Sudraba krēsls

Piecpadsmita nodaļa džila pazūd

Gaismas plankums tik un tā neļāva saskatīt neko, kas atradās lejā, tumsā, kur viņi stāvēja. Pārējie varēja vienīgi dzirdēt, nevis saredzēt Džilas pūliņus uzrāpties Purvaspīdonim mugurā. Tas ir, viņi dzirdēja Purvaspīdoni sakām: — Nevajag bāzt man acīs pirkstu, — un: — Savu kāju man mutē arī nav jāstūķē, — un: — Tā ir labāk, — un: — Nu es turēšu tavas kājas. Tad tev būs brīvas rokas un tu varēsi drošāk balstīties pret zemi, kas tev priekšā.

Tad viņi palūkojās augšup un drīz vien uz gaismas plankuma fona saskatīja Džilas galvas tumšos apveidus.

— Nu? — visi satraukti noprasīja.

— Tas ir caurums, — atsaucās Džila. —Ja es atrastos mazliet augstāk, tad varētu caur to izkļūt.

— Ko tu pa to redzi? — vaicāja Jūstess.

— Pagaidām neko daudz, — sacīja Džila. — Paklau, Purvaspīdoni, palaidiet vaļā manas kājas, lai es varētu uz jūsu pleciem pakāpties, nevis uz tiem sēdēt. Es varu labi atbalstīties.

Citi dzirdēja meiteni kustamies, un tad pret pelēcīgo plankumu parādījās viņas stāvs līdz pat viduklim.

— Paklausieties, — Džila iesāka, bet pēkšņi iekliedzās un apklusa; kliedziens gan nebija spalgs. Drīzāk izklausījās, it kā viņas mutei būtu kaut kas uzspiests vai tajā kaut kas iebāzts. Pēc tam viņa balsi gan atguva, un likās, ka tā kaut ko sauc, cik skaļi spēdama, tomēr vārdi nebija saprotami. Vienā brīdī sakrita divi atgadījumi: uz mirkli pilnīgi pazuda gaismas plankums, jo kaut kas to aizklāja, un viņi saklausīja reizē tādu kā šļūcoņu, tādu kā cīkstēšanos un tīreļa zvalstoņa izdvestos vārdus: — Aši! Palīdziet! Turiet viņas kājas. Kāds viņu velk. Tur! Nē, šeit. Par vēlu!

Caurums un aukstā gaisma tagad atkal bija skaidri redzami. Džila bija pazudusi.

— Džila! Džila! —viņi satraukti klaigāja, taču atbilde nesekoja.

— Kāpēc jūs, pie velna, neturējāt viņas kājas? —Jūstess pārmeta.

— Nezinu, Skrab, —novaidējās Purvaspīdonis. —Es­mu dzimis neveiksminieks, tāpēc nav ko brīnīties. No­lemtais. Nolemts būt par cēloni Poulas nāvei tieši tāpat, kā biju nolemts ēst Runājošo briežu gaļu Hārfengā. Protams, es pats arī neesmu bez vainas.

—Sis ir lielākais kauns un bēda, kas mūs piemeklējusi, — teica Princis. — Mēs esam iedzinuši drosmīgu dāmu ienaidnieka ķetnās un paši patvērušies drošībā.

— Kungs, nemālējiet to bildi pārāk melnu, — sacīja Purvaspīdonis. —Mēs neesam nekādāīpašā drošībā, šķiet, varam vienīgi būt droši par to, ka šajā caurumā nomirsim bada nāvē.

— Diez vai es esmu piedekami mazs augumā, lai izkļūtu cauri tur, kur izkļuva Džila? — Jūstess pavaicāja.

