Sudraba krēsls

Sešpadsmitā nodaļa vainas top dziedētas

Kad Džila nākamajā rītā pamodās un ieraudzīja, ka guļ alā, viņu uz mirkli pārņēma šausmas, ka viņa atkal atrodas Zemzemē. Bet, kad meitene ieraudzīja, ka guļ uz viršu matrača, apsegta ar kažokādu, un ka akmens pavardā, priecīgi sprakšķot, deg (itin kā nesen iekurta) uguns un tālāk pa alas ieeju iespīd rīta saule, meitene visu atcerējās. Viņi bija ieturējuši brīnišķīgas vakariņas, saspiedušies šajā alā, par spīti tam, ka visi apmiegojās, pirms tās pa īstam beidzās. Viņai bija palikuši neskaidri iespaidi par rūķiem, kas drūzmējās ap uguni ar cepešpannām, kuras bija lielākas par pašiem, par tauku čurkstoņu un desiņu, vēlreiz desiņu, vēlreiz desiņu garšīgo smaržu. Un tās nebija tās nožēlojamās desiņas, kas līdz ar šķipsniņu gaļas daļēļi piebāztas ar maizes un sojas pupiņu pie­jaukumu. Šīs bija no tīras gaļas, ar garšvielām, taukainas un karstas, ka čurkstēja vien, tā ka reizēm pārsprāga un mazlietiņ, mazlietiņ piesvila. Lielas krūzes bija pildītas ar putojošu šokolādi, un bija arī apbrūnināti kartupeļi un apcepti kastaņi, un cepti āboli ar rozīnēm izgrieztās serdes vietā, un tad vēl saldējumi, lai ēdēji spirdzinātos pēc daudzajiem karstajiem cienastiem.

Džila uzslējās sēdus un palūkojās apkārt. Purvaspī­donis un Jūstess, cieši aizmiguši, gulēja turpat netālu.

— Ei, jūs abi! — skaļā balsī uzsauca Džila. — Vai jūs nemaz nedomājat celties?

— Ku-uš, ku-uš! — atskanēja miegaina balss kaut kur no augšienes. — Laiks doties pie miera. Labāk dū-dūšīgi nošņācies! Necel jandālu-u! Ū-ū!

— Hm, man tak liekas, — teica Džila, skatīdamās uz baltu, pūkainu spalvu vīstokli, kas bija uzmeties vienā alas stūrī uz vecmodīga pulksteņa augšgala, — man nudien šķiet, ka tas ir Gaišspalvis!

— Nu-u, nu-u, — ducināja Pūce, izvilkdama knābi no spārnapakšas un atvērdama vienu aci. — Es adidoju ap pulksten diviem ar vēsti Princim. Labās ziņas man atnesa divas vāveres. Vēsti Princim. Viņš aizgāja. Jums arī jāseko. Ar labu dienu… — Un galva atkal pazuda.

Tā kā likās, ka iegūt jelkādas papildu ziņas no Pūces nav cerību, Džila piecēlās un sāka lūkoties apkārt, kur varētu nomazgāties un ieēst brokastis. Taču gandrīz tajā pašā brīdī alā ierikšoja mazs fauns, asi klikstinādams savus āža kāju nagus pa akmens grīdu.

— A! Tu beidzot esi atmodusies, Ievas meita! — viņš sacīja. — Varbūt tev vajadzētu pamodināt Ādama dēlu. Jums pēc īsa brīdņa jādodas ceļā, un divi kentauri ļoti laipni piedāvā jums sēsties viņiem mugurā un doties uz Ķēru Paravelu. — Mazliet klusākā balsī viņš piebilda: — Protams, jums jāsaprot, ka saņemt atļauju jāt kentaura mugurā ir īpašs un nedzirdēts gods. Es neatceros, ka jebkad būtu dzirdējis par kādu, kam tas piedāvāts. Nebūtu labi likt viņiem gaidīt.

— Kur ir Princis? — bija pirmais jautājums, ko pa­modušies izgrūda Jūstess ar Purvaspīdoni.

