Sudraba krēsls

Četrpadsmita nodaļa pašas pasaules pamatos

— Mans vārds ir Golgs, — sacīja punduris. — Un es pastāstišu jūsu godībām visu, ko zinu. Apmēram pirms stundas mēs visi strādājām viņas labā, es teiktu —strādājām' savu skumjo un mēmo darbu, to pašu, ko darījām ik dienu gadiem un vēl gadiem ilgi. Tad atskanēja skaļš grāviens un būkšķis. Tiklīdz mēs to izdzirdējām, ikviens klusībā noteica: "Es ilgu laiku neesmu ne dziedājis, ne dancojis, ne izspēlējis kādu joku. Kāpēc?" Un ikviens nodomāja: "Droši vien esmu bijis noburts." Un katrs klusībā noelsās: "Lai esmu nolādēts,, ja zinu, kāpēc es nesu šo nastu, bet tālāk es vairs to nesdepšu, un cauri."

Un tā nu mēs nometām savus maisus un paunas, un darbarīkus. Tad visi pagriezās un ieraudzīja tur to lielo sarkanumu. Un katrs sev klusībā pajautāja: "Kas tas ir?" Un ikviens sev atbildēja: "Pavērusies kāda sprauga vai plaisa, un no patiesajām Zemes Dzīlēm, kas atrodas tūkstoš asu lielā attālumā, pašā lejā, ieplūst jauks, spožs siltumiņš."

— Va' velns! — izsaucās Jūstess. — Vai tad ir zemes, kas atrodas vēl dziļāk?

—Jā gan, jūsu godība, — atteica Golgs. — Brīnišķīgas vietas, ko mēs dēvējam par Bizmas zemi. Tā zeme, kur mēs tagad atrodamies, ir Raganas valstība, un mēs to dēvējam par Seklajām zemēm. Tās atrodas pārāk tuvu virskārtai, lai būtu mums piemērotas. Vai! Tad jau tikpat labi varētu dzīvot ārā, pašā virspusē. Redziet, mēs esam nabaga punduri no Bizmas, kurus Ragana ar savu pesteļošanu atmānījusi šurp, lai mēs strādātu viņas labā. Bet mēs to visu bijām aizmirsuši, līdz atskanēja grāviens un burvestība izgaisa. Mēs nezinājām nedz to, kas mēs esam, nedz no kurienes esam nākuši. Mēs neko nespējām līdzēt, neko nespējām domāt — domājām tikai to, ar ko Ragana bija piebāzusi mūsu galvas. Un tas viss, ko viņa stūķēja mums galvā visus šos gadus, bijaīgns un nīgrs. Esmu gandrīzpilnīgi piemirsis, kā plēš jokus vai dejo džigu. Bet, kad atskanēja būkšķis un pavērās plaisa, un jūrā sāka celties ūdens, atmiņa atgriezās. Un, protams, mēs visi laidāmies prom, cik ātri vien kājas nesa, lai pa spraugu nokļūtu lejā, mūsu pašu mājās. Un jūs varat saredzēt viņus visus tur tālāk šaujam raķetes un aiz prieka stāvam uz galvas. Un es būtu ļoti pateicīgs jūsu godībām, ja jūs mani drīz palaistu vaļā un es varētu viņiem piebiedroties.

— Manuprāt, tas tiešām ir lieliski, — sacīja Džila. — Jūtos tik priecīga, ka esam atbrīvojuši gan pundurus, gan paši sevi, nocirzdami Raganai galvu! Un es esmu tik priecīga, ka punduri īstenībā nav nedz briesmīgi, nedz drūmi, tāpat kā tāds īstenībā nebija arī Princis — nu, kāds viņš mums šķita.

— Tas viss ir ļoti jauki, Poula, — piesardzīgi ierunājās Purvaspīdonis. — Taču šie punduri manās acīs nešķita līdzīgi puišiem, kas gluži vienkārši mūk projām. Man viņi, ja gribi zināt, drīzāk atgādināja kaujas vienību. Ieskatieties man tieši acīs, mister Golg, un atzīstieties, vai jūs negatavojaties cīņai?

