Sudraba krēsls

Trešā nodaļa Karalis aizceļo

Skrabs (un ari Džila, ja vien viņa sevi būtu varējusi redzēt) izskatījās diezgan sušķīgi, tāpēc ka viss apkārt­esošais lepojās ar greznību. Būs labāk, ja to tūdaļ aprak­stīšu.

Pa spraugu kalnos, kurus Džila bija redzējusi iekšzemē, tuvodamās Nārnijai, rieta stari lējās pāri līdzenam mauram. Maura viņā pusē, vēja rādītājiem gaismā margojot, slējās pils ar daudziem torņiem un tornīšiem; tā bija visskaistākā pils, ko Džila jebkad redzējusi. Tuvākajā pusē stiepās balta marmora mols un pie tā pietauvots dižojās kuģis — garš, sarkani zeltīts kuģis ar augstu priekšgalu un augstu pakaļgalu, ar lielu karogu mastā un daudziem maziem karodziņiem, kas māja no klājiem, kā arī virkne vairogu, tik spožu kā sudrabs, gar falšbortu. Uz kuģi veda kāpnes, un to pakājē, gatavs doties augšā uz klāju, stāvēja vecs, vecs vīrs. Mugurā viņam bija grezna purpurkrāsas mantija, kas priekšā bija pašķīrusies, tā ka zem tās varēja saskatīt sudraba bruņukreklu. Galvu apņēma šaura zelta stīpa. Bārda, balta kā vilna, nokārās gandrīz līdz viduklim. Viņš stāvēja, taisni izslējies, ar vienu roku atbalstījies pret grezni ģērbtu kungu, kas šķita jaunāks par viņu; tomēr uzreiz varēja pateikt, ka pats Karalis ir ļoti vecs un nespēcīgs. Izskatījās, ka viņu var aizraut līdzi vismazākā vēja pūsmiņa. Viņa acis asaroja.

Tieši Karaļa priekšā (Karalis bija pagriezies pret saviem pavalstniekiem, lai, pirms kāptu uz kuģa, tos uzrunātu)

bija redzams neliels braucamais krēsls un tam priekšā iejūgts mazs ēzeli tis, augumā tikai nedaudz lielāks par prāvu medību suni. Šajā krēslā sēdēja mazs, resns Rūķītis. Viņš bija tikpat grezni ģērbts kā Karalis, bet aiz sava resnuma, turklāt uzsēdināts uz spilvenu kaudzes, radīja pavisam citu iespaidu: proti, izskatījās pēc maza, bezveidīga drēbju vīstokļa — par spīti daudzajām ādām, zīdam un samtam. Viņš bija tikpat vecs kā Karalis, taču spirgts un vesels, un visai asredzīgs. Cepures nenosegtā galva bija kaila un milzīgi liela — saulrieta gaismā tā spīdēja kā apaļa biljarda bumba.

Tālāk aizmugurē puslokā stāvēja tie, kuros Džila uzreiz saskatīja galminiekus. Uz viņiem bija vērts palūkoties apģērbu un ieroču dēļ vien. Šajā ziņā viņi vairāk atgādināja puķu dobi nekā ko citu. Bet, kas patiešām spieda Džilu ieplest gan acis, gan muti tik plati, cik vien iespējams, bija paši ļaudis. Ja "ļaudis" vispār ir pareizais vārds. Jo tikai viens no katriem pieciem bija cilvēks. Pārējie bija radījumi, kas mūsu pasaulē nekur nav sastopami, — fauni, satīri un kentauri. Džila mācēja viņus nosauktvārdā, jo bija redzējusi to attēlus grāmatās. Arī rūķus. Un bija bars dzīvnieku, kurus viņa tāpat pazina: lāči, āpši, kurmji, leopardi, peles un dažnedažādi putni. Viņi gan atšķīrās no dzīvniekiem, kurus Anglijā sauc šādos vārdos. Daži bija daudz lielāki — piemēram, peles stāvēja uz pakaļkājām un bija vairāk nekā divas pēdas garas. Turklāt, nemaz nerunājot par to, viņi visi izskatījās citādi. Pēc viņu sejas izteiksmes varēja redzēt, ka tie spēj runāt un domāt tikpat labi kā mēs.

