Sudraba krēsls

Divpadsmitā nodaļa zemzemes Karaliene

Ienāca divi zemessargi, taču tālāk negāja — nostājās katrs savā durvju pusē un zemu paklanījās. Viņiem sekoja vēl kāds nācējs, ko visi bija gaidījuši vai gribējuši redzēt, proti, zaļi tērptā dāma, Zemzemes Karaliene. Viņa kā iemieta apstājās durvīs, un visi redzēja, kā slīd viņas skatiens, kuru viņa pārlaida telpai, lai izprastu stāvokli, aplūkojot trīs svešiniekus, salauzto sudraba krēslu un nesaistīto Princi ar zobenu rokā.

Viņa stipri nobālēja, tomēr Džila nodomāja, ka tāds bālums dažu cilvēku sejā parādās nevis tad, kad viņi ir nobijušies, bet gan saniknoti. Jo uz mirkli Ragana pievērsa skatu Princim, un šajā skatienā varēja jaust slepkavīgas domas. Taču pēc tam viņas domas, šķiet, mainījās.

— Atstājiet mūs, — viņa sacīja abiem zemessargiem. — Un lai neviens mūs netraucē, pirms es saucu, citādi šķirsieties no dzīvības.

Punduri paklausīgi aizčāpoja, Karaliene-Ragana aizvēra un aizslēdza durvis.

— Kā tad tā, mans kungs Princi, — viņa uzrunāja Riliānu. — Vai jūsu nakts lēkme vēl nav sākusies vai arī tik ātri beigusies? Kāpēc jūs te stāvat nepiesiets? Kas ir šie svešinieki? Un vai tie bija viņi, kas salauza krēslu, kurš ir jūsu vienīgais glābiņš?

Princis Riliāns nodrebēja, kad Ragana viņu uzrunāja. Un tas nebija nekāds brīnums — ir grūti pusstundas laikā atbrīvoties no burvestības, kas cilvēku desmit gadus darījusi par vergu. Tad viņš ar lielām pūlēm atteica:

— Kundze, šis krēsls vairs nebūs vajadzīgs, un jūs, kas esat man simtiem reižu atkārtojusi, cik stipri jūtat man līdzi, skatoties uz pesteļiem, kas mani saistīja, dzirdēsit un, bez šaubām, priecāsities, ka tie beigušies uz visiem laikiem. Šķiet, ka jūsu gaišība savā attieksmē pret šiem pesteļiem pieļāva dažas kļūdas. Šie, mani īstie draugi, mani atbrīvoja. Tagad man atgriezies skaidrais saprāts, un es vēlos jums darīt zināmus divus secinājumus. Pirmkārt — ja ir runa par jūsu gaišības plānu iecelt mani par zemessargu armijas vadoni, lai es varētu izlauzties Virszemē un tur nenolie­dzami ar vardarbību uzkundzēties tautai, kas nekad nav darījusi man ļaunu, nogalināt likumīgos valdniekus un sēdēt tronī kā asiņainam tirānam, kas iebrucis pār viņu robežām, — tagad, kad es zinu, kas esmu, es šādu plānu ar riebumu pilnīgi noraidu un atsaucu, jo tā ir acīmredzama nelietība. Un otrkārt — es esmu Nārnijas karaļdēls Riliāns, vienīgais Kaspiana (kuru sauc par Desmito, bet daži par Kaspianu Jūrasbraucēju) dēls. Tāpēc, kundze, mans nodoms, kā arī mans pienākums ir nekavējoties doties projām no jūsu augstības galma uz savu zemi. Lūdzu, nodrošiniet man un maniem draugiem drošu ceļu un dodiet līdzi pavadoni gājienam caur jūsu tumsas valstību.

Patlaban Ragananeteica neko, bet rāmi šķērsoja istabu, visu laiku pagriezusi seju pret Princi un neatraudama no viņa skatienu. Pienākusi pie neliela šķirstiņa, kas bija ievietots sienas dobumā netālu no kamīna, viņa to atvēra un izņēma sauju zaļa pulvera. To viņa iemeta ugunī. Tas

augstu uzliesmoja, un izplatījās salda, iemidzinoša smarža. Un, kamēr risinājās sarunas, smarža kļuva arvien stiprāka, piepildīja istabu un apgrūtināja domāšanu. Tad viņa izņēma kādu mūzikas instrumentu, kas bija līdzīgs mandolīnai. To viņa sāka strinkšķināt ar pirkstiem, izvilinādama nepār­trauktas, vienmuļas skaņas, kuras pēc īsa brīža vairs it kā nevarēja samanīt. Taču, jo mazāk tām pievērsa uzmanību, jo dziļāk tās ielavījās smadzenēs un tad asinīs. Kad Ragana kādu laika bija strinkšķinājusi (un saldā smarža kļuvusi stipri sajūtama), viņa sāka runāt savā saldenajā, rimtajā balsī.

