Sudraba krēsls

Vienpadsmitā nodaļa Tumšajā pilī

Kad maltīte (kas sastāvēja no baložgaļas pīrāga, auksta šķiņķa, salātiem un kūkām) bija atnesta un visi pievilkuši krēslus pie galda un sākuši ēst, bruņinieks turpināja:

— Jums, draugi, jāsaprot, ka es nezinu neko — kas esmu un no kurienes esmu ieradies Tumsas pasaulē. Neatceros laiku, kad nedzīvoju — kā tagad — debešķīgās Karalienes galmā; taču kāds man it kā iečukstējis, ka viņa mani izglābusi no kādas ļaunas burvības un savā milzīgajā dāsnumā atvedusi šurp. (Godavīr varžukāja, jūsu kauss ir tukšs. Atļaujiet man to piepildīt.) Un tas man šķiet jo iespējamāk, jo pat tagad mani apvij burvju saites, no kurām var atbrīvot vienīgi milēdija. Katru nakti pienāk stunda, kad mani prāti drausmīgi pārmainās un pārmainās arī mans ķermenis. Sākumā es kļūstu dusmīgs un nesaval­dīgs — esmu ar mieru mesties virsū saviem dārgajiem draugiem un viņus nogalināt (ja mani nesasien). Un pēc tam es izskatā pārvēršos par lielu čūsku — izsalkušu, niknu un nāvīgu. (Kungs, lūgtum, paņemiet vēl vienu baloža krūtiņu, es jūs lūdzu.) Tā viņi man stāsta, un viņi, protams, runā patiesību, jo milēdija saka to pašu. Es pats neko neapzinos, jo tad, kad liktenīgā stunda pagājusi, es pamostos, aizmirsis šo nejauko lēkmi, un atgūstu savu pienācīgo izskatu un veselo saprātu — vienīgi jūtos mazliet noguris. (Mazā dāma, ēd vienu no šīm medus kūkām, ko man atgādāja no kādas barbariskas pasaules tālajos dien­vidos.) Viņas majestāte Karaliene ar savas mākas palīdzību ir uzzinājusi, ka no šīs burvestības es tikšu atpestīts, kad viņa būs mani iecēlusi šajā Virszemes valstī par karali un uzlikusi man galvā kroni. Valsts ir jau izvēlēta, tāpat kā precīzi izvēlēta vieta, kur mēs izlauzīsimies Virszemē. Viņas zemessargi strādāja dienu un nakti, rakdami zem tās ceļu, un tagad tikuši tik tālu un tik augstu, ka nav atlicis vairs pat divdesmit pēdu no zāles, pa kuru staigā šīs valsts Virszemes iedzīvotāji. Tagad jau ļoti drīz virszemniekus piemeklēs viņu liktenis. Šonakt milēdija pati atrodas izrakumos, un es gaidu ziņu, kad doties pie viņas. Tad sagrūs plānais jumts, kas joprojām šķir mani no manas karalistes, un es kopā ar savu vadoni un tūkstoš ze­messargiem pie sāniem, bruņās tērpies, jāšu uz priekšu, pēkšņi uzbrukšu mūsu ienaidniekiem, nokaušu galvenos vadoņus, noslaucīšu no zemes nocietinājumus un, bez šaubām, divdesmit četru stundu laikā kļūšu par viņu kronēto karali.

— Viņu liktenis gan nav apskaužams, vai ne? — pie­zīmēja Skrabs.

— Tu esi brīnumjauks, apķērīgs puisēns! — izsaucās bruņinieks. — Jo, goda vārds, līdz šim man tas nebija ienācis prātā. Es saprotu, ko tu domā. — Kādu brīdi viņš izskatījās mazliet, pavisam mazlietiņ noraizējies, taču tad viņa seja noskaidrojās un, atkal pasmējies savus skaļos smieklus, viņš teica: — Bet es nospļaujos uz nopietnību! Vai tad pasaulē ir kaut kas jocīgāks un smieklīgāks par domu, kā viņi tur rosās savos darbos un viņiem pat sapnī nerādās, ka zem mierīgajiem tīrumiem un grīdām, tikai ass dziļumā, atrodas liela armija, kas ir gatava gāzties uz tiem kā ūdensplūdi! Viņi to nemūžam nebūs nojautuši. Kad pirmās bēdas par sakāvi būs aiz muguras, viņi paši diez vai darīs ko citu, kā vien smiesies par šādu domu!