"Patiešām!" Džila nodomāja. "Tātad tā, galu galā, ir

taisnība." Taču nākamajā mirklī viņa domās piebilda: "Diez vai viņi ir draudzīgi?" Jo tikko kā bija ievērojusi pūļa malā vienu vai divus milžus un dažus ļaudis, kurus vispār nemaz neprata nosaukt vārdā.

Šai mirklī viņai prātā iešāvās Aslans un viņa zīmes. Pēdējās pusstundas laikā viņa tās bija pavisam aizmirsusi.

— Skrab! — viņa čukstēja, saķerdama zēna roku. — Skrab, mudīgi! Vai tu redzi kādu, ko tu pazīsti?

— Ak tad tu atkal esi uzradusies, ko? — Skrabs norūca diezgan nelaipni (nelaipnībai bija savs iemesls). — Paklau, turi muti, vai saproti? Man gribas dzirdēt.

—Neesi tāds muļķis, —Džilasacīja. —Mēsnedrikstam zaudēt ne mirkli. Vai tu te redzi kādu senu draugu? Jo tev tūlīt jāiet un ar viņu jārunā.

— Ko tu tur murkšķi? — Skrabs noprasīja.

— Nu, Aslans, Lauva, teica, ka tev tas jādara, — gluži izmisusi sacīja Džila. — Es ar viņu tikos.

— Ak tā, patiešām, no desas? Ko viņš teica?

— Viņš teica, ka pirmais, ko tu Nārnijā satikšot, būšot sens draugs un ka tev uz karstām pēdām ar viņu jārunā.

— Zini, te nav neviena, ko es jebkad agrāk savā mūžā būtu redzējis, turklāt es nezinu, vai šī ir Nārnijā.

— Man likās, tu teici, ka esot jau te bijis, — Džila iebilda.

— Nu tad tu esi pārklausījusies.

— Tas nu gan ir jauki! Tu man teici…

— Dieva dēļ, turi muti! Paklausīsimies, ko viņi runā.

Karalis runāja ar Rūķi, taču Džila nevarēja sadzirdēt, ko

viņš saka. Un, cik viņa noprata, Rūķis neatbildēja, kaut arī piekrītot locīja vai grozīja galvu. Tad Karalis pacēla balsi un uzrunāja visu galmu, taču viņa balss bija tik vecišķi vārga un čerkstoša, ka Džila no valdnieka runas ļoti maz ko saprata, — īpaši tāpēc, ka tā zīmējās uz cilvēkiem un vietām, par kurām viņa neko nebija dzirdējusi. Kad runa bija galā, Karalis noliecās un nobučoja Rūķi uz abiem vaigiem, izslējās, kā svētījot pacēla labo roku un lēni, mazliet grīļīgiem soļiem devās pa laipām augšup un uzkāpa uz kuģa. Likās, ka galminiekus viņa aizbraukšana ļoti skumdina. Ļaudis izvilka nēzdodziņus, visās malās atskanēja šņuksti. Laipas pacēlās, no kuģa pakaļgala atlidoja trompešu skaņas, un kuģis sāka attālināties no krasta. (To vilka airu laiva, taču Džila to neredzēja.)

— Nu… — Skrabs iesāka, bet tālāk tā arī netika, jo šajā brīdī pa gaisu atlidoja liels, balts priekšmets — Džilai uz mirkli tas izskatījās pēc pūķa. Priekšmets nosēdās Skrabam pie kājām. Tā bija balta Pūce, bet tik liela, ka augumā līdzinājās palielam pūķim. Pūce blisināja un miedza acis, it kā būtu tuvredzīga. Tad tā palieca galvu uz vienu pusi un, maigi ūjinot, sacīja:

— Tū-ū, tū-ū! Kas jūs esat?

—Mani sauc Skrabs, un šī ir Poula, — teica Jūstess. Vai jūs mums varētu pateikt, kur mēs atrodamies?

— Nārnijas zemē, pie karaļpils Kērā Paravelā.

— Vai tas ir Karalis, kurš tikko kā iekāpa kuģī?

— Skumji, drūmi, skumji, drūmi, — Pūce sērīgi pūta, purinādama lielo galvu. — Bet kas jūs esat? Ap jums ir tāda maģiska aura. Es redzēju jūs ierodamies. Jū-ūs lidojāt. Visi citi bija tik aizņemti ar Karaļa atvadām, ka jūsu ierašanos neviens nepamanīj a. Tikai es pamanīju. Es nejauši ieraudzīju jūs lidojam.

