Sudraba krēsls

Astotā nodaļa hārfenga miteklis

—Runā, Poula, pasaki mūsu sakāmo, —Čukstēja Skrabs.

Džila sajuta, ka mute ir pilnīgi sausa un viņa nespēj izteikt nevienu vārdu. Viņa nikni pamāja, lai runā Skrabs.

Klusībā nodomādams, ka viņš nekad to Džilai nepiedos (un Purvaspīdonim arī ne), Skrabs aplaizīja lūpas un sauca augšup milžu Karalim:

— Lūdzu, sir, zaļi tērptā dāma sūtīja jums sveicienu un teica, ka jums patiktos, ja mēs ierastos te uz Rudens svētkiem.

Milžu Karalis un Karaliene saskatījās, uzsmaidīja un pamāja viens otram ar tādu sejas izteiksmi, kas Džilai īsti nepatika. Karalis gan viņai patika labāk par Karalieni. Viņam bija mīksta, cirtaina bārda un slaids ērgļa deguns, un savā ziņā viņš bija milziski skaists. Karaliene bija drausmīgi resna, ar dubultzodu un uzblīdušu, nopūderētu ģīmi, kas neizskatījās glīts, pat skatīts visizdevīgākajos brīžos, un, protams, izskatās daudz sliktāk, jo ir desmitkārt lielāks par to, kādam vajadzētu būt. Tad Karalis izbāza mēli un aplaizīja lūpas. To varētu darīt ikviens, taču viņa mēle bija tik briesmīgi liela un sarkana, turklāt par ādīj ās tik negaidīti, ka šis skats Džilu satrieca.

— AJc, kādi labi bērni! — teica Karaliene. ("Varbūt, galu galā, no šiem abiem viņa ir labākā," nodomāja Džila.)

— Jā gan, — Karalis piekrita. — Teicami bērni. Apsveicam jūs galmā. Sarokosimies!

Viņš izstiepa prāvo, lielo roku — ļoti tīru, ar nez cik gredzeniem pirkstos, bet ari ar baismiem, smailiem nagiem. Viņš bija pārāk liels, lai paspiestu bērnu plaukstas, ko tie bija pastiepuši viņam pretī; Karalis paspieda viņu uelmus.

— Un kas tas tāds? — vaicāja Karalis, norādīdams uz Purvaspīdoni.

— Respekodonis, — Purvaspīdonis nobuldurēja.

—Vai-i! — iebrēcās Karaliene, pavilkdama tērpu ciešāk ap potītēm. — Tas drausmīgais ērms ir dzīvs!

—Arviņu viss ir pilnīgā kārtībā, jūsu majestāte, patiešām un no tiesas, — Skrabs steidzīgi nobēra. — Kad jūs viņu iepazīsiet, viņš jums patiks daudz labāk. Nemaz nešaubos, ka patiks.

Ceru, ka jūs uz visiem laikiem nepazaudēsiet interesi par Džilu, ja pateikšu, ka šajā brīdī viņa sāka raudāt. Tam bija daudz attaisnojumu. Viņas kājas, rokas, ausis un deguns tikai tagad sāka atvilgt, no drēbēm pilēja atkusušais sniegs, todien viņa neko nebija nedz ēdusi, nedz dzērusi, un kājas tā sāpēja, ka viņa saprata — ilgi nostāvēt vairs nevarēs. Lai nu kā, šimbrīžam tas bija vislabākais, ko varēja darīt, jo Karaliene izsaucās:

—Ak, nabaga bērns! Milord, mēs rīkojamies nepareizi, likdami saviem viesiem stāvēt kājās. Aši panāciet kāds šurp! Aizvediet viņus. Dodietviņiem paēst, iedzertvīnu un lai kalpi sagatavo vannas. Nomieriniet mazo meiteni. Iedodiet viņai konfektes, iedodiet lelles, iedodiet zāles, iedodiet visu, kas jums iešaujas prātā: karstu pienu ar vīnu un karameles, un…. un ķimeņsēkliņas, un miega dziesmiņas, un rotaļlietiņas. Neraudi, meitenīt, citādi, sākoties svētkiem, tu nebūsi nekur liekama.

