Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Trīsdesmit pirmā nodaļa Policijas inspektors ļoti rūpējas par Fileasa Foga interesēm

Fileass Fogs bij nokavējies par divdesmit stundām. Āķis, ši nokavējuma cēlonis pret savu gribu, bij pavi­sam izmisis. Viņš galīgi izpostīja savu kungu.

Fikss piegaja Fileasam Fogam klāt un, taisni acīs skatīdamies, vaicāja:

— Vai jums visā nopietnībā ļoti jāsteidzas?

— Visā nopietnībā, — misters Fogs atbildēja.

— Tatad, — Fikss turpināja, — jums no liela svara nokļūt Ņujorkā vienpadsmitajā pirms deviņiem vakarā, iekams noiet kuģis uz Liverpūli?

— Ārkārtīgi svarīgi.

— Un, ja šo braucienu neaizkavējis indiāņu uzbru­kums, jūs noteiktā laikā būtu nokļuvuši Ņujorkā?

— Jā, divpadsmit stundas pirms kuģa noiešanas.

— Labi. Tātad jūs esat nokavējušies par divpadsmit stundām. Starpība starp divdesmit un divpadsmit ir astoņi. Tās nu būtu jāuzdzen. Vai gribat pamēģināt?

— Kājām? — Fileass Fogs vaicāja.

— Nē, bet ragavās, — Fikss atbildēja, — ragavās ar burām. Kads virs ieteica man šo braucamo līdzekli.

Tas bij tas pats vīrs, kas naktī bij uzrunājis Fiksu, bet ko viņš strupi noraidījis.

Fileass Fogs neka neatbildēja Fiksam. Bet Fikss pa- aicinaja klāt viru, kas staigāja tepat pa stacijas peronu. Pēc brīža Fileass Fogs un amerikānis, vārdā Madžs, iegāja kadā būdā līdzās īortarn.

Tur Fileass Fogs aplūkoja diezgan savādo braucamo daiktu, kas sastāvēja no platformas un divām resnām sliecēm, uzliektām mazliet augšup tāpat kā ragavām; vietas tur bij pieciem vai sešiem cilvēkiem. Netālu no

priekšgala platformā bij iestiprināts ļoti garš masts ar milzīgu buru. Dzelzs saitēm nostiprinātā mastā bij vēl rāja, kurā varēja uzcelt fokburu. Pakaļgalā pierīkots kaut kas līdzīgs stūrei, ar ko varēja vadīt šo ierīci.

Kā redzams, tās bij jahtai līdzīgi ierīkotas ragavas. Ziemas laikā, kad sniega putenis aizkavē vilcienus, šā­das ragavas parasti lieto braucienam no vienas stacijas uz otru. Viņu burāšanas spējas ir lieliskas, labākas nekā sacīkšu jahtām, kas viegli var apgāzties. Spēcīga vēja trenktas, viņas skrien pār apsnigušu klajumu tikpat ātri kā eksprešvilciens.

Pēc maza brīža Fileass Fogs un ragavu īpašnieks bij jau vienojušies. Vējš bij labs, spēcīgiem brāzieniem viņš pūta no rietumiem. Sniegs arī sērsnas pārvilkts, un Madžs apsolīja Fileasu Fogu dažās stundās nogādāt Omahas stacijā. Tur bieži piestāj vilcieni un vairākas dzelzceļa līnijas iet uz Ņujorku un Čikāgu. Cerams, ka nokavēto izdosies atgūt. Tāpēc lieki kavēties.

Misters Fogs negribēja, ka misis Auda izbauda šāda ce|ojuma neērtības tik lielā aukstumā, kas no ātras skre- jas kļūst vēl stiprāks, un ieteica viņai kopā ar Aķi pa­tikt tepat Kirnejā. Krietnais puisis nogādātu viņu atpa­kaļ Eiropā pa labāku ceļu un vispār ērtākā veidā.

Bet misis Auda kategoriski atteicās šķirties no mis­tera Foga, un Āķis bij visai laimīgs par tādu viņas lēmumu. Ne par kādu naudu viņš negribēja atstāt savu kungu vienu Fiksa pavadībā.

Grūti pateikt, ko par visu to domāja policijas in­spektors. Fileasa Foga atgriešanās bij satricinājusi viņa stipro pārliecību. Vai ari te darīšana ar ārkārtīgi ietie­pīgu blēdi, kas bij pārliecināts, ka, nobeidzis savu ceļo­jumu ap zemeslodi, viņš Anglijā būs pilnīgā drošībā. Varbūt arī, ka Fiksa ieskats par Fileasu Fogu bij ma­nāmi grozījies. Bet tomēr arī viņš gribēja savu pienā­kumu izpildīt līdz galam un tāpēc ar visiem spēkiem pasteidzināt atgriešanos Anglijā.