— Protams, ka gatavojamies, jūsu godība, — atteica

Golgs. — Redziet, mēs nezinājām, ka Ragana ir pagalam. Mēs domājām, ka viņa no pils mūs vēro. Mēs mēģinājām aizšmaukt projām, lai viņa mūs neieraudzītu. Un tad, kad iznācāt jūs — četri ar zobeniem un zirgiem —, skaidrs, ka ikviens klusībā nodomāja: "Te tev nu bija!" Jo mēs tak nezinājām ka viņa godības nav Raganas pusē. Un mēs izlēmām cīnīties līdz nāvei un neparko neatmest cerību atgriezties atpakaļ Bizmā.

— Esmu gatavs zvērēt, ka šis ir godīgs punduris, — teica Princis. — Mīļais draugs Purvaspīdoni, ļauj viņam iet. Ja ir runa par mani, labo Golg, tad es, tāpat kā tu un tavi biedri, biju noburts un tikai nesen atjēdzos. Un nu vēl kāds jautājums. Vai tu zini ceļu uz jaunajiem rakumiem, pa kuriem Ragana dzīrās vest armiju pret Virszemi?

— E-ē-ē-ē! —iespiedzās Golgs. —Jā, es šo drausmīgo ceļu pazīstu. Es jums parādīšu, kur tas sākas. Bet es brīdinu — gadījumā, ja jūsu godība lūgs mani iet pa to jums līdzi, nekas nesanāks. Tad jau labāk mirt.

— Kāpēc? —Jūstess noraizējies vaicāja. — Kas tur tik šausmīgs?

—Pārāk tuvu virskārtai, augšpusei,—nodrebinādamies atteica Golgs. —Tas bija pats ļaunākais, ko Ragana mums nodarīja. Bija domāts, ka mūs izvedīs ārā — pasaules augškārtās. Stāsta, ka tur vispār neesot jumta — tikai drausmīgs, liels tukšums, ko dēvējot par debesīm. Un rakšana pavirzījusies tik tālu uz augšu, ka daži lāpstas dūrieni var novest ārpusē. Es neuzdrošinātos rādīties tai vietai pat tuvumā.

— Urā! Runā nu gan tu! — iesaucās Jūstess, un Džila piebilda: — Augšā tak nebūt nav šausmīgi. Mums tur patīk. Mēs tur dzīvojam.

— Es zinu, ka virszemnieki tur dzīvo, — Golgs sacīja. — Bet man likās, tas notiek tāpēc, ka jūs neprotat atrast ceļu lejā uz iekšpusi. Nevar tak būt, ka jums tas patīk — rāpot apkārt kā mušām pasaules virspusē!

— Bet kā būtu, ja tu tūlīt parādītu mums ceļu uz turieni? — apvaicājās Purvaspīdonis.

— Nu, nav ko velti tērēt laiku! —iesaucās Princis. Viss pulciņš sarīkojās ceļam. Princis uzlēca mugurā savam kara zirgam, Purvaspīdonis uzrāpās Džilai aizmugurē, un Golgs devās pa priekšu. Iedams viņš atkal un atkal vēstīja pārējiem punduriem labās ziņas — ka Ragana mirusi un ka četri virszemnieki nav bīstami. Un tie, kas viņu dzirdēja, paziņoja to tālākcitiem, tādējādi īsā laikā visu Zemzemi pieskandināja saucieni un gaviļu klaigas, un simtiem tūkstošiem pundurīšu, lēkādami, griezdamies riteniski, stāvēdami uz galvas, mezdami kukuriņus un raustīdami milzīgas sprāgstošas konfektes, sanāca lielā lokā ap Ogļmelni un Sniegpārslu. Un Princim bija vismaz desmit reižu jāstāsta, kā pats ticis noburts un pēc tam atpestīts.

