Sudraba krēsls

Ceturta nodaļa Pūču parlaments

Ir ļoti jocīgi — jo miegaināks tu esi, jo ilgāk noņemies, līdz tiec gultā, itīpaši, ja tev smaidījusi laime un istabu silda kamīns. Džilai šķita, ka viņa nespēj pat noģērbt drānas, pirms tam mazliet nepasēdējusi pie kamīna. Un, kad nu viņa bija apsēdusies, tad savukārt negribējās celties. M eitene

jau piecas reizes pie sevis bija atkārtojusi: "Man jāiet gulēt," — kad viņu iztraucēja klauvējiens pie loga.

Džila piecēlās, pabīdīja sānis aizkaru un sākumā neredzēja neko citu kā vien šo aizkaru. Tad viņa salēcās un atkāpās atpakaļ, jo pret loga rūti metās kaut kas ļoti liels un, atsizdamies pret stiklu, radīja skaļu troksni. Džilai prātā ienāca visai nepatīkama doma: "Ja nu viņiem šajā zemē ir milzu odi! Vai, man!" Taču tad dauzonis atgriezās atkal, un šoreiz Džila gandrīz droši varēja apgalvot, ka redz knābi, un tad ari šis knābis pieklauvēja. "Tas ir kāds milzu putns," Džila nodomāja. 'Vai tas varētu būt ērglis?" Pēc ērgļa apciemojuma viņa īpaši nealka, tomēr pavēra logu unn palūkojās ārā. Radījums tūdaļ ar skaļu švīkstoņu nolaidās uz palodzes un palika tur sēžam, aizsegdams logu, tā ka Džilai vajadzēja atkāpties, lai dotu tam vietu. Radījums bija Pūce.

— Kuš, kuš! Tū-ū, tū-ū, — Pūce sacīja. — Necel troksni! Paldau, vai jūs abi patiešām nopietni aptverat, kas jums jādara?

— Vai tu domā — attiecībā uz Princi? — Džila pavaicāja. —Jā, mums tas ir jāizdar jāecībā uz Princi? — Džila pava. —Jo nu viņa atcerējās Lauvas balsi un izteiksmi, ko pa pils zālē noritējušā mielasta un stāsta skandēšanas laiku bija piemirsusi.

— Lieliski! — teica Pūce. — Tad nav ko ilgāk tērēt laiku. Tev tūlīt jātiekno šejienes projām. Es iešu pamodināt otru cilvēkveidīgo. Tad atgriezīšos pēc tevis. Tevvajadzētu novilkt šīs galma drēbes un apģērbt kaut ko citu ceļojumam. Būšu atpakaļ tūlīt tūlītiņās. Tū-ū! — Un, negaidīdama atbildi, Pūce nozuda skatienam.

Ja Džila būtu vairāk pieradusi pie dēkām, varbūt viņa Pūces vārdus apšaubītu, tomēr meitenei tas nenāca ne prātā un, priecādamās par satraucošo domu, ka varēs pusnaktī palidot, viņa aizmirsa, ka ir nogurusi. Viņa atkal apģērba džemperi un šortus (tiem pie jostas bija piestiprināts izlūka duncis, kas varētu ievajadzēties) un paņēma vēl dažas lietas, ko viņas istabā bija atstājusi meitene ar vītolzariem līdzīgajiem matiem. No tām viņa izvēlējās īsu apmetni, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Turklāt tam bija arī kapuce. ("Tieši tā ir vajadzīga, ja līs," viņa nodomāja.) Jāpaņem līdzi arī daži mutautiņi un matu suka. Tad Džila apsēdās un sāka gaidīt.

Viņai jau atkal sāka nākt miegs, kad atgriezās Pūce.

— Nu esam gatavi, — tā sacīja.

— Tev labāk vajadzētu rādīt ceļu, — teica Džila. — Es šīs ejas vēl nepazīstu.

— Tū-ū! —iesaucās Pūce. —Mēs neiesim pa pili. Tas nekādā ziņā nebūtu prātīgi. Tev jāsēžas man jāšus mugurā. Es lidošu.

— Nū-u! — noelsās Džila un stāvēja, muti pavērusi. Šāda doma viņai īpaši nepatika. — Vai es tev nebūšu par smagu?

