskatījis par dārgu draugu, izjuta šausmas, kādas pārņem, uzzinot par slepkavību. Turpretī Purvaspīdoni, kas bija dzimis Nārnijā, pārņēma nelabums un nespēks, kāds varētu pārņemt cilvēku, kad viņš uzzina, ka ēdis bērna gaļu.

—Mēs esam piesaukuši Aslana dusmas, —viņš teica. Tā iemesls ir zīmju neievērošana. Pieļauju, ka uz mums gulstas lāsts. Ja būtu atļauts, tad labākais, ko mēs varētu darīt, būtu paņemt šos nažus un iegriezt pašiem savās sirdīs.

Pamazām Džila sāka skatīties uz dzirdēto no pārējo viedokļa. Katrā ziņā ēst nevienam no trijotnes vairs negribējās. Tāpēc, tiklīdz viņiem likās, ka nekas nedraud, visi klusi izgāja no zāles.

Nu jau tuvojās laiks, no kura bija atkarīgas viņu cerības izbēgt, un visus trīs pārņēma nemiers. Viņi slaistījās pa gaiteņiem un gaidīja, līdz iemītnieki vairs nerosīsies. Ēdamzālē milži nokvernēja vēl ilgi pēc maltītes. Kāds plikpauris kaut ko stāstīja. Kad stāsts bija galā, ceļinieki mēģināja nosist laiku virtuvē. Tomēr tur vēl atradās krietni daudz milžu — vismaz mazgātavā vēl rosījās kalpotāji, mazgājot un noliekot vietā traukus. Gaidīt, līdz tie pabeigs darbus un cits pēc cita noslaucīs rokas un aizies, sagādāja mokas. Beidzot telpā palika tikai viena veca milzene. Viņa knosījās un knosījās, līdz beidzot ceļinieki šausmās aptvēra, ka lielā veča nemaz negrasās iet projām.

—Nu, dārgumiņi, —viņa sacīja. —Šis darbiņš gandrīz vai būtu galā. Noliksim katlu tur un uzvārīsim tūdaļ kādu gardu tējas tasi. Tagad es varu maķenīt atpūsties. Esiet nu labiņi mazulīši, ielūkojieties trauku mazgātavā un pasakiet, vai dibendurvis ir vaļā.

— Jā, ir gan, — Skrabs paziņoja.

— Tad viss kārtībā. Es allaž atstāju tās vaļā, lai nabaga kaķēniņš var staigāt iekšā un ārā.

Pēc tam viņa apsēdās krēslā un sakrustoja kājas.

— Diez vai drīkstētu kādu brītiņu nosnausties? — milzene prātoja. — Kaut nu tikai par ātru neatvilktos tas stulbais mednieku pulks!

Kad viņa pieminēja, ka grib drusku nosnausties, ceļinieki jau nopriecājās, taču šis prieks noplaka, dzirdot veču pieminam medniekus.

— Kad viņi parasti atgriežas? — vaicāja Džila.

—Nekad nevar zināt, — milzene sūkstījās. — Bet tagad nu gan, mīļie, ejiet un kādu brīdi netrokšņojiet.

Viņi aizgāja uz virtuves otru galu un būtu uz līdzenas vietas iezagušies trauku mazgātavā, ja milzene pēkšņi neizslietos un neatvērtu acis, lai aizdzītu mušu.

—Nemēģiniet mukt, līdz būsim droši, ka viņa padešām aizmigusi, — čukstēja Skrabs. — Citādi viss saies dēlī. — Tā nu viņi apmetās pulciņā virtuvē gaidīdami un vērodami. Doma, ka ik brīdi varētu atgriezties mednieki, šķita drausmīga. Un milzene gulēja nemierīgi — ikreiz, kad viņiem jau šķita, ka tā nu reiz patiešām cieši iemigusi, viņa pakustējās.

"Es nespēšu to izciest," klusībā spriedelēja Džila. Lai kliedētu drūmās domas, viņa sāka lūkoties apkārt. Tieši viņai priekšā atradās tīrs, plats galds un uz tā tīri pīrāgu šķīvji, kā arī atvērta grāmata. Pīrāgu šķīvji, protams, bija milzīgi. Džila nodomāja, ka vienā no tiem varētu gluži ērti atgulties. Viņa uzrāpās uz sola, kas bija nolikts pie galda, lai ieskatītos grāmatā. Tajā viņa izlasīja: "MEŽA PĪLE. Šo ļoti gardo putnu var sagatavot dažādos veidos."