— Viņš devies uz Ķēru Paravelu apsveikt Karali, savu tēvu, — atteica fauns, ko sauca par Oransu. — Tiek gaidīts, ka viņa majestātes kuģis kuru katru mirkli var ienākt ostā. Karalis, šķiet, sastapies ar Aslanu —es nezinu, vai tas noticis vīzijā vai aci pret aci, — un Aslans viņu atgriezis atpakaļ un teicis, ka viņš sastapšot savu sen pazudušo dēlu gaidām tēvu ierodamies Nārnijā.

Jūstess bija piecēlies, un viņi abi ar Džilu devās palīgā Oransam sarūpēt brokastis. Purvaspīdonim tika teikts, lai tas paliek gultā. Viņam vajadzēja gaidīt atnākam kentauru Mākoņradi, slavenu dziednieku, vai, kā teica Oranss, "pūšļotāju", kurš apskatīs apdedzināto kāju.

—Ā! —Purvaspīdonis noteica gandrīz vai apmierinātā balsī.—Viņš droši vien gribēs kāju līdz celim nogriezt — es par to nebrīnītos. Gan redzēsit. — Taču palikt gultā viņš vēlējās ļoti labprāt.

Brokastīs bija olu kultenis ar grauzdētu maizi, un Jūstess ķērās tām klāt, it kā nakts vidū nebūtu notiesājis bagātīgas vakariņas.

— Paklau, Ādama dēls, — ieteicās fauns, kas ar bijīgām šausmām skatījās, kā Jūstess gremo pilnām mutēm.

— Nav tak, nav nekādas vajadzības tik briesmīgi steigties. Manuprāt, kentauri savas brokastis vēl nav notiesājuši.

— Tad jau viņi ļoti vēlu piecēlušies, — teica Jūstess.

— Varu derēt, ka pulkstenis ir pāri desmitiem.

— Tā vis nav, — sacīja Oranss. — Viņi piecēlās, kad gaisma vēl nebija uzaususi.

— Tādā gadījumā viņiem droši vien bija jāgaida uz brokastīm trakoti ilgi, — piebilda Jūstess.

— Nē, nebija, — Oranss atteica. —Viņi sāka ēst tūlīt pēc pamošanās.

— Ūja! — iesaucās Jūstess. — Vai tad viņi ietur tik traki pamatīgas brokastis?

— Redzi, Adāma dēls, vai tad tu nesaproti? Kentauriem ir cilvēka kuņģis un zirga kuņģis. Un, protams, abi kuņģi ilgojas pēc brokastīm. Tāpēc kentaurs vispirms ēd putru, pāva gaļu, nieres, cūkgaļu, omletes, aukstu šķiņķi, grauzdētu maizi, marmelādi un dzer kafiju un alu. Un pēc tam kentaurs pievēršas savai zirdziskajai pusei, apmēram stundu ganās, ēzdams zāli, un pabeidz ar karstu dziru, auzām un maisiņu cukura. Tāpēc ir diezgan nopietni jāpadomā, vai ielūgt kentauru pavadīt mūsmājās nedēļas nogali. Tas nu patiesi ir nopietns jautājums.

Šajā brīdī pie alas ieejas atskanēja zirgu nagu klaudzoņa pret klintīm, un bērni palūkojās augšup. Ārā pie alas gaidīdami stāvēja abi kentauri, viens ar melnu, otrs ar zeltainu bārdu, kas krāšņi slīga pār krūtīm, un, galvas mazliet pieliekuši, skatījās iekšā. Bērni tūlīt saprata, ka jābūt ļoti pieklājīgiem, un steidzīgi pabeidza brokastot. Neviens, kas ierauga kentauru, neuzskata to par jocīgu. Kentauri ir nopietnas, majestātiskas būtnes, pilni ar senu gudrību, ko mācās no zvaigznēm; viņus nevar viegli nedz ielīksmot, nedz sadusmot, bet, ja tā notiek, tad dusmas viņos uzplūst kā milzīgs paisuma vilnis.

— Ardievu, dārgais Purvaspīdoni, — sacīja Džila, pieiedama pie zvalstoņa gultas, —piedod mūsu izteicienu, ka tu kādreiz aplej kā ar aukstu ūdeni.

— Piedod arī man, — piebalsoja Jūstess. — Tu biji vislabākais draugs pasaulē.

— Mēs ļoti ceram, ka atkal sastapsimies, — piebilda Džila.

