Sudraba krēsls

Septītā nodaļa savādo tranšeju kalns

Nevar noliegt, ka diena bija ellīga. Virs galvām — debesis bez saules, tītas mākoņos, kas smagi no sniega; zem kājām nežēlīgs aukstums; pāri visam brāžas vējš, it kā gribētu cilvēkiem noraut pat ādu. Dodamies lejā klajumā, ceļinieki varēja pārliecināties, ka šis senā ceļa posms ir daudz vairāk sapostīts nekā citi, pa kuriem viņiem nācās iet. Viņiem vajadzēja tikt pāri lielām, sadrupušām adūzām, līst pa laukakmeņu spraugām un rāpties pāri oļiem. Noberztām kājām tas nenācās viegli. Tomēr, lai cik noguruši visi jutās, bija pārāk auksts, lai apstātos.

Ap pulksten desmitiem sāka krist pirmās sīkās sniegpārslas un lēni nosēdās uz Džilas delma. Pēc desmit minūtēm tās bira jau diezgan aši. Pēc divdesmit minūtēm zemi pārklāja balts auts. Un, kad pagāja pusstunda, sākās pamatīga un spēcīga sniega vētra; izskatījās, ka tā grasās ilgt visu dienu. Sniegs tik stipri sitās sejā, ka gandrīz neko vairs nevarēja redzēt.

Lai saprastu, kas notika tālāk, jums jāatceras, cik grūti bija kaut ko saskatīt. Pienākot tuvāk zemajam pakalnam, kas atdalīja viņus no vietas, kur bija parādījušies apgaismotie logi, nekādu kopskatu iegūt nevarēja. Labi, ja laimējās saskatīt, kur spert nākamos nedaudzos soļus, un, pat lai tas būtu iespējams, vajadzēja ar pūlēm plest vaļā acis. Lieki pieminēt, ka visi klusēja.

Pienākot pie pakalna, takas abās pusēs viņiem izdevās saredzēt klintis — četrstūrainas klintis (ja palūkotos vērīgāk, bet vai tad nu to kāds darīja!). Visi daudz lielāku, uzmanību pievērsa dzegai, kas atradās viņiem tieši priekšā un aizšķērsoja ceļu. Tā bija apmēram četras pēdas augsta. Purvaspīdonis ar savām garajām kājām bez grūtībām uzlēca augšā un pēc tam uzvilka tur arī pārējos. Tā bija nejauki slapja rāpšanās (gan ne viņam), jo uz dzegas tagad jau klājās diezgan bieza sniega kārta. Pēc tam sekoja grūts, ap simt jardu garš kāpiens — Džila vienreiz novēlās — pa samērā paugurainu pamatu līdz otrai dzegai. Kopumā bija četras dzegas; atstatumi, kas tās šķīra, izrādījās nevienādi.

Rāpjoties augšā uz ceturto, kļuva skaidrs, ka nu viņi sasnieguši pakalna virsotni. Līdz šim nogāze bija sniegusi zināmu patvērumu; te viņi papilnam dabūja izbaudīt vēja niknumu. Jo dīvainā kārtā pakalna augšpuse bija pilnīgi līdzena. Kā jau bija licies, skatoties no zināma attāluma, tā bija plata, līdzena plakankalne, un vētra, nesaņemdama ne mazāko pretestību, plosījās, cik jaudas. Augšā sniega vēl gandrīz nebija, jo vējš nerimtīgi sagrieza to gan virpuļos, gan veselos mākoņos un trieca ceļiniekiem sejā. Ap kājām sniegs vērpās mazos mutulīšos, kā dažkārt tas notiek virs ledus. Tāpēc patiešām daudzviet pakalna virsma izskatījās gandrīz tikpat gluda kā ledus. Taču, lai visu padarītu vēl grūtāku, šo virsmu krustām šķērsām izrakstīja dīvainas sanesas vai nelieli dambji, kas vietām klajumu sadalīja kvadrātos un taisnstūros. Šiem šķēršļiem, protams, nācās rāpties pāri; augstumā tie bija atšķirīgi — sākot no divām un beidzot ar piecām pēdām; to biezums sasniedza varbūt vairākus jardus. Katrā sanesas ziemeļpusē sniegs jau veidoja dziļas kupenas, un, uzrāpušies kalnā augstāk, visi trīs iestiga un kļuva slapji.

