Sudraba krēsls

Pirmā nodaļa Aiz vingrošanas zāles

Bija nomākusies rudens diena, un Džila Poula aiz vingrošanas zāles raudāja.

Meitene raudāja tāpēc, ka viņu bija baidījuši. Šis stāsts nebūs par skolu, tāpēc par Džilas skolu es stāstīšu, cik maz vien iespējams, jo tas nav nekāds patīkamais temats. Tā bija "kopapmācības" skola, ko apmeklēja kā zēni, tā mei­tenes, un agrāk to parasti dēvēja par "jaukto" skolu; daži gan uzskatīja, ka pati skola ir krietni mazāk "jaukta" nekā to cilvēku prāti, kuri to vada. Šie cilvēki uzskatīja, ka zēniem un meitenēm jāļauj darīt to, kas viņiem tīk, un

nelaimīgā kārtā desmit, piecpadsmit lielākajiem zēniem un meitenēm patika citu iebiedēšana. Turpinājās visādas izda­rības, nejaukas izdarības, kas parastā skolā tiktu noskaidrotas un apturētas, kad semestris būtu tikai pusē, taču šajā skolā tas netika darīts. Vai, pat ja tika darīts, vainīgie no skolas netika nedz izslēgti, nedz sodīti, skolas augstākā persona sacīja, ka tie esot interesanti psiholoģiski gadījumi, aizsūtīja pēc pašiem darboņiem un stundām ilgi ar viņiem runājās. Un, ja viņi zināja, kā vajag izteikties, ar šo personu runājot, tad iznākums no šīm "pārrunām" bija tāds, ka nejauceņi drīzāk kļuva par skolmeistaru mīluļiem, nevis otrādi.

Tieši par to šajā pelēkajā rudens dienā raudāja Džila Poula, iedama pa mitro taciņu, kas izvijās starp vingrošanas zāli un krūmājiem. Un viņa nebija vēl ne tuvu beigusi pinkšķēt, kad no vingrošanas zāles ēkas stūra svilpodams, rokas kabatās sabāzis, parādījās kāds puika. Viņš gandrīz uzskrēja Džilai virsū.

— Vai tu nevarētu skatīties, kur ej? — noprasīja Džila Poula.

— Nūjā, varētu, — atteica puika, — bet tev tak tāpēc nevajag sākt… —viņš pamanīja, kā Džila izskatās. —Klau, Poula, — viņš noprasīja, — kas noticis?

Džila saviebās; tā cilvēks saviebjas, kad kaut ko grib teikt, bet tad apjēdz: ja teiksi, tad atkal sāksi bingāt.

— Nu, man liekas, Viņi — kā parasts, — zēns bargi noteica, iegrūzdams rokas dziļāk kabatā.

Džila pamāja ar galvu. Meitenei nebija nekādas vajadzības kaut ko teikt, pat ja viņa būtu gribējusi. Viņi abi to zināja.

— Paklau, nav nekādas jēgas, ka mēs visi… — zēns iesāka.

Tas bija labi domāts, taču viņš nudien rimāja apmēram tādā balsi, it kā lasītu lekciju. Džila pēkšņi saniknojās, un, ja, piemēram, tevi, lasītāj, negaidīti pārtrauc, kad tu esi sirsnīgi bingājis, tad tas var notikt ļoti viegli.

— Vācies jel projām un labāk domā pats par savām ķezām, — Džila norūca. — Neviens nelūdza tevi te uzpeldēt, vai ne? Un tu nu laikam būsi tas labiņais, kurš sāks mums visiem liet, kas jādara, vai ne? Acīmredzot tu domā, ka mums visu laiku jālaizās Viņiem klāt un jāglaimo, un jādīc pēc Viņu labvēlības — nu, tā kā tu mēdz darīt.

—Vai dieniņ! —iesaucās puika, apsēzdamies krūmmalā strauta zālainajā krastā un mudīgi atkal pielēkdams kājās, jo zāle bija pievilgusi slapja. Nelaimīgā kārtā viņu sauca par Jūstesu Skrabu jeb Skrāpi, tomēr viņš tajā laikā jau bija lāga zēns.