Patiesībā ar Džilu bija noticis tā. Tiklīdz viņa bija izbāzusi galvu ārā pa caurumu, tā aptvēra, ka skatās it kā lejup pa kāda augšstāva logu, nevis pa lūku kaut kur augšup. Viņa bija pavadījusi tik ilgu laiku tumsā, ka acis sākumā nespēja uztvert, ko redz; viņa tikai saprata, ka neskatās uz gaišu, saulainu pasauli, ko tik ļoti bija gribējusi ieraudzīt. Gaiss šķita nežēlīgi auksts, un gaisma bija bāli zila. Dzirdams bija arī diezgan liels troksnis, un gaisā lidoja daudz baltu priekšmetu. Tieši šajā mirklī viņa bija uzsaukusi lejup Purvaspīdonim, lai ļauj nostāties viņam uz pleciem.

Tur uzrāpusies, viņa saskatīja un sadzirdēj a daudz labāk. Trokšņi, ko viņa bija saklausījusi, izrādījās divējādi — vairāku kāju ritmiski piesitieni un četru vijoļu, trīs flautu un bungu atskaņota mūzika. Viņa noskaidroja arī pati savu stāvokli, proti, viņa skatījās ārā pa caurumu uz stāvu nogāzi, kas stiepās lejup un beidzās pēdas četrpadsmit dziļāk ielejā. Viss bija ārkārtīgi balts. Apkārt kustējās cilvēku gūzma. Tad viņa noelsās. Cilvēki bija nelieli, glīti fauni un driādas ar vīteņaugu greznotiem matiem, kas dejojot tām plīvoja aizmugurē. Kādu brītiņu izskatījās, ka viņi kustas bez jebkādas kārtības, tad Džila aptvēra, ka īstenībā viņi visi dejo — dejo ar tik daudziem sarežģītiem soļiem un tūrēm, ka nepieciešams krietns laiks, lai to visu saprastu. Tad līdzīgi pērkondārdam nāca atjauta, ka bālganzilā gaisma ir mēness vizma un ka baltās pārslas, kas klāja zemi, patiesībā ir sniegs. Nu protams! Virs galvas tumšajās, saltajās debesīs margoja zvaigznes. Un garie, melnie priekšmeti aiz dejotājiem bija koki. Viņu pulciņš beidzot ne vien nokļuvis pie Virszemes, bet pie pašas Nārnijas sirds. Džilai šķita, ka viņa aiz sajūsmas varētu zaudēt samaņu; un mūzika, trakā mūzika — tik ļoti salda un tajā pašā laikā mazliet baisma un pilna labas burvestības, tāpat kā Raganas trinkšķināšana —pilna ļaunas burvestības. Tas viss aizkustināja Džilu jo vairāk.

Apraksts prasa ilgu laiku, taču viss redzamais, protams, bija aptverams īsā brīdī. Džila tūdaļ pagriezās, lai uzsauktu pārējiem: "Paklausieties! Viss kārtībā.Mēs esam ārā —un mājās." Tomēr iemesls, kāpēc viņa netika tālāk par "paklausieties", bija šāds. Dejotājus lokā ielenca rūķi, ģērbušies vissmalkākajās drānās — lielākā daļa sarkanās, ar ādām apšūtās kapucēs, zeltītiem pušķiem un kājās uzvilkuši lielus, garus zvērādas zābakus. Soļodami lokā, viņi cītīgi mētājās ar sniega pikām. (Pikas bija tie baltie priekšmeti, ko Džila bija redzējusi lidojam gaisā.) Rūķi tās nemērķēja uz dejotājiem, kā Anglijā varbūt darītu muļķa puikas. Viņi svieda tās starp deju tūrēm tik saskanīgā ritmā ar mūziku un tik trāpīgi, ka gadījumā, ja dejotāji atrastos īsti pareizajās vietās īsti pareizajos mirkļos, pikas nevienu neķertu. To sauc par Lielo Sniega Deju, un tā Nārnijā atkārtojas ik gadu pirmajā mēness naktī pēc tam, kad zemi klājis sniegs. Protams, tā ir daļēji rotaļa, daļēji deja; ja šad un tad kāds dejotājs paspers kādu maķenīt nepareizu solīti un viņam trāpīs ģīmī sniega pika, tad visi smiesies. Taču laba dejotāju kopa — rūķi un mūziķi — var līksmoties stundām ilgi bez neviena trāpījuma. Skaistās naktīs, kad sals, bungu rīboņa, pūču kliedzieni un mēness stari ieaudušies viņu trakulīgajās mežinieku asinīs un sakarsējuši tās vēl vairāk, visi dejo līdz rītausmai. Man gribētos, lai arī jūs to būtu redzējuši.