— Man tas it nemaz neliekas jocīgi, — sacīja Džila. — Manuprāt, jūs būsit ļauns tirāns.

— Ko? — noprasīja bruņinieks, joprojām smiedamies un paijādams viņas galvu, tā ka Džila aiz dusmām nezināja, kur likties. — Vai mūsu mazā meitenīte ir liela politiķe? Bet neuztraucies, dārgumiņ! Valdīdams valsti, es allaž rīkošos pēc milēdijas padoma; viņa tad būs arī mana Karaliene. Viņas vārds būs man likums, tāpat kā mans vārds būs likums cilvēkiem, kurus mēs būsim uzvarējuši.

— Tur, no kurienes es nāku, — sacīja Džila, kam bruņinieks aizvien vairāknepatika,augstunevērtē vīriešus, kas ļauj sievām viņus izrīkot.

— Es galvoju, ka tad, kad tev būs vīrs, tu domāsi citādāk, —teica bruņinieks, acīmredzotuzskatīdams savus vārdus par ļoti jocīgiem. — Taču ar milēdiju ir citādi. Es labprāt klausos, ko viņa, kas mani paglābusi no tūkstoš briesmām, saka. Neviena māte nav tik maigi rūpējusies par savu bērnu kā žēlīgā Karaliene par mani. Redziet, par spīti citām rūpēm un raizēm, viņa bieži dodas ar mani izjādēs pa Virszemi, lai pieradinātu manas acis pie saules gaismas. Un tad man jābūt pilnīgi apbruņotam un jānolaiž sejsegs, lai neviens cilvēks neredzētu manu seju, un runāt es arī ne ar vienu nedrīkstu. Jo, pateicoties savām maģijas mākslām, viņa uzzinājusi, ka sarunas aizkavētu manu atbrīvošanu no mokpilnās burvestības, kas mani nomāc. Vai tad tā nav dāma, kas būtu vīrieša nedalītas pielūgsmes vērta?

— Izklausās, ka dāma ir ļoti jauka, — Purvaspīdonis to teica tādā tonī, kas liecināja par pretējo.

Vakariņas vēl nebija beigušās, kad viņiem bruņinieka runas bija jau pagalam apnikušas. Purvaspīdonis prātoja: "Nez, kādu rotaļu tā ragana īsti spēlē, jauno muļķi?" — "Patiesībā viņš ir liels bērns," klusībā nodomāja Skrabs. "Šis stulbenis tekalē, ieķēries sievietes brunčos." Un Džila skaitās: "Viņš irvisvientieslgākais, iedomīgākais, savtīgākais nelga, ko es pēc ilga laika redzu." Taču, kad maltīte bija galā, bruņinieka oma mainījās. Nu viņš vairs nesmējās.

— Draugi, —viņš sacīja, —tagad tuvojas mana stunda.

Es kaunos, ka jūs mani redzēsit, tomēr baidos palikt viens. Drīz viņi ienāks un piesies manas rokas un kājas tur pie tā krēsla. Ak vai, tas jādara, viņi apgalvo, ka es savā ārprātā varu iznīcināt visu, kas gadītos pie rokas.

— Ziniet, — Skrabs atteica, — protams, man ļoti žēl, ka esat noburts, bet ko šie nelieši darīs ar mums, kad viņi atnāks jūs saistīt? Tie runāja, ka likšot mūs cietumā. Un mums ļoti nepatīk tās tumšās vietas. Mums labāk gribētos palikt te… līdz jums kļūs labāk… ja mēs drīkstam.