Džila jutās tikpat sašutusi kā jūs un kā justos arī es, ja dzirdētu pieminam rotaļlietas un lelles; un, kaut arī konfektes un karameles savā ziņā varbūt ir ļoti garšīgas, Džila ļoti cerēja, ka dabūs kaut ko pamatīgāku, ar ko piepildīt vēderu. Tomēr Karalienes muļķīgajām pļāpām bija lieliskas sekas, jo Purvaspīdoni un Skrabu pacēla divi milzīgi kambarkungi un Džilu — milzīga galma dāma un aiznesa katru uz savu istabu.

Džilas istaba bija apmēram tik liela kā baznīca, un būtu likusies diezgan nemājīga, ja tajā rūkdamas un sprakšķēdamas kamīnā nedegtu pagales un grīdu neklātu ļoti bieza, sarkana grīdsega. Un tad ar viņu sāka notikt kas brīnumains. Viņu nodeva rokās Karalienes vecajai Auklei, kura, raugoties no milžu viedokļa, bija pietiekami maza auguma milzene, kas varētu staigāt pa normālu istabu, pat neatsizdamās ar galvu griestos. Viņa bija ļoti izveicīga, kaut gan Džilai būtu gribējies, lai viņa tā neklakšķinātu mēli un nebārstītos ar tādiem teicieniem kā: "Tradirallā! Opapā!", "Esi nu labiņa" un "Nu tas viss būs kārtībnieks, dūdiņ". Viņa piepildīja milzīgo kājvannu ar karstu ūdeni un iecēla Džilu iekšā. Ja protat peldēt (un Džila prata), milžu vanna ir brīnišķīga padarīšana, un milzu dvieļi, parupji un pacieti, arī ir burvīgi, jo tie ir veseliem akriem gari. Patiesībā nemaz navvajadzības slaucīties —ieritinies tikai kamīnpriekšā tādā dvielī un baudi dzīvi. Un, kad tas bija beidzies, Džilu ieģērba tīrās, svaigās, sasildītās drānās, ļoti lepnās drānās, viņai mazliet par lielu, taču neapšaubāmi šūtām normālām meitenēm, nevis milzenēm. "Laikam, ja jau te ierodas zaļi tērptā Dāma, tad viņi droši vien ir pieraduši pie mūsu lieluma viesiem," Džila nodomāja.

Drīz meitene pārliecinājās, ka viņai ir taisnība, jo istabā tika ievietots galds un krēsls pareizajā lielumā, kas derēja parastam pieaugušam cilvēkam, un arī naži, dakšiņas un karotītes bija pareizajā izmērā. Likās jauki beidzot atsilušai un tīrai apsēsties pie galda. Kājas bija vēl kailas, un tik tīkami šķita iet pa milzīgo grīdsegu! Tās iegrima paklājā augstāk par potītēm, un tieši tas sāpošajām kājām nāca kā saukts. Maltīte — laikam tā jādēvē par pusdienām, lai gan pulkstenis rādīja, ka nav vairs tālu tējas laiks, — sastāvēja no vistas buljona, karsta tītara cepeša un sautēta pudiņa, kā arī no apgrauzdētiem kastaņiem un tāda lēruma augļu, cik vien var ieēst.

Kaitināja vienīgi tas, ka Aukle visu laiku staigāja iekšā un ārā un ikreiz, kad nāca iekšā, nesa līdzi kādu rotaļlietu — milzīgu lelli, lielāku par Džilu pašu, koka zirdziņu uz riteņiem (tas bija apmēram ziloņa lielumā), bungas, kas izskatījās pēc jauna gāzes balona, un sprogainu jēriņu. Tie bija raupji, nemākulīgi darināti priekšmeti visai spilgtās krāsās— Džilai tie nepatika. Viņa visu laiku atkārtoja Auklei, ka negrib ar tiem rotaļāties, taču Aukle sacīja:

— Kuš-kuš-kuš-kuš! Gan, kad būsi mazliet atpūtusies, gribēsi rotaļāties — es zinu! He-he-he! Bet nu — saldu miedziņu, dārgo mazulīt!

Gulta nebija milzīga —tā bija tikai vienkārši plata gulta ar aizkaru, tādu, kādu var redzēt vecmodīgās viesnīcās, — milzīgajā telpā tā izskatījās maza. Džila priecājās, ka var tādā ieveltdes.

—Vai vēl snieg, Aukle? —viņa samiegojusies ievaicājās.

