Sudraba krēsls

Trīspadsmitā nodaļa zemzeme bez Karalienes

Visi manīja, ka pelnījuši to, ko Skrabs dēvēja par "elpas atvilkšanu". Ragana bija aizslēgusi durvis un pieteikusi zemessargiem, lai tie viņu netraucē, tāpēc no viņas briesmas padaban nedraudēja. Pirmais pienākums, protams, bija Purvaspīdoņa kāju apkope. No Prinča guļamistabas viņi sadabūja vairākus tīrus kreklus, saplēsa sloksnēs un krietni iezieda vienā pusē ar sviestu un salātu eļļu no vakariņu galda, tādējādi iegūdami diezgan labus apsējus. Kad tas bija paveikts, visi apsēdās, mazliet atspirdzinājās un pārrunāja, kā izbēgt no Zemzemes.

Riliāns paskaidroja, ka esot diezgan daudz eju, pa kurām varot tikt ārā, šad tad viņš esot izvests pa kādu no tām dienas gaismā. Taču viņš nekad nav devies projām viens, allaž līdzi bijusi Ragana, un viņš vienmēr nokļuvis pie šīm izejām, braucot ar kuģi pa Bezsaules jūru. Ko teiks zemessargi, ja viņš bez Raganas dosies uz ostu kopā ar trim svešiniekiem, gluži vienkārši pieprasīdams kuģi, neviens nespēja īsti paredzēt. Visai ticams, ka lielākā daļa izsacīs aizdomu pilnus jautājumus. Savukārt jaunā izeja, kas bija paredzēta iebrukumam Virszemē, atradās šajā jūras pusē, tikai nedaudz jūdžu attālumā. Princis zināja, ka tā ir gandrīz pabeigta — tikai dažas pēdas zemes vēl šķir izrakumus no Virszemes, bija pat iespējams, ka tunelis jau ir pavisam gatavs. Varbūt Ragana šovakar jau atgriezusies, lai to pastāstītu Riliānam un liktu uzsākt uzbrukumu. Pat ja ceļš vēl nebūtu pabeigts, viņi droši vien pāris stundu laikā varētu izrakties paši — ja vien izkļūšanu kāds neapturētu. Kaut jel izrakumi būtu pamesti bez apsardzes! Tādas bija grūtības, kas viņu nodomiem varēja stāties ceļā.

—Ja jūs vaicā tu man… —ierunājās Purvaspīdonis, taču Skrabs viņu pārtrauca.

— Paga, paga, — viņš ierunājās. — Kas tas par troksni?

Patiesībā viņi visi kādu brīdi jau bija dzirdējuši troksni,

taču tas bija sācies un pieaudzis spēkā tik pamazītēm, ka viņi neapjauta, kad pirmo reizi to pamanījuši. Kādu laiku tas šķitis kā neskaidra švīkstoņa, līdzīga nelielam vējam vai tālam satiksmes troksnim. Tad skaņas pieauga līdz tādām kā jūras šalkām. Pēc tam kaut kas sāka rībēt un dārdēt. Tagad šķita sadzirdamas arī balsis un vienmuļa čerkstoņa, kas nebija balsis.

— Zvēru pie Lauvas, — teica princis Riliāns, — šķiet, ka klusā zeme beidzot sākusi runāt. — Viņš piecēlās, piegāja pie loga un atvilka sānis aizkarus. Pārējie pulcējās ap viņu, lai palūkotos ārā.

