Sudraba krēsls

Piektā nodaļa purvaspīdonis

Džila gulēja. Viņa platu muti bija žāvājusies jau kopš Pūču parlamenta sākuma un tagad iesnaudusies. Meitenei nebūt negribējās atkal mosties un ieraudzīt, ka guļ putekļainā zvanu tornī uz kailiem, noputējušiem dēļiem melnā tumsā, kas ir pilna pūcēm. Vēl nepatīkamāk bija dzirdēt, ka viņiem ar Skrabu pūču mugurās jādodas nezin kur — un šis "nezin kur", kā varēja saprast, nav gulta.

— Vai dieniņ, saņemies, Poula, celies augšā, — tumsā neredzams, mudināja Skrabs, — galu galā, tas tak ir piedzīvojums.

— Man tie piedzīvojumi jau ir līdz kaklam, — Poula nikni paziņoja.

Tomēr viņa piekrita kāpt Gaišspalvim mugurā, un pavisam možu viņu padarīja (vismaz uz laiku) negaidītais saltums, kas apņēma, izlidojot naktī. Mēness bija pazudis, un zvaigznes arī nebija redzamas. Tālu aizmugurē Poula saskatīja vienu vienīgu apgaismotu logu — krietnā augstumā no zemes; gaisma, bez šaubām, spīdēja kādā no Kēras Paravelas torņiem. Tas pamodināja viņā ilgas atgriezties brīnišķīgajā guļamistabā, ērtā, siltā gultā, kur varētu vērot kamīna uguns atspīdumus uz sienām. Viņa pabāza rokas zem apmetņa un apņēma to cieši sev apkārt. Bija baismi nelielā attālumā tumsā dzirdēt divas balsis: tur sarunājās Skrabs ar savu pūci. "Neizklausās, ka viņš būtu noguris," nodomāja Džila. Viņa nesaprata, ka Skrabs pirms kāda laika piedalījies milzu piedzīvojumos šinī pasaulē un ka Nārnijas gaiss iepludina viņā atkal to spēku, ko viņš ieguvis, kopā ar karali Kaspianu ceļodams uz austrumu jūrām.

Džilai, lai paliktu nomodā, nācās sevi knaibīt, jo viņa zināja: ja iemigs Gaišspalvim uz muguras, tad droši vien nokritīs zemē. Kad beidzot abu pūču lidojums beidzās, viņa stīvām kājām nokāpa no Gaišspalvja un atradās uz cieta pamata. Pūta salts vējš, un rādījās, ka viņi nokāpuši vietā, kur nav neviena koka.

— Tū-ū! Tū-ū! — sauca Gaišspalvis. — Mosties, Purvaspīdoni! Mosties! Mēs esam te pēc Lauvas norādījuma.

Ilgu laiku nekāda atbilde nesekoja. Tad no diezgan liela attāluma parādījās uguntiņa, pamazām tā nāca tuvāk. Kopā ar to nāca arī balss.

— Pūces, ahoi! — balss uzsauca. — Kas tad nu noticis? Vai Karalis miris? Vai Nārnijas krastā izcēlušies ienaidnieki? Vai tie ir plūdi? Vai pūķi?

Kad gaismas avots tika pienests klāt, izrādījās, ka tas ir liels lukturis. Džila visai neskaidri saskatīja cilvēku, kas to tur. Viņš šķietami sastāvēja no vienām vienīgām rokām un kājām. Pūces ar viņu sarunājās, visu paskaidrodamas, taču meitene pati bija pārāk nogurusi, lai klausītos. Viņapadaban pūlējās kaut kādi atgūt možumu, kad aptvēra, ka pūces saka ardievas. Tomēr, paejot laikam, viņa nekādi nespēja atcerēties vairāk par to, ka kādā brīdī — vai nu agrāk, vai vēlāk — abi ar Skrabu salīkuši iespraukušies pa zemām durvīm un tad (paldies Dievam!) apgūlušies uz kaut kā mīksta un silta, un kāda balss teikusi:

— Te nu jūs esat. Labi, ka tā. Guļvieta gan ir auksta un cieta. Un es nebrīnītos, ka tā būtu arī mitra. Diez vai vispār

pēsit aizmigt kaut uz brītiņu. Nemaz nevajadzēs uznāki pērkonam, plūdiem, lai tā būdele sabruktu pār mūsu galvām, kā dažkārt noticis. Ņemiet nu par labu, kā ir. — ' I aču, pirms balss apklusa, bērni jau bija iemiguši.