Pulksten astoņos ragavas bij gatavas doties ceļā. Ceļinieki — grūti viņus varētu saukt par pasažieriem — savās ceļa segās cieši ietinušies, sasēdās iekšā. Divas milzīgas buras tika uzvilktas, un, spēcīga vēja trenktas, ragavas sāka slīdēt pa sērsnu ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Atstatums starp Kirneiu un Omahu pa gaisa vai, kā amerikāņi saka, pa bites lidojuma līniju ir ap divi simti jūdžu. Ja pieturēsies vējš, tad viņi šo atstatumu no­brauks piecās stundās. Ja negadīsies nekāds traucējums, vienos pēc pusdienas viņi nokļūs Omahā.

Kas tas bij par ceļojumu! Cieši kopā sasēdušies, braucēji tomēr vārda nevarēja pārmainīt. Ātrās skrejas vēl pastiprinātais aukstums viņiem laupīja valodu. Ra­gavas pa sniega klajumu slīdēja tikpat viegli kā kuģis pa ūdens līmeni. īsti spēcīga vēja brāzma it kā pacēla ragavas no zemes; un tad tās ar saviem milzīgajiem buru spārniem šķita lidoja pa gaisu. Madžs stāvēja pie stūres un ar drošu roku vadija ragavas taisnā virzienā. Visas buras bij uzvilktas. Foku viņš pārmainīja ar mil­zīgu buru. Uzcēla steņģi un uzvilka vēl topseli, tāpēc brauciena ātrums palielinājās. Matemātiski tas, zināms, nebij aprēķināms, tomēr gan nojaušams, ka viņi no­brauca apmēram četrdesmit jūdzes stundā.

— Ja tikai kaut kas nesalūzt, — Madžs teica, — tad mēs nokļūsim laikā.

Madža paša interesēs bij nokļūt norunātā laikā, jo pēc parašas Fileass Fogs arī viņam bij apsolījis prāvu prēmiju.

Prērija, pār kuru taisnā līnijā brauca ragavas, bij līdzena kā jūra. Labāk sakot, tā bij kā bezgalīgs aizsalis ezers. Dzelzceļš šajā apvidū stiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem, šķērsoja Graneilandu, Kolum- busu — ievērojamu Nebraskas štata pilsētu, Skuleru, Fremontu un Omahu. Ceļš visu laiku vijās gar Platas upes krastu. Ragavu braucējiem iznāca taisnāks ceļš no loka viena gala tieši uz otru. Platās upes traucējuma Madžam nebij jābaidās, jo nelielajā līkumā, ko tā meta pie Fremontas, upe jau bij aizsalusi. Tātad visā ceļā ne­bij paredzami nekādi šķēršļi, tikai divu kavēkļu Filea­sam Fogam vēl jābaidās: ragavu salūšana un vēja gro­zīšanās vai norimšana.

Bet vējš nemaz nemitējās. Pavisam otrādi — pie­ņēmās tik stiprs, ka pat pielieca stipri atsieto mastu. Cieši' savilktās metala atsējas džinkstēja kā instrumenta stigas. Ātrā skrēja ragavām līdzi džinkstēja sēra muzika

— Šis stigas skan kā kvinta un oktāva, — Fileass Fogs piezīmēja.

Un tie arī bij vienīgie vārdi, ko viņš pateica visā šajā braucienā. Misis Auda pēc iespējas rūpīgi bij ievīs­tīta ceļa kažokos un segās, lai to pasargātu no aukstuma.

Bet Āķis kāri ieelpoja salto gaisu, kamēr viņa seja bij sarkana, līdzīga miglā rietošās saules ripai. Ar savu parasto optimismu viņš atkal bij sācis cerēt. Ņujorkā viņi gan vairs nenonāks rītā, bet tomēr vakarā. Iespē­jams, ka viņi pagūst sasniegt Liverpūles tvaikoni.

Viņam pat bij vēlēšanās savam sabiedrotajam Fik- sam sirsnīgi roku spiest. Viņš nevarēja aizmirst, ka taisni Fikss bij ierosinājis šo braucienu ragavās, vie­nīgo iespēju vēl laikā nokļūt Omahā. Tomēr kaut kāds instinkts viņu atturēja atklāti izrādīt savas jūtas.