Pats pirmais, ko viņi ievēroja, bija plaša sarkana kvēle. Tās atblāzma gūlās kā sarkans plankums pār Zemzemes jumtu, kas liecās tūkstošiem pēdu virs viņu galvām, tā ka viņi saredzēja klinšainos griestus, kuri varbūt bija grimuši tumsā kopš šīs pasaules izveides. Pati kvēle sākās pilsētas viņā galā, un daudzas celtnes, lielas un draudīgi melnas, slējās augšup pret sarkano vizmu. Taču sārtā gaisma izplūda arī daudzās vietās, kas stiepās no sava pirmsākuma līdz pat pilij. Un tagad šajās ielās notika kaut kas ļoti savāds. Zemessargu blīvie, mēmie pūļi bija pazuduši. To vietā skraidīja stāvi — pa vienam vai pa diviem un trim. Tie uzvedās kā cilvēki, kas negrib, lai viņus redz, slēpās ēnā aiz izciļņiem vai namu ejās un tad ātri šāvās pāri atklātām vietām uz citām paslēptuvēm. Tomēr visdīvainākais jeb­kuram, kas pazina pundurus, šķita troksnis. No visām pusēm skanēja saucieni un kliedzieni, kas lidojauzceļinieku pusi. Turpretī no ostas vēlās dobja, dārdoša rūkoņa, kas pamazām kļuva skaļāka un drebināja visu pilsētu.

— Kas noticis ar zemessargiem? — ievaicājās Skrabs.

— Vai tie ir viņi, kas klaigā?

— Diezin vai, — atteica Princis. — Es nekad visos savos nogurdinošajos verdzības gados neesmu dzirdējis nevienu no šiem neliešiem skaļā balsī izrunājam kautvienu vārdu. Nav šaubu, tā ir kāda jauna velnišķība.

— Un ko nozīmē tur pāri pretī redzamā sarkanā gaisma? — vaicāja Džila. — Vai tur kaut kas deg?

— Ja man kāds jautātu, — sarunā iejaucās Purvaspī­donis, — es teiktu, ka tur laužas ārā zemes dzīles spēki un veido jaunu vulkānu. Nebrīnītos, ja mēs atrastos tā centrā.

— Paskatieties uz to laivu! —Skrabs iesaucās. —Kāpēc tā tik ātri slīd šurp? Neviens to neairē.

— Rau, rau! — Princis iesaucās. — Laiva jau ir šaipus ostas — tā ir ielā. Palūkojieties! Visi kuģi brauc iekšā pilsētā! Lieku galvu ķīlā, ka jūrā ceļas ūdens līmenis. Sākušies plūdi. Lai slavēts Aslans, pils slejas augstu pār zemi. Taču ūdens līmenis ceļas baismīgā ātrumā.

— Vai dieniņ, kas īsti notiek? — iekliedzās Džila.

— Uguns un ūdens, un visi šie ļaudis, kas ielās šaudās te uz vienu, te otru pusi.

— Es jums pateikšu, kas tas ir, — sacīja Purvaspīdonis.

— Tā Ragana sagatavojusi virkni burvestību gadījumam, ja viņu nomaitā, — lai tūdaļ sabruktu visa viņas valstība. Viņa ir no tādiem radījumiem, kas ir ar mieru nosprāgt, ja vien var būt droša, ka tas, kas viņu nožmiedzis, pēc piecām minūtēm sadegs vai taps dzīvs aprakts, vai noslīks.

— Kā naglai uz galvas, draugs zvalstoni, — piekrita Princis. — Kad mūsu zobeni nocix*ta Raganai galvu, šis cirtiens lika izbeigties visai viņas pesteļošanai, un padaban Dzīļu valstība brūk gabalu gabalos. Mēs esam liecinieki Zemzemes galam.

— Tā ir, kungs, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja vien tas nav visas pasaules gals.

— Bet vai mēs tā gluži vienkārši noslīksim te un… gaidīsim? — Džila izdvesa.

—Es gan ieteiktu tā nedarīt, —sacīja Princis. —Jāglābj mans zirgs Ogļmelnis un Raganas Sniegpārsla (lieliska ķēve, kas pelnījusi labāku saimnieci). Viņi abi ir novietoti pagalmā steliņģos. Pēc tam mēģināsim aizkļūt uz kādu augstāku vietu, cerot, ka atradīsim izeju. Zirgi vajadzības gadījumā panesīs katrs divus jātniekus, un, ja mēs tos paskubināsim, iespējams, tie pratīs apsteigt plūdus.