Tā viņi pienāca pie spraugas malas. Tā bija ap tūkstoš pēdu gara un varbūt kādas divsimt pēdas plata. Ceļinieki nokāpa no zirgiem un ielūkojās dziļumā. Viņiem sejā iesitās stiprs karstuma vilnis, kas jaucās ar tiem gluži nepazīstamu smārdu — tādu viņi saoda pirmoreiz mūžā. Tas bija stiprs, ass, satraucošs smārds, kas izraisīja šķavas. Spraugas jeb aizas dzīles bija tik spožas, ka pirmajā brīdī apžilbināja acis un viņi neko nespēja saredzēt. Palēnām apraduši ar šo gaismu, viņi secināja, ka redz ugunsupi un šis upes krastos tādus kā laukus un birzis, kas liesmo neizturami svelmainā spožumā, kaut ari salīdzinājumā ar upi tomēr ir blāvāki. Zilās, sarkanās, zaļās un baltās krāsas jaucās kopīgā jūklī: apmēram tādu pašu iespaidu panāktu, pusdienas laikā skatoties pa lielisku stikla logu, aiz kura spīdētu tropu saule. Pa nelīdzenajām aizas malām gluži kā melnas mušas ugunīgās gaismas fonā kāpaļāja simtiem Zemzemes ļaužu.

— Jūsu godība, — sacīja Golgs (un, kad četrinieks pagriezās, lai palūkotos uz viņu, visi dažas minūtes šķita tapuši gluži akli, tik ļoti viņiem bija apžilbušas acis). —Jūsu godība, kāpēc lai jūs nedotos lejā uz Bizmu? Jūs tur būtu laimīgāki nekā tajā saltajā, neaizsargātajā zemē, tur augšā. Vismaz nonāciet lejā īsā vizītē.

Džila uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka neviens no pārējiem, ne mirkli nevilcinādamies, šādu domu noraidīs. Meitenei par šausmām, viņa izdzirda Princi sakām:

— Draugs Golg, es patiešām esmu jau pa pusei ar mieru doties tev līdzi. Jo tas ir lielisks piedzīvojums, un ļoti var būt, ka neviens mirstīgs cilvēks nekad nav ieskatījies Bizmā un diez vai tāda iespēja varētu jebkad rasties vēlreiz. Un, gadiem ritot, man būs jākavējas atmiņās, ka reiz man bijusi izdevība pamatīgi ieskatīties zemes apakšējās dzīlēs, bet es no tā esmu atteicies. Taču, vai cilvēks var tur dzīvot? Jūs taču arī laikam nepeldaties šajā ugunsupē?

—Nē, nē, jūsu godība. Mēs nebūt ne. Ugunī dzīvo tikai salamandras.

—Kādas tad īsti ir jūsu salamandras? —vaicāja Princis.

— Viņu suga ir grūti nosakāma, jūsu godība, — teica Golgs. — Viņas ir pārāk stipri nokaitētas līdz baltkvēlei, lai uz viņām varētu skatīties. Tomēr visvairāk viņas līdzinās maziem pūķīšiem. Viņas sarunājas ar mums, pašas atrazdamās liesmās. Bet viņas ir ārkārtīgi gudras, un mēles viņām ir ļoti asprātīgas un daiļrunīgas.

Džila pameta ašu skatienu uz Jūstesu. Viņa nebija šaubījusies, ka zēnam doma par ieslidināšanos šajā spraugā patiks vēl mazāk nekā viņai, Džilai. Dūša saskrēja papēžos, kad viņa Jūstesa sejā ieraudzīja pavisam citādu izteiksmi. Viņš izskatījās krietni līdzīgāks Princim nekā agrākais Skrabs no Eksperimentālās skolas. Jo viņa atmiņā no jauna atgriezās visas dēkas tolaik, kad viņš bija kuģojis ar karali Kaspianu.

— Jūsu godība, — viņš sacīja. Ja te būtu mans senais draugs pele Rīpičīps, viņš teiktu, ka mēs tagad nedrīkstam ņemt un atteikties izbaudīt piedzīvojumus Bizmā, jo tas liktu krietni apšaubīt mūsu veselo saprātu.

— Tur lejā, — Golgs sacīja, — es varētu jums parādīt īstu zeltu, īstu sudrabu, īstus dimantus.