Bet viens viņam neizgāja no prāta, ka Fileass Fogs nebij vilcinājies doties viņam palīgā un izpestīt no in­diāņu nagiem. To darīdams, misters Fogs bij riskējis ar savu mantu un pat ar dzīvību… Nē, to viņa su­lainis mūžam neaizmirsīsi

Kamēr braucēji tā nodevās katrs savām domām, ra­gavas nemitīgi slīdēja pa bezgalīgo sniega klajumu. Mazākām upēm un strautiem nemanot pārbrauca pāri. Baltā sega bij apslēpusi tiklab zemi, kā ūdeni. Klajums bij gluži tuksnesīgs. Atrazdamies starp Klusā okeāna dzelzceļa līniju, kas stiepās no Kirnejas stacijas uz San- Džosefu, tas izveidoja .it kā lielu, neapdzīvotu salu. Ne­viena ciemata, nevienas stacijas, pai neviena forta te neredzēja. Laiku pa laikam kā spoks zibens ātrumā pa­šāvās kāda koka balti apsnigušais skelets. Reizēm gaisā parādījās izbiedētu meža putnu bars. Vietām atkal iz­salkušu, kārnu prērijas vilku bars dzinās ragavām pa­kaļ. Āķis ar revolveri rokā vēroja, lai tūliņ šautu, ja kāds no tiem piekļūtu tuvāk. Ja kāds šķērslis aizkavējis ragavas, braucēji nokļūtu lielās briesmās izbadojušos plēsoņu uzbrukuma dēļ. Bet ragavas izturēja un bez ap­stājas devās uz priekšu, gaudojošais zvēru bars drīz vien palika tālu iepakaļ.

Ap pusdienas laiku Madžs pēc dažām zīmēm vēroja, ka brauc pa Platas upes ledu. Viņš neteica nekā, bet bij pārliecināts, ka vēl pēc divdesmit jūdzēm Omahas*sta­cija būs aizsniegta.

Un patiešām, nepagāja vēl ne stunda, kad veiklais vadītājs atstaja stūri un metās pie buru ievelkamām vir­vēm, kamēr ieskrējušās ragavas vēl pusjūdzi lidoja tā­pat pa sērsnu. Beidzot tās apstajas un tad parādījās baiti apsnigušu jumtu kopa, un Madžs iesaucās:

— Mēs esam klāt!

Klāt! Patiešām šī bij tā stacija, no kurienes katru dienu daudzi vilcieni iet uz Savienoto Valstu austru­miem!

Āķis ar Fiksu izlēca no ragavām, izstaipīja savus sastingušos locekļus un tad palīdzēja izkāpt arī miste­ram Fogam un jaunajai sievietei. Fileass Fogs bagātīgi samaksāja Madžam, Āķis tam kā draugam spieda roku, un tad visi devās uz Omahas staciju.

Pie šīs ievērojamās Nebraskas pilsētas izbeidzās Klusā okeāna dzelzceļš, kas Misisipi baseinu savieno ar Kluso okeānu. No šejienes uz Čikāgu iet cita taisna līnija, šķērsodama piecdesmit stacijas.

Tiešas satiksmes vilciens patlaban bija gatavs doties ceļā. Fileasam Fogam ar pavadoņiem tikko atlika laika iekāpt vagonā. No Omahas viņi nekā nedabūja redzēt, bet Āķis apmierinājās ar to, ka tagad jārīkojas nevis jāskatās.

Apbrīnojami ātri vilciens izbrauca cauri Ajovas šta­tam un Kaunsilblefas, Muanas un Ajovas pilsētām. Naktī pie Davenportas pārbrauca pāri Misisipi un tad caur Rokailendu iekļuva Ilinoisas štatā. Otrā dienā, desmi­tajā decembrī, četros vakarā viņi bij jau Čikāgā uz skaistā Mičiganas ezera krasta.

No Čikāgas līdz Ņujorkai ir deviņi simti jūdzes. Či­kāgā vilcienu bij papilnam. Misters Fogs nekavēda­mies tūliņ pārkāpa jaunā. Ātrvilciens Pitsburga— Fortaine—Čikāga, attīstīja vislielāko ātrumu it kā saprazdams, ka šim džentlmenim nav laika kavēties. Kā zibens vilciens izšāvās cauri Indiānai, Ohio, Pensilvā- nijai, Ņudžersejai, cauri pilsētām ar antīkiem nosau­kumiem, no kurām dažam bij gan ielas un tramvaji, bet māju vēl ne. Beidzot parādījās Hudzona, un tad vien­padsmitajā decembri ceturksni uz divpadsmitiem vakarā vilciens pieturēja stacijā, upes labajā krastā, taisni Zie­meļamerikas—Anglijas tvaikoņu līnijas piestātnē.

Liverpūles tvaikonis «Ķīna» bij aizgājis pirms četr­desmit piecām minūtēm!