Sudraba krēsls

Otrā nodaļa Džilai tiek dots uzdevums

Neveltījis Džilai nevienu skatienu, lauva uzslējās kājās un pēdējoreiz izgrūda pūtienu. Tad, it kā apmierināts ar padarīto, viņš pagriezās un lēni iegāja atpakaļ mežā.

— Tas droši vien ir sapnis, droši vien, droši vien, — Džila sev sacīja. — Tūdaļ es pamodīšos. — Bet tas nebija sapnis, nekāda pamošanās nenotika.

— Es no sirds vēlos, kaut mēs nekad nebūtu atnākuši uz šo drausmīgo vietu, — Džila burkšķēja. — Neticu, ka Skrabs par to zināja kaut ko vairāk nekā es. Vai arī, ja zināja, nekādā gadījumā nedrīkstēja vest mani šurp, nebrīdinādams, kāda tā ir. Nav mana vaina, ka viņš pārkrita pār klinti. Būtu licis mani mierā, ar mums abiem viss būtu kārtībā. —Tad viņa atkal atcerējās kliedzienu, kādu Skrabs krizdams bija izgrūdis, un sāka rūgti raudāt.

Savā ziņā bingāšana ir laba tikmēr, kamēr tu, cilvēks, to dari. Bet agrāk vai vēlāk tu apstājies, un tad tev tik un tā jāizlemj, ko darīt tālāk. Kad Džila aprima, viņa juta, ka ir drausmīgi izslāpusi. Viņa bija gulējusi ar seju pret zemi un tagad izslējās sēdus. Putni bija beiguši dziedāt, un visapkārt valdīja pilnīgs klusums, ja neņem vērā kādu maigu, vienmuļu skaņu, kas likās nākam no diezgan liela tāluma. Viņa modri klausījās un bija gandrīz pārliecināta, ka tur urdz tekošs ūdens.

Džila piecēlās un ļoti uzmanīgi aplaida apkārt skatienu. Nekādu zīmju no lauvas; tomēr visapkārt slējās tik daudz koku, ka dzīvnieks, iespējams, atradās pavisam tuvu, tikai viņa to nevarēja redzēt. Kas zina, varbūt te mita pat vairāki lauvas. Tomēr slāpes bija kļuvušas tik lielas, ka viņa sasparojās iet un meklēt ūdens straumi. Meitene gāja uz pirkstgaliem, piesardzīgi zagdamās no koka uz koku, un apstādamās, lai uz katra soļa palūkotos apkārt.

Mežā valdīja tāds klusums, ka nebija grūti noteikt, no kurienes atlido skaņas. Ar katru brīdi tās kļuva skaidrāk sadzirdamas, un Džila, ātrāk nekā varēja gaidīt, iznāca klajā izcirtumā un ieraudzīja kristālskaidru strautu savā tecējumā šķērsojam velēnu turpatviņai degungalā. Tomēr, lai gan ūdens lika meitenei justies desmitkārt izslāpušākai nekā līdz tam, viņa nemetās uz priekšu un nedzēra. Viņa stāvēja ar vaļēju muti, nekustīga, it kā būtu pārvērsta par sālsstabu. Iemesls tam bija visai pamatots: šaipus strautam gulēja lauva.

Tas gulēja, pacēlis galvu un izstiepis abas priekšķepas — gluži līdzīgi lauvām Trafalgaras skvērā. Viņa tūdaļ apzinājās, ka ir to redzējusi, jo dzīvnieka acis brītiņu nolūkojās tieši viņā; tad lauva novērsās sānis — it kā meiteni ļoti labi pazītu un par viņu daudz nedomātu.

"Ja skriešu projām, lauva uz karstām pēdām metīsies man pakaļ," Džila prātoja. "Un, ja iešu uz priekšu, nokļūšu tieši viņa rīklē." Lai nu kā, ja viņa būtu mēģinājusi, tik un tā nespētu pakustēties, bet acis novērst arī nejaudāja. Cik ilgi tas turpinājās, viņa droši vien nespētu pateikt — šķita aizritam stundas. Slāpes kļuva tik briesmīgas, ka viņa gandrīz sajuta, ka būtu ar mieru, lai lauva viņu apēd, ja tikai droši varētu zināt, ka pirms tam varēs iedzert malku ūdens.