— Mūs šurp atsūtīja Aslans, — Jūstess klusā balsī pavēstīja.

— Tū-ū, tū-ū! — iesaucās Pūce, bužinādama spalvas. — Tā nu man ir pārāk svarīga ziņa tik agram vakaram. Es nespēšu nomierināties līdz pat saules rietam.

— Un viņš mūs atsūtīja, lai mēs atrastu pazudušo Princi, — teica Džila, nespēdama vien sagaidīt, kad varēs iesaistīties sarunā.

—Pirmo reizi dzirdu, —sacījajūstess. —Kādu Princi?

— Labāk jums tūlīt vajadzētu nākt un aprunāties ar reģenta kungu, — teica Pūce. — Tas ir viņš tur ēzelīša pajūgā — rūķis Trampkins. — Putns pagriezās un, rādīdams ceļu, murmināja: — U-ū! U—vū-u! Nu-u i' gan du-u-mi! Man vēl nevedas skaidri domāt. Ir pārāk agrs.

— Kā sauc šo Karali? — vaicāja Jūstess.

— Kaspians Desmitais, — atteica Pūce.

Un Džila brīnījās, kāpēc Skrabs pēkšņi apstājas un tik neparasti pārvēršas sejā. Viņa nodomāja, ka nekad nav redzējusi zēnu, kaut ko dzirdot, izskatāmies tik bālu. TaČu viņa nepaspēja neko pavaicāt, jo viņi pienāca pie Rūķa, kas tikko kā, paņēmis rokā grožus, gatavojās atgriezties pilī. Galminieku pulks bija izklīdis, bet devās tajā pašā virzienā —pa vienam, diviem vai mazos pulciņos, kā dara cilvēki, atgriežoties no futbola mača vai zirgu skriešanās sacīkstēm.

—Tū-u! Khm! Reģenta ku-ungs! — sacīja Pūce, viegli palocīdamās un tuvinādama knābi Rūķa ausij.

— Ei! Kas ta' nu? — Rūķis iesaucās.

— Divi svešinieki, milord, — ziņoja Pūce.

— Desinieki? Ko tu ar to gribi sacīt? — teica Rūķis. — Es še redzu tikai divus neparasti sušķīgus cilvēkkucēnus. Ko viņi grib?

— Mani sauc Džila, — teica meitene, paspraukdamās uz priekšu. Viņai ļoti gribējās paskaidrot svarīgo uzdevumu, kas bijis ierašanās mērķis.

—Meitenes vārds ir Džila, — brēca Pūce, cik vien skaļi spēja.

— Kas te noticis? — niknojās Rūķis. — Meitenes uz

sārta? Neticu nevienam vārdam. Kādas meitenes? Kāds sārts?

— Tikai viena meitene, milord, — Pūce skaidroja. — Un viņas vārds ir Džila.

— Runā skaļāk, runā skaļāk, — sacīja Rūķis. — Nestāvi tur, ūjinādams un šņākdams man ausi. — Kas ir sadedzināts uz sārta?

— Neviens nav sadedzināts.

— Kas?

— NEVIENS.

— Labi, labi. Nav ko kliegt. Es nemaz tik kurls neesmu. Kāpēc tad tev jānāk šurp, lai pastāstītu, ka neviens nav dedzināts? Kāpēc lai kāds būtu dedzināts?

— Labāk pasakiet viņam, ka es esmu Jūstess, — Skrabs teica.

— Tas zēns ir Jūstess, milord, — Pūce ūjināja no visa spēka.

— Krusttē's? — aizkaitināts atrūca Rūķis. — Var jau būt, ka ir, bet tāpēc tak viņš nav jāved uz galmu? Vai ne?

— Nevis krusttēvs, — iebilda Pūce, — bet JŪSTESS.