—Nē. Tagad līst, mīlulīt! —atteica milzene. —Lietus aizskalos nejauko sniegu. Dārgais mazulītis varēs rīt iet ārā un rotaļāties! —Viņa apspraudīja Džilu ar segu un pateica arlabunakti. Nezinu neko pretīgāku par milzenes buču. Džila nodomāja to pašu, tomēr pēc piecām minūtēm bija jau iemigusi.

Visu vakaru un visu nakti, sizdamies pils logos, lija lietus, taču Džila gulēja tik saldi, ka to nemaz nedzirdēja. Pagāja vakariņu laiks un pusnakts stundaiīestājāsvisdziļākā nakts, un milžu mājā labi ja dzirdēja aizskrienam kādu peli. Šajā stundā Džila redzēja sapni. Meitenei šķita, ka viņa atmostos tai pašā telpā un redz kamīnā zvērojam sarkanas ogles un to gaismā lielo koka zirgu. Un zirgs, neviena neskubināts, pieripo uz riteņiem pa grīdsegu viņai klāt un nostājas gultas galvgalī. Un tagad tas vairs nav zirgs, bet lauva, tikpat liels kā zirgs, un tad tas vairs nav rotaļlauva, bet īsts lauva. īstais Lauva, tieši tāds, kādu viņa redzējusi kalnā aiz pasaules gala. Un istaba pildās ar visvisādu jauki smaržojošu lietu smārdu. Taču Džilas galvā kaut kas nav kārtībā, bet viņa nespēj izprast, kas tas ir, un pār vaigiem viņai līst asaras un saslapina spilvenu. Lauva liek viņai atkārtot zīmes, un viņa aptver, ka tās visas ir aizmirsusi.

Tajā mirklī viņu pārņēma milzīgas šausmas. Un Aslans paņēma viņu savos žokļos (viņa sajuta gan Lauvas lūpas un elpu, bet nesajuta viņa zobus) un aiznesa pie loga, un pavēlēja skatīties ārā. Spoži spīdēja mēness, un, lieliem burtiem rakstīti pāri pasaulei vai debesīm (kam īsti, viņa neatjauta), vizēja vārdi: ZEM MANIS. Pēc tam sapnis izgaisa un, kad viņa diezgan vēlā rīta stundā pamodās, tad neatcerējās, ka vispār sapņojusi.

Viņa bija piecēlusies, apģērbusies un kamīna priekšā beigusi brokastot, kad durvis atvēra Aukle un sacīja: —Te nāk jaukā mazulīša mazie draugi ar viņu parotaļāties. — Ienāca Skrabs un Purvaspīdonis.

— Ā! Labrīt, — sacīja Džila. — Vai nav jauki? Es laikam nogulēju stundas piecpadsmit. Es patiešām jūtos labāk. Un kā ar jums?

—Man ir labāk, — sacīja Skrabs, — bet Purvaspīdonis saka, ka viņam sāpot galva. Ei! Pie tava loga ir sēdamais. Ja mēs uzkāptu uz tā, varētu palūkoties ārā. — Un viņi visi tūdaļ to darīja, un, pametusi pa logu pirmo skatienu, Džila iesaucās: — Vai dieniņ, cik drausmīgi!

Spīdēja saule, un lietus bija aizskalojis gandrīz visu sniegu, palikušas vēl tikai dažas svēdras. Zem viņiem, izpletusies līdzīgi kartei, stiepās lēzenā kalna virsotne, pa kuru viņi bija rāpušies vakar pēcpusdienā; ja skatījās no pils puses, nevarēja kļūdīties: tur atradās nekas cits kā lielas pilsētas drupas. Džila tagad redzēja, ka visumā tā bija līdzena vieta, jo pamats joprojām bija nobruģēts, kaut arī bruģis šur tur sabirzis. Vaļņi, kas stiepās krustu šķērsu pār plakankalni, bija milzīgu celtņu paliekas, kuras kādreiz varbūt bijušas milžu pilis un tempļi. Kāds mūra posms, ap piecsimt pēdu augsts, joprojām slējās pret debesīm; Džila to bija uzskatījusi par klinti. Tie, kas atgādināja fabriku dūmeņus, bija milzīgi pīlāri, nodrupuši nevienādā augstumā; daļējie nogruvumi, līdzīgi nocirstiem milzu akmens kokiem, gulēja pie pamatiem. Dzegas, pa kurām viņi pakalna ziemeļu pusē bija rāpušies lejā, — un, bez šaubām, arī otrās dzegas, pa kurām viņi dienvidu pusē bija līduši augšā, — izrādījās atliekas no milzu trepju pakāpieniem. Un — vainagojums visam — lieli, tumši burti bruģa vidū vēstīja: ZEM MANIS.

