Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Desmitā nodaļa Āķis jutas laimīgs, ka ticis cauri, tikai pazaudēdams zābakus

Visiem zināms, ka Indija — šis milzīgais trīsstūris, kura augšgals pavērsts uz dienvidiem, bet pamats uz ziemeļiem — apņem septiņi simti tūkstoš kvadrātjūdžu lielu teritoriju, ko apdzīvo simts astoņdesmit miljonu cilvēku. Britānija pārvalda tikai nelielu šīs plašās ze­mes daļu. Ģenerālgubernators dzīvo Kalkutā, bet gu­bernatori Madrasā, Bombejā un Bengālijā un vicegu­bernators — Agrā.

īstā Anglijas Indija aizņem septiņi simti tūkstoši kvadrātjūdžu lielu platību ar pieci simti miljoniem iedzī­votāju. Tātad skaidrs, ka ievērojama teritorijas daļa nav padota Anglijas karalistes pārvaldei un zemes iek­šienē pilnīga vara pieder nežēlīgiem un mežonīgiem radžām.

Kopš 1756. gada, kad tika nodibināta pirmā angļu apmetne tajā vietā, kur tagad atrodas Madrasas pilsēta, līdz pat tam laikam, kad notika ievērojamā sipaju sacel­šanās, visu varu bij sagrābusi slavenā Austrumindijas sabiedrība. Pamazām tā pievāca daudzas provinces, at- pirkdama tās no radžām ar noteikumu maksāt gada nomu, ko kārtoja nenoteikti, bet bieži vispār nemaz. Sa­biedrība iecēla ģenerālgubernatoru un visus citus mili­tāros vai civilos ierēdņus. Taču tagad šī sabiedrība vairs nepastāv un visi īpašumi Anglijas Indijā padoti tieši valsts varai.

Tāpat diendienā mainās šīs pussalas parašas un etnogrāfiskās atšķirības. Agrāk šajā zemē ceļoja, iz­mantojot vissenākos satiksmes līdzekļus — kājām, jā­šus, ar divričiem, ratiņiem, nestuvēm, uz cilvēka mugu­ras utt. Tagad kuģi lielā ātrumā peld paTndu un Gangu un pa dzelzceļu, kas šķērso visu Indiju, trijās dienās var nobraukt no Bombcjas līdz Kalkutai.

Dzelzceļu līnija, kas krusto Indiju, nav gluži taisna. Tiešā līnijā šis atstatums ir aptuveni simts tūkstoš jū­džu, un, braucot ar vidēja ātruma vilcienu, vajadzīgas tikai dienas trīs; taču patiesībā šis attālums palielinās vismaz par vienu trešdaļu, jo dzelzceļa līnija met lielus līkumus, virzīdamās augšup pret pussalas ziemeļiem līdz pat Alahabadai.

Tādi ir Indijas Lielās dzelzceļu līnijas galvenie punkti. Pamezdama Bombejas pussalu, šī līnija virzās uz Salsetu, pārsviežas uz kontinentu iepretī Tannai, šķērso Ghatu kalnu rietumu grēdu, pagriežas uz Bur- hampuru, vijas pa puslīdz patstāvīgo kņazisti Bundēl- kundu, paceļas līdz Alahabadas augstienēm, tad pagrie­žas uz austrumiem, pie Benaresas iet gar Gangu, atkal mazliet pagriežas prom no upes krasta, dienvidaustru­mos slīd lejup pret Burdivanu un franču pilsētu San- dernagoru, nobeidzoties pie Kalkutas.

Pulksten puspiecos «Mongolijas» pasažieri izkāpa malā Bombejā, un Kalkutas vilciens atgāja taisni pulk­sten astoņos.

Misters Fogs atvadījās no saviem partneriem, pa­vēlēja sulainim izdarīt pilsētā dažus iepirkumus, cieši piekodināja pulksten astoņos ierasties dzelzceļa stacijā, tad, nokāpis no kuģa, astronomiska pulksteņa vēzekļa kustībām līdzīgiem vienmērīgiem soļiem devās uz pasu vizējamo biroju.