—Lustes, vai viņš domā, ka te būs lustes? Es acīmredzot

nezinu, ko visu jūs te gvelžat. Teikšu tev tā, godātais Gaišspalvi, kad es biju jauns, šajā valstī mēdza būt runājoši zvēri un putni, kas patiešām arī prata runāt. Tādas murmināšanas, bļerināšanas un čukstēšanās toreiz nebija. To nārnieši nebūtu cietuši nevienu mirkli. Nevienu mirkli, cienkungs. Urnus, pasniedz man, lūdzu, manu trompeti…

Mazs fauns, kas visu laiku bija klusuciezdams stāvējis Rūķim līdzās, tagad pasniedza viņam sudraba klausāmo taurīti. Tā bija izgatavota līdzīgi mūzikas instrumentam, un to dēvēja par čūsku, jo tā ērti apvijās ap Rūķa kaklu. Kamēr viņš to sakārtoja, Gaišspalvis pēkšņi iečukstēja bērniem:

— Nu mana domāšana ir maķenīt noskaidrojusies. Vai jūs neteicāt kaut ko par pazudušo Princi? Paskaidrošu vēlāk. Tagad nav ko. Nav ko, tū-ū! Nu ir gan ju-uceldis!

—Nu tā, —sacījaRūķis, —ja jums patiešām ir kaut kas saprātīgs sakāms, Gaišspalvja jaunskungs, tad mēģiniet to patiešām izsacīt. Ievelciet dziļi elpu un neberiet vārdus pārāk ātri.

Ar bērnu palīdzību un par spīti Rūķa klepus lēkmēm, Gaišspalvis paskaidroja, ka svešiniekus apciemot Nārnijas galmu atsūtījis Aslans. Tagad Rūķis ar citādu izteiksmi acīs noskatīja viņus no galvas līdz kājām.

— Ak atsūtījis pats Lauva, ko? —viņš noprasīja. — Un no mm… no tās otras vietas — aiz pasaules gala, vai tā?

— Jā, milord, —Jūstess iebļāva trompetē.

—Jūs esat Ādama dēls un Ievas meita, vai tā? — Rūķis turpināja.

Taču Eksperimentālās skolas bērni par Ādamu un Ievu neko nebija dzirdējuši, tāpēc Džila un Jūstess uz šādu jautājumu nespēja atbildēt. Taču nelikās, ka Rūķis piešķirtu tam īpašu vērību…

— Nu tad tā, mani dārgie, — viņš sacīja, pasniegdams roku papriekš vienam, tad otram un nedaudz palocīdams galvu. — Esiet ļoti sirsnīgi sveicināti! Ja labais Karalis, mans nabaga kungs, nebūtu šai pašā stundā ar uzvilktām burām aizceļojis uz Septiņām salām, viņš priecātos, ka esat atbraukuši. Tas viņam būtu ļāvis uz brīdi atgriezties jaunībā — uz brīdi.

Bet tagad laiks vakariņot. Par savu uzdevumu jūs man pastāstīsiet rīt no rīta padomes sēdē. Godātais Gaišspalvi, pieraugi, lai šiem viesiem viscienīgākā kārtā ierādītu labas guļamistabas un viņus apgādātu ar piemērotām drānām. Un, Gaišspalvi, teikšu tev kaut ko uz auss.

Te nu Rūķis piebāza muti Pūcei gandrīz pie pašas auss un neapšaubāmi gribēja čukstēt, tomēr, kā visi kurli cilvēki, nespēja lāgā valdīt pār savu balsi, tāpēc abi bērni dzirdēja viņu sakām:

— Pieraugi, lai viņus pamatīgi nomazgā.

Pēc tam Rūķis paskubināja savu ēzelīti, un tas sāka virzīties uz pils pusi solī, kas bija pa pusei rikši, pa pusei gāzelēšanās (ēzelītis bija visai apaļš, mazs dzīvnieks), turpretī Fauns, Pūces kungs un bērni sekoja rāmākā gaitā. Saule bija norietējusi, un gaiss kļuvis dzestrāks.