Visi trīs ceļinieki apjukumā raudzījās cits citā, un, īsi iesvilpies, Skrabs izteica to, kas visiem bija uz mēles:

— Otrā un trešā zīme apmainītas vietām. — Un Džilai vienā mirklī atmiņā atausa sapnis.

— Tā ir mana vaina, — viņa izmisusi sacīja. — Es… es vairs katru vakaru neatkārtoju zīmes. Ja es būtu par tām domājusi, tad spētu saskatīt, ka tā ir pilsēta — pat zem lielās sniega kārtas.

—Ar mani ir vēl ļaunāk, —sacīja Purvaspīdonis. —Es saredzēju vai gandrīz saredzēju. Es domāju, ka tas viss dīvainā kārtā izskatās pēc sagrautas pilsētas.

—Jūs esat vienīgais, kurš nekādi nav vainojams, — teica Skrabs. —Jūs pūlējāties mūs apturēt.

— Taču nepūlējos pietiekami dedzīgi, — teica Purvaspīdonis. — Un man nebija īstas vēlēšanās uzspiest savu gribu. Taču vajadzēja to darīt. It kā es nebūtu varējis paķert jūs abus katru savā padusē!

— Nelaime tā, — Skrabs sacīja, — ka mēs tik traki gribējām nokļūt šai vietā, ka nē par ko citu nelikāmies ne zinis. Vismaz ar mani tā bija. Jau kopš brīža, kad sastapām sievieti ar bruņinieku, kas neizrunāja nevienu vārdu, mēs ne par ko citu nedomājām. Princi Riliānu mēs bijām gandrīz aizmirsuši.

— Kāds tur brīnums, — ieteicās Purvaspīdonis, — tieši tāds taču bija viņas nolūks.

— Es gluži skaidri nesaprotu, — Džila sacīja, — kā mēs neredzējām burtus? Vai tie varbūt tur parādījušies pēc pagājušās nakts? Varbūt tos naktī tur uzbūris viņš, Aslans? Es redzēju tik savādu sapni. — Un viņa visu izstāstīja.

— Ak tu stulbene! — iesaucās Skrabs. — Mēs tak tos redzējām. Mēs iegājām burtos iekšā. Vai nesaproti? Mēs iegājām burtā "E" vārdā "ZEM". Tā bija tā vieta, kur tu iekriti. Mēs gājām pa apakšējo "E" svītru, kas ved uz ziemeļiem, pagriezāmies pa labi pa stāvo līniju, pienācām pie vēl viena pagrieziena pa labi — tā ir vidējā līnija — un tad gājām līdz augšējam kreisās puses stūrim vai, citiem vārdiem sakot, pie burta ziemeļaustrumu stūra, un griezāmies atpakaļ. Kā stulbi plānprātiņi, kādi mēs arī esam. —Viņš nikni iespēra pa sēdekli un turpināja: —Tā ka nav vērts nevienu vainot, Poula. Es zinu, ko tu domāji, jo es domāju to pašu. Tu domāji, cik jauki būtu bijis, ja Aslans iezīmētu norādījumus sagrautās pilsētas akmeņos tikai tad, kad mēs būtu tikuši jau garām. Un tad to varētu uzskatīt par viņa kļūdu, nevis mūsējo. Apmēram tā, vai ne? Nē. Mums vaļsirdīgi jāatzīstas. Mums jāvadās tikai pēc četrām zīmēm, un pirmās trīs mēs esam sajaukuši.

—Tu gribi teikt, ka es esmu to darījusi, — Džila sacīja. — Tā ir pilnīga taisnība. Kopš tu mani te atvedi, es esmu sabojājusi itin visu. Tomēr— man ārkārtīgi žēl un tā tālāk—, bet kas tie norādījumi īsti ir? ZEM MANIS, liekas, patiesībā neizsaka neko jēdzīgu.

— Nekā, izsaka gan, — iebilda Purvaspīdonis. — Tas nozīmē, ka Princis mums jāmeklē zem šīs pilsētas.