Kad viņi vēlu nākamajā rītā pamodās, tad gulēja sausumā nu siltumā uz salmiem noklātas grīdas kādā tumšā vietā. Pa Insstūrainu caurumu iekšā plūda dienas gaisma.

— Pie visiem jodiem, kur mēs esam? — jautāja Džila.

— Purvaspīdoņa vigvamā, — atteica Jūstess.

— Kur, kur?

—Pie Purvaspīdoņa. Neprasi man, kas tas ir. Pagājušajā naktī es nevarēju saskatīt. Es ceļos augšā. Iesim un viņu sameklēsim.

— Cik briesmīgi cilvēks jūtas, kad gulējis ar visām drēbēm! — pieceldamās sēdus, sacīja Džila.

— Es atkal nupat prātoju: cik labi, ka nevajadzēja ļ'.crbties, — teica Jūstess.

— Un laikam arī mazgāties, — nicīgi nospurkšķēja I )/ila. Taču Skrabs jau bija piecēlies, nožāvājies, sapu­rinājies un izlīdis no vigvama. Džila darīja to pašu.

Iznākuši ārā, viņi ieraudzīja, ka te izskatās pavisam citādi nekā tai Nārnijas stūrītī, ko viņi redzējuši dienu iepriekš. Viņi atradās plašā, līdzenā klajumā, kas šķita sadalīts neskaitāmās mazās saliņās, ko apņēma tikpat i ieskaitāmi ūdens kanāli. Saliņas bija apaugušas ar asu zāli, mii katru no tām iejoza niedres un meldri. Dažviet meldru lauki līgojās gandrīz akra platumā. Tur visu laiku lejup laidās putni, kas pēc brīža atkal pacēlās gaisā, — gan pīles, gan slokas, gan dumpji, gan gārņi. Šur tur izkaisīti slējās vigvami — līdzīgi tam, kurā viņi bija pavadījuši nakti, taču visi krietnā attālumā cits no cita, jo tīreļa zvalstoņi ir radījumi, kam patīk vientulība. Tuvumā neauga neviens koks, tikai vairāku jūdžu attālumā uz dienvidrietumu pusi varēja saskatīt meža joslu. Austrumos līdzenais tīrelis aizstiepās līdz zemiem smilšu kalniem, kas pacēlās pie apvāršņa, un sāļais vējš, kas pūta no turienes, liecināja, ka tur plešas jūra. Ziemeļos varēja saskatāt bālganus pakalnus, kurus vietām it kā balstīja klinšu bluķi. Viss pārējais bija līdzens tīrelis. Drēgnā vakarā šī vieta liktos nomācoša. Skatīta no rīta saulē, pūšot spirgtam vējam un gaisam pildoties ar putnu klaigām, tās vientulībā jautās kaut kas jauks, možs un tīrs. Bērnu garastāvoklis uzlabojās.

— Diez kur tas Purvatievais palicis? — vaicāja Džila.

— Purvaspīdonis, — atteica Skrabs, it kā juzdamies visai lepns, ka zina šo vārdu. —Manuprāt… ei, tam jābūt viņam. — Un abi ceļotāji apmēram piecdesmit jardu atstatumā ieraudzīja sēžam Spīdoni, kas, pagriezis viņiem muguru, makšķerēja. Sākumā viņš likās grūti saredzams, tāpēc ka bija ģērbies tādas pašas zaļas krāsas drānās kā tīrelis un sēdēja pilnīgi nekustīgs.

— Droši vien prātīgāk būtu iet ar viņu parunāt, — ierosināja Džila. Skrabs palocīja galvu. Abi jutās mazliet satraukti.