Džila bija apklususi pēc iesāktā "paklausieties", protams, aiz gluži vienkārša iemesla, jo no kāda rūķu rotaļnieku loka viņā pusē cauri dejotāju grupai atlidoja nekas cits kā skaista, liela sniega pika, trāpīdama meitenei tieši mutē. Viņa par to it nemaz nedusmojās; tobrīd viņas prieku nebūtu apslāpējušas pat divdesmit sniega pikas. Bet, lai cik laimīgs tu, cilvēks, justos, tu ar sniegu piebāztu muti nevari parunāt. Un, kad pēc diezgan ilgas spļaudīšanās viņa atkal atguva runas spēju, tad satraukumā piemirsa, ka citi lejā, tumsā, viņas aizmugurē, par labajām vēstīm joprojām nenieka nezina. Viņa gluži vienkārši izliecās pēc iespējas tālāk no cauruma un uzkliedza dejotājiem:

— Palīgā! Palīgā! Mēs esam aprakti kalnā. Nāciet un izrociet mūs ārā.

Nārnieši, kas nelielo cauruma pakalna sānos nemaz nebija ievērojuši, protams, jutās visai pārsteigti un lūkojās apkārt vairākos nepareizos virzienos, pirms saprata, no kurienes skan balss. Taču, kad viņi ieraudzīja Džilu, visi skriešus metās pie meitenes, un izstiepās varbūt pat vairāk nekā ducis roku, lai viņai palīdzētu. Džila tās satvēra un tādējādi izkļuva no cauruma un noslidinājās lejā pa nogāzi ar galvu pa priekšu, un tad, piecēlusies kājās, sacīja:

— Vai, lūdzu, ejiet un izrociet citus. Tur ir trīs pārējie un turklāt vēl zirgi. Un viens no tā pulciņa ir princis Riliāns.

To pavēstīdama, viņa jau atradās pūļa vidū, jo pie dejotājiem tagad piesteidzās dažādi ļaudis, kas bija nolūko­jušies dejā un kurus viņa sākumā nebija ievērojusi. Veseliem bariem no kokiem nolēca vāveres, ieradās arī pūces. Gāzelēdamies uz īsajām kājiņām, cik ātri vien tās nesa, atčāpoja eži. Lēnākā gaitā sekoja lāči un āpši. Astei raustoties satraukumā, kā pēdējā pulkam pievienojās liela pantera.

Taču, tiklīdz viņi saprata, ko Džila stāsta, visi sarosījās.

— Cērtes un lāpstas, puiši, cērtes un lāpstas! Nesam šurp darbarīkus! — noteica rūķi un steidzīgi ienira mežos.

— Pamodiniet dažus kurmjus, tie prot labi rakt. Strādā tikpat lieliski kā rūķi, — sacīja kāda balss.

— Ko viņa tur teica par princi Riliānu? — vaicāja otrs.

— Kuš! — apsauca pantera.

— Nabaga bērns sajucis, un kas tur par brīnumu, ja bijis nomaldījies kalnā. Viņa neapzinās, ko saka.

— Kā tad, — piebalsoja vecs lācis. —Viņa tak minēja, ka princis Riliāns esot zirgs.

— Nē, tā viņa neteica vis, — ļoti vīzdegunīgi noliedza kāda vāvere.