— Bet kā tad lai mēs to izdarām? — vaicāja Džila.

— Tas jau ir tas jautājums, — teica Purvaspīdonis, berzēdams lielās, vardes pleznām līdzīgās rokas. — Kā lai tagad to spējam? Nav šaubu: ja mūsu prāti būtu bijuši veltīti uzdevuma izpildei tad, kad mēs bijām pie Sagrautās pilsētas, mums tiktu parādīts, kā rīkoties, — mēs atrastu mazas durvis vai alu, vai tuneli, satiktu kādu, kas mums palīdzētu. Nekad nevar zināt — varbūt tas izrādītos pats Aslans. Vai nu šā, vai citādi — mēs būtu nokļuvuši zem bruģa. Aslana norādījumi allaž iedarbojas: šajā ziņā nav izņēmumu. Bet, kā to izdarīt tagad, tā ir cita lieta.

— Nu, man šķiet, ka mums gluži vienkārši jāiet atpa­kaļ, — sacīja Džila

—Viegli, vai ne? — noteica Purvaspīdonis. — Sākumā varētu mēģināt atvērt šīs durvis. — Viņi visi palūkojās uz durvīm un saprata, ka neviens no viņiem nespēj sasniegt rokturi un, ja arī to sasniegtu, droši vien nevarētu pakustināt.

— Vai jūs domājat, ka viņi nelaidīs mūs ārā, ja mēs to palūgsim? — iejautājās Džila. Un neviens gan neteica, bet visi nodomāja: "Laikam gan, ka ne."

Tā nu bija nepatīkama doma. Purvaspīdonis bija pilnīgi pretī jebkuram mēģinājumam pastāstīt milžiem, ko atnācēji īstenībā te dara, pavisam vienkārši palūdzot izlaist ārā; un bērni, protams, bez viņa atļaujas to stāstīt nedrīkstēja, jo bija solījušies to nedarīt. Un visi trīs gandrīz nešaubījās, ka izbēgt no pils naktī nebūs iespējams. Kad viņi atradīsies katrs savā istabā un durvis būs ciet, līdz rītam vajadzēs palikt šajā cietumā. Protams, varēja jau lūgt, lai viņu durvis atstāj vaļā, taču tas radītu aizdomas.

— Mūsu vienīgā iespēja ir aizšmaukt projām dienā, — sacīja Skrabs. — Vai pēcpusdienā nevarētu izgadīties kāda stunda, kad vairums milžu šņāc miegā? Un, ja mēs varētu nolavīties lejā virtuvē, vai kādas durvis mājas aizmugurē nevarētu būt vaļā?

— Es nu gan diezin vai to dēvētu par "iespēju", — sacīja Purvaspīdonis, — bet tā ir vienīgā, uz kuru mēs varētu cerēt.

Patiesībā Skraba plāns nebija tik gluži bezcerīgs, kā jūs, iespējams, domājat. Ja gribat, citiem neredzot, tikt ārā no kādas mājas, pēcpusdienas vidus dažā ziņā ir labāks laiks, kad mēģināt to izdarīt, nekā nakts vidus. Tad vairāk iespējams, ka būs vaļā durvis un logi, un, ja jūs tomēr noķers, jūs arvien varat izlikties, ka nedzīrāties iet tālu un ka jums nav bijuši īpaši nolūki. (Ir ļoti grūti par to pārliecināt kā milžus, tā pieaugušos, ja tie jūs pieķer rāpjamies ārā pa guļamistabas logu pulksten vienos pēc pusnakts.)

— Mums jāiemidzina viņu uzmanība, — ieteica Skrabs. —Jāizliekas, ka mums te gaužām patīk un ka mēs ļoti gaidām Rudens svētkus.

— Tie notiks rītvakar, — sacīja Purvaspīdonis. — Es dzirdēju vienu no viņiem to sakām.

— Skaidrs, — noteica Džila. — Mums šajā sakarā jāizliekas, ka nevaram vien tos sagaidīt, un jāuzdod visādi jautājumi. Viņi tak domā, ka mēs esam galīgie zīdaiņi, un tas visu padarīs vieglāku.