— Ja esi izslāpusi, vari dzert.

Tie bija pirmie vārdi, ko viņa dzirdēja, kopš Skrabs tika ar viņu runājis, stāvēdams klintsmalā. Kādu mirkli viņa platām acīm palūkojās uz vienu un uz otru pusi, gudrodama, kas īsti runājis. Tad balss atskanēja vēlreiz: —Ja esi izslāpusi, nāc un dzer, — un, protams, viņa atcerējās, ko Skrabs teicis par tās otras pasaules runājošajiem dzīvniekiem, un aptvēra, ka runātājs ir Lauva. Lai nu kā, šoreiz viņa bija redzējusi kustamies tā lūpas, un balss neskanēja kā cilvēkiem — tā bija dziļāka, dobjāka un skaļāka, un smaga kā zelts. Tā gan negaisināja iepriekš sajustās bailes, bet piešķīra tām citādu raksturu.

— Vai neesi izslāpusi? — vaicāja Lauva.

— Mirstu aiz slāpēm, — atzinās Džila.

— Nu tad dzer, — sacīja Lauva.

— Vai es drīkstētu, vai es varētu, vai jums būtu kas pretī — kamēr es dzeru, paiet tālāk? — meitene vaicāja.

Lauva tikai paskatījās un ļoti zemā balsī ierūcās. Un, blenžot uz viņa nekustīgo, lielo augumu, Džila saprata, ka būtu varējusi lūgt, lai viņas ērtības labad paiet sānis vesels kalns.

Strautiņa brīnišķīgās šalkas darīja meiteni vai traku.

—Vai jūs apsolāt mani ne… Neko nedarīt, ja es pieiešu tuvāk? — vaicāja Džila.

— Es neko nesolu, — atrūca Lauva.

Patlaban Džila jutās tik izslāpusi, ka, pašai pavisam nemanot, viņa bija pienākusi soli tuvāk.

— Vai jūs ēdat meitenes? — viņa pavaicāja.

— Esmu aprijis meitenes un zēnus, sievietes un vīriešus, karaļus un ķeizarus, pilsētas un valstis, — atteica Lauva. Viņš nesacīja to nedz lielīdamies, nedz tā, it kā par to skumtu vai arī dusmotos. Viņš to gluži vienkārši teica.

— Es neuzdrošinos nākt un dzert, — Džila atzinās.

— Tad tu aiz slāpēm nomirsi, — sacīja Lauva.

— Vai dieniņ! — iesaucās Džila, pienākdama vēl soli tuvāk. — Tad laikam man jāiet un jāuzmeklē cits strauts.

— Cita strauta nav, — paskaidroja Lauva.

Džilai nebūt nenāca prātā Lauvas teikto apšaubīt — to nespētu darītneviens, kas būtu redzējis viņa bargo vaigu, — bet pēkšņi viņu pārņēma apņēmība. Tas bija visbriesmī­gākais, ko meitene jebkad iedrīkstējusies, taču viņa devās uz priekšu, piegāja pie strauta, noslīga uz ceļgaliem un sāka smelt ūdeni saujā. Tas šķita visvēsākais, visspirdzinošākais ūdens, kādu viņa jebkad baudījusi. Nebija nekādas vaja­dzības malkot no tā nez cik, jo tas remdēja slāpes uz līdzenas vietas. Pirms nogaršošanas meitene bija nodo­mājusi, ka padzērusies tūlīt nākamajā mirklī drāzīsies no Lauvas projām. Tagad viņa aptvēra, ka, visu pārdomājot, tā būtu bīstamākā rīcība novisām iespējamām. Viņa piecēlās un palika stāvam. Lūpas pēc dzeršanas viņai joprojām bija miklas.

