Sudraba krēsls

Desmitā nodaļa bezsaules ceļojumi

— Kas tur ir? — ceļotāji vaicāja.

— Es esmu Zemzemes robežapgabala gubernators, un man līdzās stāv simt bruņotu zemessargu, — skanēja atbilde. — Pasakiet ātri, kas jūs esat un kāds uzdevums jūs atvedis uz Dzīļu valstību.

— Mēs te iekritām nejauši, — pietiekami patiesīgi paskaidroja Purvaspīdonis.

— Iekrīt daudzi, bet tikai retais atgriežas saules apspī­dētās zemēs, — sacīja balss. — Sagatavojieties tagad nākt man līdzi pie Dzīļu valstības Karalienes.

— Ko viņa no mums grib? — piesardzīgi pavaicāja Skrabs.

— To es nezinu, — teica balss. — Par viņas gribu nav jājautā, tai jāpaklausa.

Kamēr viņš izrunāja šos vārdus, atskanēja nelielam sprādzienam līdzīgs troksnis un dobumu pārplūdināja pelēkzilgana gaisma. Visas cerības, ka runātājs tukši lielījies, minot simt bruņotus apakšniekus, vienā mirklī izgaisa. Džila, acis mirkšķinādama, skatījās uz blīvo pūli. Zemessargi bija dažādi augumā, sākot no maziem pundurīšiem pēdas garumā līdz diženiem radījumiem, kas garumā pārsniedza cilvēkus. Visiem rokās bija trijžuburu dakšas, un visi izskatījās ārkārtīgi bāli un stāvēja nekustīgi kā statujas. Citādi viņi bija ļoti atšķirīgi cits no cita — dažiem bija astes, dažiem ne, vairākiem bija kuplas bārdas, citiem — ļoti apaļas, gludas sejas un galvas kā ķirbji. Tiem bija gan

gari, smaili deguni un gari, gaļīgi deguni, līdzīgi maziem snuķiem, gan milzīgi, masīvi deguni. Dažiem vīriem pieres vidū rēgojās rags. Taču vienā ziņā viņi visi bija līdzīgi — ikvienam no šā simta seja bija tik skumīga, cik nu vien tas iespējams. Tās šķita tik skumīgas, ka pēc pirmā acu uzmetiena Džila aizmirsa, ka ir no tiem baidījusies. Viņa juta, ka gribētu tos kaut kā iepriecināt.

— Nu, ziniet! — sacīja Purvaspīdonis, berzēdams rokas. — Man tieši tas bija vajadzīgs. Ja šie puiši neiemācīs mani skatīties uz dzīvi nopietni, tad es nezinu, kas to varētu izdarīt. Paverieties uz to puisi ar valzirga ūsām vai tajā ar…

— Slienieties kājās, — sacīja zemessargu komandieris.

Nekas cits neadika. Visi trīs uztrausās kājās un sadevās

rokās. Tādā brīdī kā šis ikviens gribēja turēt drauga roku, un zemessargi viņus ielenca, lāčodami uz savām lielajām, mīkstajām pēdām, kurām bija gan desmit, gan divpadsmit, gan reizēm neviena pirksta.

— Soļos marš! — uzsauca gubernators, un viņi paklausīja.

Aukstā gaisma plūda no lielas bumbas gara stieņa galā, un garākais punduris nesa to gājienam pa priekšu. Šajā skumīgajā gaismā ceļiniekiem kļuva redzams, ka viņi atrodas dabiskā dobumā; sienas un jumts bija vienos punos, izliekumos un iedobēs — tūkstošiem fantastiskās formās —, un bruģētā grīda, viņiem ejot, pamazām slīga arvien zemāk. Džilai pārdzīvojums bija smagāks nekā citiem, viņa nevarēja ciest tumšas vietas zem zemes. Un, kad, ceļam turpinoties, alas jumts slīga arvien zemāk un eja kļuva šaurāka, un gaismas nesējs pakāpās sānis, un punduri cits pēc cita saliecās (to nedarīja tikai paši mazākie) un laidās iekšā nelielajā, tumšajā spraugā, un pazuda, viņa manīja, ka nespēj vairs ilgāk to paciest.

— Es nespēju līst tur iekšā, nespēju! Es nespēju to darīt! — viņa elsoja. Zemessargi neteica neko, bet visi nolaida zemāk dakšas un pavērsa tās pret Džilu.

