Sudraba krēsls

Sestā nodala mežonīgie ziemeļu tuksneši

Apmēram pulksten deviņos nākamajā rītā trīs vientuļus stāvus varēja redzēt sēklī pa akmeņiem laipojam pāri Skriblai. Tā bija sekla, trokšņaina upīte, un, izkāpjot ziemeļu krastā, pat Džilai kājas bija saslapušas tikai līdz ceļgaliem. Jardus piecdesmit tālāk uz priekšu sākās krauja un aiz tās — klinšu izvagots tīrelis.

— Manuprāt, tas ir mūsu ceļš! — iesaucās Skrabs, norādīdams pa kreisi uz rietumpusi, kur pa seklu aizu lejup no tīreļa tecēja ūdens straumīte. Taču Purvaspīdonis noliedzoši purināja galvu.

— Šīs aizas malā parasti dzīvo milži, — viņš teica. — Varētu sacīt, ka aiza viņiem ir kaut kas līdzīgs ceļam. Labāk iesim tieši uz priekšu, kaut arī nāksies nedaudz rāpties kraujā.

Viņi atrada vietu, kur varēja kāpt, un, nokļuvuši augšā, apmēram desmit minūtes stāvēja elsodami. Tad pameta ilgpilnus skatienus atpakaļ uzNārnijas ielejām un pēc tam pagriezās ar seju pret ziemeļiem. Cik vien tālu skatiens sniedza, pletās tukšais, vientulīgais tīrelis. Pa kreisi pamats bija klinšaināks. Džilai šķita, ka tur vajadzētu būt milžu aizas galam, un viņa negrasījās īpaši uz to pusi lūkoties. Visi devās tālāk.

Pamats zem kājām bija labs un atsperīgs, diena — gaiša no ziemas saules bālganajiem stariem. Ejot dziļāk tīrelī, pastiprinājās vientulības sajūta: laiku pa laikam atskanēja ķīvīšu kliedzieni, un pāri pārlaidās kāds vanags. Kad rīts

bija pusē, viņi apstājās atpūsties un mazā iedobumā pie upītes padzerties. Džilai sāka šķist, ka, galu galā, piedzīvojumi varētu būt gluži patīkami.To viņa ari pateica.

—Mums jau vēl tādi nav bijuši, — sacīja Purvaspīdonis.

Iešana pēc pirmās apstāšanās — tāpat kā rīti skolā pēc starpbrīža vai brauciens pa dzelzceļu pēc pārsēšanās no viena vilciena otrā — nekad neturpinās tādā pašā garā kā iepriekš. Kad viņi atkal devās ceļā, Džila manīja, ka aizas klinšainais gals pavirzījies tuvāk. Klintis vairs nebija tik līdzenas, tās kļuva stāvākas, nekā licies pa gabalu. Patiesībā tās līdzinājās maziem klinšu torņiem. Un kādi tām bija jocīgi apveidi!

"Man nudien liekas," prātoja Džila, "ka visi stāsti par milžiem, iespējams, cēlušies no šīm jocīgajām klintīm. Ja atnāktu šurp pustumsā, klinšu kaudzes viegli varētu uzskatīt par milžiem. Re, kāds tur sēž! Patiesi būtu iespējams iztēloties, ka tas lamzīgais klucis pašā augšā ir galva. Parastam augumam tā būtu pārāk liela, taču neglītam milzim derētu gluži labi. Un visas šīs lēkšķes (laikam tās patiesībā ir virši un putnu ligzdas) labi noderētu kā mati un bārda. Un tie ieapaļie veidojumi abās pusēs ir gaužām līdzīgi ausīm. Tās būtu briesmīgi lielas, bet es teiktu, ka milžiem ausīm jābūt lielām, tāpat kā ziloņiem. Un… ai-aiai…"

Asinis sastinga dzīslās. "Tas kalns tur kustas. Tas ir īsts milzis. Tā nav pārskatīšanās — viņa tikko kā redzējusi, kā tas pagriež galvu. Viņa uz īsu mirkli ielūkojusies lielajā, stulbajā sejā ar tukliem vaigiem.