— Nārnija? — viņa sacīja. — Nārnija? Esmu bieži dzirdējusi jūs, milord, savās ārprāta lēkmēs izrunājam šo vārdu. Dārgo Princi, jūs esat ļoti slims. Nav tādas zemes, ko sauc par Nārniju.

—Irgan,kundze, —iejaucās Purvaspīdonis. —Redziet, man bijis lemts tur dzīvot visu mūžu.

— Ko tu neteiksi! — sacīja Ragana. — Pasakiet, lūdzu, kur tā zeme atrodas.

— Tur, augšā, — drosmīgi attrauca Purvaspīdonis, norādīdams uz augšu.

—Kā tā? — laipnā, maigā, melodiskā balsī iesmiedamās, vaicāja Ragana. — Vai tad ir kāda zeme akmeņu, kaļķu, javas un jumtu drupu vidū?

— Nē, — sacīja Purvaspīdonis, pūlēdamies mazliet atvilkt elpu. — Tā ir Virszemē.

— Un kas vai kur, lūdzu, ir šī… kā jūs to saucat… Virszeme?

— Ak, nu nerunājiet tik dumji, — sacīja Skrabs, visiem spēkiem pūlēdamies pretoties saldās smaržas un strinkšķu burvestībai. — It kā jūs nezinātu! Tā ir augšā, tur, kur var redzēt gan debesis, gan sauli, gan zvaigznes. Jūs taču tur pati esat bijusi. Mēs jūs tur satikām.

— Izlūdzos žēlastību, mazo brālīt, — smiedamās atsau­cās Ragana (jaukākus smieklus jūs nemaz nevarētu iedo­māties). — Es gan tādu tikšanos neatceros. Taču mēs bieži sastopam savus draugus dīvainās vietās, kad sapņojam. Un, ja nu visi nesapņo vienādi, nevar prasīt, lai tas būtu sa­glabājies otra atmiņā.

—Kundze, —Princis bargi iebilda, —es jūsu žēlastībai jau sacīju, ka esmu Nārnijas karaļa dēls.

— Un tu tas būsi, dārgais draugs, — teica Ragana glāsmīgā balsī, it kā uzmundrinādama bērnu, — tu būsi karalis un valdīsi pār daudzām tavā iztēlē radītām zemēm.

— Mēs arī tur esam bijuši, — uzbrēca Džila. — Viņa bija ļoti saniknota, jo juta, ka ar katru mirkli vairāk nokļūst burvības varā. Tomēr fakts, ka viņa to vēl aptver, liecināja, ka burvestība pagaidām nav līdz galam iedarbojusies.

— Un es nešaubos, ka tu arī esi Nārnijas karaliene, glītumiņ, — Ragana turpināja tajā pašā — pa pusei glāsmainajā, pa pusei zobgalīgajā — tonī.

— Neesmu nekas tamlīdzīgs, — Džila sacīja, pie­cirzdama kāju. — Mēs nākam no citas pasaules.

— A, tā ir patīkamāka spēle par to otro, — teica Ra­gana. — Saki man, jaunuvīt, kur atrodas tā otrā pasaule? Kādi kuģi vai kaujas rati braukā starp abām mūsu zemēm?

Protams, Džilai tūlīt iešāvās prātā daudz kas vienlaikus: Eksperimentālā skola, Adele Penifādera, pašas māja, radiouztvērēji, kinoteātri, automobiļi, lidmašīnas, pārtikas kartītes, rindas. Taču tas viss likās tāls un neskaidrs (dzinndzinn-dzinn — trinkšķināja Raganas mandolīna). Džila nespēja atcerēties mūsu pasaules vārdus. Un šoreiz viņai neienāca prātā, ka ir apburta, jo patlaban maģija darbojās ar pilnu spēku un, protams, jo vairāk mēs nokļūstam tās varā, jo noteiktāk šķiet, ka nepavisam neesam noburti. Džila manīja, ka kaut ko saka (un šajā brīdī jutās atvieglota, ka tā saka):

— Nē, laikam tā otrā pasaule ir viens vienīgs sapnis.