"Tā ir pavārgrāmata," bez lielas intereses nodomāja Džila un palūkojās pār plecu atpakaļ. Milzenes acis bija aizvērtas, taču neizskatījās, ka viņa būtu cieši iemigusi. Džila atkal atgriezās pie grāmatas. Tā bija sastādīta alfabēta kārtībā. Kāda tālāka iedaļa lika gandrīz vai apstāties sirdij. Tur bija rakstīts: "PARASTAIS CILVĒKVEIDA RADĪJUMS. Šis elegantais, mazais divkājis jau izsenis augstu vērtēts kā delikatese. Tas ir Rudens svētku tradicionālais gardums. Pasniedz starp zivju ēdieniem un gurnu gabalu cepeti. Ik cilvēku…"

Tālāk Džila vairs nespēja lasīt. Viņa apsviedās apkārt.

Milzene bija pamodusies un aizraudamās kāsēja. Džila iebikstīja abiem pārējiem un norādīja uz grāmatu. Tie arī uzrāpās uz sola un pārliecās pāri recepšu lappusēm. Skrabs vēl lasīja, kā sagatavot Parastā cilvēkveida radījuma gaļu, kad Purvaspīdonis norādīja uz nākamo nodaļu nedaudz zemāk. Tā skanēja: "TĪREĻA ZVALSTOŅI. Daži augsti speciālisti vispār noraida šo dzīvnieku kā nepiemērotu milžu pavārmākslai to šķiedrainās konsistences jeb vielas daļiņu savstarpējās saistības un dubļu piegaršas dēļ. Piegaršu tomēr var ievērojami mazināt, ja…"

Džila uzmanīgi piebikstīja Purvaspīdonim un Skrabam pie kājām. Visi trīs atskatījās uz milzeni. Viņas mute bija viegli pavērta, un no deguna nāca skaņa, kas šajā brīdī ceļotājiem šķita saldāka par mūziku, — milzene krāca.

Tagad atlika vienīgi zagties uz pirkstgaliem ārā. Viņi neuzdrošinājās iet pārāk ātri un tik tikko uzdrīkstējās elpot. Cauri trauku mazgātavai (milžu trauku mazgātavas riebīgi smird) visi beidzot izkļuva bālajā ziemas pēcpus­dienas saules gaismā.

Viņi stāvēja kādas mazas, nelīdzenas taciņas augšgalā. Taka krauji stiepās lejup. Un, paldies Dievam, šī taka atradās pils labajā pusē, no tās bija redzama Drupu pilsēta. Pēc īsa brītiņa viņi atkal bija sasnieguši plato, stāvo ceļu, kas veda lejā no pils galvenajiem vārtiem. No ikviena šīspuses loga viņus varēja redzēt kā uz delnas. Ja būtu runa par vienu, diviem vai pieciem logiem, tad pastāvētu droša iespēja, ka neviens pa tiem neskatīsies. Taču logu skaits sasniedza drīzāk piecdesmit, par pieciem nebija ko sapņot. Turklāt tagad viņi aptvēra, ka gan ceļš, uz kura viņi atrodas, gan viss klajums starp viņiem un Drupu pilsētu nesola paslēptuvi pat tik mazam dzīvniekam kā lapsai — te bija vienīgi asa zāle, oļi un plakani akmeņi. Ar to grūtības vēl nebeidzās: viņiem mugurā iepriekšējā vakarā milžu iedotās drēbes. Izņēmums bija vienīgi Purvaspīdonis, kam nekas no milžu piesolītā nederēja. Džila bija ieģērbta spilgti zaļā kleitā, kas viņai izrādījās par garu. Tai pāri bija aplikta gaiši sarkana, gar malām ar ādu apšūta mantija. Skrabs lepojās gaišsarkanās zeķēs, zilā tunikā un apmetnī. Pie sāniem viņam karājās zobens ar zelta spalu, galvā bija spalvām izrotāta cepure.

— Jūs abi esat krāsaini uz goda, — norūca Purvaspī­donis. — Ziemas dienā gaužām jauki saskatāmi. Vis­sliktākais stopnieks pasaulē ne vienam, ne otram no jums

nevarētu aizšaut bultu garām, ja vien jūs atrastos šāviena attālumā. Un, runājot par stopniekiem, es nebrīnītos, ja mēs drīz dabūtu nožēlot, ka mums nav pašiem savu stopu. Un tās jūsu drēbes tak ir paplānas, vai ne?

— Jā, man jau salst, — teica Džila.

Pirms īsa brīža, atrazdamās virtuvē, viņa bija domājusi, ka pēc izkļūšanas no pils uz glābiņu vairs daudz nenāksies gaidīt. Tagad viņa saprata, ka viss bīstamākais vēl ir priekšā.

— Mieru, mieru, — brīdināja Purvaspīdonis.