—Vai jūsu augstība neapliktu bruņas? — Purvaspīdonis ievaicājās. — Man tie tur lāgā neiet pie dūšas. — Viņš norādīja lejup uz ielu. Visi palūkojās turp. Vairāki desmiti radījumu (nākot tiem tuvāk, nešaubīgi varēja atpazīt zemessargus) virzījās no ostas puses uz pili. Taču viņi neklīda bezmērķīgi kā pūlis. Viņi izturējās kā mūslaiku karavīri, kas dodas uzbrukumā — gan mezdamies skriešus, gan slēpdamies, lai no pils logiem viņus nevarētu saskatīt.

— Es neuzdrošinos vairs ietērpties bruņās, — teica Princis. — Es izjāju tajās, juzdamies kā pārvietojamā cie­tumā, un tās ož pēc maģijas un verdzības. Bet vairogu gan es paņemšu. —Viņš izgāja ārā no istabas un pēc īsa brīža atgriezās, acīm starojot dīvainā mirdzumā.

— Skatieties, draugi, —viņš sacīja, pastiepdams vairogu pret pārējiem. — Pirms stundas tas bija melns un bez ģerboņa, bet tagad, rau… —Vairogs vizēja kā sudrabs, un uz tā sarkanāks par asinīm vai ķiršiem bija redzams Lauvas attēls.

—Nav šaubu, — Princis turpināja, — tas nozīmē, ka Aslans būs mūsu cildenais valdnieks, vienalga, vai mums būs lemts dzīvot vai mirt. Un būtībā tas ir vienalga. Bet nu es ieteiktu visiem nomesties ceļos un noskūpstīt šo zīmi, un tad paspiest rokas kā pieklājas visiem draugiem, kuriem, iespējams, pēc neilga brīža būs jāšķiras. Tad dosimies lejup uz pilsētu un metīsimies dēkā, kuru mums lēmis liktenis.

Un visi darīja tā, kā Princis bija sacījis. Taču, kad Skrabs paspieda roku D žilai, viņš teica: — Uz redzi, Džila. Piedod, ka esmu bijis tāds nožēlojams zaķapastala. Ceru, ka tu laimīgi nokļūsi mājās. — Džila uz to atbildēja: — Uz redzi, Jūstes. Un man žēl, ka esmu uzvedusies kā sivēns. — Un tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru uzrunāja kristītajos vārdos, jo skolā tajos neviens cits citu nedēvēja.

Princis atslēdza durvis, un visi devās lejup pa kāpnēm: trīs no viņiem ar kailiem zobeniem, bet Džila — ar dunci rokā. Kalpotāji bija pazuduši, un lielā telpa Prinča kāpņu apakšā — tukša. Pelēcīgās, sērīgās lampas joprojām dega, un to gaismā viņiem nebija grūti iet no galerijas galerijā un

doties lejā pa vienām kāpnēm un tālāk — pa citām. Te nebija tik skaļi dzirdami ielas trokšņi kā augšējā telpā. Pilī valdīja rāms klusums. Tā šķita pamesta. Tad, kad viņi pagriezās ap stūri un iegāja apakšstāva lielajā zālē, viņi sastapa pirmo zemessargu — bālu, resnu radījumu ar cūkai līdzīgu ģīmi. Viņš rija ēdiena atliekas, kuras bija palikušas uz galda. Tas iekviecās (arī kvieciens atgādināja cūku) un aši noslēpās zem sola, paspēdams vēl laikā pavilkt zem sevis arī garo asti, citādi Purvaspīdonis būtu to saķēris. Pēc tam viņš aiznesās pie tālākajām durvīm tik ātri, ka nebija nozīmes viņam sekot.