Bērniem pienākot tuvāk, sēdētājs pagrieza galvu, un viņi ieraudzīja garenu, vāju seju ar iekritušiem vaigiem, cieši sakniebtu muti, smailu degunu un zodu bez viena

vienīga bārdas rugāja. Galvā viņam bija augsta, tornim līdzīga cepure ar milzīgi platu malu. Mati (ja tos varēja tā dēvēt) nokarājās pār lielajām ausīm; tie bija zaļganpelēki, un ik šķipsna bija taisna, nevis savīta cirtā, tāpēc atgādināja tievus meldrus. Sejas izteiksme bija svinīgi nopietna, āda — dubļu krāsā, un bija skaidrs, ka uz dzīvi viņš raugās visai nopietni.

— Labs rīts, Viesi, — viņš sacīja. — Lai gan, ja es saku labs, tad neceru, ka nepastāv iespēja uznākt lietum vai sniegam, vai miglai, vai pērkonam. Jūs droši vien ne mirkli neesat gulējuši.

— Gulējām gan,—atteica Džila. —Nakts pagāja saldā miegā.

— Ā, — galvu grozīdams, novilka Purvaspīdonis. — Redzu, ka jūs lielas grūtības cenšaties pārvarēt ar smaidu. Ļoti pareizi. Nudien jūs esat labi audzināti. Nelaimē nezaudējat vīrišķību.

— Lūdzu, piedodiet, mēs nezinām jūsu vārdu, — teica Skrabs.

— Mans vārds ir Purvaspīdonis. Bet nebūs nekas briesmīgs,ja jūs to aizmirsīsiet. Būšu ar mieru to vienmēr atkārtot.

Bērni apsēdās viņam līdzās — katrs savā pusē. Tagad viņi redzēja, ka Purvaspīdonim ir ļoti garas kājas un rokas, un, kaut arī rumpis nebija daudz garāks par rūķa augumu, piecēlies kājās, viņš izskatītos garāks par daudziem cilvēkiem. Roku pirksti atgādināja vardes pleznas, un plēvainas bija arī kailās kājas, kas plunčājās duļķainajā ūdenī. Dubļu krāsas drēbes šļaugani plandījās ap augumu.

— Mēģinu noķert kādu zuti, lai pusdienām pagatavotu viru, — sacīja Purvaspīdonis. — Kaut gan nebrīnītos, ka nekas neķertos. Un, ja arī ķersies, jums tie negaršos.

— Kāpēc ne? — Skrabs noprasīja.

— Nu, nebūtu saprotams, kāpēc lai jums garšotu mūsu ēdiens, kaut ari, bez šaubām, jūs apgalvotu, ka garšo. Bet, kamēr es te ņemos ar makšķerēšanu, jūs varētu pamēģināt iekurtuguni —mēģināts navzaudētslMalkairaizvigvama. I espējams, ka tā ir slapja. Jūs varētu iekurt to vigvamā, bet tad dūmi grauztos mums acīs. Ugunskuru jūs varētu iedegt arī ārpusē, bet, sākoties lietum, tas tiktu nodzēsts. Laikam jūs tomēr to nemācēsit izdarīt, tā man šķiet.

Taču Skrabs iepriekšējo piedzīvojumu laikā bija iemācījies to darīt. Bērni aizskrēja atpakaļ uz vigvamu, atrada malku (tā bija pilnīgi sausa) un iekūra uguni pat vieglāk nekā parasti. Pēc tam Skrabs sēdēja un to uzmanīja, bet Džila aizgāja un šā tā—ne īpaši labi — nomazgājās tuvākajā tērcītē. Pēc tam uguni uzmanīja viņa un savukārt nomazgājās Skrabs. Abi jutās daudz spirgtāki, tikai ļoti izsalkuši.

Drīz vien viņiem pievienojās Purvaspīdonis. Par spīti saviem pareģojumiem, ka zuši neķersies, viņš bija sadabūjis apmēram duci, lomu jau notīrījis un sagriezis. Nu viņš uzlika vārīties lielu katlu, piemeta ugunij malku un iededza pīpi. Purvaspīdoņi pīpē ļoti dīvainu, stipru tabaku (daži stāsta, ka viņi to sajaucot ar māliem), un bērni vēroja, ka no Purvaspīdoņa pīpes dūmi gaisā vispār gandrīz nemaz neceļas. Tie izspraucās no pīpes galviņas, virzījās lejup un līdzīgi miglai vēlās pār zemi. Tie bija pavisam melni, tā ka Skrabs sāka klepot.