—Tū-ū, tū-ū! Nerunā muļķības. Otru es jau aizgādāju. ' Tikko kā. Taču vispirms nodzēsīsim lampu.

Tiklīdz tas bija izdarīts, naksnīgo debesu pleķītis, kas pletās aiz loga, šķita kļuvis gaišāks — ne vairs melns, bet pelēks. Pūce apsēdās uz palodzes ar muguru pret istabu un pacēla spārnus. Džilai nācās uzrāpties uz putna īsā, resnā vidukļa, pabāzt ceļgalus zem spārniem un cieši tiem

pieķerties. Spalvas bija jauki siltas un mīkstas, bet turēties pie tām gan šķita neiespējami. "Diez kā Skrabam patika viņa ceļojums!" Džila lauzīja galvu. Un tieši tad, kad viņai tas iešāvās prātā, putns briesmīgi spēcīgā vēzienā pameta palodzi un spārni sāka vēcināties viņai gar ausīm, un diezgan dzestrais un mitrais nakts gaiss sisties sejā.

Bija daudz gaišāks, nekā viņa gaidījusi, un, kaut gan debesis likās apmākušās, vienā ūdeņaini sudrabotā lāsumā varēja saredzēt, kur virs mākoņiem slēpjas mēness. Tīrumi lejā izskatījās pelēki, bet koki — melni. Pūta neliels vējš — tas uznāca ar pārtraukumiem, tāpēc varēja gaidīt, ka drīz sāks līt.

Pūce apmeta loku, tādējādi pils kļuva redzama priekšā.

Gaisma spīdēja tikai nedaudzos logos. Viņi lidoja pāri pilij uz ziemeļiem, šķērsojot upi: gaiss kļuva vēsāks, un Džilai likās, ka viņa lejā, vizošajā ūdenī, saredz Pūces balto spalvu atspulgu. Tomēr drīz bija klāt upes ziemeļu krasts, un lidojums turpinājās pāri mežainam apgabalam.

Pūce ar knābi kaut ko kampa, bet Džila nevarēja saskatīt, kas tas ir.

— Vai, lūdzu, nevajag! — Džila iesaucās. — Tā neraustieties. Jūs mani gandrīz nomētāt zemē.

— Lūdzu, atvaino, — sacīja Pūce. — Es tikko kā noķēru sikspārni. Kaut arī šitais radījums nav liels, nekas nav tik spēcinošs kā jauks, mazs, mīksts sikspārnītis. Vai man noķert arī tev kādu?

— Nē, pateicos, — Džila sacīja un nodrebinājās.

Tagad Pūce lidoja nedaudz zemāk, un gaisa kuģotājiem

pretī slējās kaut kas liels un, šķiet, melns. Džila tikko spēja saskatīt, ka tas ir tornis — pussabrucis tornis, biezi apvīts ar efejām (tā viņai šķita) —, un tad viņa juta, ka pieliecas, lai neatsistos pret loga izliekto velvi, kurā Pūce palīdzēja viņai iespraukties pa efejām apaugušo, zirnekļu tīkliem aplipušo caurumu, nokļūstot no spirgtā, blāvā nakts gaisa torņa tumšajā augšdaļā. Iekšā bija diezgan smacīgs, un, tikko noslīdējusi no Pūces muguras, Džila manīja (nez kāpēc tā parasti notiek), ka telpa ir pilna ar dzīvām būtnēm. Un, kad visās pusēs no tumsas atskanēja balsis, saukdamas: — Tū-ū! Tū-ū! — viņa saprata, ka te čum un mudž no pūcēm. Viņa jutās ļoti atvieglota, kad kāda pavisam citāda balss iesaucās:

— Vai tā esi tu, Poula?

— Vai tas esi tu, Skrab? — attrauca Džila.

— Nu, — teica Gaišspalvis. — Manuprāt, mēs visi esam šeit. Sāksim pūču parlamenta sēdi.

— Tū-ū, tū-ū! Tā ir gu-udra ru-una. Tā būs vis­gudrāk, — iebrēcās vairākas balsis.

— Brītiņu uzgaidiet, — ieskanējās Skraba balss. — Es vispirms gribētu pateikt pāris vārdu.

— Runā, runā, — pūces atļāva, un Džila piebalsoja: — Sper vaļā!