—Poul,Poul! —viņš iesaucās. —Vai tas ir godīgi? Vai es šajā ceturksnī esmu kaut ko tamlīdzīgu darījis? Vai es nepretojos Kārteram, kad runa bija par trusīti? Un vai es neklusēju kā kaps par Spivinsusū — kaut arī mani spīdzināja? Un vai es ne…

— N-nezinu un negribu zināt, — Džila izšņukstēja.

Skrabs manīja, ka viņa vēl nav atjēgusies, un ļoti saprātīgi

piedāvāja viņai piparmētru konfekti. Vienu iebāza mutē arī pats. Drīz Džila sāka lūkoties uz dzīvi ar skaidrākām acīm.

— Piedod, Skrab, — viņa sacīja. — Es nebiju godīga. Tu tiešām to visu esi darījis — šajā ceturksnī.

— Nu tad, ja vari, tad pagājušo ceturksni izdzēs no atmiņas, —Jūstesslūdza.Toreizesbijucitādsčalis.Biju — pē! Biju tāds apnicīgs dundurs!

— Nu, godīgi atzīstoties, biji gan, — sacīja Džila.

— Tad tev šķiet, ka ir notikusi kāda pārmaiņa, vai ne? — jautāja Jūstess.

— To nesaku es vien, — paskaidroja Džila. — To saka visi. Viņi ar' to ir ievērojuši: Elinora Blekinstone dzirdējusi Adeli Penifāderu runājam par to istabā, kurā mēs pārģērbjamies. Viņa sacījusi: "Nez kas šajā ceturksnī sagrozījis smadzenes tam Skrabu puikam. Drīzumā mums šitanī lietiņā kaut kas jādara."

Jūstess nodrebinājās. Eksperimentālajā skolā nebija tādu, kuri nezinātu, ko nozīmē Viņi un "kaut ko darīt".

Brīdi abi bērni klusēja. Uz lauru lapām pilēja ūdens lāses.

— Kāpēc tu iepriekšējā ceturksnī biji pavisam savā­dāks? — beidzot pavaicāja Džila.

— Pagājušajās suņu dienās ar mani notika daudz kas dīvains, — noslēpumaini nomurmināja Jūstess.

— Kas tad? — Džila nemitējās tirdīt.

Diezgan ilgu laiku Jūstess neteica neko. Tad nobēra:

— Redzi, Poula, mēs abi ienīstam šito vietu, cik stipri vien to kāds spēj, vai ne?

— Par sevi es to noteikti zinu, — sacīja Džila.

— Tad es patiešām domāju, ka varu tev uzticēties.

— Traki feini no tevis, — sacīja Džila.

—Jā, bet tas patiešām ir briesmīgs noslēpums, Poula. Kā tev šķiet, vai tu tici brīnumiem? Ar to es gribu sacīt, ka ikviens no šīs skolas čaļiem smietos, vēderu turēdams.

—Man nekad nav bijusi iespēja par to pārliecināties, — sacīja Džila, — bet man liekas, ka varētu gan.

— Vai tu man noticētu, ja es teiktu, ka biju nokļuvis ārpus šīs pasaules — pilnīgi no tās ārā — iepriekšējās suņu dienās?

— Es gan nesaprotu, ko tu ar to domā.

— Nu tad pasaules atmetam pie malas. Bet, ja es, piemēram, stāstīšu par vietu, kur dzīvnieki prot runāt, kur notiekvisādas burvestības un ir pūķi… un… nu, viss, par ko mēs lasām pasakās? — To pateicis, Skrabs jutās traki neveikli un kļuva sarkans kā biete.

— Kā ta' tu tur gadījies? — vaicāja Džila. Viņa arī jutās diezgan savādi.

— Vienīgajā ceļā, kāds iespējams, saproti: ar Maģijas palīdzību, — Jūstess runāja gandrīz vai čukstus. — Biju kopā ar diviem saviem radiniekiem. Mūs gluži vienkārši — aizrāva projām. Viņi tur bija ciemojušies jau agrāk.