— Es šādu iespēju gan apšaubītu, — atteica Purva­spīdonis. — Es lāgā neceru, ka atradīšu agrākajā vietā pat savu veco vigvamu. Un tas Princis —jauks puisis —, bet vai jums viņš šķiet gana spēcīgs? Es nebrīnītos, ja Zem­zemes dzīve būtu sapostījusi viņa organismu. Izskatās, ka viņš kuru katru mirkli varētu nolikt karoti.

— Purvaspīdoni! — iesaucās Džila. — Jūs kārtējo reizi gvelžat blēņas. Ja paklausās, tad, liekas, jūs runājat tik sērīgi kā bērēs, taču es nešaubos, ka jūs jūtaties ļoti laimīgs. Un tad pēc jūsu runasveida varētu domāt, ka jūs no visa baidāties, kaut arī patiesībā esat tik drosmīgs kā, kā lauva.

— Nu, ja runā par bērēm… — iesāka Purvaspīdonis, taču Džila, kas dzirdēja kentauru kāju dipoņu, ļoti pārsteidza sērīgo vīru, pēkšņi apkrizdama viņam ap tievo kaklu un noskūpstīdama dubļu krāsas seju; Jūstess savukārt paspieda viņam roku. Tad abi aizsteidzās pie kentauriem, un Purvaspīdonis, atlaizdamies gultā, savā nodabā piezīmēja: — To nu gan es no viņas negaidīju. Kaut arī es nenoliedzami esmu glīts puisis.

Nav šaubu, ka jāt ar kentauru ir liels gods (un laikam gan mūslaiku pasaulē Džila un Jūstess ir vienīgie dzīvie cilvēki, kas to darījuši), tomēr šī nodarbe ir visai neērta. Jo ikviens, kam dzīvība mīļa, neieteiktu, lai mēģina apseglot kentauru, bet jāt bez segliem nav nekāda izprieca, īpaši, ja tu, cilvēks, tāpat kā Jūstess, nekad vispār neesi mācījies jāt. Kentauri bija ļoti nopietni un laipni — līdzīgi pieaugušiem cilvēkiem — un, rikšodami pa Nārnijas mežiem, galvas atpakaļ nepagriezuši, stāstīja bērniem par dažādu dziedniecības zāļu un augu sakņu īpašībām, planētu ietekmi, Aslana deviņiem vārdiem un to nozīmi, kā ari pakavējās pie citiem līdzīgiem tematiem. Taču, lai cik grūti un sāpīgi abiem cilvēkveidīgajiem bija kratīties viņu mugurā, šobrīd viņi dotu nezinko, lai dotos tādā izjādē vēlreiz — lai redzētu šos līdzenumus un pakalnus mirdzam iepriekšējā naktī uzkritušajā sniegā, lai sastaptos ar trušiem, vāverēm un putniem, kas vēlēja labu rītu, lai ieelpotu Nārnijas gaisu un dzirdētu Nārnijas koku balsis.

Lejā, pie upes, kas spoža un zila dzirkstīja ziemas saules staros, viņi nokļuva krietni patālu no pēdējā tilta (kas atrodas pie mazās, omulīgās Berunas pilsētiņas sarkani apjumtajām mājām); viņus seklā laivā pāri pārcēla prāmja vīrs vai, pareizāk sakot, prāmja zvalstonis, jo Nārnijā tieši tīreļa zvalstoņi ir tie, kas veic gan zvejnieciskos, gan ūdenīgos darbus. Tikuši upei pāri, viņi, jādami gar upes dienvidu krastu, drīz nokļuva pašā Kērā Paravelā. Un tieši tajā brīdī, kad ieradās viņi, līdzīgi milzīgam ūdens­putnam augšup pa upi ieslīdēja tas pats spilgtkrāsainais kuģis, ko viņi bija redzējuši, tikko spēra kāju uz Nārnijas zemes. Viss galms atkal bija sapulcējies zaļajā klajumā starp pili un izbūvēto krastmalu. Riliāns, kas bija apmainījis savas melnās drēbes un tagad ap sudraba bruņām aplicis sarkanu apmetni, kailu galvu stāvēja pašā ūdens malā, lai sagaidītu tēvu; rūķis Trampkins sēdēja savā īpašajā krēsliņā viņam līdzās. Bērni saprata, ka nebūs iespējams izspraukties cauri šim pūlim pie Prinča, turklāt viņus bija pārņēmusi kautrība. Tāpēc viņi palūdza kentaurus, vai nedrīkstētu vēl mazliet ilgāk palikt sēžam viņu mugurās, lai pār galminieku galvām varētu visu saredzēt. Un kentauri bija ar mieru.