— Blēņas! —Džila rupji uzbrēca. —It kā mēs nezinātu, ka mēs pat te esam zem pašām dziļākajām raktuvēm.

— Jā, — atteica Golgs. — Esmu dzirdējis par tiem nelielajiem skrāpējumiem zemes garozā, ko jūs, virszemnieki, dēvējat par raktuvēm. Bet tur jūs iegūstat mirušu zeltu, mirušu sudrabu un mirušus dārgakmeņus. Lejā, Bizmā, mums tie ir dzīvi un augoši. Tur es jums saplūkšu rubīnu pušķus, kurus jūs varēsit ēst un izspiest pilnu glāzi ar dimantu sulu. Ja būsit nogaršojuši Bizmas dzīvos, jums kļūs vienaldzīgi jūsu seklo raktuvju aukstie, mirušie dārgumi.

— Mans tēvs aizbrauca uz pasaules galu, — domīgi teica Riliāns. — Būtu lieliski, ja viņa dēls ietiktu pasaules pašās dziļākajās dzīlēs.

—Ja jūsu augstība vēlas redzēt savu tēvu, kamēr tas vēl ir dzīvs (manuprāt, viņam tas darītu lielāku patikšanu par Golga piesolīto), — sacīja Purvaspīdonis, tad būtu laiks doties ceļā uz raktuvēm, kas ved uz Virszemi.

— Un es pa šo caurumu lejā nešļūkšu, lai man saka, ko grib, — Džila piebilda.

— Nu, ja jūsu augstības patiešām nolēmušas atgriezties Virszemē, — teica Golgs, — tad ir kāds ceļaposms, kas ir zemāks par šo. Un var būt, ja plūdi vēl pastiprināsies…

— Ai, iesim, iesim, iesim jel tālāk! — lūdzās Džila.

— Baidos, ka tā būs jādara, — sacīja Princis, smagi nopūzdamies. — Taču es pusi savas sirds esmu atstājis Bizmas zemē.

— Lūdzu! — činkstēja Džila.

— Kur tas ceļš ir? — Purvaspīdonis noprasīja.

— Gar to deg lukturi, — teica Golgs. —Jūsu augstība var saskatīt ceļa sākumu aizas viņā pusē.

— Cik ilgi lampas tur degs? — Purvaspīdonis vaicāja.

Tajā pašā brīdī no Bizmas viszemākajām dzīlēm augšup

uzlidoja čukstoša, svilinoša, itin kā uguns balss (vēlāk viņi brīnīdamies spriedelēja, vai tā varētu būt bijusi salamandras balss).

—Ātri! Ātri! Ātri! Uz klintīm, uz klintīm, uz klintīm! — tā sauca. — Plaisa aizveras. Tā aizveras. Tā aizveras. Ātri!

Ātri! — Un tajā pašā laikā ar apdullinošiem krakšķiem un brīkšķiem klintis sāka kustēties. Kamēr viņi nolūkojās, plaisa jau kļuva šaurāka. No visām pusēm novēlojušies punduri laidās pa to lejup. Viņi negrasījās kavēties, kāpjot lejā pa klintīm. Viņi visā garumā nometās zemē, un vai nu tāpēc, ka no dziļuma sitās augšup karsta gaisa strāva, vai kāda cita iemesla dēļ varēja redzēt, ka viņi lidinās lejup — līdzīgi lapām. Šis lapas atgādinošais lietus kļuva biezāks un biezāks, līdz tumsa gandrīz aprija gan uguns upi, gan dzīvo dārgakmeņu raktuves.

—Ardievu, jūsu godība! Eslaižos! —izsaucās Golgs un ienira plaisā. Bija vēl palikuši tikai nedaudzi, kam vajadzēja

viņam sekot. Plaisa tagad bija tik šaura kā pastkastītes spraudziņa. Pēc brītiņa palika vienīgi spožs, spilgts gaismas pavediens. Tad nogranda tik skaļš troksnis, it kā tūkstoš preču vilcienos sagrūstos tūkstoš buferu pāru, un klinšu puses saslēdzās kopā. Karstais, satraucošais smārds izzuda. Ceļinieki palika Zemzemē, kas tagad izskatījās daudz melnāka nekā iepriekš. Bāli, nespodri, skumīgi lukturi iezīmēja ceļa virzienu.