— Neskatieties atpakaļ! Nesoļojiet pārāk ātri! Vienalga, ko darāt, tikai neskrieniet. Jums jāizskatās tā, it kā jūs būtu devušies pastaigā, — tādējādi, ja kāds mūs ieraudzītu, varbūt neliktos ne zinis. Kolīdz mēs izskatīsimies pēc bēgļiem, ar mums būs cauri.

Ceļš līdz Drupu pilsētai šķita daudz garāks, nekā Džila iepriekš uzskatījusi par iespējamu. Tomēr pamazām viņi virzījās uz priekšu. Tad atskanēja troksnis. Abiem bērniem aizrāvās elpa. Džila, kas šo skaņu nepazina, pavaicāja:

— Kas tas ir?

— Medību rags, — nočukstēja Skrabs.

—Tomēr arī tagad neskrieniet, —Purvaspīdonis deva padomu. — Gaidiet, līdz es pateikšu.

Šoreiz Džila nespēja atturēties, nepalūkojusies pār plecu. Tur, pusjūdzi no viņiem, kreisajā pusē, bija redzams mednieku bars, kas atgriezās mājās.

Trijotne turpināja ceļu. Pēkšņi milži sāka skaļās balsīs klaigāt un bļaustīties.

— Viņi ir mūs ieraudzījuši! Metamies skriešus, — aicināja Purvaspīdonis.

Džila parāva uz augšu savus garos svārkus (kur nu ar tādiem var paskriet) un laidās bēgt. Vairs nebija šaubu, ka viņi ir briesmās. Visi saklausīja suņu rejas un Karaļa balsi, kas rēca:

— Auļot pa pēdām, auļot pa pēdām, citādi mums rit nebūs pīrāgu ar cilvēku gaļu.

No visiem trim Džila tagad bija pēdējā, kleita viņai traucēja, skrienot pa vaļīgajiem bruģakmeņiem, kājas slīdēja, mati spraucās mutē, no skrējiena sāka sāpēt krūtīs. Suņi bija stipri pietuvojušies. Nu viņai vajadzēja skriet augšā pa kalnu, pa akmeņaino nogāzi, lai nokļūtu pie milžu trepju zemākā pakāpiena. Viņai nebija ne jausmas, ko darīs, kad tur nokļūs, un pat — vai būs kāds labums no tā, ka viņi sasniegs virsotni. Taču ko tur domāt. Viņa atgādināja vajātu zvēru — ja mednieki dzenas pakaļ, jāskrien, kamēr krīt.

Purvaspīdonis skrēja pirmais. Pienācis pie zemākā pakāpiena, viņš apstājās, aši palūkojās pa labi un pēkšņi šāvās iekšā nelielā caurumā vai spraugā kāpiena apakšā. Ar garajām kājām, kas pazuda spraugā, viņš ļoti līdzinājās zirneklim. Skrabs pavilcinājās un tad sekoja Spīdonim. Džila, aizkususi, grīļodamās, pieskrēja pie spraugas brītiņu vēlāk. Caurums izskatījās nejauks — apmēram trīs pēdas garš un labi ja kaut cik augstāks par pēdu. Vajadzēja nomesties guļus uz vēdera un līst iekšā. Nemaz tik ļoti ātri to nevarēja izdarīt. Viņa nešaubījās, ka, pirms paspēs iespraukties iekšā, kājā jau būs iecirtušies suņa zobi.

— Aši, aši! Akmeņiem… Aizkrauj ciet caurumu, — no tumsas viņai līdzās atskanēja Purvaspīdoņa balss. Tur bija tumšs kā akā, vienīgi spraugā, pa kuru viņi bija ierāpušies, iespīdēja pelēcīga gaisma. Viņa saredzēja Skraba nelielās plaukstas un Purvaspīdoņa lielās pleznas melnas iezīmējamies gaismas fonā, izmisīgi pūloties sakraut akmeņus. Tad viņa atjēdzās, cik tas ir svarīgi, un sāka arī pati taustīties pēc lieliem akmeņiem un padot tos tālāk krāvējiem. Pirms pieskries suns un sāks pie spraugas izejas riet un vaukšķēt, viņiem tā cieši jāpiepilda — un tad, protams, gaismas nebūs nemaz.

— Žigli tālāk iekšā, — uzsauca Purvaspīdoņa balss.

— Sadosimies rokās, — aicināja Džila.

—Laba doma, —uzslavēja Skrabs. Taču pagāja diezgan ilgs laiks, pirms viņi tumsā atrada cits cita rokas.

Viņpus akmeņu šķēršļa tagad ošņājās suņi.