— Tā, — sacīja Purvaspīdonis. — Tie zuši vārīsies traki ilgi. Pirms tie būs gatavi, iespējams, ka jūs aiz bada pat iekriūsiet ģībonī. Es pazinu kādu mazu meiteni… bet par to labāk jums nestāstīšu. Tas jums varbūt sabojātu garastāvokli, un to es nemūžam nedaru. Tāpēc, lai jums nebūtu jādomā par izsalkumu, mēs labāk apspriedīsim savus plānus.

—Jā, darīsim gan to, —piekrita Džila. —Vai jūs varat mums palīdzēt atrast princi Riliānu?

Purvaspīdonis ievilka vaigus dziļāk, tā ka seja izskatījās vēl šaurāka, nekā vispār varētu iedomāties. — Nu, es gan nezināju, ka jūs to sauksit par palīdzību, — viņš teica. — Es nezinu, vai kāds vispār spēj kaut ko palīdzēt. Skaidrs ir viens, ka šajā gadalaikā laikam mēs tālu uz ziemeļiem netiksim, tuvojas ziema un citas grūtības. Turklāt ziema — tā izskatās — pienāks agri. Bet nedrīkst ļaut, lai sašļuktu dūša. Ļoti var gadīties, ka, ņemot vērā visu — ienaidniekus, kalnus un upes, kam jādek pāri, kā arī iespējas nomaldīties un to, ka reizēm nebūs ko ēst un sāpēs kājas, — mēs diez vai manīsim, kādi ir laika apstākļi. Un, ja mums pietiekami neveiksies un mēs neko labu nepanāksim, tad tomēr varam nonākt pietiekami tālu, lai nevajadzētu steigā drāzties atpakaļ.

Abi bērni ievēroja, ka viņš saka "mēs", nevis "jūs", un abi reizē iesaucās: — Vai jūs nāksit mums līdzi?

■

— Nu kā ta', protams, nākšu. Redziet, es tak to varētu. Es, kas nedomāju, ka jebkad piedzīvosim Nārnijā atgriežamies Karali; viņš tagad devies uz nepazīstamām zemēm, un aizbraucot viņam bija nejauks klepus. Nu, Trampkins gan ir te. Bet viņš ātri noveco. Un jūs redzēsit,

ka pēc traki sausās vasaras būs slikta raža. Un es nebrīnītos, ja mums uzbruktu ienaidnieki. Pieminiet manus vārdus.

— Un ar ko mēs sāksim? — Skrabs iejautājās.

— Nu, — ļoti lēni atteica Purvaspīdonis, — visi citi, kas jebkad devušies meklēt princi Riliānu, sākuši no tā paša avota, kur lords Driniāns redzēja dāmu. Parasti viņi gāja uz ziemeļiem. Un, tā kā neviens no viņiem nav atgriezies, nevar īsti pateikt, kā viņiem veicies.

— Mums vispirms jāatrod Sagrautā Milžu pilsēta, — Džila aizrādīja. — Tā teica Aslans.

— Ak tā, mums vispirms tā jāatrod? — atjautāja Purvaspīdonis. —Tas laikam nozīmē, ka mums nav atļauts sākt to meklēt.

— Protams, ka tā es arī domāju, — Džila teica. — Un tad, kad būsim to sameklējuši…

—Jā, ja būsim! — ļoti vēsi iestarpināja Purvaspīdonis.

—Vai neviens nezina, kur tā atrodas? — taujāja Skrabs.

— Es neko nezinu par "Nevienu", — atteica Purva­spīdonis. —Un es arī nesacīšu, ka es nekad nebūtu dzirdējis par Sagrauto pilsētu. Tomēr no avota sākt nevajag. Tad būtu jāiet pāri Etinstīrelim. Tieši tur ir Sagrautā pilsēta, ja tā vispār kaut kur ir. Taču es esmu gājis tajā virzienā tikpat tālu kā citi un tā arī neesmu aizkļuvis ne līdz kādām drupām, tāpēc es negribu jūs krāpt.

— Kur ir Etinstīrelis? — vaicāja Skrabs.

— Skaties tur —uzziemeļpusi, —teica Purvaspīdonis, norādīdams ar pīpi.—Vai redzi tur tos klinšainos pakalnus? Tur sākas Etinstīrelis. Bet mūs no tā šķir upe Svibla. Protams, tiltu nav.