—Nu, —norūca Purvaspīdonis, —varu derētuz desmit pret vienu, ka esam šeit kavējušies pārāk ilgi, tomēr mēģināt vēl mēs varam. Nebūtu nekāds brīnums, ja šie lukturi nodzistu pēc piecām minūtēm.

Viņi paskubināja zirgus, lai tie sāktu rikšot, un skaistā solī aizklaudzināja pa krēslaino ceļu. Tomēr tas gandrīz tūlīt sāka slīgt lejup pa nogāzi. Viņi būtu varējuši nodomāt, ka Golgs viņus aizsūtījis pa nepareizo ceļu, ja ielejas otrā pusē neredzētu iedegamies un virknējamies augšup lukturus — cik tālu vien skats sniedza. Taču ielejas dziļumā lukturi apspīdēja tekošu ūdeni.

— Steigsimies! — iesaucās Princis. Viņš auļoja lejup pa nogāzi. Ja viņi nokļūtu lejā tikai minūtes piecas vēlāk, stāvoklis varētu izvērsties visai draņķīgs, jo paisuma viļņi plūda iekšā ielejā, it kā tos dzītu dzirnavu rats, un, ja vajadzētu peldēt pāri, zirgi diezin vai to spētu. Tomēr patlaban vēl ūdens bija pēdu vai divas dziļš, un, kaut gan nikni šļakstījās ap zirgu kājām, visi veiksmīgi sasniedza otru krastu.

Tad sākās lēns, gurds kāpiens augšup otrā krastā, kur priekšā neredzēja neko citu kā vienīgi bālos lukturus, kas iesniedzās arvien tālāk, cik vien varēja saskatīt. Palūkojušies atpakaļ, viņi redzēja, ka ūdens plešas plašumā. Visi Zemzemes kalni tagad bija kļuvuši par salām, un lukturi bija palikuši tikai šajās salās. Ik bridi apdzisa kāda tāla gaisma. Drīz visur iestāsies pilnīga tumsa; vienīgi tajā ceļā, pa kuru viņi jāja, vēl blāvoja gaismas — pat zemākajā daļā, viņiem aizmugurē, tikai tur tās atspīdēja ūdenī.

— Interesanti zināt, vai tas… kā viņu sauc… Laika Tēvs ari ir izpeldējis ārā, —prātoja Džila. —Un visi tie dīvainie gulošie dzīvnieki?

— Man neliekas, ka mēs esam tik augstu, — teica Jūstess. —Vai neatceraties, kā mums vajadzēja jāt lejup pa kalnu, lai sasniegtu Bezsaules jūru? Manuprāt, ūdens vēl nav sasniedzis Laika Tēva alu.

— Kā nu ir, tā ir, — teica Purvaspīdonis, —mani vairāk interesē lampas uz šī ceļa. To gaisma izskatās mazlietiņ pavārga, vai ne?

— Tādas tās bijušas visu laiku, — Džila iebilda.

— Hm, — norūca Purvaspīdonis. — Bet tagad tās ir zaļākas.

— Tu taču negribi sacīt, ka tās, iespējams, pamazām dziest? —Jūstess iekliedzās.

— Nu zini, lai nu kā tās degtu, nevar gaidīt, ka tām pietiks degvielas uz laiku laikiem, — atgādināja Purvaspīdonis. —Taču nezaudē dūšu, Skrab. Es arī skatos uz ūdeni, un man neliekas, ka tas celtos tik ātri kā līdz šim.

—Tas nu, draugs, ir vājš mierinājums, —sacīja Princis. — Ja mēs nespēsim atrast ceļu, kā izkļūt Virszemē, es izlūdzos jūsu visu žēlastību. Jāvaino mana lepnība un iztēle, kas aizkavēja mūs pie ieejas Bizmas zemē. Bet nu jāsim uz priekšu!