— Mierā, Poula, — teica Purvaspīdonis. — Šie lielie puiši nelīstu tur iekšā, ja sprauga tālāk nekļūtu platāka. Un viens labums šai Zemzemei piemīt— mums nelīs uz galvas lietus.

— Vai dieniņ, jūs nesaprotat! Es nevaru! — Džila vaimanāja.

— Padomā, kā es jutos uz klints, — teica Skrabs. — Purvaspīdoni, ejiet jūs pa priekšu, un es sekošu Džilai.

— Taisnība, — piekrita Purvaspīdonis, nomezdamies rāpus. Tu turies man cieši uz papēžiem, Poula, un Skrabs mīs cieši uz tavējiem. Tad mums visiem būs labi.

— Labi! — Džila noņurdēja un tomēr nometās uz četrām, un viņi, atspiedušies uz elkoņiem, ierāpoja spraugā. Tā nu bija nejauka vieta. Viņiem likās, ka vilkšanās ar seju pie zemes ilgusi veselu pusstundu, kaut gan īstenībā bija pagājušas tikai piecas minūtes. Bija karsts. Džilai šķita, ka viņa noslāps. Tomēr beidzotpriekšā parādījās blāva gaisma, tunelis kļuva platāks un augstāks, un viņi iznāca no tā ārā nosvīduši, netīri un satraukti — iznāca tik lielā alā, ka tā gandrīz neizskatījās pēc alas.

To pildīja nespodra, miegaina vizma, tāpēc nebija vajadzīga zemessargu dīvainā laterna. Grīdu klāja kāds mīksts sūnu paveids, un no šīs sūnas augšup stiepās neparasti veidojumi — gari un sazaroti kā koki, bet tik trausli kā sēnes. Tie auga pārāk reti, lai tas būtu mežs, drīzāk tas līdzinājās parkam. Gaisma (zaļganpelēka) likās plūstam gan no šiem veidojumiem, gan no sāniem, un tā nebija pietiekami spilgta, lai paceltos līdz alas griestiem, kas droši vien pletās kaut kur tālu pār galvām. Tagad viņiem lika soļot šķērsām pāri šai rāmajai, maigajai, miegainajai telpai. Tā šķita diezgan skumja, tomēr šīs skumjas bija mierpilnas, līdzīgas liegai mūzikai.

Te viņi pagāja garām desmitiem neparastu dzīvnieku, kas gulēja uz trūdzemes vai nu beigti, vai miegā, — Džila nevarēja izšķirties, kurš secinājums būtu pareizāks. Vairākums no tiem piederēja kādam pūķu vai sikspārņu paveidam, Purvaspīdonis arī nezināja, kuram.

— Vai viņi te aug? — Skrabs vaicāja gubernatoram.

Tas likās ļoti pārsteigts, ka viņu kāds uzrunā, taču at­bildēja:

— Nē. Tie visi ir zvēri, kas atraduši ceļu lejup pa aizām un alām, projām no Virszemes uz Dzīļu valstību. Daudzi nonāk lejā, un tikai nedaudzi atgriežas saules apspīdētajās zemēs. Runā, ka tie atmodīšoties tad, kad pienākšotpasaules gals.

Kad tas bija izsacīts, gubernatora mute aizvērās līdzīgi lādei, un bērni alas dziļā klusuma ietekmē juta, ka neuzdrīkstēsies vairs teikt ne pušplēsta vārda. Pundurīšu basās kājas, grimstot dziļajās sūnās, nesacēla ne mazāko troksnīti. Te nebija ne vēja, ne putnu, nečaloja ūdens. Nebija jaušama arī neparasto dzīvnieku elpa.

Nogājuši vairākas jūdzes, viņi pienāca pie klinšu sienas un pa zemu, velvētu ceļu iegāja citā dobumā. Tomēr šī ieeja nebija tik drausmīga kā iepriekšējā, un Džilai izdevās iziet tai cauri, nepieliecot galvu. Tā aizstiepās līdz mazākai alai, kas bija gara un pašaura, tomēr apmēros atgādināja katedrāli. Un te, izstiepies visā garumā, ciešā miegā gulēja milzīgs vīrietis. Viņš bija krietni lielāks par visiem milžiem, un viņa seja nelīdzinājās milžu mūļiem — tā šķita dižena un skaista. Viņa krūtis zem sniegbaltās bārdas rāmi cēlās un slīga lejup, bet bārda klājās pāri līdz viduklim. Viņu apmirdzēja tīra, sudrabaina gaisma (neviens nespēja saskatīt, no kurienes tā nāk).