No zāles draugi iznāca ārā, pagalmā. Džila, kas brīvdienās apmeklēja jāšanas skolu, tikko bija paguvusi ievilkt nāsīs zirgu staļļa smārdu (sajust šo ļoti jauko godīgu dzīvnieku aromātu, kas atgādināja mājas, tādā vietā kā Zemzeme bija ļoti jauki), kad Jūstess iesaucās: — Vai dieniņ! Skat, kas te

notiek! — Kļaut kur aiz pils mūriem gaisā bija uzlidojusi milzīga raķete un sašķīdusi zaļā zvaigžņu lietū.

— Uguņošana! — apmulsusi noteica Džila.

—Jā, —apliecinājajūstess, —tomēr es nespēju noticēt, ka šie Zemzemes ļaudis varētu to darīt aiz līksmības! Tam jābūt kādam signālam.

— Un es nešaubos, ka mums tas neko labu nevēsta, — piebilda Purvaspīdonis.

—Draugi, —sacījaPrincis, —kad cilvēks reiz iesaistījies tādā piedzīvojumā kā šis, viņam jāpasaka ardievas cerībām un bailēm, citādi nāve vai glābiņš — kā viens tā otrs — pienāks pārākvēlu, lai spētu saglabāt godu un saprātu… Ei, mani skaistuļi (viņš patlaban atvēra staļļa durvis)! Ei, mīļie! Mierā! Ogļmelni! Uzmanīgi, Sniegpārsliņ! Jūs neesat aizmirsti.

Abus zirgus dīvainās gaismas un trokšņi bij a nobiedējuši. Džila, kas bija šķitusi tik gļēva, lienot iekšā melnajā caurumā, kas savienoja vienu alu ar otru, bezbailīgi iespraucās starp zirgiem, kuri sprauslāja un kārpīja ar nagiem zemi, un kopā ar Princi pavisam ātri tos apsegloja un uzlika iemauktus. Galvas mētādami, iznākuši pagalmā, zirgi izskatījās lieliski. Džila uzlēca seglos Sniegpārslai, un Purvaspīdonis uzrāpās viņai aizmugurē. Jūstess novietojās aiz Prinča uz Ogļmeļņa. Tad viņi, pakaviem skaļi klaudzot, izjāja pa galvenajiem vārtiem uz ielas.

— No sadegšanas mums briesmas it kā nedraud. Tā ir šī piedzīvojuma gaišākā puse, — piezīmēja Purvaspīdonis, norādīdams pa labi. Tur tikai simt jardu atstatumā pret māju sienām šļakstēdams skalojās ūdens.

— Drosmi! — uzsauca Princis. — Ceļš iet stāvi lejup. Ūdens pacēlies pilsētas augstākajam kalnam dkai līdz pusei. Iespējams, ka tas pienācis dk iuvu pirmajā pusstundā un nākamajās dienās vairs necelsies. Es vairāk baidos par to… — Un viņš norādi j a ar zobenu uz lielu, garu zemessargu ar mežakuiļa ilkņiem. Tam sekoja seši citi izskatā un apjomā vadonim radniecīgi rīkļurāvēji.

Tie tikko kā bija izniruši no sānielas un ierāvušies namu ēnā, kur neviens tos nespēja saskatīt.

Princis vadīja savu mazo pulciņu, paturēdams acīs sarkanās gaismas kvēli, taču nogriezdamies no tās mazliet pa kreisi. Viņš plānoja mest līkumu ap uguni (ja tā bija uguns) un uzjāt augstienē, cerēdams, ka viņi varbūt atradīs ceļu uz jaunajiem rakumiem. Atšķirībā no trim pārējiem šķita, ka viņš gandrīz vai uzjautrinās. Jādams viņš svilpoja un izdziedāja dažus pantus no senas dziesmas par Korinu Pērkondari no Ārčenlendas. Patiesībā viņš tā priecājās, ka izkļuvis brīvībā no ilgās dzīves noburtībā, ka salīdzinājumā ar to visas briesmas viņam šķita gluži kā bērnu spēle. Turpretī pārējie šo ceļojumu uzskatīja par baigu.