—Teica gan, —vēl vīzdegunīgāknočakstēja cita vāvere.

—Tā ir tīra p-p-padesība.N-n-nerunājiettik dumji, — sacīja Džila. Viņa stostījās, jo no aukstuma tai klabēja zobi.

Viena no driādām tūdaļ ietina viņu ādas apmetnī, ko bija nometis kāds no rūķiem, bet izpalīdzīgs fauns aizdipināja caur kokiem uz vietu, kur Džila redzēja pie alas ieejas kurami es uguni, un padabūja karstu dzērienu. Taču, pirms viņš atgriezās, jau parādījās rūķi ar lāpstām un kapļiem un pieskrēja pie nogāzes. Džila izdzirdēja saucienus: — Ei! Ko jūs darāt? Nolaidiet zobenu! — un: — Nu, jauno cilvēk, tā nu ne, — un: — Tas nu ir traki nikns, vai ne? — Džila pieskrēja un nesaprata, vai smieties vai raudāt, kad ieraudzīja Jūstesa seju — stipri bālu un netīru — parādāmies no cauruma tumsas un Jūstesa labo roku, kas vēzēja zobenu, pūloties iedurt ikvienam, kas tuvojās.

Jo dažās pēdējās minūtēs Jūstess, protams, jutās pavisam citādi nekā Džila. Viņš bija dzirdējis Džilu iekliedzamies un redzējis viņu pazūdam nezināmā virzienā. Tāpat kā Princis un Purvaspīdonis, viņš bija domājis, ka meiteni sagūstījuši kaut kādi ienaidnieki. Un no lejas viņš ne­saredzēja, ka bālganzilais spīdums ir mēnessgaisma. Viņš domāja, ka caurums ved tikai iekšā kādā citā alā, kas spokaini zalgo un ir pilna nez-ar-kādiem-ļauniemZemzemes-radījumiem. Tāpēc, kad viņš bija pierunājis

Purvaspīdoni, lai tas ļauj viņam uzrāpties mugurā, izvilcis zobenu un izbāzis ārā galvu, tad, to darīdams, rīkojies patiešām drosmīgi. Abi pārējie būtu to darījuši pirms viņa, ja varējuši, taču caurums bija par mazu, lai pieauguši vīri varētu pa to izlīst. Jūstess bija tikai nedaudz lielāks par Džilu, bet stipri neveiklāks, līdz ar to, palūkodamies ārā, viņš atsitās ar galvu pret cauruma augšmalu un no tās viņam sejā iebira krietna sauja sniega. Un tā nu, kad viņš atkal spēja pavērt acis un ieraudzīja desmitiem stāvu skrienam cik jaudas uz viņa pusi, nav ko brīnīties, ka viņš centās no tiem atkauties.

— Met mieru, Jūstes, met miera! — Džila brēca. — Tie visi ir draugi. Vai tad tu neredzi? Mēs esam iekļuvuši Nārnijā. Viss ir kārtībā!

Tad Jūstess atjēdzās, atvainojās rūķiem (un rūķi sacīja, ka neesot par ko atvainoties), un desmitiem resnu, matiem apaugušu, rūķisku roku palīdzēja viņam izlīst ārā — tāpat kā pirms neilga brīža bija palīdzējušas izrāpties Džilai. Tad Džila uzkāpa uz nogāzes, iebāza galvu tumšajā caurumā un skaļi pavēstīja labās ziņas arī pārējiem alas gūstekņiem. Pagriezusies, lai klumburotu atpakaļ, viņa dzirdēja Purva­spīdoni norūcam: — Ak tu nabaga Poula! Šis pēdējais pārdzīvojums laupījis viņai prātiņu. Nav ko brīnīties, ka tāda padarīšana sagrozījusi galvu. Viņa sāk murgot.