— Kas tas ir? — vaicāja Purvaspīdonis. — Neviens tik ilgi nebija runājis, ka Džila brīnījās, kā viņam uzradusies tāda drosme.

— Tas ir sirmais Laiku Tēvs, kas reiz valdījis pār

Virszemi, — sacīja gubernators. — Un tagad viņš ir no­grimis lejā, Dzīļu valstībā, un sapņo par visu, ko darījis virszemes pasaulē. Daudzi nogrimst, un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajā pasaulē. Stāsta, ka viņš pamodīšoties tad, kad pienākšot pasaules gals. Un no šīs alas viņi atkal iegāja citā un tad vēl citā, un beidzot Džilai sajuka to skaits, bet viņi visu laiku turpināja soļot lejup, un ik ala atradās zemāk par iepriekšējo, līdz jau doma vien par zemes svaru un vietas dziļumu smacēja vai nost. Beidzot viņi nonāca kādā punktā, kurā gubernators pavēlēja atkal iedegt savu skumīgo laternu. Pēc tam viņi iegāja plašā un tik tumšā alā, ka nespēja tur saredzēt neko, — vienīgi, ka tieši viņu priekšā bāla smilšu strēle iesniedzas nekustīgā ūdenī. Un tur pie nelielas kuģu piestātnes stāvēja kuģis bez masta un burām, bet ar daudziem airiem. Viņiem pavēlēja

kāpt uz borta un aizveda uz priekšgalu, kur brīvajā vietā pirms airētāju soliem atradās sēdekļi, kas lokā izvijās falšbortā.

— Vienu gan es gribētu zināt, — sacīja Purvaspīdo­nis, — proti, vai kāds no mūsu pasaules, tas ir, no slavenākajiem cilvēkiem, kādreiz devies tādā ceļojumā kā mēs?

— Daudzi ir devušies jūras braucienos uz bālajiem krastiem, — iesāka gubernators, — un…

— Jā, es zinu, — Purvaspīdonis viņu pārtrauca, — un maz atgriezušies saules apspīdētajās zemēs. Vairāk par vienu domu jums nav, vai ne?

Bērni no abām pusēm piespiedās Purvaspīdonim cieši klāt. Viņiem bija licies, ka toreiz, kad viņi atradās virszemē, viņš daudzas ieceres aplēja kā ar aukstu ūdeni, taču te viņš, šķiet, bija vienīgais, kas sniedz mierinājumu. Tad blāvo laternu uzkāra kuģa vidusdaļā, zemessargi apsēdās pie airiem, un kuģis sāka slīdēt pa ūdeni. Lampas gaišuma pietika pavisam nelielam lokam. Skatīdamies uz priekšu, viņi nevarēja saredzēt neko vairāk kā rāmu, tumšu ūdeni, kas izgaisa pilnīgā tumsā.

— Vai dieniņ, kas ar mums notiks? — izmisusi vaicāja Džila.

— Nezaudē dūšu, Poula, — mierināja Purvaspīdonis. — Tev jāatceras viens: mēs esam atpakaļ uz pareizā ceļa. Mums vajadzēja nokļūt zem Drupu pilsētas, un nu mēs tur esam. Mēs atkal sekojam zīmēm.

Drīz viņiem iedeva ēst— plakanas, staipīgas kūkas, kam nebija gandrīz nekādas garšas. Pēc tam viņi pamazām viens pēc otra iemiga. Taču, kad pamodās, viss likās gluži tāds pats — pundurīši joprojām airēja, kuģis slīdēja uz priekšu, un priekšā joprojām bija tumsa. Cik reižu viņi pamodās un gulēja, un tad paēda, un gulēja atkal, neviens no viņiem nekad neatcerējās. Un ļaunākais bija tas, ka tu, cilvēks, sāc justies, it kā mūžīgi būtu dzīvojis uz šā kuģa, šajā tumsā, un tad sāc gudrot, vai saule, zilās debesis un vējš, un putni arī nav bijuši tikai sapnis.