— Tā ir laba doma, — bruņinieks sacīja. — Parasti manā ļaunajā stundā kopā ar mani paliek vienīgi pati Karaliene. Viņa tik maigi rūpējas par manu godu, ka nekādi nevēlas pieļaut, lai manus ārprāta lēkmē izkliegtos vārdus dzirdētu vēl kādas —ne tikai viņas —ausis. Tomēr man neizdosies viegli pierunāt savus kalpus pundurus, lai atstāj jūs pie manis. Un, manuprāt, es jau tagad dzirdu uz kāpnēm viņu klusos soļus. Izejiet pa tām durvīm, tās veras uz manām pārējām istabām. Un tur vai nu gaidiet, līdz viņi būs mani atsējuši, vai, ja gribat, atgriezieties un sēdiet manas trakuma lēkmes laikā šepat.

Ceļinieki, paklausīdami viņa norādījumiem, izgāja no istabas pa durvīm, kuras līdz šim vēl nebija redzējuši atvērtas. Tādējādi viņi, patīkami pārsteigti, nokļuva nevis tumsā, bet apgaismotā gaitenī. Viņi mēģināja atvērtvairākas durvis un atrada (un tas bija ļoti vajadzīgi) ūdens trauku, kur nomazgāties, un pat spoguli.

— Viņš pat neieminējās, lai pirms vakariņām no­mazgājamies, — sacīja Džila, slaucīdama seju. — Sav­tīgais un patmīlīgais sivēnaste.

— Vai dosimies atpakaļ vērot burvestību vai paliksim šeit? —vaicāja Skrabs.

— Es balsoju par to, ka jāpaliek šeit. Es negribētu to redzēt, — sacīja Džila. Tomēr tajā pašā laikā viņu mazliet urdīja ziņkāre.

— Nē, iesim atpakaļ, — ierosināja Purvaspīdonis. — Mēs varētu iegūt kādas ziņas, un mums noder jebkura. Esmu pārliecināts, ka šī Karaliene ir ragana un mūsu ienaidniece. Un šie "zemessargi", mūs ieraudzījuši, iegāzīs pa galvu. Šajā zemē tik stipri ož pēc briesmām, meliem, maģijas un nodevības, krietni vairāk nekā jebkur citur, kur esmu to visu saodis. Mums jātur vaļā gan acis, gan ausis.

Viņi atgriezās atpakaļ gaitenī un uzmanīgi atgrūda vaļā durvis.

— Viss kārtībā, — sacīja Skrabs, ar to domādams, ka istabā nav zemessargu. Tā nu visi atgriezās telpā, kur bija vakariņojuši.

Galvenās durvis tagad bija aizvērtas, apslēpjot aizkaru, kuru viņi bija atbīdījuši, ienākot pirmoreiz. Bruņinieks sēdēja dīvaina izskata sudraba krēslā, ap potītēm, ceļgaliem, elkoņiem, roku locītavām un vidukli viņam vijās virves. Viņa piere bija nosvīdusi un seja saviebta ciešanās.

— Nāciet iekšā, draugi, — viņš sacīja, pacēlis acis augšup. — Lēkme vēl nav sākusies. Netrokšņojiet, jo es okšķerim kambarsulainim sacīju, ka jūs guļat. Ak… jūtu to tuvojamies. Aši! Klausieties, kamēr es vēl valdu pār savām izjūtām. Kad uznāks lēkme, tad ļoti var būt, ka es lūgšos un prasīšu — gan diedelēdams, gan draudēdams —, lai jūs atraisāt virves. Viņi stāsta, ka es tā darot. Es piesaukšu jūs pie visa, kas svēts, un pie visa, kas nešķists. Taču neklausieties manī. Nocietiniet sirdis un aizbāziet ausis. Kamēr es būšu saistīts, jums nevajadzēs baidīties. Bet, ja es izkļūšu no krēsla, tad pirmām kārtām atgriezīsies mans ārprāts un pēc tam… —Viņš nodrebinājās. — Es pārvērtīšos par riebīgu čūsku.

— Nē, nebaidieties, ka mēs jūs izlaidīsim no acīm, — Purvaspīdonis viņu mierināja. — Mums nav vēlēšanās satikties nedz ar vājprātīgiem cilvēkiem, nedz čūskām.

— Nekādā ziņā, — reizē noteica Skrabs un Džila.