Nākamās stundas laikā Džilai reizēm ienāca prātā, ka Purvaspīdonim varētu būt taisnība spriedumā par lukturiem, taču reizēm savukārt likās, ka tās ir tikai iedomas. Pa to laiku apkārtējā ainava pārmainījās. Zemzemes jumts bija tik tuvu, ka pat šajā nespodrajā gaismā viņi tagad varēja redzētpilnīgi skaidri. Un pat lielie, grubuļainie Zemzemes mūri abās ceļa pusēs neapšaubāmi saslēdzās tuvāk. Patiesībā ceļš tagad veda viņus iekšā stāvā tunelī .Ceļā sāka parādīties cērtes, lāpstas, ķerras un citas zīmes, ka te nesen strādājuši racēji. Ja vien viņi varētu droši cerēt, ka tiks ārā, tad viss izskatītos ļoti cerīgi. Tomēr doma, ka jādodas iekšā alā, kas kļūst arvien šaurāka un šaurāka, un arvien grūtāk būs pagriezties atpakaļ, likās visai netīkama.

Beidzot jumts kļuva tik nolaidens, ka Purvaspīdonis un Princis atsitās pret to ar galvu. Pulciņš nokāpa no zirgiem un veda tos pavadā. Ceļš te bija nelīdzens, un nācās uzmanīgi skatīties, kur liekkāju. Tieši tāpēc Džila ievēroja, ka pamazām kļūst tumšāks. Tagad par to nebija ne mazāko šaubu. Pārējo sejas zaļajā vizmā izskatījās dīvainas un spokainas. Un Džila pilnīgi negaidot (viņa citādi nespēja) klusi iekliedzās. Viena no gaismām tieši priekšā nodzisa pavisam. Tas pats notika ar aizmugurējo. Pēc tam viņus apņēma pilnīga tumsa.

— Drosmi, draugi, — atskanēja prinča Riliāna balss. — Vienalga, vai mēs dzīvosim vai mirsim, Aslans paliks mūsu cildenais valdnieks.

— Jums taisnība, kungs, — citi dzirdēja sakām

Purvaspīdoni. — Un jums allaž jāatceras, ka, atrodoties šajā slazdā, mums ir viens labums — mēs ietaupīsim savus bēru izdevumus.

Džila turēja mēli aiz zobiem. (Ja negribi, lai citi cilvēki zina, ka esi nobijies, tā rīkoties allaž ir saprātīgi; tieši tava balss tevi vienmēr nodos.)

— Kāpēc mums te stāvēt? Tikpat labi mēs varam doties uz priekšu, — ierosināja Jūstess, un, kad Džila dzirdēja, kā nodreb zēna balss, viņa saprata, cik gudri rīkojusies, neuzticēdamās pati savējai.

Purvaspīdonis un Jūstess ar saviem ieročiem gāja pirmie, izstiepuši rokas uz priekšu, jo baidījās uzskriet kaut kam virsū, Džila ar Princi sekoja, vezdami zirgus.

— Paklau, —pēc krietna brīža Jūstess ierunājās, — vai nu manas acis rāda nepareizi, vai arī tur augšā redzams kāds gaismas stars.

Pirms kāds paspēja atbildēt, Purvaspīdonis iesaucās:

— Stāt! Esam ienākuši strupceļā. Un man priekšā ir nevis klints, bet zeme. Ko tu teici, Skrab?

— Zvēru pie Lauvas, — sacīja Princis. — Jūstesam taisnība. Tur ir kaut kas līdzīgs…

— Bet tā nav dienas gaisma, — Džila brīdināja. — Tā ir vienīgi kaut kāda auksta, zilgana gaisma.

— Tomēr labāk par neko, — iebilda Jūstess. — Vai varam to aizsniegt?

— Tā nav tieši virs galvas, — sacīja Purvaspīdonis. — Tā ir virs mums, bet mēs esam atdūrušies pret šo sienu. Kā būtu, Poula, ja tu uzkāptu man uz pleciem tin palūkotos, vai var piekļūt tai klāt?

.