—Jā, tā ir viens vienīgs sapnis, — nemitēdamās trink­šķināt, sacīja Ragana.

—Jā, viss ir sapnis, — piekrita Džila.

— Tādas pasaules nekad nav bijis, — Ragana runāja tālāk.

— Nē, — Džila ar Skrabu reizē noteica. — Tādas pasaules nekad nav bijis.

— Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir manējā, — Ragana neadaidās.

—Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir jūsējā, —viņi noskaitīja.

Purvaspīdonis joprojām spītīgi turējās pretī.

— Es īsti nesaprotu, ko jūs visi domājat ar to, ko saucat par pasauli, —viņš sacīja, runādams kā cilvēks, kam trūkst elpas. — Bet jūs varat spēlēt šito vijoli tikām, kamēr atsakās klausīt pirksti, un tik un tā jūs nepiespiedīsit mani aizmirst Nārniju — un pašu Virszemi arī ne. Es nebrīnītos, ja to vairs nemūžam neredzētu. Iespējams, ka jūs to iz­dzēsīsit un pārvērūsit par tumsu kā šo te, cikes noprotu. Tas pat ir ļoti iespējams. Tomēr es zinu, ka reiz tur dzīvoju.

Esmu redzējis zvaigznēm izmargotas debesis. Esmu redzējis sauli paceļamies rītos no jūras un vakaros nogrimstam aiz kalniem. Un es esmu arī redzējis to augstu pusdienlaika debesis, kad tā ir tik spoža, ka nedrīkst tai acis pievērst.

Purvaspīdoņa vārdi visus ļoti uzmundrināja. Pārējie atkal spēja ievilkt elpu un palūkojās cits citā, it kā no jauna pamodušies.

—Klau, te jau tas ir! —izsaucās Princis. —Nu,protams! Aslans svētījis šo godīgo tīreļa zvalstoni. Mēs visi šajos nedaudzajos pēdējos mirkļos bijām iegrimuši sapnī. Kā mēs to varējām aizmirst? Protams, ka mēs visi esam redzējuši sauli.

— Patiesi, tā ir! — iesaucās Skrabs. — Esi slavēts, Purvaspīdoni! Es uzskatu, ka tev vienīgajam no mums piemīt veselais saprāts.

Tad atkal atskanēja Raganas balss, kas dūdoja tik maigi kā meža balodis veca dārza augstajās gobās miegainā vasaras pēcpusdienā, un šī balss mīlīgi žūžoja:

— Kas tad ir tā saule, par kuru jūs visi tērgājat? Vai šim vārdam piemīt kāda nozīme?

— Jā, piemīt, un vēl kāda! — atcirta Skrabs.

— Vai varat man attēlot, kāda tā izskatās? — vaicāja Ragana, strinkšķinādama savu mūzikas instrumentu.

— Nu tad klausieties, jūsu žēlība, — visai vēsi un pieklājīgi sacīja Princis. — Jūs redzat šo lampu. Tā ir apaļa, dzeltena un dara gaišu visu telpu, un nokarājas no griestiem. Tas spīdeklis, ko mēs dēvējam par sauli, ir līdzīgs lampai, tikai daudz, daudz lielāks un spožāks. Tas apgaismo visu Virszemi un atrodas pie debesīm.

— Kur atrodas, milord? — pārjautāja Ragana un tad, kamēr visi joprojām domāja, kā viņai atbildēt, turpināja atkal līksmi un liegi smieties sudrabainiem smiekliem.

— Vai redzat? Kad jūs lauzāt galvu, kā man skaidri attēlot, kāda šī saule īsti ir, jūs nespējat to izdarīt. Varat vienīgi pateikt, ka tā ir līdzīga lampai. Jūsu saule ir sapnis, un šajā sapnī nav nekā cita kā vienīgi kaut kas līdzīgs lampai. Lampa ir reāla lieta, saule ir tikai teiksma, bērnu pasaciņa.

—Jā, tagad es saprotu, — cerības zaudējusi, smagnēji vēla vārdus Džila, — laikam jau tā jābūt. — Un, to sakot, viņai pašas teiktais šķita ļoti saprātīgs.