Viņu nepavisam neinteresēja Bombejas ievērojamās vietas — rātsnami, lieliskās bibliotēkas, nocietinājumi, doki, kokvilnas pārdotavas, tirgi, mošejas, sinagogas, armēņu baznīcas, krāšņā indiešu pagoda Maiebar-Hila ar diviem daudzšķautņainiem torņiem. Viņš neaplūkoja ne brīnišķīgos mākslas darbus Ziloņu svētnīca, ne no­slēpumainās alas Salsetas salā, visas šīs veco budistu celtņu ievērojamās paliekas.

Nē, viņu nevaldzināja itin nekas! Nokārtojis pases vizēšanu, Fileass Fogs mierīgi devās uz staciju un lika pasniegt sev pusdienas. Starp citiem ēdieniem bufetes saimnieks slavēja viņam brīnišķu «vietējā truša» frikasē.

Fileass Fogs to vērīgi nobaudīja, bet pat savircotā mērcē tā viņam likās riebīga.

Viņš pazvanīja pēc saimnieka.

— Mans kungs, — viņš teica, cieši tajā nolūkoda­mies, — vai šis ir truša cepetis?

— Jā gan, milord, — saimnieks nekautri atbildēja, — džungļu trusis.

— Un šis trusis neņaudēja, kad viņu kāva?

— Ņaudēt! O milord! Trusis! Es jums zvēru ….

— Saimnieka kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — nezveriet, bet tikai iegaumējiet, ka kaķi Indijā reiz bij svēti kustoņi. Tie bij labi laiki.

— Vai kaķiem, milord?

— Varbūt arī ceļotājiem!

To teicis, Fileass Fogs mierīgi ēda tālāk.

Laiciņu pēc Fileasa Foga aģents Fikss tāpat bij no­kāpis no «Mongolijas» un steidzies pie Bombejas poli­cijas direktora. Tam viņš stādījās priekšā kā detektīvs, paziņoja par savu uzdevumu un tagadējo situāciju šķietamā zagļa tuvumā. Vai no Londonas esot saņemta atļauja tā arestēšanai? … Tā vēl nebij saņemta. Un pa­tiešām, izsūtita pēc Fileasa Foga aizbraukšanas, tā ne­varēja būt pienākusi.

Fikss jutās ļoti neapmierināts. Viņš mēģināja apcie­tināšanas atļauju izdabūt no policijas direktora. Tas atteicās. Šī lieta bij galvaspilsētas administrācijas pār­ziņā, tikai tai ir tiesības izsniegt vajadzīgo atļauju. Šī stingrā principu un likumības ievērošana pilnīgi iz­skaidrojama ar angļu parašām, pēc kurām individuālo brīvību nedrīkst ierobežot ne ar kādām patvarībārm

Fikss vairs neuzstājās, labi saprazdams, ka atļauja jāgaida. Tomēr viņš apņēmās neizlaist no acīm šo no­slēpumaino blēdi, kamēr tas uzturēsies Bombejā. Tāpat, kā Āķis, viņš zināja, ka līdz šim Fileass Fogs nekur vēl nebij uzkavējies, un cerēja, ka te varbūt viņš paliks ilgāk un pa to laiku pienāks arestēšanas atļauja.

Bet no pēdējiem rīkojumiem, «Mongoliju» atstājot, Āķis noprata, ka Bombejā notiks tas pats, kas Suecā un Parīzē, ka ceļojums nenobeigsies še, bet turpināsies līdz Kalkutai un varbūt vēl tālāk. Un viņš sāka domāt, vai galu galā patiešām mistera Foga derības nav bijušas nopietnas, vai viņš patlaban nebij likteņa varā un vai viņam, kas tā vēlējās dzīvot mierā un klusībā, tomēr nebūs jātur līdzi šajā ceļojumā ap zemeslodi astoņ­desmit dienās!