Visi šie kalni ir nevis klintis, bet milži — četrdesmit piecdesmit tādu stāv rindā, acīmredzot kājas tie atspieduši pret aizas pamatu un ar elkoņiem atbalstījušies uz aizas kraujas malas, tieši tāpat kā cilvēki atbalstās pret mūri — uz mata kā slinki vīri skaistā rītā pēc brokastīm."

— Ejiet taisni uz priekšu, — čukstēja Purvaspīdonis, kas arī bija ievērojis milžus. — Neskatieties uz viņiem. Un, lai ko darāt, tikai nemetieties skriešus. Tad viņi tūdaļ trenksies mums nopakaļ.

Tā nu viņi devās tālāk, izlikdamies, ka milžus nav redzējuši. Tā cilvēki parasti iet garām mājas vārtiem, kur ir nikns suns, tikai te šobrīd likās vēl krietni ļaunāk. Milžu bija desmitiem un vēlreiz desmitiem. Viņi neizskatījās dusmīgi vai laipni, arī ziņkāri ne. Nekas neliecināja, ka viņi ceļiniekus pamanījuši.

Tad — bzzz-bzzz-bzzz — ar troksni pa gaisu atbrāzās kāds smags priekšmets, un soļus divdesmit no viņiem dimdēdams novēlās liels akmens. Un tad divdesmit pēdu . atstatumā aizmugurē — bums! — nokrita otrs.

— Vai viņi mērķē uz mums? — vaicāja Skrabs.

—Nē, —atteica Purvaspīdonis. —Mēs varētu justies krietni lielākā drošībā, ja viņi to darītu. Viņi pūlas trāpīt tai, tai akmeņu kaudzei tur pa labi. Ziniet, viņi tai netrāpīs, un mēs varam justies pietiekami droši. Viņi ir ļoti slikti metēji. Parasti viņi skaistos rītos spēlē mērķī , mešanu. Laikam tā ir vienīgā spēle, ko tādi stulbeņi spēj apjēgt.

Tas bija briesmīgi. Likās, ka milžu rindai nebūs gala, un viņi meta akmeņus viena gabalā, daži nokrita ļoti tuvu. Nemaz nerunājot par īstām briesmām, lai nobiedētu ikvienu, pietika jau ar milžu izskatu un viņu balsīm. Džila pūlējās uz viņiem neskatīties.

Pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm milži acīmredzot sastrīdējās. Mētāšanās pierima, tomēr atrasties jūdzi lielā attālumā no šiem milžiem nebija patīkami. Tie trakās dusmās ņirgājās cits par citu, apsaukādamies vismaz divdesmitzilbīgos vārdos. Tā viņi plosījās, ārdījās, ālēdamies lēkāja, un ikkatrs lēciens sadrebināja zemi līdzīgi bumbas sprādzienam. Viņi slānīja cifs cita galvas ar lieliem, neveikli darinātiem akmens veseriem, taču pauri bija tik cieti, ka veseri no tiem atlēca un briesmonis, kas bija sitis, nometa savu vālējamo un iegaudojās aiz sāpēm, jo pats bija dabūjis pa pirkstiem. Tomēr viņš bija tik stulbs, ka pēc īsa brītiņa atkal atkārtoja to pašu. Beigu beigās tas izrādījās labi, jo pēc stundas visi milži bija tā apdauzījušies, ka apsēdās un sāka vaimanāt. Apsēžoties viņu galvas atradās zemāk par aizas augšmalu, līdz ar to viņus pašus vairs nevarēja saskatīt, bet Džila saklausīja, kā tie gaužas, pinkšķ un žēlojas kā lieli bērni un tā, ka visu varēja dzirdēt pat vēl jūdzes attālumā.