Ragana lēni, svinīgā nopietnībā atkārtoja: — Saules nav.

Un visi citi nebilda ne pušplēsta vārda. Maigākā, dziļākā balsī viņa atkārtoja vēlreiz: — Saules nav. — Uz mirkli iestājās klusums, visiem pūloties kaut ko apjēgt, taču tad visi reizē pavēstīja: —Jums taisnība. Saules nav. — Un viņus pārņēma liels atvieglojums, ka var padoties un piekrist Raganai.

— Saule nekad nav pastāvējusi, — Ragana turpināja.

— Nē, saule nekad nav pastāvējusi, — atkārtoja gan Princis, gan Purvaspīdonis, gan bērni.

Pašos pēdējos mirkļos Džilu pārņēma sajūta, ka ir kaut kas tāds, kas viņai katrā ziņā jāatminas. Un nu viņa atcerējās. Tikai bija drausmīgi grūti to pateikt skaļi. Viņa juta, ka lūpas kļuvušas gandrīz vai nekustīgas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, pašai paliekot it kā iztukšotai, viņa izmocīja:

— Ir Aslans.

— Aslans? — noprasīja Ragana, tik tikko manāmi sākdama trinkšķināt ašāk. — Cik skaists vārds! Ko tas nozīmē?

— Tas ir Lielais Lauva, kas mūs izaicināja ārā no mūsu pasaules, — paskaidroja Skrabs, — un sūtīja šurp, lai mēs atrastu Riliānu.

— Kas ir lauva? — tincināja Ragana.

— Nu, pie joda visu! — iesaucās Skrabs. — Kā lai mēs viņu jums attēlojam? Vai esat kādreiz redzējusi kaķi?

— Protams, — atteica Karaliene. — Man ļoti patīk kaķi.

— Nu, lauva ir mazliet, ievērojiet— tikai mazliet, līdzīgs milzīgam kaķim, bet ar krēpēm. Ziniet, tās nav līdzīgas zirga krēpēm, tad jau drīzāk tiesneša parūkai. Un tās ir dzeltenas. Un izstaro vārdos neizsakāmu spēku.

Ragana papurināja galvu. — Saprotu, — viņa teica, — ka mums ar jūsu lauvas tēlojumu neveiksies labāk kā ar saules aprakstu. Jūs esat redzējuši lampas, un tad jūs iztēlojāties lielāku un labāku lampu un nosaucāt to par sauli. Jūs esatredzējuši kaķus, un tagad jums gribas attēlot lielāku un labāku kaķi, kurš tad nu jānodēvē par lauvu. Nu, tā ir jauka izd oma, kaut gan, patiesību sakot, tā jums visiem piestāvētu labāk, ja jūs būtu jaunāki. Un, apjēdziet jel, jūs taču neprotat savā izdomā iepīt neko, kas neizrādītos īstās pasaules, manas pasaules, kas arī ir vienīgā pasaule, atdarinājums. Tomēr pat jūs, bērni, esat jau pārauguši to vecumu, kad nodarbojas ar šādām rotaļām. Ja nu rima ir par tevi, milord Princi, tad tu esi pilnīgi pieaudzis vīrietis, būtu j el kaunējies. Vai tev nav neērti tā spēlēties? Pieraugiet, ka visi mani uzklausāt! Lieciet mierā šos bērnišķīgos jokus! īstajā pasaulē es jums visiem atradīšu darbu. Tādas Nārnijas nav, nav Virszemes, nav debesu, nav saules, nav Aslana. Un nu — visi gulēt! Rīt sāksim saprātīgāku dzīvi. Bet vispirms — gultā; guliet dziļā miegā, mīkstos spilvenos un nesapņojiet nekādus muļķīgus sapņus.

Princis un abi bērni stāvēja nokārtām galvām, nosar­kušiem vaigiem, puspievērtām acīm —visi spēki viņus bija pametuši, burvība iedarbojusies gandrīz pilnīgi. Turpretī Purvaspīdonis izmisīgi raudzīja saņemt spēkus un piegāja pie kamīna. Tad viņš izdarīja kaut ko bezgala drosmīgu. Viņš apzinājās, ka šī rīcība nebūs viņam tik ļoti sāpīga kā cilvēkiem, jo viņa kājas (tās bija basas) ir plēvainas, cietas un tajās rit aukstas asinis kā pīlēm. Tomēr viņš arī apzinājās, ka bez pamatīgām sāpēm neiztiks, un tā arī bija. Purva­spīdonis piespieda ar basu kāju kamīna uguni, iemīdāms krietnu tiesu no karstajām oglēm pelnos, kas klāja lēzeno pamatu. Tūdaļ sekoja trīs notikumi.