—Pamēģināsim, vai varam piecelties kājās,—ierosināja Skrabs. Viņi tā arī izdarīja un manīja, ka var. Tad Purvaspīdonis, pastiepis roku atpakaļ Skrabam, un tas, pastiepis roku atpakaļ Džilai (kurai gan ļoti gribējās būt vidū un nevis pēdējai), sāka taustīt ar kājām ceļu un, tumsā klupdami, virzīties uz priekšu. Zem kājām visu laiku gadījās izļodzījušies akmeņi. Tad Spīdonis pienāca pie klinšu sienas. Viņi pagriezās mazliet pa labi un devās tālāk. Tādu līkumu un pagriezienu ceļā bija diezgan daudz. Džilai tagad pavisam pagaisa virziena sajūta un arī apjauta, kur varētu atrasties alas izeja.

— Es tā gudroju, — priekšā no tumsas atskanēja Purvaspīdoņa balss, — vai, visu kopā saliekot, nebūtu labāk griezties atpakaļ (ja mēs to varam) un sagādāt svētku reizē milžiem prieciņu, nevis maldīties apkārt pa kalna iekšieni, kur —derot desmit pret vienu —ir gan pūķi, gan dziļi caurumi, gan gāzes, gan ūdens un….— oi-oi-o! Laižam rokas vaļā! Glābieties! Es…

Pēc tam viss notika ļoti ātri. Atskanēja mežonīgs kliedziens, švīksts, ar troksni gaisā uzlidoja putekļi un oļi, ripoja akmeņi, un Džila manīja, ka slīd, slīd, bezcerīgi slīd, slīd ar katru mirkli ātrākpa nogāzi, kas strauji kļūst stāvāka un stāvāka. Tā bija nevis gludā, cietā, bet gan maziem akmentiņiem un gruvešiem klāta nogāze. Pat ja te varētu piecelties kājās, no tā nebūtu nekādas jēgas. Kur vien spertu kāju, zem tās izslīdētu pamats un aiznestu gājēju sev līdzi. Taču Džila drīzāk gulēja, nekā stāvēja. Un, jo tālāk viņi slīdēja, jo vairāk izkustināja akmeņus un zemi, tā ka viss (ieskaitot viņus) kopīgā lejupbraucienā drāzās arvien ātrāk un skaļāk, kļūdams putekļaināks un netīrāks. Dzirdēdama abu pārējo spalgos kliedzienus un lādēšanos, Džila noprata, ka daudzi no viņas izkustinātajiem akmeņiem diezgan sāpīgi atsitas pret Skrabu un Purvaspīdoni. Un nu jau viņa šāvās trakā ātrumā un nešaubījās, ka apakšā sasprāgs gabalos.

Tomēr nezin kāpēc neviens nesasprāga. Bija gan daudz nobrāzumu, un miklais slapjums Džilai uz sejas izrādījās asinis. Un viņai apkārt (un daļēji pār viņu) pacēlās tāda nogruvušas zemes, oļu un lielāku akmeņu lavīna, ka meitene nespēja piecelties kājās. Tumsa likās tik baiga, ka nebija nekādas starpības, vai acis ir vaļā vai ciet. Nekādu troksni nedzirdēja. Un tas bija visdrausmīgākais mirklis, kādu Džila savā mūžā līdz šim piedzīvojusi. Ja nu viņa ir viena, ja nu citi… Tad viņa izdzirda sev līdzās kādu kustamies. Un drīz visi trīs drebošās balsīs skaidroja, ka laikam nevienam no viņiem neviens loceklis nav lauzts.

— Mēs noteikti nespēsim piecelties kājās, — teica Skrabs.

— Un vai jūs jūtat, cik silts te ir? — atskanēja Purva­spīdoņa balss. — Tas nozīmē, ka mēs esam dziļi apakš zemes, varbūt pat jūdzes dziļumā.

Visi klusēja. Pēc kāda brīža Purvaspīdonis ieteicās:

— Man pazudušas šķiltavas.

Pēc ilga klusuma ierunājās arī Džila: — Man briesmīgi slāpst.

Neviens neko neierosināja darīt. Acīmredzot jau neko arī nevarēja darīt. Kādu laiku viņi nejutās tik slikti, kā, iespējams, varētu gaidīt. Tas tāpēc, ka viņi bija ļotinoguruši.

Pēc ļoti gara klusuma brīža bez mazākā brīdinājuma ierunājās kāda ārkārtīgi savāda balss. Viņi tūdaļ saprata, ka tā nebūt nav tā vienīgā balss visā pasaulē, ko slepenībā katrs bija gribējis izdzirdēt, proti, Aslana balss. Šī balss bija tumša un vienmuļa —ja zināt, ko tas nozīmē; varētu sacīt, ka tā bija balss, melna kā piķis. Tā noprasīja:

— Ko gan še darāt jūs, ak Virszemes būtnes?