Tonaktviņu piemītne slējās kailā tīrelī, un Purvaspīdonis parādīja bērniem, kā vislabāk izmantot segas — guļot vajadzēja salikt kopā muguras. Tās viena otru silda, un tad var apsegties ar abām segām. Taču, pat šādi guļot, sala, un zeme likās cieta un nelīdzena. Purvaspīdonis bērniem sacīja, ka viņi jutīšoties labāk, ja iztēlošoties, cik ļoti auksts būšot saltākā laikā un tālāk uz ziemeļiem, tomēr tādas runas abus pusaudžus itin nemaz neiepriecināja.

Gājiens pāri Etinstīrelim prasīja ilgu laiku; cūkgaļu viņi ietaupīja, galvenokārt pārtiekot no purva putniem, kurus nošāva Jūstess ar Spīdoni (tie, protams, nebija runājošie putni). Džila apskauda Jūstesu par šaušanas māku ar stopu —viņš tajā bija iemanījies, ceļodams kopā ar karali Kaspianu. Tā kā cauri tīrelim izvijās daudzi strautiņi, ūdens viņiem nekad nepietrūka. Džila prātoja, ka par cilvēkiem, kas pārtiek no medījumiem, grāmatās netiek rakstīts, cik ilgs, smirdīgs un netīrs darbs ir putnu spalvu plūkšana un iekšu ķidāšana un kā tādās reizēs salst pirksti. Tomēr ļoti patīkami bija tas, ka viņi te nesastapa gandrīz nevienu milzi. Viens viņus gan ieraudzīja, bet tikai ierēcās smieklos un aizklumburoja tālāk pats savā nodabā.

Aptuveni desmitajā dienā viņi sasniedza vietu, kur apkārtējā ainava mainījās. Viņi pienāca pie tīreļa ziemeļu malas, no kuras pavērās skats uz garu, stāvu nogāzi, kas veda uz citādu, bargāku zemi. Nogāzes lejasdaļā varēja saskatīt zemākus klinšu bluķus, aiz tiem pavērās augstu kalnu apgabals ar tumšiem bezdibeņiem, akmeņainām ielejām, ar tik dziļām un šaurām gravām, ka skats tajās nespēja iesniegties, ar šaurām upēm, kas iztecēja no atbalšu pieskandinātām aizām, lai drūmi izplūstu melnās dzīlēs. Lieki sacīt, ka pirmais uz sniega svēdrām tālākajās nogāzēs norādīja Purvaspīdonis.

—Taču nejutīšos pārsteigts, ja ziemeļu pusē sniegs būs dziļāks, —viņš pavēstīja.

Bija vajadzīgs krietns laiks, lai noietu lejā pa nogāzi, un, tur nokļūstotun stāvot uz zemākajiem bluķiem, viņi vēroja upi, kas vēla viļņus no rietumiem uz austrumiem. Kā šajā, tā viņā pusē to ieskāva stāvas kraujas, pašā upē ūdens bija zaļš, saule tajā nerotājās, bet tur netrūka krāču un ūdenskritumu. To rūkoņa drebināja pamatus pat tajā vietā, kur atradās viņi.

— Te sava gaišā puse ir iespēja, — sacīja Purvaspī­donis, — ka, nolaužot kaklu, kāpjot lejā pa klintīm, mums vairs nedraudēs noslīkšana upē.

— Bet kas tad tur? — pēkšņi ierunājās Skrabs, norādīdams pa kreisi straumes virzienā. Visi palūkojās turp un ieraudzīja kaut ko pilnīgi negaidītu, proti, tiltu. Turklāt kādu tiltu! Tā bija viena vienīga milzīga arka, kura stiepās pāri aizai no vienas puses klinšu smailēm uz otrām viņā krastā, un pats augstākais arkas posms pacēlās virs kalnu galotnēm kā Svētā Pāvila katedrāles kupols virs Londonas.

— Paklau, tam taču jābūt milžu tiltam! — iesaucās Džila.

— Drīzāk jādomā, ka tas ir Raganas tilts, — sacīja Purvaspīdonis. —Tādējādi mēs varam sagaidīt burvestības.

Manuprāt, tās ir lamatas. Varbūt tad, kad nokļūsim pašā vidū, tilts sāks gaist un pārvērtīsies par miglu.