— Manuprāt, mēs tomēr varētu braslā to pārbrist, — sacīja Skrabs.

— Tā jau ir pārbrista, — atzinās Purvaspīdonis.

—Varbūt mēs Etinstīrelī sastapsim cilvēkus, kuri varētu parādīt ceļu, — Džila izteica cerību.

— Tev taisnība, cilvēkus mēs satiksim, — piekrita Purvaspīdonis.

— Kādi cilvēki tur dzīvo? — meitene apvaicājās.

—Man nav tiesību sacīt, ka savā ziņā ar viņiem viss būtu kārtībā, — Purvaspīdonis atteica. — Ja jums patīk viņu paražas.

— Jā, bet kas tad viņi ir? — tincināja Džila. — Šajā zemē ir tik daudz dīvainu radījumu. Es gribu zināt, vai viņi ir dzīvnieki, putni vai rūķi, vai kaut kas cits?

Purvaspīdonis gari nosvilpās. — Pē! — viņš iesaucās. —Vai ta' jūs nezināt? Cerēju, ka pūces jums to pastāstījušas. Tie ir milži.

Džila sarāvās. Viņai nekad — pat grāmatās — milži nebija patikuši, un vienu viņa reiz bija sastapusi ļaunā sapnī. Tad viņa ieraudzīja, ka Skraba ģīmis kļuvis gandrīz vai zaļš, un nodomāja: "Deru, ka viņš baidās vairāk par mani." Tāda doma piešķīra drosmi.

— Karalis senās dienās man teica, — Skrabs iesāka,

— tas bija tolaik, kad mēs kopā ar viņu braucām pa jūru… Ka viņš karā ar šiem milžiem sadevis tiem pa mizu un piespiedis maksāt meslus.

— Tā ir skaidra patiesība, — piekrita Purvaspīdonis.

— Tagad viņi ar mums dzīvo mierā. Kamēr mēs paliekam savā Skriblas upes pusē, viņi neko mums nedarīs. Viņu pusē, tīreli… Tomēr kāda iespēja pastāv vienmēr. Ja mēs nepieiesim viņiem pārāk tuvu un j a neviens no viņiem nesaniknosies, un ja mūs neredzēs, varbūt mēs aizkļūsim krietni tālu.

—Paklau! — iebrēcās Skrabs, pēkšņi zaudējis savaldību, kā jau viegli mēdz notikt ar cilvēkiem, kad viņi nobijušies.

— Es neticu, ka tas viss var būt kaut uz pusi tik briesmīgi, kā jūs tēlojat. Līdzīgi jau bija ar vigvama guļvietām, kas nemaz nebija cietas, un arī malka nebija slapja. Pēc manām domām, Aslans nemūžam nebūtu mūs sūtījis, ja pastāvētu tik maz iespēju.

Viņš nešaubīgi gaidīja, ka Purvaspīdonis kaut ko nikni atcirtis, tomēr tas tikai noteica: — Tev pietiek drosmes, Skrab. Tu runā pareizi. Kas jādara, tas jādara. Bet mums visiem ļoti uzmanīgi jātur sevi grožos, domājot par grūtībām, kurām mums visiem kopā būs jākuļas cauri. Zini, ķildoties nevajag. Katrā ziņā nesāc to darīt tik drīz. Es zinu, ka tādas ekspedīcijas parasti beidzas ar to, ka visi cits citam nemanot pieliek nazi pie rīkles, pirms viss līdz galam izdarīts, — par to nav ko brīnīties. Taču, jo ilgāk mēs varam to attālināt…

— Redziet, ja jums tas šķiet tik bezcerīgi, — Skrabs viņu pārtrauca, — tad, manuprāt, jums labāk nevajadzētu nākt. Mēs ar Poulu varam iet vieni, vai ne, Poul?

— Turi muti un beidz muļķoties, Skrab, — Džila steidzīgi iebilda, baidīdamās, ka Purvaspīdonis ņems un paraudzīsies uz Skraba vārdiem nopietni.

— Nezaudē dūšu, Poula, — sacīja Purvaspīdonis.