— Tomēr, — Purvaspīdonis viņiem iečukstēja, — nebūsim īpaši pārliecināti. Jāsaglabā modrība. Ziniet, visu citu mēs jau esam saputrojuši. Viņš būs viltīgs. Ja ieskriesies, es nebrīnīšos ne par ko. Vai varam paļauties viens uz otru? Vai varam apsolīt, ka nepieskarsimies virvēm, lai ko viņš teiktu? Lai ko viņš teiktu, vai saprotat?

— Jā gan! — atsaucās Skrabs.

— Pasaulē nav nekā tāda, ko viņš varētu pateikt vai izdarīt, kas liktu mainīt domas, — solījās Džila.

— Kuš! Kaut kas notiek, — nočukstēja Purvaspīdonis.

Bruņinieks vaidēja. Viņa seja bija bāla, virves viņam

darīja sāpes. Un vai nu tāpēc, ka Džilai sametās viņa žēl, vai cita iemesla dēļ meitenei šķita, ka bruņinieks izskatās patīkamāks nekā līdz šim.

— Ak, —viņš nokunkstējās. — Burvestības, burvestī­bas… stingais, samežģītais, aukstais, lipīgais ļaunās maģijas tīkls. Dzīvs aprakts. Ievilkts dziļi pazemē, tumsā, kas melna kā sodrēji… Cik gadu pagājis?… Vai esmu te, bedrē, nodzīvojis desmit vai tūkstoš gadu? Visapkārt tārpi, ne vīri. Ak, esiet žēlīgi! Atbrīvojiet mani, ļaujiet man iet atpakaļ! Ļaujiet man sajust vēju un redzēt debesis… Tur bija mazs ezeriņš. Kad skatījās lejup, ūdenī varēja redzēt kokus atspīdam ar lapotnēm uz leju, un dziļi, ļoti dziļi zem tiem zilgoja debesis.

To visu viņš bija runājis klusi, tagad bruņinieks pacēla acis, stingri ielūkojās pārējiem acīs un skaidri un gaiši uzsauca:

— Aši! Patlaban esmu pie pilna prāta. Ik nakti atgūstu saprātu. Ja vien es spētu izkļūt no šī burvju krēsla, tad saprāts saglabātos. Es atkal būtu cilvēks. Taču viņi mani ik nakti sasien, un tāpēc iknakti šī iespēja paiet garām. Bet jūs neesat mani ienaidnieki. Es neesmu jūsu gūsteknis. Aši! Pārgrieziet virves!

— Stāviet un nekustieties! Mieru! — Purvaspīdonis uzsauca abiem bērniem.

— Es jūs lūdzu no sirds mani uzklausīt, — sacīja bruņinieks, piespiezdamies runāt rāmi. — Vai viņi jums vēstījuši, ka vajag tikai atbrīvot mani no šī krēsla un es jūs nogalēšu un pats pārvērtīšos par čūsku? Es noprotu no jūsu sejas izteiksmes, ka viņi to ir darījuši. Tie ir meli. Tieši šajā stundā es esmu pie pilnas saprašanas, visu pārējo diennakts daļu esmu noburts. Jūs neesat ne tā saucamie zemessargi, ne burvji un raganas. Kāpēc jūs esat viņu pusē? Parādiet man laipnību, pārgrieziet virves!

— Mieru! Mieru! Mieru! — visi trīs ceļinieki uzsauca cits citam.

—Ak, jūsu sirdis ir no akmens, —nopūtās bruņinieks. — Ticiet man— jūs skatāties uz kropli, kas pārcietis vairāk nekā jebkurš mirstīgais spēj pārciest. Ko ļaunu esmu jums nodarījis, ka jūs nostājaties manu ienaidnieku pusē, lai viņi varētu mani turēt tik briesmīgā stāvoklī? Un laiks aizrit. Patlaban jūs spējat mani glābt; kad šī stunda paies, es atkal būšu nesapratīgs — spēļlietiņa un klēpja sunītis, nē, pareizāk būs dēvēt mani par bandinieku vai ieroci, kas pieder visvelnišķīgākajai burvei, kāda jebkad perinājusi pret cilvēkiem nelaimes. Un šonakt, vienīgajā naktī no visām, kad viņa ir projām, jūs atņemat man iespēju, kāda varbūt vairs nekad neradīsies!

— Tas ir briesmīgi. Kaut jel mēs nebūtu nākuši iekšā, pirms tas nav beidzies, — Džila sacīja.