—Ak tu mī un žē, nepiesauciet taknelaimi, — ierunājās Skrabs. — Kāpēc gan lai tas nebūtu kārtīgs tilts?

— Vai tu domā, ka tiem milžiem, ko mēs redzējām, pietiktu saprāta, lai uzceltu tādu brīnumu? — noprasīja Purvaspīdonis.

— Bet vai to nevarētu būtuzslējuši citi milži? — prātoja Džila. — Tas ir, milži, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu simteņiem un bijuši gudrāki par modernajiem milžiem. Varbūt tiltu cēluši tie, kas būvējuši pilsētu, kuru mēs meklējam? Un tas nozīmētu, ka esam uz pareizajām pēdām — un senais tilts aizvedīs mūs uz seno pilsētu!

— Tā nu patiešām ir spoža doma, Džil, — sacīja Skrabs. — Tā tam jābūt. Ejam!

Tā nu viņi nogriezās un devās uz tiltu. Pieejot tam tuvāk, tilts patiešām šķita pietiekami drošs un stiprs. Atsevišķi akmeņi bija tikpat lieli kā Stounhendžas* bluķi, ko reiz šķēluši lieliski akmeņkaļi, kaut arī tagad šie kluči izskatījās saplaisājuši un apdrupuši. Margas kādreiz acīmredzot greznojuši krāšņi ciļņi, no kuriem šis tas vēl bija atlicis — pa pusei sairušas milžu galvas un augumi, minotauri, galvkāji, simtkāji un drausmīga izskata dievi. Purvaspīdonis joprojām neticēja, ka tilts izturēs, tomēr piekrita kopā ar bērniem doties tam pāri.

Ceļš līdz arkas loka augstākajam izliekumam bija garš un grūts. Daudzviet lielie akmeņi bija izkrituši, atstājot aiz

* Stounhendia — seno celtņu paliekas Dienvidanglijā. Celtnes būvētas aizvēsturiskos laikos.

sevis baismus caurumus, pa kuriem varēja noskatīties lejup uz upi, kas putoja tūkstošiem pēdu dziļumā zem viņiem. Ceļinieki sev zem kājām redzēja pa tiltapakšu izlidojam ērgli. Un, jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva, un vējš pūta tikstipri, ka viņi tik tikko spēja noturēties kājās. Likās, ka tas tiltu šūpo.

Kad viņi sasniedza tilta vidu un varēja nolūkoties uz to daļu, kas veda lejup, — tur pavērās skats uz kaut ko līdzīgu sena, milzīga ceļa atliekām, kas aizstiepās projām no viņiem uz kalnu iekšpusi. Daudzi akmeņi šajā ceļā bija izdrupuši, un tādās vietās palikušā bruģa spraugās auga zāļu puduri. Un pa šo seno ceļu trijotnei pretī jāja divi normāla lieluma pieauguši cilvēki.

— Ejam tālāk! Virzāmies viņiem klāt, — mudināja Purvaspīdonis. —Jebkurš, ko satiekšādā vietā, visdrīzākir ienaidnieks, tomēr mēs nedrīkstam ļaut viņiem domāt, ka baidāmies.

Kad trijotne, nokāpusi no tilta gala, spēra pirmo soli uz zāles, abi svešinieki atradās diezgan tuvu. Viens no jātniekiem izskatījās pēc bruņinieka — viscaur tērpies bruņās ar nolaistu sejsegu. Bruņas un zirgs bija melni, vairogu nerotāja ģerbonis, un pie šķēpa nebija piestiprināts karodziņš. Otra jātniece bija dāma baltā zirgā, tikbrīnišķīgā zirgā, ka gribējās nobučot tā purnu un tūdaļ pat pacienāt ar cukura graudiņu. Taču vēl skaistāka bija dāma, kas seglos sēdēja sāniski un kurai mugurā bija spilgti zaļa kleita.