Uzstīvējusi uz matiem kapuci, nejūtīgos pirkstus pabāzusi zem apmetņa, Džila noliektu galvu cīnījās, lai tiktu uz priekšu, reizē uz šīs briesmīgās plakankalnes pamanīdama vēl šo to dīvainu — labajā pusē veidojumus, kas bija mazliet līdzīgi fabriku dūmeņiem, un kreisajā pusē milzīgu klinti, stāvāku nekā klintis mēdz būt. Taču tie meiteni nemaz neinteresēja, tāpēc viņa domas par tiem izmeta no galvas. Vienīgais, par ko viņa raizējās, bija aukstās rokas (un deguns, un zods, un ausis) un Hārfengas siltās vannas un gultas.

Pēkšņi viņa paklupa, noslīdēja pēdas piecas zemāk un, sev par izbīli, atradās tumšā, šaurā plaisā, kas tikai tobrīd šķita parādījusies priekšā. Pēc mirkļa viņa atradās lejā uz cieta pamata. Likās, ka plaisa ir kaut kas līdzīgs tranšejai vai dziļai, tikai jardus trīs platai gropei. Un, kaut arī kritiens bija satraucis, tomēr gandrīz vai pirmais, ko viņa sajuta, bija atvieglojums, ka nu viņai nevar piekļūtvējš, jo tranšejas sienas stiepās augstu pāri galvai. Nākamais, ko Džila pamanīja, dabiski, bija Skraba un Purvaspīdoņa izbiedētās sejas, kas nolūkojās viņā, pārliekušās pāri grāvja malai.

— Vai tu esi savainojusies, Poula? — sauca Skrabs.

— Nebrīnītos, ja tu būtu salauzusi abas kājas, —viņam piebalsoja Purvaspīdonis.

Džila piecēlās un paskaidroja, ka viss esot kārtībā, taču viņiem tai jāpalīdz izrāpties ārā.

— Kur tu īsti esi iekritusi? — Skrabs vaicāja.

— Tādā kā tranšejā, bet tā varētu būt arī kāda iegrimusi taka vai kaut kas tamlīdzīgs, — Džila ziņoja. — Tā ir pilnīgi taisna.

— Jā, nudien, — Skrabs piekrita. — Un stiepjas uz ziemeļiem! Interesanti zināt, vai tas ir kāds ceļš? Ja tā būtu, mēs, iedami pa leju, varētu no šī negantā vēja izvairīties. Vai tur ir biezs sniegs?

— Sniega nav gandrīz nemaz. Laikam vējš augšā dzen to pāri.

— Un kur tā taka aizstiepjas tālāk?

— Mirklīti pagaidi. Iešu paskatīties, — sacīja Džila. Viņa piecēlās un devās pa tranšeju uz priekšu, taču netika necik tālu, kad ceļš asi pagriezās uz labo pusi. Šo ziņu viņa pavēstīja augšā stāvētājiem.

— Kas ir aiz pagrieziena? —vaicāja Skrabs.

Tagad jāpiemin sagadīšanās, ka Džila tikpat labi orientējās līkumotās takās un tumšās apakšzemes vai gandrīz apakšzemes vietās kā Skrabs klinšu kraujās. Viņai nenāca ne prātā vienai nogriezties ap stūri, īpaši, kad viņa sev aiz muguras izdzirdēja ieaurojamies Purvaspīdoni.

— Esi piesardzīga, Poula. Šī ir tāda vieta, kur taka varētu aizvest uz pūķa alu. Un Milžu zemē var būt arī milzu tārpi vai milzu vaboles.

— Manuprāt, tā nekur īsti neaiziet, — sacīja Džila, steidzīgi atgriezdamās atpakaļ.