— Mieru! — atgādināja Purvaspīdonis.

Sasietā jaunekļa balss pieauga skaļumā līdz kliedzienam.

— Atbrīvojiet mani, es saku! Padodiet manu zobenu! Manu zobenu! Kad būšu brīvs, tad atriebšos zemessargiem tā, ka Zemzemē par to runās vēl tūkstoš gadu!

— Nu sākas ārprāts, — Skrabs piezīmēja. — Ceru, ka mezgli ir cieši sasieti.

—Jā, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja viņš tagad kļūtu brīvs, tad cirstu ar divkāršu spēku. Bet es neprotu veikli apieties ar zobenu. Nebrīnītos, ja viņš pievārētu mūs abus, un tad Poula paliktu viena, un viņai vajadzētu tikt galā ar čūsku.

Sasietais patlaban tā raustīja virves, ka tās iegriezās roku locītavās un potītēs. — Sargieties! — viņš teica. — Sar­gieties! Kādu nakti es tiešām tās saraušu. Bet toreiz tā bija Ragana. Šonakt viņas te nebūs un jums nepalīdzēs. Atbrīvojiet mani, un es būšu jūsu draugs. Citādi atkal kļūšu par jūsu nāvīgu ienaidnieku.

— Viltīgs, vai ne? — piezīmēja Purvaspīdonis.

— Reiz par visām reizēm! — iesaucās gūsteknis. — Es jūs no sirds lūdzu mani atbrīvot. Visu baiļu un visas mīlestības vārdā, Virszemes skaidro debesu, lielā Lauvas, paša Aslana vārdā es pavēlu jums…

—Vai! —iekliedzās visi ceļinieki, it kā sajutuši belzienu.

— Tā ir tā zīme! — iesaucās Purvaspīdonis.

—Bet tie pagājušie bija tikai zīmes vārdi, — piesardzīgāk iebilda Skrabs.

— Ko lai mēs darām? — vaimanāja Džila. Tas bija baismīgs jautājums. Kāda jēga tad bijusi visiem nosolīties, ka viņi nekādā ziņā bruņinieku neatbrīvos, ja tad, kad tas pirmo reizi nejauši nosaucis tā vārdu, kuram viņi patiešām tic, grasās laist šo vīrieti vaļā? Tomēr, raugoties no cita viedokļa, kāda nozīme bijusi mācīties zīmes, ja viņi negrasās tām sekot? Un tomēr — vai Aslans patiešām domājis, ka viņiem jāatraisa kādam — pat vājprātīgam — saites, ja tas lūdz to darītviņa vārdā? Vai tā varētu būt tikai sagadīšanās? Vai arī: ja nu Zemzemes Karaliene zina visu par zīmēm un likusi bruņiniekam iemācīties vārdus, lai gluži vienkārši noķertu viņus slazdā? Bet ja nu tomēr šī būtu īstā zīme?… Trīs viņi jau sajaukuši, ceturto vairs sajaukt nedrīkst.

— Ak, kaut jel mēs zinātu! — žēlojās Džila.

— Man šķiet, ka mēs zinām, — teica Purvaspīdonis.

— Vai jūs gribat sacīt, ka domājat— ja mēs viņu atbrīvosim, tad viss būs pareizi? — vaicāja Skrabs.

— To nu es nezinu, — sacīja Purvaspīdonis. — Redzi, Aslans neteica Poulai, kas notiks. Viņš tikai sacīja, kas jādara. Es nebrīnītos, ka tad, ja mēs šo puisi atbrīvosim, viņš mūs visus nogalēs. Taču tas mums neļauj atstāt zīmes bez ievērības.

Visi satraukuma pilniem skatieniem nolūkojās cits citā. Tas bija dramatisks brīdis.

—Labi! —pēkšņi iesaucās Džila. —Jātiek tam pāri. Es saku visiem ardievas!… — Viņi paspieda cits citam rokas. Bruņinieks atkal kliedza, lūpu kaktiņos viņam bija sakrājušās putas.

— Ķeries klāt, Skrab, — mudināja Purvaspīdonis. Viņi ar Skrabu izvilka zobenus un piegāja pie gūstekņa.