Padaban abi bērni jau runāja čukstus. Džilai nez kāpēc tā šķita vieglāk visam noticēt. Tad pēkšņi viņu sagrāba briesmīgas aizdomas un viņa noskaldīja (tik nikni, ka uz mirkli kļuva līdzīga tīģerienei):

— Ja es manīšu, ka tu velc mani uz zoba, es vairs savu mūžu ar tevi nerunāšu — nekad, nekad, nekad.

— Es to nedaru, — dievojās Jūstess. — Zvēru, ka nedaru. Zvēru pie… pie visa kā.

(Tajā laikā, kad es mācījos skolā, būtu sacījuši: "Zvēru pie Bībeles." Taču Eksperimentālajā skolā Bībeli lasīt neieteica.)

— Labi, — sacīja Džila, — es tev ticu.

— Un tu nevienam neteiksi?

— Par ko tu mani turi?

To teikdami, viņi jutās ļoti satraukti. Bet, kad tas bija izteikts un Džila paraudzījās apkārt un redzēja rudenīgi apmākušās debesis, un dzirdēja čaukstot birstam lapas, viņa nodomāja par visu bezcerīgo dzīvi Eksperimentālajā skolā (ceturksnis ilga trīspadsmit nedēļas, un vienpadsmit no tām bija vēl priekšā) un sacīja: — Bet, galu galā, kāds no tā labums? Mēs tak tur neesam: mēs esam šeit. Un laikam jau nespējam nokļūt tur. Vai tad spējam?

— Es tieši par to lauzu galvu, — atzinās Jūstess. — Kad mēs atgriezāmies no Tās Vietas, Kāds sacīja, ka abi Pevensiju bērni (tie ir tie mani radinieki) tur vairs nekad nevarēšot atgriezties. Redzi, tā bija viņu trešā reize. Man šķita, ka viņi savu daļu jau izbaudījuši. Taču par mani Viņš neteica ne pušplēsta vārda. Droši vien Viņš būtu sacījis, ja domātu, ka es tur nevaru atgriezties, ko? Un tāpēc es tā savā galvā domāju, vai mēs varam — vai mēs varētu…?

— Vai tu gribi sacīt, ka mēs varētu panākt, lai tas notiktu?

Jūstess palocīja galvu.

—Vai tev liekas, ka mēs varētu zemē novilkt loku — un ieskrāpēt tajā dīvainus burtus… un nostāties apļa vidū… un noskaitīt burvju vārdus?

— Nu, — kādu brīdi sasprindzināti padomājis, atzinās Jūstess, — manuprāt, es par to kaut ko domāju, lai gan neesmu tā nekad būries. Bet, ja nu mēs runājam maķenīt nopietnāk, tad man ir nojauta, ka visi tie riņķi un buršanas patiesībā ir tīrās muļķības. Man nešķiet, ka Viņam tās patiktu. Izskatās, it kā mēs gribētu piedabūt Viņu uz burvestībām. Bet patiesībā mēs varam tikai lūgt.

— Kas tas tāds ir, par ko tu visu laiku runā?

— Tajā vietā viņu sauc par Aslanu, — teica Jūstess.

— Kāds savāds vārds!

— Ne uz pusi tik savāds kā Viņš pats, — svinīgi sacīja Jūstess. — Bet turpināsim. Pavaicāšana taču nevar kaitēt. Stāvēsim cieši līdzās, šitā. Un izstiepsim uz priekšu rokas ar delnām uz leju, tā, kā viņi darīja Ramandū salā…

— Kādā salā?

— Par to es tev pastāstīšu citreiz. Un Viņam patiktu, ja mēs pagrieztos ar seju pret austrumiem. Paskatīsimies, kur ir austrumi.

— Es nezinu, — Džila nočukstēja.

— Ir nu gan jocīgi, ka skuķi nekad nemāk kompasā atrast debespuses, — noteica Jūstess.

— Tu tak arī nemāki, — sašutusi pārmeta Džila.

— Mācēšu gan, ja vien tu visu laiku mani nepārtrauksi. Nu jau es apjēdzu. Austrumi ir tur, iepretī lauru kokiem. Nu, vai tu atkārtosi, ko es teikšu?

— Ko tad? — Džila taujāja.

— Vārdus, kurus es sacīšu, protams, — attrauca Jūstess. Un viņš iesāka: — Aslan, Aslan, Aslan!