— Man traki gribētos palūkoties, — teica Skrabs, — es gribētu zināt, ko nozīmē "īsti nekur neaiziet". — To teicis, viņš nosēdās uz tranšejas malas (visi tagad bija pārāk samirkuši, lai raizētos, ka samirks vēl vairāk) un laidās lejā. Viņš aizdrāzās garām Džilai un, kaut arī neko neteica,

Džila nešaubījās, ka zēns zina: viņa baidījusies iet tālāk. Tā nu viņa sekoja Skrabam pa pēdām, bet uzmanījās, lai nenokļūtu viņam priekšā.

Izrādījās tomēr, ka meklējumi sagādā vilšanos. Viņi labajā pusē pagriezās ap stūri un dažus soļus nogāja taisnā virzienā. Te varēja izvēlēties ceļu: vienu vēlreiz taisni uz priekšu, otru — asā pagriezienā pa labi.

— Tas neko nedod, — teica Skrabs, ielūkojies pagrie­zienā pa labi, — tas aizvestu mūs atpakaļ uz dienvidiem. — Viņš devās atkal taisni, taču pēc dažiem soļiem ceļš otrreiz nogriezās pa labi. Tomēr šoreiz izvēles vairs nebija, jo tranšeja, pa kuru viņi virzījās, ieveda strupceļā.

— Nekas nesanāk, — norūca Skrabs. Džila, velti nešķiezdama laiku, pagriezās un pirmā devās atpakaļ. Kad viņi nokļuva atkal tur, kur Džila bija sākumā iekritusi, Purvaspīdonim ar savām garajām rokām nebija ne mazāko grūtību uzvilkt abus augšā.

Tomēr atrasties atkal tur bija pretīgi. Lejā, šaurajās tranšejās, viņu ausis bija gandrīz sākušas atkust. Redzēt tur varēja skaidri, elpot — viegli un, lai dzirdētu otra sacīto, nenācās kliegt. Likās pavisam bēdīgi atgriezties sala knaibļu varā. Un patiešām bija grūti dzirdēt Purvaspīdoni šajā pašā mirklī pajautājam:

— Poula, tu vēl labi atceries zīmes? Kas bija tā, kuru mums vajadzētu patlaban meklēt?

— Ak, beidziet jel reiz! Lieciet zīmēm mieru! — atcirta Poula. — Kaut kas par kādu, kas minēs Aslana vārdu, tā man šķiet. Bet es negrasos sniegt te nezin kādu izklāstu.

Kā redzat, Džila bija sajaukusi zīmju kārtību. Tas notika tāpēc, ka viņa ik vakaru vairs neatkārtoja Aslana uzskaitītās zīmes. Īstenībā, ja labi padomātu, viņa joprojām tās zinātu, taču meitene vairs nemācēja uzskaitīt tās "kā no grāmatas" un bezliekas domāšanas. Purvaspīdoņa jautājums viņu aizvainoja, jo dziļi sirdī viņa jau pati sev pārmeta, ka Lauvas mācīto vairs nezina tik labi, kā vajadzētu. Purvaspīdoņa aizvainojumi un sirdsapziņas pārmetumi līdz ar nelāgo salšanu un nogurumu mudināja pateikt: "Lieciet zīmēm mieru." Varbūt viņa nemaz gluži tā nedomāja.

— Ā, tā bija nākamā zīme, vai ne? — Purvaspīdonis turpināja. Paklau, vai tā ir pareizā? Es nebrīnītos, ja tu būtu sajaukusi kārtību. Man šķiet, ka šī vieta, šis līdzenais pakalns ir vērti, lai mēs te apstātos un paskatītos apkārt. Vai esi ievērojusi…

— Ak Dievs! — iesaucās Skrabs. — Vai tad šis ir īstais laiks, kad apstāties un papriecāties par apkārtni? Dieva dēļ, dosimies tālāk.

—Ei, skatieties, skatieties! —iesaucās Džila un norādīja ar roku. Visi pagriezās, un visi redzēja. Netālu uz ziemeļu pusi un krietni augstāk par plakankalni, uz kuras viņi stāvēja, spīdējavirkne uguņu. Soreizvairāknekā iepriekšējā vakarā, kad ceļinieki ieraudzīja to pirmoreiz, bija noprotams, ka tie ir logi: mazāki logi, kas uzvedina uz domām par jaukām guļamistabām, un lielāki logi, kas liek domāt par lielām zālēm ar kamīniem, kuros rūcot kuras pagales un uz galda garo silta vira vai sulīga fileja.