— Es nākšu, par to es lieku galvu ķīlā. Es negribu zaudēt tādu izdevību kā šī. Man tā nāks par labu. Visi teica, tas ir, citi tīreļa zvalstoņi teic, ka es esot pārāk vieglprātīgs, neskatoties uz dzīvi nopietni. Ja viņi to pasaka vienreiz, tad atkārto tūkstošiem reižu. "Purvaspīdoni," viņi mēdz sacīt, "tu pārāk daudz lēkā, plāties un apliecini lielisku garastāvokli. Tev jāiesit paurī, ka dzīve nav tikai varžu frikasē un zušu pīrāgs. Tev vajadzīgs kaut kas nelielai atskurbšanai. To mēs sakām vienīgi tevis paša labā, Purvaspīdoni." Tā viņi runā. Nu un šāds darbs—ceļojums uz ziemeļiem tieši ziemas sākumā, meklējot Princi, kura droši vien tur nav, cauri Sagrautai pilsētai, kuru neviens nekad nav redzējis, — tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Ja tas nepadarīs tādu puisi kā mani nosvērtāku, tad es nezinu, kas cits var līdzēt. — Un viņš saberzēja pleznainās rokas, it kā runātu par viesību vai pantomīmas apmeklējumu. — Un nu, — viņš piebilda, — kā tur vedas ar tiem zušiem?

Kad ēdiens bija galdā, tas garšoja lieliski, un bērni apēda divas lielas porcijas katrs. Sākumā Purvaspīdonis negribēja ticēt, ka ēdamais viņiem tiešām garšo, un, kad viņi tomēr bija apēduši tik daudz, ka Spīdonis jutās spiests ticēt, viņš ņēma palīgos apgalvojumu, ka ieēstajam droši vien būšot briesmīgas sekas. —Kas ietlabumā Spīdoņiem, var noindēt cilvēkus, es par to nemaz nebrīnītos, — viņš teica. Pēc zušiem viņi dzēra tēju no skārda krūzītēm, kādas jūs esat redzējuši lietojam vīrus, kas labo ceļus, bet Purvaspīdonis kāri kaut ko malkoja no četrstūrainas, melnas pudeles. Viņš piedāvāja to nogaršot arī bērniem, bet tiem šķidrums likās gaužām pretīgs.

Pārējā dienas daļa pagāja, gatavojoties iziešanai agri nākamajā rītā. Purvaspīdonis kā visgarākais no visiem

pieteicās nest trīs segas un lielu gabalu tajās ievīstītas cūkgaļas. Džilai vajadzēja nest atlikušos zušus, mazliet cepumu un šķiltavās. Skrabam bija paredzēts stiept gan savu, gan Džilas apmetni gadījumam, ja viņi tos negribēs likt uz pleciem. Skrabs (kas, kuģojot Kaspiana vadībā uz austrumiem, bija mazliet iemācījies šaut ar loku) nesa plecā Purvaspīdoņa otru labāko loku, turpretī Purvaspī­donis — savu vislabāko; kaut arī viņš runāja, ka traucēšot vējš, ka stopa stiegra droši vien būšot mitra, gaisma — nepietiekama un pirksti — nosaluši, varēja derēt uz simtu pret vienu, ka nekas no pareģotā nebūs sagaidāms. Viņiem abiem ar Skrabu bija zobeni — zēns paņēmis līdzi to, kas viņu gaidījis Kēras Paravelas istabā, turpretī Džilai nācās samierināties ar savu nazi. Viņi par to būtu sākuši strīdēties, taču, tikko gāja vaļā ķīviņš, Spīdonis saberzēja rokas un teica: —A, te nu jūs redzat. Es jau domāju. Piedzīvojumu

meklējumu laikā tā parasti notiek. — Tas lika abiem apklust.

Visi trīs agri devās vigvamā pie miera. Šoreiz bērni naktī patiešām negulēja labi. Tas notika tāpēc, ka Purvaspīdonis, noteicis: "Jums abiem vajadzētu mēģināt labi izgulēties, kaut arī, man šķiet, ka neviens no mums šonakt neaizvērs acu," — nākamajā mirklī sāka skaļi, ne reizes neapklusdams, krākt. Džila, beigu beigās iemigusi, visu nakti sapņoja par braukšanas treniņiem, ūdenskritumiem un ceļojumiem pa tuneļiem ātrvilcienos.

.