Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit ceturtā nodaļa Brauciens pa Klusu okeānu

Nav grūti iedomāties, kas bij noticis Šanhajā. Jo­kohamas kuģis vēl laikā pamanīja «Tankaderas» sig­nālus. Pusmastā nolaisto llagu ieraudzījis, kapteinis pa­grieza tvaikoni pretim mazajam kuģītim. Bridi vēlāk Fileass Fogs, samaksājis locim Džonam Bensbi pieci simti piecdesmit mārciņas, līdz ar misis Audu un Fiksu uzkāpa tvaikonī, kas bij ce|ā tieši uz Nagasaki un Jokohamu.

Četrpadsmitā novembra rītā un noteiktā stundā tur nokļuvis, Fileass Fogs atļāva Fiksam iet savās darīša­nās, bet, sameklējis «Karnatiku», misis Audai un varbūt arī sev par lielu prieku uzzināja, ka francūzis jau va­karvakarā atbraucis Jokohamā.

Tā kā tai pašā vakarā bij jāizbrauc uz Sanfrancisko, Fileass Fogs tūliņ devās uzmeklēt savu sulaini. Velti iztaujājies franču un angļu konsulātā un izstaigājies_ pa Jokohamas ielām, viņš bij zaudējis cerību atrast Āķi, kad nejauši vai aiz kādas instinktīvas nojautas iegrie­zās cienījamā Batulkara balagānā. Protams, viņš ne­būtu sazīmējis Āķi tādā dīvainā apģērbā, bet tas, uz muguras gulēdams, pats bij saskatījis Fogu augšā ska­tītāju vietās. No uztraukuma sakustējies, viņš bij izār­dījis visu Gardeguņu piramīdu un izjaucis izrādi.

Visu to Āķis pats attēloja misis Audai, kad tā bij pārstāstījusi, kā viņi sera Fiksa pavadībā ar «Tanka- deru» atbraukuši no Honkongas uz Jokohamu.

Fiksa vārdu dzirdēdams, Āķis ne acu nepamirkšķi­nāja. Viņam šķita, ka vēl nav pienācis īstais laiks pa­stāstīt savam kungam, kas noticis starp viņu un poli­cijas inspektoru. Pie visa notikušā vienīgais vainīgais un arī vienīgais atvainojums bij viņa opija reibonis Honkongas smēķētavā.

Misters Fogs vēsi noklausījās šo stāstu un neatbil­dēja nekā. Pēc tam viņš iedeva sulainim pietiekoši daudz naudas, lai tas varētu iegādāties braucienam nepiecie­šamās drēbes. Un, patiešām, pēc kādas stundas brašais puisis jau bij atbrīvojies no saviem spārniem, garā de­guna un visa pārējā, kas liecinātu, ka viņš nupat vēl bijis dieva Tingu pielūdzējs.

Kuģis, kas brauca no Jokohamas uz Sanfrancisko, piederēja Klusā okeāna pasta tvaikoņu sabiedrībai un saucas «Ģenerālis Grants». Tas bij divi tūkstoši pieci simti tonnu tilpuma, ar ratu dzenams tvaikonis, labi iekārtots un ātru gaiiu. Milzīgs balansieris nemitīgi pa­cēlās un nolaidās pār kuģa klāju; viens tā gals bij sa­vienots ar virzuļa kātu, bet otrs ar klani, kas taisnās kustības vērta riņķveidīgās, virzīdams tās iieši uz rata asi. «Ģenerālis Grants» bij tri'smastu šoneris ar plašām burām, kas ievērojami paaugstināja kuģa ātrumu. Div­padsmit jūdzes stundā nobraukdams, viņš trijās nedējās spēja tikt pāri Klusajam okeānam. Fileass Fogs varēja cerēt, ka otrajā decembrī nokļuvis Sanfrancisko, vien­padsmitajā viņš būs jau Ņujorkā un divdesmitajā Lon­donā, tātad dažas stundas pirms noteiktā liktenīgā div­desmit pirmā datuma.

Uz kuģa bija diezgan daudz pasažieru angļu un ame­rikāņu, tāpat liels skaits Ķīnas kūliju, kas izceļoja uz Ameriku, un prāvs skaits Indijas armijas virsnieku, kuri izlietoja savu atvaļinājumu ceļojumam ap zemeslodi.

Šajā braucienā neatgadījās, neviens nopietnāks trau­cējums. Spēcīgo ratu un plato buru dzīts, tvaikonis tikai viegliņām šūpojās. Klusais okeāns attaisnoja savu no­saukumu. Misters Fogs bij tikpat mierīgs un nerunīgs kā parasti. Viņa jaunā pavadone arvien vairāk un vai­rāk jutās saistīta pie viņa citām, ne tikai pateicības sai­tēm. Sis klusais, bet patiesībā dziļi augstsirdīgais cil­vēks nedomādams un negribēdams sabangoja jaunajā sievietē spēcīgas jūtas, lai gan tas šķietami nemaz ne­ietekmēja šo noslēpumaino misteru Fogu.

Misis Auda dzīvi interesējās arī par šī džentlmeņa pasākumu. Bažījās par iespējamiem kavēkļiem, kas va­rētu traucēt ceļojumu. Bieži viņa runāja ar Āķi, kas sa­prata diezgan labi, kas notiek misis Audas sirdī, un ne­beidza vien slavēt Fileasa Foga augstsirdību, godīgumu un pašuzupurēšanos. Attiecībā uz ceļojumu viņš lū­koja pārliecināt misis Audu, ka pats grūtākais jau ga­rām, ka, pārbraukuši fantastisko Ķīnu un Japānu, viņi iekļuvuši civilizētā pasaulē un ka pa dzelzceļu no San­francisko uz Ņujorku un no turienes ar iransatlantijas tvaikoni viņi noteiktā laikā nokļūs Londonā, tā veik­dami šo neaptveramo ceļojumu ap zemeslodi.