— Nāc šurp, — teica Lauva. Un viņai nācās paklausīt. Džila atradās gandrīz starp Lauvas priekšķetnām un skatījās tieši viņam acīs. Taču meitene nespēja to ilgi paciest un nolaida plakstus.

— Cilvēkbērns, — sacīja Lauva. — Kur ir zēns?

—Viņš pārkrita pāri klintij, — teica Džila, piebilzdama "ser". Viņa nezināja, kā citādi Lauvu uzrunāt, un šķita nepieklājīgi nesaukt viņu nekādā vārdā.

— Kāpēc tad tā notika, cilvēkbērns?

— Viņš mēģināja saķert mani, lai es nenokristu, ser.

— Kāpēc tu biji tik tuvu kraujas malai, cilvēkbērns?

— Es dižojos, ser.

— Tā ir ļoti laba atbilde, cilvēkbērns. Tā vairs nekad nedari.

Un nu (padaban pirmo reizi Lauvas vaigs mazliet atmaiga) zēns ir drošībā. Es viņu aizpūtu uz Nārniju. Taču tava rīcība jūsu uzdevumu ir padarījusi grūtāku.

— Lūdzu, ser, kādu uzdevumu? — Džila pavaicāja.

— Uzdevumu, kura dēļ es jūs abus aizsaucu no jūsu pasaules šurp, ārā.

Džilu tas ļoti samulsināja. "Viņš jauc mani ar kādu citu," viņa nolēma. Meitene neuzdrošinājās pateikt to Lauvam, kaut gan paredzēja, ka, to nedarot, viss samudžināsies vēl jo vairāk.

— Pasaki, ko tu domā, cilvēkbērns, — teica Lauva.

— Es prātoju… tas ir… vai te nevarētu būt kāda kļūda? Jo neviens, ziniet, mūs ar Skrabu nesauca. Tie bijām mēs, kas lūdzās, lai mūs ielaiž. Skrabs sacīja, ka mums jālūdzas… jālūdzas Kāds… es viņa vārdu neatceros… un varbūt šis Kāds mūs ielaidīšot. Un mēs tā darījām —un tad atradām durvis vaļā.

—Jūs nebūtu mani saukuši, ja es nesauktu jūs, — teica Lauva.

— Tātad jūs esat tas Kāds, ser, vai ne? — Džila vaicāja.

—Jā gan. Un tagad uzklausi, kāds būs jūsu uzdevums.

Tālu no šejienes, Nārnijas zemē, dzīvo kāds vecs valdnieks, kas bēdājas par to, ka viņam nav prinča, kura dzīslās ritētu viņa asinis un kurš valdītu pēc viņa nāves. Viņam nav mantinieka, jo viņa vienīgais dēls pirms daudziem gadiem tika nolaupīts un neviens Nārnijā nezina, kur šis princis atrodas un vai viņš vēl ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs. Es tev uzticu izpildīt šo pavēli: jums jāmeklē pazudušais princis vai nu līdz tam, kad būsit viņu atraduši un atveduši atpakaļ uz tēva namu, vai arī šajā mēģinājumā gājuši bojā, vai atgriezušies atpakaļ paši savā pasaulē.

— Kā, lūdzu? — Džila apmulsusi vaicāja.

— Es tev pasacīšu, bērns, — turpināja Lauva. — Tās būs zīmes jeb rīcības, pēc kurām es vadīšu tevi tavos meklējumos. Pirmkārt: tiklīdz zēns Jūstess spers kāju uz

Nārnijas zemes, viņš sastaps senu un dārgu draugu. Viņam tūdaļ šis draugs jāapsveic; ja viņš to izdarīs, atrastais jums abiem būs labs palīgs. Otrkārt: jums jādodas no Nārnijas uz ziemeļiem, līdz jūs nonāksit seno milžu pilsētā, kas guļ izpostīta. Treškārt: šajā izpostītajā pilsētā jūs uz kāda akmens atradīsituzrakstu, un jums jādara tas, košisuzraksts liek. Ceturtkārt, jūs pazīsiet pazudušo princi (ja viņu atradīsit) pēc tā, ka viņš būs pirmais cilvēks, ko būsit satikuši savos ceļojumos, kurš lūgs jums izdarīt kaut ko manā vārdā, Aslana vārdā.