Viņi jau bija tikpat kā zaudējuši cerības un pat bailes vispār par kaut ko, kad beidzotpriekšā parādījās gaišums — vārgas gaismas, tādas pašas, kāda nāca no viņu laternas. Tad pavisam negaidīti viena no gaismiņām pieslīdēja klāt, un viņi ieraudzīja, ka brauc garām kādam citam kuģim. Pēc tam viņi sastapa vairākus kuģus. Tad, urbdamies ar acīm tumsā, līdz tās sāka sāpēt, viņi redzēja, ka dažas gaismas spīd no tādām vietām kā piestātnes, mūri, torņi un kustīgi ļaužu pūļi. Taču joprojām nebija dzirdams ne mazākais troksnis.

—Va' traks! — Skrabs iesaucās. —Pilsēta! —Un drīz viņi visi redzēja, ka zēnam taisnība.

Tomēr tā bija savāda pilsēta. Ielu lukturu bija tik maz un tie atradās tik tālu cits no cita, ka mūsu pasaulē ar tiem lāgā nepietiktu pat atstatu sabūvētām mājiņām. Taču tas mazumiņš, ko šādā apgaismojumā varēja saskatīt, ļāva nojaust, ka tā varētu būt liela osta. Vienā vietā, cik nopro­tams, iekrāva un izkrāva veselu kuģu flotili, otrā — nolik­tavās nesa audumu ķīpas; trešā slējās mūri un pīlāri, kas vedināja domāt par lielām pilīm vai tempļiem, un vienmēr un visur, kur gaisma iespīdēja, virmoja nebeidzami ļaužu pūļi — simtiem zemes cilvēku, kas viegli iebikstīja cits citam, dodamies pa šaurajām ielām, plašajiem laukumiem vai milzīgajām kāpnēm. Nebeidzamo kustību pavadīja klusa murmulēšana, tā bija dzirdama, kuģim pieslīdot arvien tuvāk un tuvāk, taču nekur nedzirdēja nevienu dziesmu, ne arī kādu saucienu vai zvana skaņu, vai riteņu rīboņu. Pilsēta bija klusa un tumša, līdzīga skudru pūžņa iekšpusei.

Beidzot viņu kuģis apstājās un pietauvojās pie krasta. Mūsu ceļiniekus izsēdināja ārā un ieveda pilsētā. Ļaužu pūļi, kuros nebija divu līdzīgu seju, murdzoties mudžēja ielās, saskārās ar pleciem, sērīgajai gaismai izraujot no tumsas dažu labu bēdīgu un dīvainu vaigu. Ik pundurītis šķita tikpat rosīgs, cik skumjš, kaut arī Džila nekādi nespēja aptvert, ap ko viņi rosās. TaČu nebeidzamā kustība, bikstīšanās, steiga un mīkstie soļu trokšņi neapsīka ne uz mirkli.

Beidzot viņi pienāca pie celtnes, kas izskatījās pēc lielas pils, kaut gan apgaismoti bija tikai daži logi. Te nu viņus ieveda iekšā, lika šķērsot pagalmu un doties augšā pa nez cik kāpnēm. Galu galā, viņi nokļuva lielā, slikti apgaismotā istabā. Taču kādā stūrī — ak prieks un līksmība! — bija arka, pa kuru iespīdēja gluži citāda — spoža gaisma, tādas lampas īstā, dzeltenīgā, siltā gaisma, pie kādas pieraduši cilvēki. Šī gaisma krita uz arkādes kāpņu apakšā; kāpnes savukārt izvijās augšup pa īsu, šauru eju starp divām akmens sienām. Gaisma šķita plūstam no augšas. Divi zemessargi stāvēja katrs savā arkādes pusē — kā sargi vai sulaiņi.

Gubernators piegāja pie viņiem un pateica itin kā paroli:

— Daudzi nogrimst Zemzemē.

— Un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs, — viņi atbildēja, it kā tā būtu paroles otra puse. Visi trīs ceļinieki sabāza galvas kopā un šo to pārrunāja. Beidzot dežurējošais punduris sacīja:

— Ziņoju jums, ka visžēlīgā Karaliene ir aizceļojusi svarīgās darīšanās. Šos Virszemes iemītniekus labāk vajadzētu ieģērbt spaidu kreklos un turēt cietumā, līdz viņas augstība pārradīsies mājās. Maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs.