— Aslana vārdā, — viņi noteica un sāka pēc kārtas cirst mezglus. Tiklīdz gūsteknis bija ticis brīvībā, viņš tajā pašā mirklī vienā lēcienā šķērsoja istabu, paķēra savu zobenu (kas bija viņam atņemts un gulēja uz galda) un izvilka to no maksts.

— Tu būsi pirmais! — viņš nokliedza un metās virsū sudraba krēslam. Acīmredzot tas bija labs zobens. Tā asmens pāršķēla sudrabu, it kā tas būtu smalks kā stīga, un vienā mirklī no krēsla adika vienīgi sašķīdušas druskas, kuras vizēdamas gulēja uz grīdas. Taču brīdī, kad krēsls lūza, tas spoži uzliesmoja un no tā atskanēja paklusi pērkona dārdi, un (īsu brīdi) varēja sajust nepatīkamu smaku.

— Guli nu, neģēlīgais burvju rīks, — bruņinieks sacīja, — lai tava kundze vairs nekad nevarētu ar tevi mocīt citu upuri.

Tad viņš pagriezās un uzlūkoja savus glābējus, un svešatnīgi neiederīgais, lai kas tas būtu bijis, no viņa sejas bija pagaisis.

— Kas tad tas? — viņš iesaucās, pievērsdamies Purvaspīdonim. —Vai es tiešām savā priekšā redzu kādu no tīreļa zvalstoņiem — īstu, dzīvu, godīgu Nārnijas tīreļa zvalstoni?

— Ā, tātad jūs tomēr esat dzirdējis par Nārniju? — Džila noprasīja.

— Vai, būdams noburts, es biju to piemirsis? — bruņinieks vaicāja. — Nu gan tas, gan visas pārējās velnišķības tagad ir beigušās. Varat man nešaubīdamies ticēt, ka es pazīstu Nārniju, jo esmu Riliāns, Nārnijas princis, un Visaugstākais karalis Kaspians ir mans tēvs.

— Jūsu karaliskā augstība, — teica Purvaspīdonis, noslīgdams uz viena ceļgala (un bērni darīja tāpat), —mēs esam atnākuši šurp ar vienu vienīgu mērķi — uzmeklēt jūs.

— Un kas esat jūs, pārējie mani atbrīvotāji? — Princis vaicāja Skrabam un Džilai.

— Mūs sūtīja pats Aslans no vietas, kas ir aiz pasaules gala, lai mēs dotos jūs meklēt, — teica Skrabs. — Es esmu Jūstess, kurš ceļoja kopā ar jūsu tēvu uz Ramandū salu.

— Esmu jums visiem tik daudz pateicības parādā, ka nemūžam nespēšu to atmaksāt, — sacīja princis Riliāns. — Bet kā ir ar manu tēvu? Vai viņš vēl ir dzīvs?

— Pirms mēs devāmies projām no Nārnijas, viņš atkal aizbrauca uz austrumiem, milord, — sacīja Purvaspī­donis. — Taču jūsu augstībai jāņem vērā, ka mūsu Karalis ir ļod vecs. Varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa majestāte brauciena laikā būs miris.

— Tu saki —vecs. Cik ilgu laiku tad es esmu pavadījis Raganas varā?

— Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš jūsu augstība pazuda Nārnijas ziemeļu puses mežos.

— Desmit gadi! — pārlaizdams plaukstu pār seju, it kā gribētu aizslaucīt pagātni, novilka Riliāns. — Jā, es tev ticu. Jo tagad, kad esmu atkal es pats, varu atcerēties šo noburto meža nostūri, kaut gan, kamēr biju noburts, nespēju apzināties, kas īstenībā esmu. Un nu, jaunie draugi, —betpagaidiet! Es dzirdu viņu soļus. Brr! Vai gan cilvēkiem nemetas šķērmi, dzirdot uz kāpnēm šo plakstošo čāpošanu. Aizslēdz durvis, zēn. Šie lai paliek. Man iešāvās prātā kāda labāka doma. Es apmuļķošu šos "zemessargus", ja Aslans apveltīs mani ar saprātu. Sekojiet maniem norādījumiem.