Pirmkārt, krietni pagaisa smagā, saldā smarža. Jo, kaut arī visas liesmas nebija noslāpētas, laba tiesa tomēr apdzisa, un tas, kas atlika, visai stipri oda pēc sadeguša tīreļa zvalstoņa, un tā nebūt nebija tā burvīgākā smarža. Vienā mirklī visiem jūtami noskaidrojās prāts. Princis un bērni atkal pacēla galvas un atvēra acis.

Otrkārt, Ragana baismīgi skaļā balsī, kas pilnīgi atšķīrās no maigās dūdošanas, kura līdz šim bija plūdusi no viņas lūpām, uzbrēca: — Ko jūs darāt? Iedrīkstieties vēl kaut reizi, jūs, mēslu vabole, aizskart uguni, un es asinis jūsu dzīslās pārvērtīšu par uguni.

Treškārt, tieši šīs sāpes vienā mirklī viesa Purvaspīdoņa galvā pilnīgu skaidrību, un viņš vairs nešaubījās, ko īsti domā. Atņemt spēku zināmiem maģijas paņēmieniem vislabāk palīdz pamatīgas fiziskas ciešanas.

— Brītiņu uzklausiet mani, kundze, — viņš, aiz sāpēm klibodams, panācās prom no liesmām. —Tikai vienu brītiņu. Viss, ko jūs teicāt, ir pilnīga taisnība — es par to nebrīnītos. Es esmu radījums, kam allaž patīk zināt visļaunāko un tad raudzīties uz visu to ar smaidu. Tāpēc es neapstrīdēšu neko no jūsu teiktā, tomēr, tam par spīti, ir jāpiemin vēl kaut kas. Iedomāsimies, ka mēs to visu esam redzējuši sapņos vai izdomājuši, izdomājuši kokus, zāli, sauli, mēnesi, zvaigznes un pašu Aslanu. Pieļausim, ka esam to darījuši. Tādā gadījumā viss, kas man sakāms, skan šādi: iedomātais šķiet krietni svarīgāks par īsteno. Iedomāsimies, ka šī jūsu melnās bedres karaliste ir vienīgā pasaule. Redziet, manuprāt, tā ir gaužām nelādzīga. Un, kad sāk par to domāt, tad saprot, ka tieši tas ir jocīgi. Ja jums taisnība, tad mēs esam tikai mazi bērni, kas rotaļājas. Tomēr četri bērni, kas spēlējas, var pārvērst rotaļu pasauli tiktāl, ka tā izsmeļ tukšu visu jūsu īsto pasauli. Tāpēc es atbalstu rotaļu pasauli. Es būšu Aslana pusē, pat ja nav nekāda Aslana, kas to vadītu. Es dzīvošu tik līdzīgi nārnietim, cik vien spēšu, pat ja tāda Nārnija nepastāv. Tāpēc laipni pateikšos par mūsu vakariņām un, ja šie divi kungi un jaunkundze ir gatavi, mēs nekavējoties pametīsim jūsu galmu un dosimies ārā, tumsā, lai ziedotu savu mūžu Virszemes meklējumiem. Mūsu mūži laikam gan nebūs pārāk gari, tomēr pasaulei tas būs visai mazs zaudējums, ja tā tiešām ir tik garlaicīga vieta, kā jūs to notēlojāt.

—Ura, lai dzīvo labais, vecais Purvaspīdonis!—iesaucās Skrabs ar Džilu.

Taču Princis pēkšņi brīdināja: — Piesargieties! Pa­skatieties uz Raganu!

Paraugoties uz to, bērniem gandrīz asinis sastinga dzīslās.