— Manuprāt, jūs visi, puiši, tas ir, pīices, — iesāka Skrabs, — tātad, manuprāt, jūs visi zināt, ka karalis Kaspians Desmitais jaunībā devās jūras braucienā uz pasaules austrumgalu. Nu, es braucu viņam līdzi, kopā ar viņu, peli Rīpičīpu, lordu Drinianu un visiem pārējiem. Es zinu, ka

tas izklausās neticami, taču mūsu pasaulē cilvēki nenoveco tikpat ātri kā jūsējā. Un tāpēc es gribu teikt šādi: es esmu Karaļa piekritējs, un, ja šis pūču parlaments kaļ kādu sazvērestību pret Karali, man ar to nebūs pa ceļam.

— Tū-ū, tū-ū, arī mēs visi esam Karaļa pūces, — skanēja putnu atbilde.

—Kas tad te vēl būtu pārrunājams? — Skrabs noprasīja.

— Tikai šāds iespējams sarežģījums, — iesāka Gaišspalvis, — proti, ja rūķis Trampkins izdzirdēs, ka jūs dosities meklēt pazudušo Princi, viņš jums to neļaus darīt. Drīzāk viņš liks jūs turēt aiz atslēgas.

— Nu nē, — kāda balss pretojās. — Trampkins nav nekāds nodevējs. Taču ir bijusi kāda nelaime: reiz, kad vairāk nekā trīsdesmit kaujinieku (bruņinieki, kentauri, labie milži un citi viņiem līdzīgie) devušies meklēt pazudušo Princi, neviens no viņiem nav atgriezies. Un, galu galā, Karalis pateicis, ka negrasās ļaut visiem drošsirdīgajiem nārniešiem iet bojā sava dēla meklējumos. Un tagad vairs neļauj braukt nevienam.

— Bet mums droši vien viņš ļautu, — teica Skrabs. -—Ja viņš zinātu, kas es esmu un kas mani sūtījis.

— Kas mūs abus sūtījis, — iestarpināja Džila.

— Jā, — piekrita Gaišspalvis. — Cik noprotu, ļoti iespējams, ka viņš tā darītu. Taču Karalis ir aizbraucis. Un Trampkins turēsies pie tā, kas pavēlēts. Viņš ir uzticams kā tērauds, bet kurls kā miets un traki kašķīgs. Viņam nemūžam nevarēs iestāstīt, ka šis varētu būt gadījums, kad likumā jāpieļauj izņēmumi.

— Varētu gan domāt, ka mūsu vārdos viņš kaut cik ieklausīsies, jo mēs esam pūces un visi zina, cik pūces ir gudras, —sacīja kāds cits. —Taču viņš ir tikvecs, ka tagad tikai noburkšķētu: "Tu esi tikai cālēns. Es atceros laiku, kad tu biji ola. Nedomā mani mācīt,Šī pūce diezgan labi atdarināja Trampkina balsi, un visapkārt atskanēja pūciski smiekli. Bērni pamazām noprata, ka nārniešu attieksme pret Trampkinu ir tāda pati kā viņu skolas audzēkņu attieksme pret kašķīgu skolotāju, no kura visi maķenīt baidās, visi par viņu smejas, bet neviens pa īstam neienīst.

— Cik ilgi Karalis būs projām? — pavaicāja Skrabs.

—Ja mēs to zinātu! —izsaucās Gaišspalvis. —Redziet,

te pēdējā laikā klīst baumas, ka salās — manuprāt, Terebintijā — redzēts pats Aslans. Un Karalis sacīja, ka viņš pirms nāves vēlreiz mēģināšot tikties ar Aslanu aci pret aci un pavaicāšot tam padomu — kam jāvalda pēc viņa. Bet mēs visi baidāmies, ka tad, ja viņš Terebintijā Aslanu nesastaps, tad dosies uz austrumiem, uz Septiņām salām un Vientuļajām salām — un no turienes vēl tālākun tālāk. Viņš nekad par to nerunā, bet mēs visi zinām, ka viņš nekad nav aizmirsis ceļojumu uzpasaules galu. Es nešaubos, ka sirds dziļumos viņš grib vēlreiz doties turp.

— Tad jau nav nekādas jēgas gaidīt viņu no turienes atpakaļ, vai ne? — vaicāja Džila.