Kad likās, ka Lauva ir beidzis, Džila nosprieda, ka viņai kaut kas jāsaka. Tāpēc viņa teica: — Liels paldies jums; es saprotu.

-rBērns, — sacīja Aslans maigākā balsī, nekā līdz šim bija runājis, — varbūt tu nesaproti tik labi, kā domā. Taču pirmais solis ir atcerēties. Atkārto man vajadzīgajā secībā visus četrus nosacījumus.

Džila mēģināja, taču reizēm kļūdījās. Tāpēc Lauva viņas teikto laboja un lika atkārtot atkal un atkal, līdz viņa prata visu noskaitīt pilnīgi pareizi. Pēc tam, kad viņa bija beigusi, Džila saņēma drosmi un pavaicāja:

— Lūdzu, kā lai es nokļūstu Nārnijā?

— Ar manas elpas palīdzību, — teica Lauva. — Es tevi aizpūtīšu uz pasaules rietumiem tāpat, kā aizpūtu Jūstesu.

— Vai es viņu noķeršu laikā, lai pastāstītu pirmo zīmi? Bet, manuprāt, mana ierašanās nebūs tik svarīga. Ja viņš ieraudzīs senu draugu, tad noteikti ies un sāks ar viņu runāt, vai ne?

— Tu nedrīksti velti šķiest laiku, — sacīja Lauva.

— Tieši tāpēc man tevi jāsūta nekavējoties. Nāc! Ej man pa priekšu uz klints krauju.

Džila atcerējās ļoti labi: ja šobrīd nedrīkst kavēties, tad tā ir viņas pašas vaina. "Ja es nebūtu uzvedusies kā pēdējā muļķe, mēs ar Skrabu aizceļotu kopā. Un viņš būtu noklausījies visus uzdevumus kopā ar mani," viņa domāja. Tāpēc arī darīja, kā sacīts. Bija ļoti satriecoši doties atpakaļ uz klinšu krauju — īpaši tāpēc, ka Lauva negāja ar viņu kopā, bet soļoja nopakaļ, ar mīkstajām ķepām iedams bez mazākā troksnīša.

Taču labu laiku pirms nokļūšanas pie kraujas malas balss viņai aizmugurē sacīja: — Apstājies! Pēc mirkļa es pūtīšu. Taču papriekš atceries, atceries, atceries zīmes. Atkārto tās pie sevis — no rīta mostoties un vakarā, liekoties gulēt, kā arī tad, ja pamosties nakts vidū. Un, lai kādas dīvainības notiktu ar tevi, neļauj prātam novirzīties no šīm zīmēm. Turklāt es tevi brīdinu. Te, kalnā, esmu ar tevi runājis skaidru valodu. Nārnijā es ne vienmēr tā darīšu. Te, kalnā, gaiss ir skaidrs un tavs prāts ir skaidrs; kad tu nolaidīsies Nārnijā, gaiss sabiezēs, tev ļoti jāuzmanās, lai tas nejauc tev prātus. Un zīmes, ko tu esi iemācījusies te, nebūt neizskatīsies tādas, kādas tu gaidi tur ieraudzīt, kad ar tām sastapsies. Tāpēc ir tik svarīgi zināt tās no galvas un nepievērst uzmanību izskatam. Atceries zīmes un tici tām. Cits nekas nav svarīgs. Un nu, Ievas meita, ardievu…

Runas noslēgumā balss bija kļuvusi maigāka un tad apklusa pavisam. Džila palūkojās atpakaļ. Meitenei par brīnumu, viņa ieraudzīja klinti atrodamies vairāk nekā simt jardu atpakaļ, un pats Lauva uz klints kraujas izskatījās

kā spožs zelta punktiņš. Viņa bija sakodusi zobus un sažņaugusi rokas dūrē, gaidīdama uz Lauvas briesmīgo pūtienu; taču elpa patiesībā bija likusies tik liega, ka viņa pat netika ievērojusi, kad atstājusi zemi. Un nu zem viņas nebija nekas cits kā vien gaiss tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem pēdu zem viņas.