— Labdien, dār-r-rgje ceļinieki,—viņa izsaucās maigā balsī, kas atgādināja vissaldāko putna dziesmu, burvīgi

veldama "r" skaņu. — Daži no jums ir-r pār-rāk jauniņi, lai ietu pa tādu nemīlīgu tīr-reli.

— Tā varētu būt, kundze, — piesardzīgā stīvumā atsaucās Purvaspīdonis.

— Mēs meklējam Sagrauto pilsētu, kur dzīvojuši milži, — paskaidroja Džila.

— Sagr-rauto pilsētu? — atsaucās dāma. — Meklēt to šādā vietā būtu dīvaini. — Ko jūs dar-rīsit, ja to atr-radīsit?

r

— Mums tur… — iesāka Džila, taču Purvaspīdonis viņu pārtrauca.

— Piedodiet, kundze! Taču mēs nepazīstam nedz jūs, nedz jūsu draugu — viņam tik klusēt, vai ne? Un jūs nepazīstat mūs. Tāpēc mums nav vēlēšanās runāt ar svešiniekiem par to, ko gribam darīt. Kā jums šķiet, vai drīz nelīs?

Dāma iesmējās tik brīnišķīgi skanīgi, cik vien var iedomāties.

— Nu, bērni, — viņa sacīja, — jums līdzi ir gudrs, nopietns, vecs pavadonis. Manuprāt, ir ļoti apdomīgi lieki nerunāt, tomēr es savas domas jums pateikšu. Esmu bieži dzirdējusi minam Milžu pilsētas, proti, Drupu, vārdu, tomēr man nekad nav gadījies satikt kādu, kas man varētu parādīt uz turieni ceļu. Šis ceļš ved uz Hārfenga pili un ciematu, kur dzīvo Rāmie milži. Viņi ir tikpat lēnīgi, pieklājīgi, saprātīgi un uzvedīgi, cikEtinstīreļa milži stulbi, nikni, mežonīgi un gatavi uz visādām riebeklībām. Un iespējams, ka Hārfengā jūs varbūt dzirdēsiet vai varbūt nedzirdēsiet ziņas par pilsētu, ko sauc par Drupām, taču jūs noteikti tur atradīsit ērtu patvērumu un jautrus saimniekus. Jūs darītu gudri, ja pārlaistu tur ziemu vai vismaz paliktu dažas dienas, lai atpūstos un smeltu jaunus spēkus. Tur jūs atradīsit karstas vannas, mīkstas gultas un gaišus kamīnus, un četrreiz dienā tur galdā būs gan ceptais, gan sutinātais, gan saldais, gan sāļais cienasts.

— Ko jūs sakāt! — iesaucās Skrabs. — Tas tik ir kaut kas! Padomājiet — gulēt atkal gultā!

—Jā, un ieiet karstā vannā, piebalsoja Džila. — Vai jums šķiet, ka viņi uzaicinās mūs paciemoties? Redziet, mēs viņus nepazīstam.

— Pasakiet viņiem vienīgi, — dāma atsaucās, — ka Zaļā Tērptā ar jums sūta viņiem sveicienus un par godu Rudens svētkiem aplaimo ar diviem jaukiem dienvidzemju bērneļiem.

— Ai, paldies, liels paldies! — reizē izsaucās Džila un Skrabs.

— Taču esiet piesardzīgi, — dāma deva padomu. —Vienalga, kurā dienā jūs nokļūtu Hārfengā, neklauvējiet pie durvīm pārāk vēlā stundā. Jo viņi vārtus slēdz pāris stundu pēc pusdienām, un pilī valda paraža, ka pēc vārtu bultas aizdarīšanas viņi nevienu vairs iekšā nelaiž —lai cik skaļi tas klauvētu.

Bērni, acīm mirdzot, atkal pateicās, un dāma viņiem pamāja. Purvaspīdonis pacēla savu smailo cepuri un ļoti stīvi paklanījās. Tad mēmais bruņinieks un dāma pasku­bināja zirgus un, pakaviem skaļi klaudzot, aizjāja pa nogāzi uz tilta pusi.