— Jāizliekas līksmiem, — izdvesdams dziļu nopūtu, sacīja Purvaspīdonis. —Mums jābūt varen līksmiem. Itkā mums nebūtu nekādu rūpju. Jautriem. Esmu novērojis, ka abiem jaunajiem ne vienmēr ir labs garastāvoklis. Jums jāvēro mani un jādara tā, kā daru es. Es būšu līksms. Apmēram tā, — un viņš savieba muti ķēmīgā smaidā. — Un jautrs, — viņš apmeta gauži sērīgu kūleni. — Drīz vien jūs to iepratīsieties, ja lūkosities uz mani. Redziet, jau tagad mani uzskata par jocīgu. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs abi noticējāt, ka es vakar vakarā esmu mazliet par daudz iemetis, bet varat man ticēt, ka tā bija — nu lielākā daļa no tās bija — mānīšanās. Man nez kāpēc iešāvās prātā doma, ka tas varētu būt noderīgi.

Kad bērni vēlāk pārrunāja savus piedzīvojumus, viņi nekad netika īsti gudri, vai iepriekš izteiktais Purvaspīdoņa apgalvojums bijusi pilnīga taisnība; taču viņi nešaubījās, ka viņš, to apgalvojot, patiešām uzskatījis to par patiesu.

— Labi. Tagad nepieciešama līksmība, — noteica Skrabs. — Kaut mēs varētu kādu piedabūt, lai atver šīs durvis. Kamēr mēs ākstāmies un tēlojam jautros, mums jāuzzina viss iespējamais par šo pili.

Laimīgā kārtā tieši šajā mirklī durvis atvērās un iekšā iesteidzās milzu Aukle, teikdama: — Nu, mani mazulīši, vai gribat iet paskatīties, kā Karalis ar visu galmu dodas uz medībām? Tas būs tik skaists skats!

Viņi netērēja velti laiku, metās Auklei garām un noskrēja lejup pa pirmajām kāpnēm, kas gadījās ceļā. Visi trīs vadījās pēc suņu rejām, ragu skaņām un milžu balsīm, līdz ar to pēc īsa brītiņa trijotne sasniedza pagalmu. Visi milži bija kājniekos, jo tajā pasaules daļā nav milzu zirgu, tāpēc medības nenotiek jāšus; Anglijā tādas, piemēram, ir medības ar suņiem. Šeit tie arī bija normālā lielumā. Kad Džila ieraudzīja, ka nav zirgu, viņa sākumā jutās bezgala vīlusies, jo nešaubījās, ka lielā, resnā Karaliene nemūžam nelāčos kājām aiz suņiem, bet, ja viņa paliks augu dienu mājās, tad nekas neiznāks. Tomēr tad viņi ieraudzīja Karalieni nestuvēs, kuras uz pleciem stiepa seši jauni milži. Vecā muļķe bija no galvas līdz kājām ieģērbta zaļā, un pie sāniem viņai karājās medību rags. Divdesmit trīsdesmit milžu (viņu vidū arī Karalis) bija sapulcējušies barā, gatavi doties ceļā. Visi runāja un smējās tik skaļi, ka jums no trokšņa aizlaistu ausis, bet lejā, tuvāk vietai, kur stāvēja Džila, luncināja astes un rēja suņi, no kuru pavērtajām mutēm tecēja slienas, bet to purni bija gatavi iebakstīt pavērtajās plaukstās. Purvaspīdonis patlaban grasījās izspēlēt kādu jautru, rotaļīgu triku (par tādu viņš pats uzskatīja paša izdomātu kustību, taču, ja kāds to būtu ievērojis, tas visu sabojātu), kad Džila pēkšņi pavēra muti ļoti valdzinošā, bērnišķīgā smaidā, pieskrēja pie Karalienes nestuvēm un vērsās pie viņas.

— Vai, lūdzu! Jūs taču nedodaties projām, vai ne? Vai , jūs atgriezīsities?

— Jā, dārgumiņ, — atteica Karaliene. — Vakarā atgriezīšos.

— Vai, cik labi! Cik brīnišķīgi! — klaigāja Džila. — Un mēs taču drīkstēsim rītvakar nākt uz svētkiem, vai ne? Mēs tā gaidām rītvakaru! Un mums traki gribētos būt klāt. Un, kamēr jūs esat projām, mēs taču drīkstam paskraidīt pa pili un te visu apskatīt, vai ne? Sakiet "jā".

Karaliene patiešām pateica: — Jā, — bet viņas balss gandrīz pagaisa galminieku smieklu brāzmā.