— Aslan, Aslan, Aslan, — atkārtoja Džila.

— Lūdzu, atļauj mums abiem ieiet…

Šajā brīdī atskanēja kāda balss no vingrošanas zāles otras puses. — Poula? — tā sauca. —Jā. Es zinu, kur viņa ir: aiz vingrošanas zāles pinkšķ. Vai lai atvedam viņu šurp?

Džila un Jūstess palūkojās viens otrā, palīda zem lauru

kokiem un sāka rāpties pa kraujo, zemaino, krūmiem apaugušo strauta krasta nogāzi tādā ātrumā, kas ikvienam darītu lielu godu. (Saskaņā ar Eksperimentālās skolas dīvainajām mācīšanas metodēm, bērni pārākčakli nemācījās franču valodu, latīņu vokābuļus vai matemātiku un citas tamlīdzīgas gudrības, bet veicīgi apguva prasmes, kā ātri un klusi aizmukt, kad Viņi kādu meklē.)

Kādu minūti rāpušies, viņi apstājās, lai paklausītos, un, dzirdot troksni, zināja, ka viņiem dzenas pa pēdām.

— Kaut jel durvis atkal būtu vaļā! — sacīja Skrabs, abiem strauji pārvietojoties, un Džila pamāja ar galvu. Jo krūmiem apaugušā pakalna virsotnē slējās augsta akmeņu siena un šajā akmeņu sienā atradās durvis, pa kurām varēja izkļūt ārā, klajā tīrelī. Šīs durvis gandrīz vienmēr bija aizslēgtas. Tomēr reizēm izgadījās, ka ļaudis atrada tās vaļā, — bet varbūt tas tā bija noticis tikai vienu reizi? Taču jūs nevarat iedomāties, kā atmiņas pat par šo vienīgo reizi dāvāja bērniem cerību stariņu un rosināja mēģinājumus durvis atvērt vēlreiz, jo, ja tas izdotos vēlreiz, tas būtu lielisks paņēmiens, kā, neviena nepamanītam, izkļūt no skolas teritorijas.

Džila ar Jūstesu, abi jau stipri sakarsuši un ļoti netīri (jo līda pa lauru koku apakšu, pārliekušies gandrīz uz pusēm), elsodami rāpās augšup, lai tiktu pie mūra. Un tur bija durvis, taču aizvērtas — kā arvien.

— Nekas labs tur neiznāks, — teica Jūstess, uzlicis delnu uz roktura, un tad iebrēcās: — O-o-o, nu gan ir brīnumi! —Jo rokturis pagriezās un durvis atvērās.

Pirms īsa brīža viņi abi bija domājuši izkļūt ārā divreiz ātrāk— ja durvis nebūs aizslēgtas. Bet, kad tās tiešām atvērās, bērni apstājās kā zemē iemieti. Jo tas, ko viņi redzēja, izskatījās pavisam citādāk nekā tas, kas bija gaidīts.

Viņi bija domājuši, ka ieraudzīs pelēcīgo, viršiem apaugušo tīreļa pakalnu paceļamies augstāk un augstāk —

līdz pat blāvajām rudens debesīm. Taču viņus sagaidīja spoža saules ripa. Tā lēja starus kā jūnijā. Tie iespīdēja pa vārtiņu spraugu, kā jūnija dienās saules gaisina iespīd garāžā, durvīm atveroties. Rasas lāsītes uz zāļu stiebriem no šiem stariem dzalkstīja kā pērles un skaidri parādīja, cik nosmulēta ir Džilas asaru straumītēm izvagotā seja. Bet saules vizma plūsmoja no kaut kā tāda, kas noteikti šķita piederam citai pasaulei, — vismaz tas, ko bērni no tās spēja saskatīt. Viņi redzēja līdzenu velēnu, gludāku un spilgtāku, nekā Džila jebkad bija redzējusi, un zilās debesis, un šurp un turp šaudīgus nepazīstamus zaigojošus priekšmetus, kas uzvedināja uz domām par dārgakmeņiem vai milzīgiem tauriņiem.