No kuģa klāja pār ūdeni atlidoja sudraba trompešu skaņas, jūrnieki pameta tauvu, žurkas (protams, Runājošās žurkas) un tīreļa zvalstoņi to ātri ievilka ostā, kur kuģi pietauvoja. Mūziķi, kuri lielā pūļa dēļ nebija saredzami, sāka spēlēt svinīgu uzvaras maršu. Drīz vien Karaļa burulaivu nolaida līdzās krastam, un žurkas pa steķiem uzskrēja uz tās klāja.

Džila gaidīja, ka redzēs pa steķiem nokāpjam veco Karali. Tomēr likās, ka notikusi kāda aizķeršanās. Kāds augstmanis ar bālu vaigu izkāpa krastā un noslīga uz ceļgala Prinča un Trampkina priekšā. Visi trīs, galvas kopā sabāzuši, kādu brīdi sarunājās, taču neviens nedzirdēja, ko viņi saka. Mūzika joprojām spēlēja, taču varēja just, ka visus pārņem nemiers. Tad uz klāja parādījās četri bruņinieki, kas lēni soļoja, kaut ko nesdami. Kad viņi sāka kāpt lejā pa steķiem, varēja saredzēt, ko tie nes — ļoti bāls un nekustīgs nestuvēs gulēja vecais Karalis. Nestuves nolika zemē. Princis nometās ceļos blakus tēvam un viņu apskāva. Tad Karaļa galva pēkšņi atslīga spilvenos, mūziķi pārtrauca spēli un iestājās kapa klusums. Princis, ceļos nometies, piekļāvis galvu tēvam, stāvēja pie Karaļa nestuvēm un raudāja.

Ļaudis sāka sačukstēties un staigāt šurp un turp. Tad Džila ievēroja, ka visi, kam galvā cepures, ķiveres vai kapuces, tās noņem — to pašu darīja arī Jūstess. Virs pils jumta kaut kas iešalcās un noplandīja. Džila palūkojās turp un ieraudzīja, ka lielais karogs ar zelta lauvu noslīd pusmastā. Un pēc tam lēni, nežēlīgi, stīgām raudot un ragiem žēli dūcot, atkal atskanēja mūzika — šoreiz tā bija melodija, kas salauž sirdi.

Abi bērni noslīdēja no kentauru mugurām (tie viņiem vairs nepievērsa ne mazāko uzmanību).

— Es vēlētos, kaut būtu mājās, — ierunājās Džila.

Jūstess pamāja ar galvu, iekoda lūpā un neteica neko.

— Esmu atnācis, —viņiem aizmugurē ierunājās dobja balss. Viņi pagriezās un ieraudzīja pašu Lauvu, tik gaišu, spilgtu un spēcīgu, ka viss cits salīdzinājumā ar viņu tūlīt nobālēja un šķita pelēcīgs. Un Džila nepaspēja pat ievilkt elpu, kad jau piemirsās Nārnijas mirušais Karalis un meitene vienīgi atcerējās, ka viņas vainas dēļ Jūstess nokritis no klints un sajauktas gandrīz visas zīmes un ka viņi ķildojušies un apmētājušies nikniem vārdiem.

Un viņa gribēja pateikt: "Man tik ļoti žēl," — bet nespēja parunāt. Tad Lauva ar savu acu skatienu pieaicināja abus klāt, noliecās, pārlaida mēli viņu bālajām sejām un sacīja:

— Par to vairs nedomājiet. Vienmēr es jūs nerāšu. Jūs esat paveikuši darbu, kura dēļ es jūs atsūtīju uz Nārniju.

— Lūdzu, Aslan, — Džila pavaicāja, — vai mēs tagad drīkstam doties mājup?