Iepircies kreklus un zeķes, viņš nogaidīdams pastai­gājās pa Bombejas ielām. Ielas bij ļaužu pilnas, dažadu tautību eiropieši jaucās juku jukām ar persiem smailām cepurēm galvās, banianiem ar apaļiem turbāniem, šin­eļiem ar četrstūrainām cepurēm, garos svārkos tērptiem armēņiem un parsiem augstām, melnām cepurēm gal­vās. Tieši šajā dienā parsi vai gebri, kas sevi uzskata par Zaratustras pēcnācējiem, svinēja ievērojamus svēt­kus. Viņi ir bagātākie, ievērojamākie un fanātiskākie no visām indiešu nošķirām. Sie svētki bij it kā reliģisks karnevāls ar procesijām un izpriecām, kurās piedalījās bajaderas zeltu un sudrabu rotātos, sārtos, gaisīgos tēr­pos, viņas vijoļu un tam-tamu mūzikas pavadībā dejoja brīnišķi cēli.

Āķis visu to aplūkoja platām acīm un vaļēju muti, viņš izskatījās pēc maza zēna, kas sajūsmā noskatās šādā izrādē.

Par nelaimi viņam pašam un viņa kungam viņš aiz ziņkāres aizgāja tālāk, nekā tas bij atļauts, un tā varēja traucēt Fileasa Foga ceļojumu.

Nolūkojies parsu karnevālā, Āķis devās uz staciju. Bet, ejot garām brīnišķai Malebara-Hila pagodai, vi­ņam ienāca prātā palūkoties arī tās iekšienē.

Viņš nezināja divus noteikumus: vispirms, ka ieeja dažās indiešu pagodās kristīgiem pilnīgi aizliegta un tad, ka arī paši ticīgie drīkst tur ieiet, tikai atstājot apa­vus ārpusē. Jāpiezīmē, ka arī pati angļu valdība pēc sa­prātīgas politikas principa respektēja zemes vissīkākās reliģiskās savādības un bargi sodīja to pārkāpējus.

Iegājis iekšā, nekā ļauna nedomādams, Āķis kā jau katrs tūrists ziņkāri aplūkoja Malebara-FIila templi ar viņa braminu stila ornamentu krāšņumu. Piepeši viņš manīja, ka viņu sagrābj un nosviež uz svētā klona. Trīs briesmīgi saniknoti priesteri uzklupa viņam, norāva viņa zābakus un zeķes un, mežonīgi bļaudami, sāka viņu sist.

Stiprs un veikls francūzis žigli uzlēca kājās. Ar vienu dūres un otru kājas spērienu notrieca zemē abus uzbrucējus, kuri sapinās savos garajos svārkos. Cik kā­jas nesa, viņš devās projām no šīs pagodas, tālu pamez­dams aiz sevis trešo indieti, kas tam sekoja, kūdī­dams pūli.

Piecas minūtes pirms astoņiem — brīdī pirms vil­ciena atiešanas — bez cepures, kailām kājām, burzmā pazaudējis iepirkumu saini, Āķis nonāca dzelzceļa stacijā.

Fikss jau viņu gaidīja uz perona. Sekodams misteram Fogam, viņš bij pārliecinājies, ka tas Bombejā nepaliks. Un tūliņ noņēmies sekot tam līdz pašai Kalkutai un, ja vajadzīgs, vēl tālāk. Āķis neredzēja Fiksu, tas manīgi turējās ēnā, bet dzirdēja itin visu, ko sulainis par sa­viem piedzīvojumiem stāstīja Fileasam Fogam.

— Es ceru, ka turpmāk ar jums nekas tamlīdzīgs neatgadisies, — Fileass Fogs noteica, iekāpdams vagonā.

Nabaga puisis basām kājām, pilnīgi apmulsis un ne vārda vairāk neteikdams, sekoja savam kungam.

Fikss patlaban taisījās iekāpt atsevišķā vagonā, kad kāda piepeša iedoma mainīja viņa brauciena plānu.

— Nē, es palieku tepat! Te atkal jauns noziegums, izdarīts tieši Indijas valstī… Tagad viņš man neiz­spruks.

Tajā acumirklī, lokomotīve skaļi nosvilpās, vilciens sāka kustēties un pazuda naktī.