— Nē, nekādas jēgas, — Pūce apstiprināja. — Vai dieniņ, kāds ju-u-celdis! Ja vien jūs abi būtu zinājuši un parunājušies ar viņu bez kavēšanās! Viņš visu nokārtotu — iespējams, iedotu armiju, kas dotos Princi meldēt kopā ar jums.

Džila, to dzirdot, stāvēja klusu un cerēja, ka Skrabs būs pietiekami taktisks un visām pūcēm nestāstīs, kāpēc tā nav noticis. Viņš tāds ari bija vai vismaz — gandrīz bija. Tas ir, viņš tikai klusu pie sevis noburkšķēja: — Tā nu nebija mana vaina. — Tad viņš sāka runāt skaļi:

— Labi, labi. Mums vajadzēs kaut kā tikt galā bez tā. Taču ir vēl viens jautājums, par kuru es gribu uzzināt sīkāk. Ja šis pūču parlaments, kā jūs to dēvējat, ir pavisam, pavisam atklāts un godīgs un neperina neko ļaunu, kāpēc tam j ābūt tik traki slepenam — j āsanāk kopā nakts melnumā drupās un tā joprojām?

— Tū-ū! Tū-ū! — nokliedzās vairākas pūces. — Kur ta' lai mēs tiekamies? Un kad ta' lai tiekas, ja ne naktī?

— Redziet, — skaidroja Gaišspalvis, — lielākajai daļai Nārnijas radījumu piemīt nedabiskas paražas. Tie visu dara dienā, spilgti spožā saules gaismā (pē!), kad visiem vajadzētu gulēt. Un tāpēc naktīs viņi ir stulbi un akli un no viņiem nevar izdabūt ne vārda. Tā nu mēs, pūces, esam piesavinājušās paražu sastapties vienas pašas jēdzīgā laikā un tad arī visu pārrunāt.

— Saprotu, — Skrabs sacīja. — Nu labi, turpināsim. Pastāstiet mums visu par pazudušo Princi. — Pēc tam visu izstāstīja nevis Gaišspalvis, bet kāda cita pūce.

Izrādījās, ka apmēram pirms desmit gadiem Riliāns, Kaspiana dēls, pavisam jauns bruņinieks, kopā ar Karalieni, viņa māti, kādā maijā rītā aizjājuši uz Nārnijas ziemeļu apgabaliem. Viņiem līdzi bijuši daudzi skvairi [1] un lēdijas, visiem galvas rotājuši jauno lapiņu vainagi, bet pie sāniem karājušies ragi; taču suņi viņiem līdzi neesot bijuši, jo tie nevis devušies medībās, bet svinējuši maija svētkus. Siltajā dienvidū visi nonākuši jaukā pļaviņā, kur no zemes plūdis spirgts avotūdens; tur tad nu viņi nokāpuši no zirgiem, ēduši, dzēruši un līksmojušies. Pēc kāda brīža Karaliene kļuvusi miegaina, un viņi ar zāli apaugušā krastā paklājuši segas, un princis Riliāns ar pārējiem pagājis kādu gabaliņu tālāk, lai ar saviem stāstiem un smiekliem netraucētu Karalienes miegu.

Bet tad, pēc īsa brīža, no meža biežņas izlīdusi liela čūska un iedzēlusi Karalienei rokā. Visi dzirdējuši klie­dzienu un steigšus metušies pie Karalienes; Riliāns pie­skrējis pats pirmais. Viņš redzējis rāpuli slīdam projām no mātes un, paķēris zobenu, dzinies tam pakaļ. Rāpulis bijis liels, spožs un zaļš kā inde, tādējādi Princis to varējis labi saredzēt, taču tas ielīdis biezajos krūmos tā, ka Riliāns neesot varējis tikt tam klāt. Tā nu viņš atgriezies pie mātes un atradis visus mēģinām Karalienei palīdzēt. Tomēr jebkuras pūles izrādījušās veltīgas, jo Riliāns, jau uzmetis pirmo skatienu viņas sejai, sapratis, ka pat vislabākās zāles pasaulē vairs nevarēs līdzēt. Kamēr Karalienē vēl kvēlojusi dzīvības liesma, viņa, šķiet, ar pūlēm mēģinājusi dēlam kaut ko pastāstīt. Taču neesot varējusi vairs skaidri parunātun, lai kādu vēsti arī gribējusi nodot, tomēr mirusi, paņemdama to līdzi kapā. Bijušas aizritējušas tik tikko desmit minūtes, kopš viņi izdzirdējuši kliedzienu.