Mūzikas instruments viņai izkrita no rokām. Šķita, ka roku delmi pieauguši burvei pie sāniem, kājas apvijās viena ap otru un pazuda. Garā, zaļā tērpa vilce sabiezēja, kļuva cieta un it kā saplūda kopā ar savīto kāju zaļo, lokā izliekto stumbeni. Un tas locījās un šūpojās, it kā tam nebūtu locītavu vai arī tas sastāvētu no vienām vienīgām locītavām. Galva bija atgāzusies tālu atpakaļ, un, degunam izstiepjoties garākam un garākam, pārējā seja šķita izgaistam, palika vienīgi acis. Tagad tie bija milzīgi, liesmaini redzokļi bez uzacīm un skropstām. Lai to visu aprakstītu, vajadzīgs, laiks; turpretī notikt tas notika ātri, tā ka tikko bija iespējams saskatīt. Iekams pienāca brīdis, lai kaut ko darītu, pārvērtība bija beigusies un lielā čūska, par kuru Ragana bija kļuvusi, zaļa kā inde, apjomā tik resna kā Dziļas viduklis, jau bija apmetuši divas trīs cilpas sava pretīgā ķermeņa ap Prinča kājām. Ātri kā zibens apkārt apsviedās vēl viena liela cilpa, grasīdamās piespiestPrinča zobenu viņa sānam, tačuPrincis nezaudēja laiku —viņš pacēla rokas augšup un tās atbrīvoja. Dzīvais mezgls apritinājās tikai ap krūtīm, gatavs, savel­koties ciešāk, salauzt ribas kā žagarus.

Princis ar kreiso roku aptvēra radījuma kaklu, pūlēdamies to sažņaugt, līdz čūska nosmaks. Tā turēja savu seju (ja to varēja dēvēt par seju) apmēram piecas collas no Prinča galvas. Žuburainā mēle baismi šaudījās iekšā un ārā, taču nespēja Riliānu sasniegt. Ar labo roku viņš atvēzēja zobenu, lai dotu iespējami stiprāku triecienu. Pa to laiku savus zobenus no makstīm bija izrāvuši arī Skrabs un Purvaspīdonis un metās Princim palīgā. Visi trīs cirta reizē: Skraba cirtiens (kas neizurbās pat cauri ādai un neko nenodarīja) ķēra čūsku zemāk par Prinča roku, taču paša Prinča un Purvaspīdoņa cirtieni ieurbās tai kaklā. Bet pat tie viņu pilnīgi nenogalināja, lai gan čūskas tvēriens ap Riliāna kājām un krūtīm kļuva vaļīgāks. Nākamie cirtieni atšķēla viņas galvu. Drausmīgais rāpulis nebeidza locīties un līdzīgi stieplei kustēties krietnu laiku pēc tam, kad bija miris, un grīda, kā jūs varat iztēloties, neiepriecināja ne ar kādu skaistumu.

Princis, atvilcis elpu, sacīja: — Kungi, es pateicos.

Pēc tam trīs uzvarētāji stāvēja, stīvi vērdamies cits citā, un, nespēdami izteikt ne vārda, krietnu brīdi skaļi elsoja. Džila rīkojās diezgan saprātīgi, apsēdās un klusēja, savā prātā nodomādama: "Es ļoti ceru, ka nezaudēšu samaņu un nesākšu pinkšķēt, un nedarīšu ari neko citu tikpat muļķīgu."

—Mana karaliskā māte ir atriebta, — pēc brītiņa sacīja Riliāns. — Šis, bez šaubām, ir tas pats reptilis, kam es veltīgi džinos pakaļ pie avota Nārnijas mežos pirms tik daudziem gadiem. Visu šo laiku esmu bijis savas mātes slepkavas vergs. Jā, kungi, esmu priecīgs, ka ļaunā Ragana beidzot pieņēma čūskas izskatu. Lāgā nesaskanētu nedz ar manām izjūtām, nedz ar goda izpratni, ja es būtu nogalinājis sievieti. Bet parūpējieties par dāmu. — Ar to viņš domāja Džilu.

— Ar mani viss kārtībā, paldies, — viņa sacīja.

— Jaunkundz, — palocīdamies viņas priekšā, teica Princis. — Jums piemīt ļoti liela drosme, un tāpēc es nešaubos, ka savā pasaulē jūs piederatpie dižciltīgas dzimtas. Taču nāciet, draugi, tuvāk. Te palicis kāds vīna malks.

Spirdzināsimies un iedzersim viens uz otra veselību. Pēc tam ķersimies pie saviem plāniem.

— Gauži laba doma! — atzina Skrabs.