— Jā. Esmu atnācis, lai aizvestu jūs mājās, — teica Aslans. Tad viņš plati atvēra muti un sāka pūst. Taču šoreiz bērniem nebija sajūtas, ka viņi lidotu pa gaisu: likās, ka viņi paliek stāvam un Aslana spēcīgā elpa aizpūš projām kuģi, mirušo Karali, pili, sniegu un ziemas debesis. Jo tas viss, līdzīgi dūmu grīslēm, aizslīdēja pa gaisu —un viņi pēkšņi stāvēja spožas vasaras vidus saulesstaros līdzenā zālienā starp milzīgiem kokiem, un turpat blakus plūda spirgts, dzidrs strauts. Tad viņi redzēja, ka atkal atrodas Aslana kalnā, augstu pāri tai pasaulei, kurā meklējama Nārnija, un pat vēl aiz tās. Taču bija dīvaini, ka joprojām skanēja karalim Kaspianam veltītā sēru mūzika, kaut arī neviens nevarēja pateikt, no kurienes tā nāk. Viņi soļoja gar strautu, un Lauva gāja viņiem pa priekšu, un viņš kļuva tik skaists un mūzika tik skumja, ka Džila nezināja, kurš vai kura no tiem lika pildīties viņas acīm ar asarām.

Tad Aslans apstājās, un bērni ielūkojās strautā. Tur uz zeltainās grants, kas klāja strauta dibenu, gulēja karalis Kaspians, miris, un ūdens, līdzīgi šķidram stiklam, plūda viņam pāri. Viņa garā, baltā bārda šūpojās kā ūdenszāles. Un viņi visi trīs stāvēja un raudāja. Raudāja pat Lauva — lielas Lauvas asaras, un ik asara bija dārgāka par to vērtību, kas piemistu pasaulei, ja tā būtu viens vienīgs ciets dimants. Un Džila ievēroja, ka Jūstess neizskatās vis kā bērns, kas raud, un arī ne kā zēns, kas raud un grib to noslēpt, bet gan kā raudošs pieaugušais. Vismaz tas šķita vistrāpīgākais apzīmējums, taču, kā viņa sev teica, šajā kalnā cilvēkiem, šķiet, nepiemīt kāds noteikts vecums.

— Ādama dēls, — teica Aslans, — ieej šajā biezoknī un sameklē tur ērkšķi, ko tur atradīsi, un atnes to man.

Jūstess paklausīja. Ērkšķis bija pēdu garš un ass kā rapieris.

— Iedur man to ķepā, Ādama dēls, — sacīja Aslans, pacēlis augšup labo priekšķepu un lielo ķepu pastiepdams pret Jūstesu.

— Vai tiešām man tas jādara? —vaicāja Jūstess.

— Jā, — Aslans apstiprināja.

Tad Jūstess sakoda zobus un iedūra ērkšķi Lauvas ķepā. No tās iztecēja liela asins lāse, sarkanāka par visu sarkano, ko jūs jebkad esat redzējuši vai iztēlojušies. Un tā iešļācās strautā virs mirušā Karaļa līķa. Tajā pašā brīdī sērā mūzika aprāvās. Un mirušā Karaļa izskats sāka mainīties. Viņa baltā bārda kļuva pelēcīga, tad no pelēcīgas

pārvērtās par dzeltenu un kļuva īsāka, un pazuda pavisam; un iekritušie vaigi vērtās apaļi un tvirti, un acis un lūpas smējās, un pēkšņi viņš pielēca kājās un nostājās viņu priekšā, izskatīdamies pēc ļoti jauna cilvēka vai zēna. (Taču Džila nespēja izšķirties, kam īsti viņš līdzinās, jo cilvēkiem te, Aslana zemē, navnoteikta vecuma. Protams, pat šajā pasaulē muļķīgākie bērni ir visbērnišķīgākie un muļķīgākie pieaugušie — vispieaugušākie.) Un viņš pieskrēja pie Aslana un apskāva rokas, cik tālu nu tās sniedzās, ap Lauvas milzīgo kaklu, un iedeva Aslanam visspēcīgākās karaliskās bučas, savukārt Aslans viņam iedeva vismežonīgākās Lauvas bučas.

Beidzot Kaspians pagriezās pret pārējiem. Priecīgā izbrīnā viņš skaļi iesmējās.