Kaut gan abi bija ilgojušies pēc kaut kā tamlīdzīga, Džilu māca bailes. Viņa pavērās Skrabā un saskatīja bailes arī viņa sejā.

— Ejam, Poula, — viņš neskanīgi čukstēja.

— Vai varam nokļūt atpakaļ? Vai te ir droši? —vaicāja Džila.

Šai brīdī no aizmugures atskanēja balss — ķildīga, ļauna, pīkstīga balss. — Va' tu re, Poula, — tā vēkšķēja. — Visi zina, ka tu esi te. Nāc vien lejā. — Tā bija Edītes Džeklas balss, ne Viņu pašu. Šī piederēja vienai no Viņu līdzskrējējiem un ziņu pienesējiem.

—Atri! —mudināja Skrabs. —Nāc! Sadosimies rokās! Mēs nedrīkstam izšķirties. — Un, pirms viņa īsti aptvēra, kas notiek, zēns bija saķēris Džilas roku un izvilcis meiteni pa vārtiņiem, ārā no skolai piederīgās zemes, ārā no Anglijas, ārā no veselas pasaules, un ierāvis Tajā Vietā.

Edītes Džeklas balss pārtrūka tikpat pēkšņi kā balss radiofonā, izslēdzot aparātu. Tūlīt viņus apņēma pavisam citādas skaņas nekā līdz šim. Tās nāca no spīdošajiem nieciņiem virs galvas; tagad varēja redzēt, ka tie ir putni. Tie sacēla lielu troksni, kas tomēr vairāk līdzinājās mū­zikai —visai avangardiskai mūzikai, ko, pirmo reizi dzirdot, nevar lāgā saprast. Tā nemaz neatgādināja kādas mūsu pasaulē dzirdētas putnu dziesmas. Tomēr, par spīti visai dziedāšanai, fonā bija jaušams milzīgs klusums. Šis klusums kopā ar gaisa spirgtumu Džilu vedināja uz domām, ka viņi atrodas kāda ļoti augsta kalna virsotnē. Skrabs joprojām turēja viņu aiz rokas, un, lūkodamies uz visām pusēm, viņi devās uz priekšu. Džila redzēja milzu kokus, ļoti līdzīgus ciedriem, bet lielākus; tie auga visapkārt. Bet, tā kā tie neauga cieši kopā un pameža vispār nebija, varēja ielūkoties tālu mežā gan pa kreisi, gan pa labi. Un, cik tālu vien Džilas skatiens sniedza, visur bija redzams viens un tas pats: līdzena kūdras zeme, šaudīgi putni — dzeltenā vai zilā krāsā kā spāres vai arī ar varavīkšņainām spalvām —, zilas ēnas un tukšums. Vēsajā, tīrajā gaisā nemanīja ne mazāko vēja pūsmu. Šajā mežā bija jaušama ļoti liela vientulība.

Pa labi priekšā neauga neviens koks; varēja saskatīt tikai zilas debesis. Viņi klusēdami devās tieši uz priekšu, kad pēkšņi Džila izdzirda Skrabu iesaucamies: —Piesargies! — un juta, ka zēns parauj viņu atpakaļ. Viņi stāvēja uz pašas klints kraujas.

Džila bija viena no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam nemaz no augstuma nereibst galva. Viņa ne druskas nebaidījās stāvēt pašā bezdibens malā. Meitene gandrīz vai saskaitās, kad Skrabs parāva viņu atpakaļ. "It kā es būtu zīdainis," viņa kurnēja un izrāva savu roku no viņējā. Un, kad Džila vēl ieraudzīja, cik Skrabs kļuvis bāls, sajuta pret biedru nicību.

—Kas tad nu lēcies? —viņa noprasīja. Un, lai parādītu, ka pati nebaidās, meitene piegāja pavisam tuvu malai, patiesību sakot — krietni tuvāk, nekā vispār jelkad būtu gribējusi. Tad viņa paskatījās lejup.