— Hārfenga! — iesaucās Skrabs.

— Tas viss ir ļoti labi, — Purvaspīdonis neadaidās. — Bet es taču teicu…

— Apklustiet jel!— nikni uzbrēca Džila.— Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli. Vai jūs neatceraties, ko dāma teica — viņi te agri noslēdz durvis. Mums jānokļūst tur laikā, jānokļūst, jānokļūst. Mēs nomirsim, ja tādā naktī kā šī paliksim ārā.

— Nu vēl jau nu gan nav nakts, vēl ne, — iesāka Purvaspīdonis, taču abi bērni noteica: — Ejam! — un sāka klumburot pa slideno plakankalni, cik ātri vien kājas nesa. Purvaspīdonis viņiem sekoja, joprojām nebeigdams pārliecināt, taču tagad viņiem atkal sejā pūta vējš. Un bērni, pat ja gribētu, nebūtu varējuši neko sadzirdēt, turklāt viņi to nemaz negribēja. Tie domāja par vannu un gultu, un siltu dzeramo, tāpēc bailes, ka varētu ierasties Hārfengā par vēlu un palikt aiz durvīm, šķita gandrīz nepanesamas.

Par spīti lielajai steigai, bija nepieciešams ilgs laiks, lai tiktu pāri pakalna līdzenajai virsotnei. Un pat tad, kad ceļinieki to bija šķērsojuši, viņā pusē palika dzegas, kuras nācās pārvarēt, ejot lejup. Taču beidzot viņi sasniedza piekāji un varēja saredzēt, kā Hārfenga izskatās.

Tā slējās uz augstas klints un, par spīti daudzajiem torņiem, izskatījās vairāk pēc lielas mājas nekā pils. Acīmredzot Rāmie milži nebaidījās no uzbrukumiem. Ārējā mūra logi atradās diezgan zemu. Kārtīgā cietoksnī kaut kas tamlīdzīgs nebūtu iedomājams. Šur tur vīdēja pat dīvainas mazas durtiņas, tādējādi pilī varētu gluži viegli ieiet un iziet, nešķērsoj ot pagalmu. Tas uzlaboja Džilas un Skraba omu, jo tāda pils likās draudzīgāka un ne tik draudīga.

Sākumā klints augstums un stāvums viņus biedēja, taču drīz vien viņi pamanīja, ka pa kreisi ir ceļš, kas liekas vieglāk ejams un arī vijas augšup. Pēc visa noietā ceļa kāpiens šķita bezgala grūts, un Džila gandrīz saļima. Skrabam un Purvaspīdonim nācās viņai palīdzēt uzveikt pēdējos simt jardus. Taču beidzot viņi stāvēja pils vārtu priekšā. Nolaižamais režģis bija pacelts un vārti — vaļā.

Vienalga, cik cilvēks ir noguris, lai tuvotos milžu pils ārdurvīm, bija vajadzīga drosme. Par spīti visiem iepriekšējiem brīdinājumiem par Hārfengu, lielāko dūšu apliecināja Purvaspīdonis.

— Tagad iesim stingrā solī, — viņš sacīja. — Lai ko jū$ darītu, tikai neizrādiet bailes. Vispār mēs, šurp atnākdami, esam izdarījuši vislielāko muļķību savā mūžā, taču tagad, kad te esam, jāparāda droša dūša.

To teicis, viņš devās uz priekšu, iekšā pa vārtiem, apstājās zem arkas, kur teiktais stiprāk atbalsojas, un iesaucās, cik skaļi vien spēja:

— Ei! Vārtniek! Te ir viesi, kas meklē pajumti.

Un, kamēr viņš gaidīja, lai kaut kas notiktu, tikām noņēma cepuri un notrausa no tās biezo sniega kārtu, kas bija sakrājusies uz platās malas.

—Zini, — Skrabs iečukstēja Džilai, — varbūt viņš dažkārt it kā aplej ar aukstu ūdeni, taču drosmes un… bezkaunības viņam ir atliku likām.