Šajā mirklī sarunu pārtrauca kāda skaņa, kas Džilai šķita visjaukākā visā pasaulē un nāca no augšas, no kāpņu gala. Tā bija dzidra, skanīga, pilnīgi cilvēciska skaņa, un runātājs bija jauns vīrietis.

— Ko tu tur esi sapulcinājis, Malagateram? — balss uzsauca. Virszemniekus, ak tā! Uzved viņus pie manis — un tūlīt.

— Lūdzu, jūsu augstību atcerēties… — iesāka Malagaterams, taču balss viņu pārtrauca.

— Es lūdzu, lai tu manai augstībai bez ierunām paklausītu, vecais pļāpa. Uzved viņus augšā, —balss sauca.

Malagaterams pagrozīja galvu, pamāja, lai ceļinieki viņam seko, un devās augšup pa kāpnēm. Ar katru soli gaisma kļuva spožāka, sienas klāja krāšņi gobelēni. Kāpņu augšgalā caur plāniem aizkariem mirdzēja zeltaina gaisma. Zemessargi pašķīra aizkarus un pakāpās sānis. Visi trīs iegāja iekšā. Viņi atradās skaistā telpā ar bagātīgām sienassegām, uguns liesmām tīrā kamīnā un dzirkstošu sarkanvīnu kristāla glāzē uz galda. Piecēlās jauns, gaišma­tains vīrietis, lai viņus apsveiktu. Viņš bija skaists un izskatījās gan drošsirdīgs, gan laipns, kaut arī viņa sejā bija kāds vaibsts, kas šķita neiederīgs. Viņš bija ģērbies melnā un izskatījās nedaudz līdzīgs Hamletam.

— Esiet sveicināti, virszemieši! —viņš iesaucās. —Bet pagaidiet brītiņu! Izlūdzos žēlastību! Es taču jau esmu ar jums ticies — ar jums, abi jaukie bērniņi, un šo jūsu dīvaino vadoni. Vai tad es jūs visus trīs nesastapu uz tilta pie Etinstīreļa robežām, jādams līdzās milēdijai?

—Ā… jūs esat Melnais bruņinieks, kas klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis? — iesaucās Džila.

— Un vai tā dāma bija Zemzemes Karaliene? —vaicāja Purvaspīdonis nebūt ne draudzīgā balsī. Un Skrabs, kas domāja tāpat, izgrūda:

— Jo, ja tā bija, tad, manuprāt, viņa rīkojās gaužām neglīti, aizsūtīdama mūs uz milžu pili, kur tie varmākas grasījās mūs apēst. Ko ļaunu mēs viņai bijām nodarījuši, es gribētu zināt.

— Kā tad tā, — raukdams pieri, iesaucās Melnais bru­ņinieks. —Ja tu, zēn, nebūtu tik jauniņš pretinieks, mēs ar tevi izšķirtu šo strīdu, kaudamies uz dzīvību un nāvi. Es necietīšu, ka milēdijas godu aizskar kaut ar vienu vārdu. Bet par vienu gan jūs varat nešaubīties — lai ko viņa jums teica, viņa to darīja, labu nodomu vadīta. Jūs viņu nepazīstat. Viņa sevī iemieso visus tikumus —patiesīgumu, žēlsirdību, pastāvību, maigumu, drosmi un tā tālāk. Es to saku, jo zinu. Jau viņas laipnība pret mani, kas nespēj viņai to atdarīt, varētu būt viela brīnišķīgam stāstam. Taču kopš šī brīža jūs viņu iepazīsit un iemīlēsit. Starp citu, kā ar jūsu uzdevumiem, kas jāpilda Zemes Dzīlēs?

Pirms Purvaspīdonis paspēja Džilu apsaukt, viņa nobēra:

— Mēs, lūdzu, mēģinām atrast Nārnijas princi Riliānu. — Un tad viņa aptvēra, kādā šausmīgā riskā iekūlusies: šie cilvēki varētu būt ienaidnieki. Taču bruņinieks neizrādīja ne mazāko interesi.