Viņi atgādājuši nelaiķa Karalieni atpakaļ uz Ķēru

Paravelu, un viņu rūgti apraudājis gan Riliāns un Karalis, gan ari visa Nārnijā. Viņa bijusi dižciltīga dāma — gudra un žēlsirdīga, un laimīga, tā pati karaļa Kaspiana līgava, kuru viņš atvedis mājās no pasaules austrumgala. Ļaudis stāstījuši, ka viņas dzīslās ritējušas zvaigžņu asinis. Princis mātes nāvi uzņēmis tik savaldīgi, cik vien iespējams. Pēc šī notikuma viņš vienmēr izjājis uz Nārnijas ziemeļu pierobežu, lūkodams sameklēt indīgo tārpu, nogalināt to un atriebt māti. Neviens par to daudz nerunājis, kaut arī Princis atgriezās no šīm izjādēm noguris un it kā ne gluži savā prātā. Taču apmēram mēnesi pēc Karalienes nāves daži sacījuši, ka viņš ļoti pārvērties. Viņa acu skatiens bijis kā cilvēkam, kurš redzējis vīzijas, un, kaut arī viņš bijis projām augas dienas, zirgs neizskatījies pēc tāda, kas ilgi auļojis. Viņa labākais draugs vecāko galminieku vidū bijis lords Drinians, kas pildījis kapteiņa pienākumus tēva lielajā ceļojumā uz zemeslodes austrumiem.

Kādu vakaru Drinians teicis Princim: —Jūsu augstība, visdrīzākajā laikā jāatsakās no rāpuļa meklēšanas. Nesaprātīgam dzīvniekam nevar taisnīgi atriebties, kā varētu cilvēkam. Jūs velti sevi nomokāt. — Princis viņam atteicis: —Milord, pēdējās septiņas dienas es rāpuli esmu gandrīz izmetis no galvas. — Drinians vaicājis, kāpēc viņš tādā gadījumā visu laiku jādelējot pa ziemeļu mežiem.

— Milord, — sacījis Princis, — esmu redzējis tur visskaistāko lietu, kāda jebkad radīta.

— Dārgais Princi, — teicis Drinians, — esiet tik laipns un ļaujiet man rīt jāt jums līdzi, lai es arī redzētu šo skaistumu.

— Labprāt, — atteicis Riliāns.

Nākamajā rītā viņi diezgan agri apseglojuši zirgus, krietnos auļos devušies uz ziemeļu mežiem un nokāpuši no zirgiem pie tā paša avota, kur Karaliene sagaidījusi nāvi. Drinianam licies savādi, ka Princis no visām vietām, kur uzkavēties, izvēlējies tieši šo. Un tur viņi atpūtušies līdz lielai dienai, un pusdienlaikā Drinians palūkojies augšup un ieraudzījis visskaistāko dāmu, kādu jebkad redzējis, un viņa stāvējusi avota ziemeļu pusē, neteikdama ne vārda, bet mājusi Princim ar roku, it kā aicinot viņu pienākt tuvāk. Un viņa bijusi slaida un gara, visa vizējusi un bijusi ietinusies plānā šķidrautā — tik zaļā kā inde. Un Princis stīvu skatienu lūkojies viņā kā prātu zaudējis. Taču pēkšņi dāma pazudusi — Drinians nav aptvēris, kur; un abi atgriezušies Kērā Paravelā. Drinians ieņēmis galvā, ka šī vizošā, zaļi tērptā sieviete bijusi ļaunuma iemiesojums.