Durvis atvērās, un pa tām bija saredzamas burvīgas kamīna liesmas; parādījās arī Vārtnieks. Džila aiz bailēm, ka izgrūdīs kliedzienu, iekoda lūpā. Vārtnieks nebija pārāk milzonīgs milzis, tas ir, viņš gan bija garāks par ābeli, bet ne tik garš kā telegrāfa stabs. Viņa galvu klāja saraini, rudi mati, mugurā ādas kamzolis, no vienas vietas noklāts ar metāla plāksnītēm, lai izskatītos pēc bruņukrekla, kaili ceļgali (diezgan mataini) un ap lieliem aptīts kaut kas līdzīgs kājautiem. Viņš noliecās un blenza uz Purvaspīdoni.

— Kādā vārdā tad tāds radījums kā tu sevi dēvē? —viņš noprasīja.

Džila sakopoja visu savu dūšu. — Lūdzu, —viņa sauca augšup milzim. — Zaļi tērptā dāma sūta sveicienu Rāmo milžu ķēniņam, kā arī dienvidu bērnus un šo Purvaspīdoni (tāds ir viņa vārds), lai viņi piedalītos Rudens svētkos. Protams, ja tas jums nesagādā neērtības, — viņa piebilda.

— Ā-ā! — izsaucās Vārtnieks. — Tā ir pavisam cita runa. Nāciet iekšā, mazie cilvēciņi, nāciet iekšā. Jums labāk būs pagaidīt manā vārtsarga namiņā, kamēr es paziņošu viņa majestātei. — Viņš ziņkāri nolūkojās uz bērniem. —Zilas sejas, —viņš noteica. — Es nezināju, ka tās var būt tādā krāsā. Man gan tas ir gluži vienaldzīgi. Droši vien jūs cits citam tīri labi patīkat. Tāds ar tādu saderas, kā saka.

— Sejas mums zilas no aukstuma, — Džila skaidroja.

— Īstenībā mēs tādā krāsā neesam.

— Nu tad nāciet iekšā un sasildieties. Nāciet iekšā, mazie knēveļi. —Visi trīs iegāja līdzi Vārtniekam mājiņā, un, lai gan likās diezgan baismīgi, dzirdot aizsitamies aiz sevis tik lielas durvis, viņi to aizmirsa, tiklīdz ieraudzīja to, pēc kā bija ilgojušies kopš vakarvakara — kurošos pavardu! Turklāt kādu! Izskatījās, ka tajā liesmo veseli četri pieci koki, un bija tik karsts, ka viņi nemaz nevarēja lāgā pieiet pavardam tuvāk. Taču mūsu ceļinieki nometās uz ķieģeļu grīdas tam tik tuvu, cik vien spēja paciest karstumu, un izdvesa skaļas atvieglojuma nopūtas.

— Nu, puis, — Vārtnieks uzrunāja otru milzi, kas sēdēja istabas dibengalā, blenzdams uz viesiem tik ilgi, ka likās — acis izspiedīsies no pieres, — aizskrien uz lielo māju un nodod šādu ziņu. — Un viņš atkārtoja to, ko Džila viņam bija teikusi. Jaunākais milzis, vēlreiz pabolījis acis un skaļi iezviedzies smieklos, atstāja istabu.

— Nu, vardulēn, — Vārtnieks uzrunāja Purvaspīdoni,

— pēc tava izskata varētu spriest, ka nebūtu par ļaunu maķenīt uzlabot omu. — Viņš izvilka melnu pudeli, kas bija līdzīga paša Purvaspīdoņa pudelei, bet apmēram divdesmit reižu lielāka. —Pag, pag! —Vārtnieks apķērās.

— Es tak nevaru dot tev krūzīti, jo tu tajā noslīksi. Drusku pagaidi! Šis sālstrauks būs pašā laikā. Lielajā mājā par to nav jārunā, jo sudrabs tik un tā nāk un nāk šurp, un tā nav mana vaina.