Viņiem aiz muguras atskanēja trokšņi — tur sitās kopā un saķērās kuģi un dārdot bruka nami. Virs galvām pār Zemzemes jumtiem pletās lielas, spilgtas gaismas plankums. Priekšā vizēja noslēpumaina kvēle, kuras apmēri gan nelikās pieaugam. No tās pašas puses uz viņiem nepārtraukti lidoja juceklīgi saucieni, kliedzieni, svilpieni, smiekli, kviecieni un rējieni, un gaisā pacēlās daždažādas raķetes. Neviens nespēja uzminēt, ko tas nozīmē. Viņu tuvumā pilsētu daļēji apgaismoja sarkanā kvēle, bet daļēji — pavisam citāda gaisma, kuru spldināja nožēlojamās punduru kaķacis. Tomēr bija daudz vietu, kur neiespīdēja neviena no šīm gaismām, un tajās valdīja tumsa piķa melnumā. Un tur iekšā un ārā nemitīgi šaudījās un slīdēja zemessargu stāvi. Šo radījumu acis kā piekaltas kavējās pie ceļiniekiem, turpretī viņi paši visu laiku lūkoja turēties ārpus redzesloka. Viņu vidū varēja saskatīt lielas sejas un mazas sejas, lielas acis kā zivīm un mazas ačeles kā lāčiem. Bija redzamas spalvas un sari, ragi un ilkņi, deguni kā pātagu auklas un tik gari zodi, ka tie atgādināja bārdas. Brīžiem kāds pulciņš stipri pieauga skaitā vai pienāca pārāk tuvu. Tādās reizēs Princis pavēzēja zobenu un izlikās, ka grasās cirst. Un radījumi, visvisādi taurēdami, kviekdami un klukstēdami, ienira tumsā.

Taču, kad viņi bija uzkāpuši pa daudzām stāvām ielām un nokļuvuši tālu projām no plūdiem iekšzemes pusē, gandrīz jau ārā no pilsētas, stāvoklis kļuva nopietnāks. Tagad viņi bija tuvu sarkanajai kvēlei un atradās ar to gandrīz vienā līmenī, kaut arī joprojām nevarēja saskatīt, kas tā īstenībā ir. Tomēr tās gaismā viņi varēja skaidrāk saredzēt savus ienaidniekus. Simtiem — varbūt pat vairākiem tūkstošiem — punduru virzījās uz kvēles pusi. Taču, to darot, viņi izmantoja ašus pārskrējienus un ikreiz, kad apstājās, pagriezās ar seju pret ceļiniekiem.

— Ja jūsu augstība man pavaicātu, — teica Purvaspī­donis, — es sacītu, ka šie puiši grib izveidot mums priekšā aizšķērsli.

— Man arī tā liekas, Purvaspīdoni, — atteica Princis. — Un mēs nemūžam nespēsim izlauzties cauri tik lielam pulkam. Paklau! Jāsim uz priekšu, turēdamies pavisam tuvu, rau, tur tās mājas sienām. Un, tiklīdz mēs to sasniegsim, iezodzieties ēnā. Mēs ar jaunkundzi pajāsim vēl kādu soli uz priekšu. Nebūs brīnums, ja daži no šiem sātaniem mums sekos, viņi nāk mums cieši pa pēdām. Tev ir garas rokas, lūdzu, saņem vienu no viņiem dzīvu — tādā mirklī, kad viņš zogas garām tavai slēptuvei. Iespējams, ka tad mēs uzzināsim, kas īsti notiek, vai dzirdēsim, kādas ir viņu iebildes pret mums.

— Bet vai tad citi nemetīsies mums virsū, lai glābtu to, kuru mēs būsim sagūstījuši? — taujāja Džila tik nedrošā balsī, kādā nebūt nebija gribējusi runāt.