— Ko es redzu! Jūstes! — viņš iesaucās. — Jūstes! Tātad tu beigu beigās sasniedzi pasaules galu. Kā tad ar manu otro labāko zobenu, kuru tu salauzi, cīnoties pret Jūras Čūsku?

Jūstess, izstiepis abas rokas pret Kaspianu, paspēra soli uz priekšu, taču tad pabailīgi atrāvās atpakaļ.

— Paklau! Kā tad tā, — viņš stostījās. —Viss kārtībā. Bet vai tad tu neesi…? Tas ir, vai tad tu neesi mi…?

— Ei, netēlo nu muļķi, — sacīja Kaspians.

— Bet, — Jūstess iebilda, raudzīdamies Aslanā. — Vai tad viņš nav… ē… miris?

—Jā, —pavisam mierīgā balsī atteica Lauva —gandrīz tā (Džila nodomāja), it kā smietos. — Viņš ir miris. Zini, daudzi cilvēki ir miruši. Pat es. Ir ļoti maz tādu, kas kādreiz nav miruši.

— Ā, — atteica Kaspians. — Es saprotu, kas tev ļ traucē. Tu domā, ka es esmu spoks vai tamlīdzīgas muļķības. Bet vai tad tu nesaproti? Es būtu spoks, ja parādītos tagad Nārnijā, jo es tur vairs neesmu piederīgs. Taču pats savā zemē cilvēks nevar būt spoks. Es varētu būt spoks, ja iekļūtu tavā pasaulē. Es nezinu. Bet, manuprāt, tā nav arī tavējā — tagad, kad tu esi šeit.

Bērnu sirdīs iekvēlojās lielas cerības. Taču Aslans pakratīja pinkaino galvu. — Nē, mīļie, — viņš teica.

— Kad jūs satiksit mani te vēlreiz, tad būsit atnākuši uz palikšanu. Tomēr ne patlaban. Uz kādu laiku jums jāatgriežas pašiem savā pasaulē.

—Kungs, —teica Kaspians. —Man vienmēr gribējies iemest kādu skatienu viņu pasaulē. Vai tas ir nepareizi?

—Tagad tu vairs nespēj izdarīt neko nepareizu, tagad, kad esi miris, mans dēls, — sacīja Aslans. — Bet tu redzēsi viņu pasauli — saskaņā ar viņu laiku tas ilgs piecas minūtes. Pietiks ar to, lai tu visu tur sakārtotu. Tad Aslans paskaidroja Kaspianam, kurp atgriezīsies Džila un Jūstess, kā arī pastāstīja visu par Eksperimentālo skolu — likās, ka viņš pazīst to tikpat labi kā bērni.

— Meit, — Aslans uzrunāja Džilu, — aizej pie tā krūma un nogriez rīksti. —Viņa paklausīja, un, kolīdz tā iegūla viņai rokā, pārvērtās glītā, jaukā jājampātagā.

— Nu, Ādama dēli, izvelciet savus zobenus, — Aslans pavēlēja. — Taču lietojiet tos plakaniski, jo es jūs sūtu pret gļēvuļiem un bērniem, nevis pret karavīriem.

— Vai tu nāksi mums līdzi, Aslan? — Džila pavaicāja.

— Viņi redzēs tikai manu muguru, — paskaidroja Aslans.

Viņš ātri izveda visus caur mežu, un tie netika tālu nogājuši, kad priekšā iznira Eksperimentālās skolas mūris. Tad Aslans ierēcās tā, ka nodrebēja saule debesīs un sabruka trīsdesmit pēdu garš mūra posms. Viņi palūkojās pa izveidoto caurumu skolas ogu krūmos un tad uzmeta skatienu vingrošanas zāles jumtam: visam pāri liecās tās pašas pelēcīgās rudens debesis, kuras viņi bija redzējuši, pirms sākās piedzīvojumi. Aslans pagriezās pret Džilu un

Jūstesu un uzpūta tiem savu elpu, un nolaizīja ar mēli pieri. Tad viņš nogūlās paša radītā cauruma vidū un pagrieza savu zeltīto muguru pret Angliju, betvaldniecisko seju pret paša zemēm.