Drinians nekādi nevarējis izšķirties, vai viņam nevajadzētu pastāstīt par šo piedzīvojumu Karalim, tomēr viņam lāgā negribējies izskatīties pēc pļāpas un pasakotāja, tāpēc viņš turējis mēli aiz zobiem. Tomēr vēlāk viņš vēlējies, kaut būtu runājis. Jo nākamajā dienā Princis izjājis viens. Tonakt viņš neatgriezās, un kopš tā laika no viņa neesot ne ziņas, ne miņas nedz Nārnijā, nedz kaimiņu zemēs, un nekad neesot atrasts nedz viņa zirgs, nedz cepure, nedz apmetnis, nedz arī kas cits. Tad Drinians sāpošu sirdi aizgājis pie Kaspiana un teicis:

— Augstais valdniek, nogalini mani tūdaļ kā lielu nodevēju, jo mana klusēšana ļāvusi aiziet bojā tavam dēlam. — Un viņš visu izstāstījis Kaspianam. Tas paķēris kara cirviun meties virsū lordam Drinianam, lai to nogalētu, un Drinians stāvējis kā zemē iemiets un gaidījis nāvīgo cirtienu. Taču Kaspians gan pacēlis cirvi, taču pēkšņi to nometis un iekliedzies:

— Esmu zaudējis savu Karalieni un dēlu, vai man jāzaudē arī draugs? — Un viņš apkritis lordam Drinianam ap kaklu, apkampis viņu, un abi raudājuši, un viņu draudzība tā arī neesot iziruši.

Tāds bija stāsts par Riliānu. Un, kad tas bija galā, Džila sacīja:

— Deru, ka čūska un sieviete bija viens un tas pats radījums.

— Tiesa, tiesa, mēs domājam tāpat kā tu, — ūjināja pūces.

—Taču mums neliekas, ka viņa Princi nogalinājusi, — iebilda Gaišspalvis, — jo kauli…

—Mēs zinām, ka viņa to nav darījusi, — sacīja Skrabs. — Aslans sacīja Poulai, ka viņš joprojām ir dzīvs.

—Tas visu padara gandrīz vai ļaunāku, —sacīja vecākā pūce. —Tas nozīmē, ka šī radība viņu kaut kā izmanto un kaļ kaut kādus noslēpumainus plānus pret Nārniju. Pirms seniem, seniem laikiem, pašā sākumā, no ziemeļiem atnāca Baltā Ragana un uz simt gadiem iekala mūsu zemi sniegā un ledū. Un mums šķiet, ka šī varētu būt kāda no tās pašas sugas.

— Nu, tad ļoti labi, — teica Skrabs. —Mums ar Poulu Princis jāatrod. Vai varat mums palīdzēt?

— Vai jums abiem ir kādi pieturas punkti? — vaicāja Gaišspalvis.

—Jā, — teica Skrabs. —Mēs zinām, ka mums jādodas uz ziemeļiem. Un mēs zinām, ka mums jānonāk pie milzīgas pilsētas drupām.

To dzirdot, pūces sāka klaigāt vēl skaļāk nekā līdz šim, skrāpēties ar kāju nagiem un bužināt spalvas, un tad ņēmās visas reizē runāt. Viņas korī skaidroja, cik ļoti nožēlo, ka pašas nevarot doties kopā ar bērniem meldēt pazudušo Princi.

— Jūs gribētu ceļot dienas laikā, turpretī mēs gribētu ceļot naktīs, — viņas sacīja. — Tur nekas neiznāktu, tur nekas neiznāktu. — Dažas pūces piebilda, ka pat te, pussagruvušajā tornī, gandrīz vairs neesot tik tumšs, kā bijis tad, kad apspriede sākusies, un ka parlaments turpinājies ļoti ilgi. Patiesībā, pat pieminot vien ceļojumu uz sabrukušo pilsētu, kur mājojuši milži, šķita, bija mazinājusies šo putnu drosme. Taču Gaišspalvis sacīja:

—Ja viņi grib doties pa to ceļu —uz Etinstīreli, mums jāaizved viņi pieviena no purva zvalstoņiem. Tie ir vienīgie ļaudis, kas var nopietni palīdzēt.

— Nu, nu, būtu, būtu, — klaigāja pūces.

— Tad ejam, —aicināja Gaišspalvis. —Es uzsēdināšu mugurā vienu. Kas parūpēsies par otru? Tas jāizdara šonakt.

—Es aiznesīšu otru līdz purva zvalstoņiem, —pieteicās kāda cita pūce.

— Vai esi gatava? — Gaišspalvis uzrunāja Džilu.

— Man šķiet, ka Poula ir iemigusi, — pavēstīja Skrabs.