— Tad, jaunkundz, — atteica Princis, — jūs redzēsit mūs tur mirstam un jums pašai būs jāapliecina cieņa Lauvam. Un nu, labo PurvaspīdoniL.

Tīreļa zvalstonis ātri kā kaķis ieslīdēja ēnā. Citi, dodamies lēni uz priekšu, pārdzīvoja diezgan nepatīkamus mirkļus. Tad pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedzieni, no kuriem asinis stinga dzīslās, brēcieni jaucās pamīšus ar Purvaspīdoņa pazīstamo balsi: —Ūja! Nebrēc, pirms kāds tev piedūris pirkstu, vai arī es tev to pirkstu patiešām pieduršu, vai saprati? Jebkurš dzīvs radījums varētu domāt, ka te kauj cūku.

— Tas bijis labs ķēriens! — izsaucās Princis, tūdaļ pagriezdams Ogļmelni atpakaļ pret mājas stūri. —Jūstes, —viņšteica, —esi tiklabs, paturi Ogļmeļņa pavadu. — Viņš nolēca no zirga, un visi trīs klusēdami vēroja, kā Purvaspīdonis izvelk savu gūstekni gaismā. Tas bija diezgan nožēlojams, mazs pundurītis, tikai pēdas trīs garš. Galvvidū viņam bija kaut kas līdzīgs gaiļa sekstei (tikai ciets), mazas, sārtas ačeles un tik liela un apaļa mute un zods, ka seja atgādināja maziņa hipopotama mūli. Ja viņi neatrastos tik bīstamā vietā, tad, to redzēdami, sāktu smieties.

— Nu, zemessarg, — teica Princis, nolūkodamies uz viņu lejup un turēdams zobena smaili ļoti tuvu gūstekņa kaklam, — pasaki skaļi, kā pieklājas godīgam pundurim, tad mēs tev ļausim iet. Ja mēģināsi blēdīties, tad uzskati, ka esi jau beigts. Labo Purvaspīdoni, kā viņš var runāt, ja tu viņam turi ciet muti?

— Nevar gan, bet nevar arī iekost, — teica Purva­spīdonis. — Ja man būtu tik mīkstas rokas kā jums, cilvēkveidīgajiem (piedodiet, augstība, par izteicienu), es šobrīd būtu viss vienās asinīs. Taču pat tīreļa zvalstonim apnīk, ja viņu košļā.

— Puis, — Princis piedraudēja pundurim, —vēl viens kodiens, un tu izlaidīsi garu. Purvaspīdoni, atstāj viņa muti vaļā!

—Ū-ū-ī-ī, — kvieca sīkulis, — laidiet mani vaļā, laidiet mani vaļā. Es to nedarīju.

— Ko tu nedarīji? — noprasīja Purvaspīdonis.

— To, ko jūsu žēlastības teica, ka es esot darījis, — radījums vaimanāja.

— Pasaki, kā tevi sauc, — teica Princis, — un kas jums, zemessargiem, šodien lēcies.

— Vai, lūdzu, jūsu godības, lūdzu, laipnie kungi, — činkstēja punduris. — Apsoliet, ka nesacīsiet Karalienes žēlībai to, ko tūlīt teikšu.

— Karalienes žēlība, kā tu viņu godā, — stingri noteica Princis, — ir mirusi. Es pats viņu nogalināju.

—Ko! — punduris iebrēcās, pavērdams smieklīgo muti izbrīnā arvien plašāk un plašāk. — Beigta? Tā Ragana ir beigta? Un kritusi no jūsu godības rokas? —Viņš izdvesa milzīgi dziļu atvieglojuma nopūtu un piebilda: —Tad tak jūsu godība ir mūsu draugs!

Princis atvilka savu zobenu mazliet atpakaļ. Purvaspī­donis ļāva radījumam uzslieties sēdus. Tas, samirkšķinājis sarkanās acis, pārlaida skatienu četriem ceļiniekiem, pāris reižu iesmējās sīku smiekliņu un tad uzsāka savu stāstu.