Tajā brīdī Džila ieraudzīja pārāklabi pazīstamus stāvus, kas pa lauru koku starpām skrēja šurp. Tur bija palaidņu lielākā daļa — Adele Penifādera un Kolmoedelija Meidžora, Edīte Vinterblota, pūtainais Sorners, lielais Benisters un abi pretīgie dvīņi Gereti. Taču negaidot viņi apstājās. Sejas izteiksmes visiem pārmainījās, nelietīgu nodomu, iedomības, nežēlības un zemiskuma grimasi gandrīz pilnīgi nomainīja viens vienīgs pārvarīgu baiļu apliecinājums. Jo viņi ieraudzīja sagruvušo mūri, cauruma vidū gulošo lauvu, kas bija tik liels kā jauns zilonis, un trīs cilvēku stāvus, kuri — mirdzošās drēbēs, ar ieročiem rokās — viņiem ātri tuvojās. Jo ar Aslana spēku dzīslās Džila lika lietā savu pātagu pret meitenēm, un Kaspians ar Jūstesu lika lietā savus zobenus plakaniski pret zēniem tik labi, ka divu minūšu laikā visi kaušļi metās projām kā pratu izkūkojuši, kliegdami: —Slepkavas! Fašisti! Lauvas! Tas nav godīgi! — Un tad atdrāzās direktore (jo, starp citu, tā bija sieviete), lai redzētu, kas notiek. Un, kad ieraudzīja lauvu, sagrauto sienu un Kaspianu ar Džilu un Jūstesu (kuru viņa tā arī nepazina), viņa sāka histēriski brēkt, aizjoņoja atpakaļ uz skolu un ņēmās zvanīt policijai, stāstīdama par lauvu, kas izbēdzis no cirka, un par izbēgušiem katordzniekiem, kas graujot mūrus un vicinot kailus zobenus.

Džila un Jūstess izmantoja visu šo jezgu, klusu ieslīdēja iekšā, novilka savas krāšņās drēbes un apģērba parastās, un Kaspians aizgāja atpakaļ uz savu paša pasauli. Mūris pēc Aslana pavēles nostājās atkal vietā.

Kad ieradās policija un neatrada ne lamai, ne sagrautu sienu, ne katordzniekus, bet redzēja, ka direktore uzvedas kā prātu izdzīvojusi, notika apjomīga izmeklēšana. Tajā atklājās visādi fakti par Eksperimentālo skolu un apmēram desmit skolēnu no tās izslēdza. Pēc tam direktores draugi saprata, ka viņa amatam nav piemērota, tāpēc viņi iecēla to par inspektori, lai terorizē citus direktorus. Un, kad atklāja, ka šajā ziņā arī no viņas nekas prātīgs neiznāk, tad iedabūja šo dāmu parlamentā, kur viņa dzīvo, cepuri kuldama.

Jūstess kādā naktī apraka savas greznās drēbes skolas teritorijā, taču Džila savējās slepus aizgādāja mājās un uzvilka nākamo brīvdienu maskuballē. Pēc nozīmīgās dienas apstākļi Eksperimentālajā skolā mainījās uz labo pusi, un tā kļuva par lielisku mācību iestādi. Un Džila ar Jūstesu allaž palika draugi.

Bet tālu projām, Nārnijā, karalis Riliāns apbērēja savu tēvu, Kaspianu Jūrasbraucēju, pēc skaita Desmito, un sēroja par viņu.

Pats viņš Nārnijā valdīja labi, un zeme viņa valdīšanas laikā piedzīvoja laimīgas dienas, kaut arī Purvaspīdonis (kura kāja pēc trim nedēļām bija gluži kā jauna) bieži norādīja, ka pēc saulainiem rītiem parasti sekojot lietainas pēcpusdienas un ka nevarot cerēt labus laikus turpināmies mūžīgi. Caurumu kalna nogāzē pameta vaļā, un karstās vasaras dienās nārnieši dodas ejā un laternu gaismā brauc laivās šurp un turp pa pazemes jūra, dziedādami, stāstīdami cits citam par pilsētām, kas plešoties vēl lejāk daudzu asu dziļumā. Ja jums kādreiz uzsmaida laime pašiem nonākt Nārnijā, neaizmirstiet apskatīt šo alu.

………

[1] 7.emakās kārtas muižnieki.