Tagad Džila aptvēra, ka Skraba nobālēšanai tomēr ir attaisnojums, jo neviena klints pasaulē ar šo nebija salīdzināma. Iztēlojieties jūs paši bezdibeni, cik dziļu vien iespējams, un tad iztēlojieties, ka šis bezdibenis uz leju turpinās vēl tālāk, tikpat dziļi kā tā daļa, kuru jūs jau redzat, un vēl desmitreiz un divdesmitreiz tālāk. Un, kad nu esat ielūkojušies visā šajā dziļumā, iedomājieties tur mazus, baltus priekšmetus, kurus, paveroties uz tiem pirmoreiz, var noturēt par aitām, taču tūlīt arī jūs aptverat, ka tie ir mākoņi — ne mazas miglas grīstītes, bet milzīgi, balti, pūkaini mākoņi, kas paši ir tik lieli kā vairums kalnu, un šo mākoņu spraugās jūs pirmo reizi pamanāt īsto dibenu, tik tālu projām, ka jūs nespējat saredzēt, vai tas ir tīrums vai mežs, zeme vai ūdens, viss ir tik reižu tālāk lejā zem šiem mākoņiem, cik jūs esat augstāk par tiem.

Džila platām acīm blenza lejā. Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt, galu galā, būtu kādu pēdu vai varbūt mazliet vairāk jāatkāpjas no malas, taču to viņai nepatikās darīt, — kas zina, ko Skrabs vēl nodomās. Tad meitene pēkšņi izlēma, ka ir pilnīgi vienalga, ko viņš domās, un ka viņa tādā veidā ļoti labi tiks projām no šīs briesmīgās kraujas un nemūžam vairs nesmiesies par kādu, kas nepanes augstumu. Taču, kad viņa mēģināja pakustēties, izrādījās, ka nemaz nevar to izdarīt. Likās, ka kājas pārvērtušās par mīkstu tepi. Acu priekšā viss līgojās.

— Ko tu dari, Poul? Nāc atpakaļ, gluži kā tāda maza muļķe! — sauca Skrabs. Taču viņa balss šķita nākam no liela tāluma. Poula juta, kā zēns sniedzas pēc viņas, lai sagrābtu rokās. Turpretī viņai vairs nebija nekādas teikšanas par pašas rokām un kājām. Kādu mirkli viņi ņēmās uz kraujas malas lauzties. Džila bija pārāk nobijusies un noreibuši, lai skaidri apjēgtu, ko dara, tomēr divus faktus viņa atcerējās visu mūžu (tie bieži apciemoja viņu arī sapņos). Viens bija atjauta, ka viņa ir izrāvusies no Skraba ķetnām, bet otra — ka tajā pašā brīdī Skrabs pats, izbīlī kliegdams, zaudē līdzsvaru un zibensātri, švirkstēdams nogāžas dziļumā.

Laimīgā kārtā meitenei nebija laika pārdomāt, ko viņa izdarījusi. Pie klints malas bija pieskrējis kāds liels, spilgtkrāsains dzīvnieks. Tas nogūlās, pastiepās pāri malai un pūta, tā nu bija ļoti dīvaina darbība. Viņš nerēca un nekrāca, tikai, muti ieplētis, vienmērīgi pūta ārā gaisu — apmēram tā, kā ačgārnā kārtībā putekļu sūcējs velk gaisu iekšā. Džila gulēja radījumam tik tuvu, ka varēja sajust, kā viņa ķermenī vienmērīgi pulsē elpa. Viņa gulēja nekustīga, jo nespēja piecelties. Meitene nudien gandrīz vai noģība, viņai gribējās, lai tā patiesi notiktu, taču ģīboņi jau neuznāk tad, kad pats to vēlies. Beidzot viņa tālu lejā zem sevis ieraudzīja sīku, melnu punktiņu azpeldam projām no klints un nedaudz paceļamies uz augšu. Tomēr celdamies

tas it kā aizslīdēja tālāk. Kad šis priekšmets atradās gandrīz vienā līmenī ar klints augšmalu, tas reizē bija tik tālu, ka Džila to pazaudēja no acīm. Tas neapšaubāmi slīdēja milzīgā ātrumā no viņiem projām. Džilai gribot negribot bija jādomā, ka radījums, kas guļ viņai līdzās, pūš punktiņu projām.

Tā nu viņa pagriezās un palūkojās uz to. Tas bija lauva.