— Hm! —Purvaspīdonis norūca. — Es dotu daudz, lai uzzinātu, no kurienes viņa nāk un kurp dodas. Viņa nav no tādām, kuras ne no šā, ne no tā pagadītos ceļā mežonīgajā Milžu zemē, kā jums šķiet? Varu derēt, ka tas nav uz labu.

— Kādas muļķības! — izsaucās Skrabs. — Man liekas, ka viņa bija pavisam superīga. Un padomājiet par siltajām maltītēm un istabām. Es nudien ceru, ka Hārfenga nebūs pārāk tālu.

— Es tāpat, — Džila piebalsoja. — Un vai viņai nebija traki stilīgs tērps? Un tas zirgs!

— Tik un tā, — iebilda Purvaspīdonis, — es vēlētos zināt par viņu nedaudz vairāk.

— Es grasījos viņai taujāt, lai pastāsta visu par sevi, — teica Džila. — Bet kā lai es būtu varējusi to darīt, ja jūs it neko vairāk nepastāstījāt par mums.

—Jā, — Skrabs piekrita. — Un kāpēc jūs bijāt tik stīvs un nelaipns? Vai viņi jums nepatika?

— Viņi? — atjautāja Spīdonis. — Kas ir tie viņi? Es redzēju tikai vienu.

— Vai tad bruņinieku jūs neredzējāt? — noprasīja Džila.

— Es redzēju bruņas, — atteica Purvaspīdonis. — Kāpēc viņš nerunāja?

— Man šķiet, viņš kautrējās, — Džila sacīja. — Vai varbūt viņam gluži vienkārši gribējās skatīties uz dāmu un klausīties viņas jaukajā balsī. Ja es būtu viņa vietā, tad noteikti tā rīkotos.

— Es savukārt gudroju, ko jūs īstenībā redzētu, ja paceltu bruņucepures sejsegu un pašķielētu tās iekšpusē, — teica Purvaspīdonis.

— Lai sasper jods! — Skrabs iebrēcās. — Padomājiet, kādas bija bruņas! Kas ta' tur iekšā varētu būt, ja ne vīrietis?

— Bet varbūt ģindenis, — smīnīgā jautrībā pavaicāja Purvaspīdonis. — Un vispār varbūt, — viņš, mazliet padomājis, turpināja, — tur bija tukšums? Tas ir, nekas, ko mēs spētu saskatīt. Kaut kas neredzams.

— Purvaspīdoni, — Džila nodrebinādamās iebilda, —jums nudien prātā šaujas visdrausmīgākās iedomas. Kur jūs to visu ķerat?

— Ak, nav ko klausīties viņa iedomās! — Skrabs niknojās. — Viņš vienmēr gaida visļaunāko un vienmēr alojas. Labāk domāsim par Rāmajiem milžiem un dosimies uz Hārfengu tik ātri, cik vien spēsim. Gribētos zināt, cik tālu tā ir.

Un nu gandrīz sekoja pirmais no tiem strīdiem, kurus bija pareģojis Purvaspīdonis: Džila ar Skrabu bija gan tiku tikām strīdējušies un klieguši viens uz otru arī līdz šim, taču nu tās bija pirmās patiešām nopietnās nesaskaņas trijotnē. Purvaspīdonis vispār negribēja, lai kāds no viņiem dotos uz Hārfengu. Viņš sacīja, ka galīgi nesaprotot, ko milži varētu domāt par savu "rāmo" tēlu, un, lai kā arī būtu, "Aslana zīmēs" nekas neesot sacīts par viesošanos pie milžiem, vienalga — rāmiem vai nebūt ne tik rāmiem. Turpretī bērniem bija apnicis vējš un lietus, liesie, uguns­kurā ceptie putni un cietā, saltā zeme, uz kuras nācās gulēt, tāpēc viņi bija apņēmušies — lūst vai plīst — apciemot Rāmos milžus. Galu galā, Purvaspīdonis piekāpās, bet tikai ar vienu noteikumu — abiem bērniem bez ierunām bija jāapsolās, ka viņi, neprasījuši Spīdoņa atļauju, nedrīkst nevienam stāstīt, ka meklē Rāmos milžus, ka nāk no Nārnijas un ka grib atrast princi Riliānu. Šādu solījumu viņi deva, un ceļojums turpinājās.