Kādu mirkli Džila jutās nobijusies. Pirmkārt, pasaule atradās tik tālu projām zem viņas, ka šķita: tai nav ar viņu nekāda sakara. Otrkārt, lidošana uz Lauvas elpas izrādījās ārkārtīgi ērta. Viņa atklāja, ka var gulēt uz muguras vai uz vēdera un grozīties, kā vien tīk, gluži tāpat kā ūdenī (ja esi patiešām labi iemācījies peldēt). Un, tā kā viņa virzījās tādā pašā ātrumā kā elpa, nebija nekāda vēja, turklāt gaiss šķita jauki silts. Tas nemaz neatgādināja braukšanu ar lidmašīnu, jo nebija ne trokšņu, ne vibrāciju. Ja Džila jebkad būtu atradusies balonā, iespējams, ka šis brauciens to atgādinātu, tikai būtu vēl labāks.

Atskatījusies atpakaļ, viņa pirmo reizi spēja aptvert, cik īsti augsts un liels ir kalns, kuru viņa bija atstājusi. Viņa brīnījās, kāpēc tik liels kalns kā šis nav klāts ar sniegu un ledu. "Bet laikam visas lietas — līdzīgas šai — šajā pasaulē ir citādas," Džila nodomāja. Tad viņa palūkojās uz leju: tomēr viņa atradās tik augstu, ka nespēja saskatīt, vai slīd pāri zemei vai jūrai, nedz arī sajust, ar kādu ātrumu virzās.

— Vai dieniņ! Zīmes! — Džila pēkšņi noteica. — Vajadzēs atkārtot. — Vienu vai vairākus mirkļus viņu pārņēma izbīlis, taču tad viņa secināja, ka var joprojām visu noskaitīt pareizi. — Tātad viss ir kārtībā, — viņa noteica un, apmierināti nopūzdamās, atgūlās gaisā, it kā tas būtu dīvāns.

— Nu varu sev pavēstīt, — Džila pēc dažām stundām secināja, — ka esmu gulējusi. Ko tu neteiksi — gulējusi gaisā! Interesanti zināt, vai kāds pirms manis to ir darījis? Nedomāju vis. Nu gan es runāju muļķības — Skrabs tak laikam ir! Tādā pašā ceļojumā, tikai mazliet pirms manis. Palūkosimies, kā izskatās tur, lejā.

Tas, kas bija redzams lejā, izskatījās pēc ļoti tumši zila līdzenuma. Nekādi kalni nebija saskatāmi, taču zilumam pāri lēni vēlās palieli, balti priekšmeti. "Droši vien tie ir mākoņi," viņa nodomāja. "Bet daudz lielāki par tiem, kādus mēs redzējām no klints. Manuprāt, tie šķiet lielāki tāpēc, ka atrodas tuvāk. Laikam laižos lejā. Kaut nebūtu tās saules!"

Saule, kas, Džilai dodoties ceļojumā, bija atradusies augstu virs galvas, tagad spīdēja acīs. Tas nozīmēja, ka tā grimst lejup, viņai pa priekšu. Skrabam bija pilnīga taisnība, sakot, ka Džila (es nemāku teikt par meitenēm kopumā) daudz neinteresējās par debespusēm kompasā. Citādi viiia būtu zinājusi, ka tad, kad saule sāk spīdēt sejā, viņa dodas gandrīz tieši uz rietumiem.