Džila piegāja pie Jūstesa, viņi viens otram paspieda rokas, un abi dziļi ievilka krūtīs spirgto pusnakts gaisu. Jūstesam atnesa siltu apmetni un abiem diviem — karstu dzeramo. Kamēr viņi to malkoja, rūķi jau bija notīrījuši sniegu un norakuši nogāzē velēnas kārtu no platas zemes strēmeles ap sākotnējo caurumu, un cērtes un lāpstas tagad zibēja tikpat jautri, kā faunu un driādu kājas pirms īsa brīža cilājušās dejas soļos. Aizritējušas bija tikai desmit minūtes! Taču Džilai un Jūstesam jau likās, ka visas zemes dzīļu tumsā, karstumā un smacīgumā piedzīvotās briesmas bijušas viens vienīgs sapnis. Te ārā, aukstumā, ar mēnesi un zvaigznēm debesīs (Nārnijā zvaigznes atrodas zemei tuvāk nekā mūsu pasaulē) un ar laipnajām, priecīgajām sejām visapkārt viņi Zemzemei nevarēja lāgā pat noticēt.

Pirms viņi bija tikuši galā ar karsto dzērienu, ieradās ap desmit kurmju — tikko kā pamodināti un joprojām ļoti miegaini, tāpēc arī diezgan saīguši. Tomēr, kolīdz viņi saprata, par ko ir runa, tūdaļ labprāt pievienojās pārējiem. Pat fauni izrādījās noderīgi —viņi mazās ķerriņās veda projām zemi, un vāveres lielā satraukumā dejoja un lēkāja šurp un turp, lai gan Džila tā arī neuzzināja, kādu darbu viņas īsti domājās darām. Lāči un pūces apmierinājās ar padomu došanu un nez cik reižu apjautājās bērniem, vai viņi negribot ienākt alā (tur Džila bija redzējusi pavarda uguni) sasildīties un paēst vakariņas. Tomēr bērni neparko negribēja iet projām, pirms nebūs redzējuši, kā biedri izkļūst brīvībā.

Neviens visā mūsu pasaulē nevar strādāt tādu darbu, kādu rūķi un Runājošie kurmji strādā Nārnijā, taču jāievēro, protams, ka kurmji un rūķi to neuzskata par darbu. Viņiem patīk rakt. Tāpēc patiesībā nepagāja ilgs laiks, kad viņi nogāzē bija atrakuši lielu, melnu aizu. Un no aizas tumsas mēnessgaismā (būtu diezgan briesmīgi, ja kāds nezinātu, kas tie ir) iznāca vispirms garais, tievkājainais tīreļa zvalstonis ar smailo cepuri galvā un tad, vezdams divus lielus zirgus, pats princis Riliāns.

Kad parādījās Purvaspīdonis, visās pusēs atskanēja saucieni: — Klau, tas ir zvalstonis, tas tak ir vecais draugs Purvaspīdonis — vecais draugs Purvaspīdonis no tīreļa austrumgala. — Kur tu īsti biji pazudis, Purvaspīdoni?

—Tev dzina pēdas meklētāju grupas — pavaldonis Trampkins izsludināja atradējam atlīdzību! — Taču tad visu balsis apklusa, vienā rāvienā iestājās nāves klusums — tikpat ātri kā norimst troksnis zēnu guļamistabā, ja durvis atver skolas direktors. Jo tagad viņi ieraudzīja Princi.