Viņi šķērsoja mauru, izgāja cauri augļu dārzam un pienāca pie Kēras Paravelas Ziemeļu vārtiem, kas bija plaši atvērti. Iekšpusē viņu acīm pavērās zālains pagalms. Labajā pusē lielajā zālē jau bija iegaismojušies logi, un līdzīga aina pavērās arī sarežģītākā mājokļu jūklī tieši viņu priekšā. Pūce ieveda viņus iekšā un pasauca ļoti jauku būtni par palīdzi Džilai. Šī būtne nebija daudz garāka par Džilu pašu, bet krietni slaidāka, šmauga kā vītols, acīmredzot pilnīgi pieaugusi; arī mati viņai bija vītolīgi, un šķita, ka vietām tie apauguši ar sūnām. Viņa aizveda Džilu uz apaļu istabu vienā no torņiem, kur atradās arī neliels, grīdā iebūvēts mazgājamais toveris. Lēzenā pavardā dega saldi smaržīgas paegles, un no jumta velves sudraba važā nokarājās lampa. Pa logu, kas bija vērsts pret rietumiem, varēja saskatīt svešo zemi Nārniju, un Džila aiz tālajiem kalniem joprojām saredzēja saulrieta kvēli. Tas iesvēla viņā ilgas pēc jauniem piedzīvojumiem un viesa sirdī pārliecību, ka šis ir tikai iesākums.

Kad viņa bija nopeldējusies toverī, sasukājusi matus un apģērbusi līdzās noklātās drānas, tad juta, ka tās ne vien jauki skar ādu, bet arī izskatās jauki, smaržo jauki un arī

jauki čaukst, kad viņa kustas, tāpēc meitene labprāt atkal būtu piegājusi pie vilinošā loga, taču pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Iekšā! — uzsauca Džila. Ienāca Skrabs, arī tīri noberzies un ietērpies Nārnijas lepnajās drānās. Taču sejā gan viņam nebija lasāms prieks.

— A, te nu tu beidzot esi, — viņš īgni noburkšķēja, atslīgdams krēslā. — Jau veselu mūžību mēģinu tevi sameklēt.

— Nu tak esi sameklējis, — sacīja Džila. — Paklau, Skrab, vai tas viss nav gluži vienkārši pārāk satraucoši un

pārāk debešķīgi, lai varētu paust vārdos? — Tobrīd viņa bija galīgi piemirsusi zīmes un pazudušo Princi.

— Ak! Ak tad tā tev šķiet, ko? — novilka Skrabs un, brītiņu paklusējis, izgrūda: — Es nu gan no sirds vēlos, kaut mēs nekad te nebūtu ieradušies.

— Ūja, kāpēc?

— Es nespēju to paciest, — viņš žēlojās. — Redzot Karali, Kaspianu, tādu kā sačokurojušos, vecu koku. Tas… tas ir briesmīgi.

— Nu un kāds tad tev no tā ļaunums?

—Ak, tu nesaproti. Tagad, kad es sāku to pārdomāt, tad apjēdzu, ka tu nemaz nevari to saprast. Es tev neesmu pastāstījis, ka šajā pasaulē laiks rit pilnīgi atšķirīgi no mūsējā.

— Kā tu to domā?

— Laiks, ko tu pavadi te, nav līdzīgs mūsu laikam, vai saproti? Tas ir — lai cik ilgu laiku mēs te pavadītu, mēs atgriezīsimies Eksperimentālajā skolā tieši tajā pašā brīdī, kad to pametām…

— Tur nu nekā priecīga nebūs…

— Beidzot! Nepārtrauc mani pēc katra vārda! Un, kad mēs atgriezīsimies Anglijā — mūsu pasaulē —, mēs nespēsim paskaidrot, kā laiks rit te. Nārnijā varētu būt aizritējuši nezcik gadi, kad mums mājās būtu pagājis tikai mirklis. Pevensiji man to visu paskaidroja, bet es, muļķis, biju to piemirsis. Un tagad acīmredzot pagājuši apmēram septiņdesmit gadi — Nārnijas gadi —, kopš pagājušās reizes, kad es te biju. Vai tagad saproti? Un es atgriežos un ieraugu Kaspianu kā vecu graustu.

—Tad tas Karalis bija tavs senais draugs! —nočukstēja Džila, aptvērusi šo vārdu drausmīgo jēgu.

— Acīmredzot varētu domāt, ka tas viņš tiešām bijis, — bēdīgi noteica Skrabs. — Apmēram tik labs draugs, cik labs kādam varētu būt. Un pēdējo reizi viņš bija tikai dažus gadus vecāks par mani. Un tagad redzēt šo veco vīru ar balto bārdu un atcerēties Kaspianu, kāds viņš bija tajā rītā, kad mēs ieņēmām Vientuļās salas vai cīņā pret Jūras Čūsku, — nē, tas ir briesmīgi. Tas ir sliktāk par to, ja es būtu atgriezies un atradis viņu mirušu.