Pēc sarunas ar dāmu stāvoklis pasliktinājās divējādi. Pirmkārt, apkārtne bija kļuvusi daudz nepatīkamāka. Ceļš vijās pa nebeidzamām, šaurām ielejām, kur allaž sejā pūta nežēlīgais ziemeļvējš. Nevarēja atrast neko, kas derētu malkai, un nebija arī tīkamo, mazo iedobumu, kur apmesties, — tīrelī tā visa pietrūka. Turklāt šeit zeme bija akmeņaina, un dienā ceļiniekiem sāpēja kājas, bet naktī smeldza visas maliņas.

Otrkārt, lai ko dāma bija gribējusi panākt, stāstot par Hārfengu, tās vārdi uz bērniem bija atstājuši ļaundabīgu iespaidu.Viņi nespēja domāt ne par ko citu kā vien par gultām, vannām, siltām maltītēm un par to, cik gan brīnišķīgi būtu nonākt kādā mājā. Viņi vairs nerunāja par Aslanu un pat par pazudušo Princi ne. Un Džila atmeta paradumu katru vakaru un rītu domās atkārtot zīmes. Pati sev viņa sākumā iestāstīja, ka ir pārāk nogurusi, bet drīz vien visu aizmirsa. Un, kaut gan varētu gaidīt, ka domām par tīkamo dzīvi Hārfengā būtu iespējams uzlabot pusaudžu garastāvokli, īstenībā tā rosināja viņus sevi vairāk žēlot un arvien vairāk kašķēties un ķildoties vienam ar otru un ar Purvaspīdoni.

Beidzot kādā pēcpusdienā viņi nonāca vietā, kur aiza, pa kuru viņi gāja, kļuva platāka un abās pusēs slējās tumši priežu meži. Viņi pavērās uz priekšu un ieraudzīja, ka izkļuvuši ārā no kalniem. Priekšā pletās vientulīgs, akmeņains līdzenums, aiz tā atkal slējās kalni, klāti ar sniegu. Bet starp ceļiniekiem un šiem tālākajiem kalniem pacēlās neliels kalniņš ar nelīdzenu, samērā lēzenu virsotni.

— Skat! Skat! — iebrēcās Džila un rādīja ar pirkstu pāri pakalnam; tur cauri krēslai, kas jau sabiezēja, lēzenā uzkaln a viņā pusē bija saredzami gaismas plankumi. Gaisma! Ne mēnessgaisma, arī ne ugunskuri, bet mājīga, omulīga apgaismotu logu rinda. Ja jūs nekad neesat bijuši mežonīgi tuksnesīgos apvidos — dienu un nakti, nedēļām ilgi —, tad jūs diezin vai sapratīsit, kā viņi jutās.

— Hārfenga! — satrauktās, priecīgās balsīs iesaucās Skrabs un Džila, un: — Hārfenga, — drūmā un nomāktā tonī novilka Purvaspīdonis. Taču viņš piebilda: — Ei! Meža zosis! — un zibensātri norāva no pleca šaujamloku un nošāva krietni treknu zosi. Bija daudz par vēlu cerēt, ka Hārfengu varētu sasniegt šo pašu dienu. Tā nu viņi paēda karstu maltīti, dega ugunskurs, un sākumā nakts, līdzīga tām, kādas viņi jau bija pārlaiduši turpat vairāk par nedēļu, šķita siltāka nekā iepriekšējās. Kad uguns izdzisa, tā kļuva nežēlīgi auksta, un nākamajā rītā, kad viņi pamodās, segas bija sasalušas ragā.

— Nekas! — sacīja Džila, stampādama kajas pret zemi. — Šovakar mūs sagaida silta vanna!