Neviens ne mirkli nešaubījās, kas viņš ir. Bija ļoti daudz zvēru, driādu, rūķu un faunu, kas atcerējās viņu pirms noburšanas. Bija daži vecie pavalstnieki, kas vēl atcerējās, kā izskatījies viņa tēvs, karalis Kaspians, savos jaunības gados, un tagad saskatīja viņos līdzību. Taču man liekas, ka viņi tik un tā būtu Riliānu pazinuši. Kaut arī viņš pēc ilgā ieslodzījuma Dzīļu valstībā bija bāls, ģērbies melnā, noputējis, sapinkātiem matiem un noguris, tomēr viņa sejas izteiksmei un uzvedībai piemita kaut kas tāds, ko nevarēja nepamanīt. Šī sejas izteiksme piemīt visiem īstiem Nārnijas karaļiem, kas valda pēc Aslana gribas un sēž Kērā Paravelā Visaugstākā karaļa Pītera tronī. Vienā mirklī visu galvas tapa atsegtas un viņi locīja ceļus; pēc brītiņa sākās tāda urravošana un klaigāšana, tādi lēcieni un līksmas dejas, tāda liela sarokošanās, skūpstīšanās un apskaušanās, ka Džilai acīs sariesās asaras. Viņu meklējumi bijuši pūliņu vērti.

— Vai jūsu augstībai labpatiktu, — sacīja vecākais rūķis, — esam mēģinājuši sarūpētvakariņas tur tanī alā par godu Sniega Dejas noslēgumam…

— Ar vislielāko prieku, tēvs, — atteica Princis. — Jo nekad neviens princis, bruņinieks, augstmanis vai lācis nav tiklabprāt kārojis iepriecināt savu vēderu ar maltīti kā mēs, četri ceļinieki, šovakar.

Viss pūlis sāka virzīties pa koku spraugām uz alas pusi. Džila dzirdēja Purvaspīdoni sakām tiem, kas drūzmējās ap viņu: — Nē, nē. Mans stāsts var pagaidīt. Nav vērts runāt par to, kas noticis ar mani. Es gribu dzirdēt, kas jums te jauns. Nemēģiniet neko mīkstināt, jo es labprāt uzklausīšu visu uzreiz. Vai Karaļa kuģis nogrimis? Vai mežā bijuši ugunsgrēki? Vai nav izcēlies karš uz Kalormenas robežas? Es nebrīnītos, ja būtu parādījušies kādi pūķi, ko? — Un visi nārnieši skaļi smējās un teica: — Vai tas neizklausās pēc tīreļa zvalstoņa?

Abi bērni no izsalkuma un noguruma gandrīz krita no kājām, tomēr alas siltums un iekārtojums, liesmiņu atspldumi uz sienām, kumodēm, tasēm, apakštasītēm, šķīvjiem un gludajām akmens grīdām — gluži kā lauku saimniecības virtuvē — visus mazliet atdzīvināja. Tik un tā, kamēr tika gatavotas vakariņas, viņi cieši iemiga. Un, kamēr viņi gulēja, princis Riliāns pārrunāja visu piedzīvojumu ar vecākajiem un gudrākajiem zvēriem un rūķiem. Un tagad viņi saprata, ko tas nozīmējis: kā ļaunā Ragana (neapšaubāmi, no tās pašas sugas kā Baltā Ragana, kas senos laikos bija atnesusi Nārnijai Lielo Ziemu) visu izplānojusi, vispirms nogalinot Riliāna māti un tad noburot pašu Riliānu. Un nu viņi bija redzējuši, ka tā parakusies tieši zem Nārnijas un gatavojusies izlauzties Virszemē un ar Riliānu kā savu ieroci valdīt un ka Riliānam ne sapņos nav nācis prātā, ka zeme, kurā viņa grasījusies Riliānu uzsēdināt tronī kā valdnieku (valdnieka vārda pēc, jo patiesībā viņš būtu tās vergs), ka šī zeme ir viņa, Riliāna, valsts. Savukārt no bērnu piedzīvojumiem Hārfengā nārnieši saprata, ka Ragana biedrojusies un draudzējusies ar Hārfengas bīstamajiem milžiem.

— Un mācība no tā visa, jūsu augstība, ir tāda, — sacīja vecākais rūķis, — ka šīs Ziemeļu Raganas vienmēr dzenas pēc viena un tā paša, tikai katrā laikmetā viņas izkaļ citādu plānu, kā to īstenot.