— Ei tu, labāk turi muti, — Džila nepacietīgi iebilda. — Bet stāvoklis patiešām ir gana sliktāks, nekā tu domā. Mēs esam nopūdelējuši pirmo zīmi.

Skrabs to, protams, nesaprata. Tad Džila pastāstīja viņam par sarunu ar Aslanu un četrām zīmēm, kā arī par uzdevumu atrast pazudušo Princi, ko Aslans licis viņiem pie sirds.

— Tā nu tu redzi, — viņa pabeidza, — tu ieraudzīji vecu draugu, tieši tā, kā Aslans teica, un tev būtu vajadzējis iet un tūdaļ parunāt ar viņu. Bet tu to neesi izdarījis, un viss saiet dēlī jau pašā sākumā.

— Bet kā lai es to būtu zinājis? — Skrabs vaicāja.

—Ja tu būtu jel mani uzklausījis, kad es mēģināju tev pastāstīt, — tad ar mums viss būtu kārtībā, — sacīja Džila.

— Jā, un ja tu nebūtu ākstījusies pie klints kraujas un gandrīz vai mani nozūmējusi — jā gan, es teicu nozūmējusi, un teikšu to atkal, cik bieži man tiksies, tāpēc nelec uz ecēšām — mums būtu vajadzējis lidot kopā un zināt abiem, kas jādara.

— Manuprāt, viņš bija pirmais cilvēks, ko tu ieraudzīji? — Džila pajautāja. —Tu taču te droši vien biji ilgi pirms manas ierašanās. Vai vari droši apgalvot, ka tu nevienu citu pirms Karaļa neredzēji?

— Es te ierados kādu minūti pirms tevis, — Skrabs sacīja. — Viņš droši vien pūta tevi ātrāk nekā mani. Lai atgūtu zudušo laiku, tavu pazaudēto laiku.

— Neesi taču draņķis, Skrab, — teica Džila. — Hei! Kas tad tas?

Pils zvans aicināja vakariņās, un tādējādi iespējamais pamatīgas ķildas sākums laimīgā kārtā aprāvās. Patlaban viņi sajuta, ka ļoti gribas ēst.

Vakariņas lielajā pils zālē bija vislieliskākais, ko viņi jebkad bija redzējuši, jo, kaut arī Jūstess šajā pasaulē neciemojās pirmoreiz, toreiz viņš visu laiku bija pavadījis uz kuģa un nenieka nezināja par nārniešu spožajām viesībām un smalko uzvedību viņu pašu zemē. No jumta nokarājās karogi, ik jaunu ēdienu pieteica ar trompešu un bungu skaņām. Bija zupas, kuras iedomājoties mutē saskrēja siekalas, un brīnišķīgas zivis, ko sauca par peivenderēm, un meža dzīvnieku gaļa, un fazāni, un pīrāgi, un saldējumi, un želejas, un augļi, un rieksti, un dažnedažādi vīni, un augļu dzērieni. Pat Jūstesa garastāvoklis uzlabojās, un viņš atzina, ka tas esot gan "kaut kas". Un, kad visa nopietnā ēšana un dzeršana bija galā, priekšā iznāca kāds akls dzejnieks un dziedonis un ņēmās atskaņot skaisto, seno stāstu par princi Koru un Aravisu, un zirgu Brī —stāstu, ko sauc par "Zirgs un viņa zēns" un kas attēlo piedzīvojumus Nārnijā, Kalormenā un zemē starp šīm divām valstīm Zelta

Laikmetā, kad Pīters bijis Visaugstākais karalis Kērā Paravelā. (Padaban man nav laika to stāstāt, kaut arī to ir vērts dzirdēt.)

Kad viņi tusnīja augšā pa kāpnēm gulēt, žāvādamies atpletuši mutes līdz ausīm, Džila sacīja: — Deru, ka šonakt gulēsim kā Dieva ausī, jo šī nu bija izdevusies, notikumiem bagāta diena. — Bet tas tikai liecina, cik maz cilvēkam zināms, kas ar viņu notiks nākamajā mirklī.