Platām acīm vērdamās uz zilo klajumu zem sevis, viņa pēkšņi pamanīja, ka vietām tajā redzami mazi punktiņi gaišākā, bālākā krāsā. "Tā ir jūra!" nodomāja Džila. "Manuprāt, tās noteikti ir salas." Tā arī bija. Iespējams, ka viņa būtu izjutusi gluži vai skaudību, ja zinātu, ka daži punktiņi ir salas, kuras Skrabs redzējis no kuģa klāja un pie kurām pat piestājis; taču viņa to nezināja. Pēc tam — vēlāk —viņai izdevās saredzēt, ka zilajā klajumā iezīmējas mazas grumbiņas: "mazas grumbiņas", kas droši vien ir diezgan lieli okeāna viļņi, ja cilvēks atrodas to ielenkumā. Bet nu gan apvārsnī iezīmējās plata, tumša līnija, kas kļuva platāka un tumšāka tik ātri, ka varēja manīt, kā tā aug augumā. Tā bija pirmā zīme par to, ar kādu milzīgu ātrumu viņa ceļo. Un Džila noprata, ka platumā augošā līnija droši vien ir zeme.

Pēkšņi no kreisās puses (jo vējš bija iegriezies dienvidos) ātri tuvojās liels, balts mākonis, šoreiz vienā līmenī ar viņu. Un, pirms Džila paspēja apzināties, kur atrodas, viņa bija iešāvusies tieši tā aukstās, miklās miglas vidū. Viņai aizrāvās elpa, taču meitene atradās drēgnajā autā tikai īsu brītiņu. Viņa, acis mirkšķinādama, izkļuva ārā saulē un juta, ka drēbes saslapušas. (Mugurā viņai bija sporta j aka, džemperis, īsās bikses, zeķes un kurpes ar diezgan biezām zolēm; Anglijā diena bija padevusies diezgan drēgna.) Viņa izkļuva no mākoņa zemāk, nekā tajā ietikusi, un, tiklīdz tas izdevās, pamanīja kaut ko tādu, ko laikam gan būtu varējusi sagaidīt, bet kas viņu pārsteidza un satrieca. Tie bija trokšņi. Līdz tam viņa bija ceļojusi pilnīgā klusumā, bet tagad, pirmo reizi, izdzirda viļņu šalkas un kaiju kliedzienus. Un nu viņa sajuta arī jūras smaržu. Tagad nevarēja kļūdīties par viņas ceļojuma ātrumu. Meitene dzirdēja nošalcam saduramies divus viļņus un redzēja gaisā uzlidojam šļakatas, taču, tiklīdz viņa to bija ievērojusi, kad tās jau bija palikušas simt jardu tālāk aizmugurē. Ātri tuvojās zeme. Tālu tās iekšienē bija redzami kalni; citi, tuvāki kalni, slējās kreisajā pusē. Varēja saskatīt līčus un zemesragus, mežus un laukus, un smilšaina liedaga strēles.

Pēkšņi zeme pavērās viņai tieši priekšā. Džila taisnā ceļā piekuģoja pie upes grīvas. Nu viņa laidās ļoti zemu, tikai nedaudz pēdu virs ūdens. Viļņa virsotne atsitās tieši pret kājas pirkstgaliem, uzvirmoja gaisā liela putu šalts, samērcēdama viņu gandrīz līdz viduklim. Nu viņa zaudēja ātrumu. Viņu nesa nevis pa upi uz augšu, bet pievirzīja pa kreisi pie tās krasta. Tur bija tik daudz kam jāpievērš uzmanība, ka viņa tik tikko varēja visu paturēt atmiņā: gludo, zaļo mauriņu, kuģa tik spilgtās krāsas, ka tas izskatījās līdzīgs milzīgai dārglietu kaudzei, torņus un cietokšņa robotos mūrus, gaisā plīvojošos karogus, ļaužu pūli, jaukas drānas, bruņas, zeltu, zobenus, mūzikas skaņas. Bet tas viss bija sajaucies vienā vienīgā juceklī. Pirmais, ko Džila apjauta pavisam skaidri, bija tas, ka viņa ir nolaidusies un atrodas koku biežņā, netālu no upes krasta, un tur pāris pēdu attālumā no viņas kvern Skrabs.

Pirmais, kas Džilai ienāca prātā, bija doma — cik viņš izskatās netīrs, nevīžīgs un neizteiksmīgs. Un otrais: "Cik es esmu slapja!"