— Riliāns? Nārnija? — viņš nevērīgi noprasīja. — Nārnija? Kas tā ir par zemi? Nekad šo vārdu neesmu dzirdējis. Tā droši vien atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no Virszemes daļām, ko es pazīstu. Laikam gan bija dīvaina iedoma, kas vedināja jūs meklēt šo — kā jūs viņu nosaucāt? Riliānu? Triliānu? — milēdijas valstībā. Es patiešām skaidri zinu, ka te tāda cilvēka nav. — Viņš ļoti skaļi iesmējās, un Džila klusībā nodomāja: "Diez vai tas ir tas neiederīgais viņa sejā? Vai viņš ir pamuļķis?"

— Mums bija uzdevums uzmeklēt vēsti Drupu pilsētas akmeņos, —sacīja Skrabs. —Un mēs ieraudzījām vārdus: ZEM MANIS.

Bruņinieks iesmējās vēl sirsnīgāk nekā iepriekš. — Ar to jūs piekrāpa visvairāk, — viņš sacīja. — Jūsu nodoma īstenošanai ar šiem vārdiem nav nekāda sakara. Būtu jūs pavaicājuši milēdijai, viņa būtu devusi jums labāku padomu. Jo šie vārdi ir viss, kas palicis no garāka teiciena, kurš senos laikos — viņa to labi atceras — bijis iekļauts šādās dzejas rindās:

Lai gan es krītu nu bez troņa pazemē,

Zem manis reiz bij' visa pasaule.

No tā ir skaidri secināms, ka viens no šeit apraktajiem varenajiem senlaiku milžiem licis šīs lepnās rindas iegravēt akmenī virs savas atdusas vietas, kaut arī, dažiem akmeņiem sadrūpot un citiem tiekot aiznestiem uz jaunām ēkām, un spraugas piepildot ar gružiem, palikuši tikai divi vārdi, ko tagad iespējams izlasīt. Vai tas nav smieklīgākais joks pasaulē — iedomāties, ka šie vārdi domāti jums?

Skrabam tin Džilai tas bija kā auksta ūdens šalts, jo viņiem likās ļoti iespējams, ka šiem vārdiem nav ne mazākā sakara ar meklējumiem un tie ierakstīti pavisam nejauši.

— Neklausieties, ko viņš saka, — teica Purvaspīdonis.

— Nav nekādu nejaušu gadījumu. Mūsu vadonis Aslans, un viņš bija tur, kad milžu Ķēniņš lika iekalt šos burtus, un viņš jau zināja visu, kas ar tiem notiks, arī šo te.

— Tam jūsu vadonim jābūt ilgdzīvotājam, draugs, — bruņinieks sacīja, atkal iesmiedamies.

Džilu visa šī runāšana sāka kaitināt.

— Un man šķiet, kungs, — atteica Purvaspīdonis,

— ka šī jūsu dāma arī laikam ir ilgdzīvotāja, ja viņa atceras dzejas rindas tādas, kādas tās bija, kad tika iekaltas akmenī.

— Ļoti asprātīgi, varžuģīmi, — teica bruņinieks, uzsizdams Purvaspīdonim uz pleca un atkal iesmiedamies. Un jūs esat trāpījis desmitniekā. Viņai ir dievišķa izcelsme, un viņa nepazīst nedz vecumu, nedz nāvi. Es esmu viņai jo vairāk pateicīgs par nebeidzamo dāsnumu pret tādu nabaga nožēlojamu mirstīgo kā es. Jo jums, kungi, jāzina, ka es esmu cilvēks, kura piemeklējušas ļoti savādas nelaimes, un tieši Karaliene savā žēlsirdībā spēj mani paciest. Vai es pieminēju pacietību? Jā, taču viss sniedzas daudz tālāk.

Viņa man solījusi Virszemē lielu karaļvalsti, un, kad es būšu karalis, viņa savā nebeidzamajā laipnībā ir apsolījusi sniegt man savu roku, noslēdzot laulību. Tomēr stāsts ir pārākgarš, lai jūs izsalkuši stāvētu manā priekšā un klausītos. Ei, jūs! Atnesiet maniem viesiem vīnu un Ligdvelleru pusdienas. Lūdzu, sēdieties, kungi. Mazā jaunkundz, sēdi šai krēslā. Jūs dzirdēsit visu.

.