Sālstrauks nebija pārāk līdzīgs mūsējiem, tas izskatījās šaurāks un stāvāks, tā ka gluži labi noderēja par kausu Purvaspīdonim, kad milzis bija to nolicis uz grīdas vīram līdzās. Bērni gaidīja, ka Spīdonis atteiksies, jo viņš taču

Rāmajiem milžiem neuzticējās. Tomēr viņš nomurmi­nāja: — Ir jau par vēlu domāt par piesardzību, kad esam iekšā un durvis aiz mums aizvērušās. — Tad viņš šķidrumu paostīja. — Ož labi, — viņš teica. — Bet pēc tā jau nevar spriest. Prātīgāk būs pārliecināties. — Viņš mazliet pagaršoja. — Smēķē arī labi, — viņš sacīja. — Bet varētu būt, ka tikai pirmoreiz malkojot. Ar ko tas beigsies? — Viņš iedzēra lielāku malku. — Ā! — Spīdonis iesaucās.

— Bet vai šī garša nemainīsies, kad malks noies dziļāk? — Un iedzēra vēl vienu. — Dibenā gan droši vien būs kaut kas pretīgs. Es par to nebrīnītos, viņš teica un noklunkšķināja vēderā visu. Tad aplaizīja lūpas un sacīja bērniem:

— Redziet, tas derēs pārbaudei. Ja mani saraus krampji vai arī es pārplīsīšu vai pārvērtīšos par ķirzaku vai ko citu, tad jūs zināsit, ka nedrīkst ēst un dzert neko no tā, ko viņi jums, dos. — Taču milzis, kura ausis bija pārāk augstu, lai viņš dzirdētu, ko čukst Purvaspīdonis, ierēcās smieklos un sacīja:—Nu redz, vardulēn, tu esi īsts vīrs. Edz, kā iztempa visu!

— Es neesmu vīrs…. es esmu tīreļa zvalstonis, —mazliet neskaidri atteica Purvaspīdonis. — Neesmu arī varde. Tīreļa zvalstonis.

Šajā brīdī aizmugures durvis atvērās, ienāca jaunais milzis un pavēstīja: — Viņiem tūdaļ jāiet uz troņa zāli. — Bērni piecēlās, bet Purvaspīdonis palika sēžam un sacīja:

— Tīreļa zvalstonis. Tīreļzvalstonis. Ļoti cienījams Tīreļzvalstonis. Respektzvalstonis.

— Puis, parādi viņiem ceļu, —teica Vārtnieks. —Viņš ieņēmis maķenīt par daudz.

— A' mani viss kārtībā, — buldurēja Purvaspīdonis. — Ne jau varde. Man nav nekā vardīga. Esmu Respektzvalsts.

Tomēr jaunais milzis saņēma viņu ap vidukli un lika, lai bērni seko. Šādā necilā izskatā viņi šķērsoja pagalmu. Purvaspīdonis, ko milzis turēja apķertu, veltīgi spārdījās ar kājām pa gaisu un neapšaubāmi izskatījās ļoti līdzīgs vardulēnam. Taču nevienam nebija daudz laika to vērot, jo drīz viņi iegāja pa galvenās pils lielajām durvīm (abiem bērniem sirdis pukstēja ātrāk nekā parasti), rikšiem vien noklaudzinājuši papēžus pa vairākiem gaiteņiem, lai turētos līdzi milža soļiem, un nokļuva spožā apartamentā, milzīgā telpā, kur mirdzēja lustras un kamīnos rūkdama dega uguns, un abas šīs gaismas atstarojās no apzeltītajiem griestiem un dzegām. Pa kreisi un pa labi stāvēja vairāk milžu, nekā viņi varēja saskaitīt, visi ģērbti lieliskos tērpos; attālajā zāles galā divos troņos sēdēja divi milzīgi stāvi, kas droši vien bija Karalis un Karaliene.

Pēdas divdesmit no troņa viņi apstājās. Skrabs ar Džilu neveikli pūlējās paklanīties (Eksperimentālajā skolā meitenēm nemāca pietupties reveransā), un jaunais milzis saudzīgi nolaida Purvaspīdoni uz grīdas, kur viņš saļima tādā kā sēdošā pozā. Patiesību sakot, ar saviem garajiem locekļiem viņš ārkārtīgi atgādināja lielu zirnekli.