Devītā dienā pēc izbraukšanas no Jokohamas Fileass Fogs bij jau ticis pāri taisni pusei zemeslodes.

Patiešām, divdesmit trešajā novembrī «Ģenerālis Grants» pārbrauca pāri simts astoņdesmitajam meri­diānam, kas atrodas taisni pretim Grinvičas meridiānam otrā zemes puslodē. Taisnība gan, no ceļojumam nolem­tām astoņdesmit dienām misters Fogs bij jau izlietojis piecdesmit divas, tā ka atlika vēl tikai divdesmit asto­ņas. Tomēr jāņem vērā — ja arī pēc meridiāniem, ma­temātiski rēķinot, bij nobraukts tikai pusceļš, tad tomēr patiesībā tas iztaisīja vairāk nekā divas trešdaļas. Kādi līkumi taču bij jāmet no Londonas līdz Adenai, no Adenas līdz Bombejai, Kalkutai un Singapūrāi un no turienes līdz Jokohamai! Braucot tieši pa piecdesmito Londonas paralēli, visa ceļa garums būtu tikai apmē­ram divpadsmit tūkstoš jūdžu, kamēr, ņemot vērā sa­tiksmes līdzekļu kaprīzes, Fileasam Fogam vajadzēja nobraukt pavisam divdesmit sešus tūkstošus jūdžu, no kurām divdesmit trešajā novembrī aiz muguras bij jau septiņpadsmit tūkstoši pieci simti. Bet turpmākais ceļš bij taisns, un, pēc Āķa domām, Fiksa arī vairs nebij, kas atkal mēģinātu aizkavēt!

Notika arī, ka divdesmit trešajā novembrī Āķis pie­dzīvoja lielu prieku. Lasītāji vēl atcerēsies, ka viņš stūr­galvīgi liedzās grozīt savu pēc Londonas laika nostā­dīto ievērojamo ģimenes pulksteni un ieskatīja par nepareiziem visus to zemju pulksteņus, kurām brauca cauri. Tajā dienā, ne uz priekšu, ne atpakaļ negriezts, viņa pulkstenis uz mata saskanēja ar kuģa hronometru.

Viegli iedomāties, kā jūsmoja Āķis. Viņš labprāt būtu vēlējies dzirdēt, ko nu teiktu Fikss, ja bijis te klāt.

«Tas nelietis man piestāstīja pilnu galvu par me­ridiāniem, sauli un mēnesi!» Āķis sevī atkārtoja. «Tie ir gan cilvēki! Ātri saboiātu pulksteņus, ja klausītos viņu pļāpās! Es jau sen biju pārliecināts, ka agri vai vēlu saule tomēr reiz piemērosies manam pulkstenim.»

Āķis nesaprata, ka gadījumā, ja viņa pulksteņa ci­parnīca būtu sadalīta divdesmit četrās stundās tāpat kā itāļu baznīcas pulksteņi, tad viņam nebūtu ne ma­zākā iemesla triumfēt, jo tad tajā laikā, kad kuģa pulk­stenis rādītu deviņi rītā, viņa paša rādītu deviņi vakarā, tātad divdesmit vienu iepriekšējās nakts stundu, un laika starpība būtu tieši tāda, kāda pastāv starp Lon­donas un simts astoņdesmito meridiānu.

Bet, ja Fikss ari būtu varējis izskaidrot šo tīri fi­zisko parādību, tad Āķis nespētu to saprast un vēl jo mazāk pieņemt. Tomēr, ja policijas inspektors parādītos uz klāja, kas gan nebij domājams, tad droši vien, ne bez iemesla uz viņu noskaities, parunātu ar viņu pavi­sam par citām lietām un gluži citādā tonī.

Bet kur gan patlaban atradās Fikss? …

Kur citur, kā turpat uz «Ģenerāļa Granta»!

Jokohamā atbraucis, policijas aģents pameta mis­teru Fogu cerībā to tai pašā dienā atkal satikt un devās tieši pie angļu konsula. Tur viņš beidzot atrada gaidīto apcietināšanas atļauju, kura bij izrakstīta jau_ pirms četrdesmit dienām, no Boinbejas pa ceļam sekojusi vi­ņam un no Honkongas sūtita ar to pašu «Karnatiku», ar kuru arī viņš gribēja braukt. Var iedomāties detek­tīva dusmas! Apcietināšanas atļaujai nu vairs nebij ne­kādas nozīmes. Sers Fogs atradās ārpus angļu teritori­jas! Tagad, lai Fogu apcietinātu, bij nepieciešams speciāls lēmums par viņa izdošanu.

«Labi!» Fikss nodomāja, kad pirmās dusmas bij pār­skrējušas. «Še atļauja man neder, bet es viņu izlietošu Anglijā. Liekas, šis nelietis patiešām taisās atgriezties Anglijā, cerēdams, ka policiju nomaldinājis no savām pēdām. Labi. Es viņam sekošu līdzi uz turieni. Lai tikai dievs dod, ka viņam arī nauda vēl paliktu pāri! Ceļo­jumā viņš prēmijām, prāvām, soda naudām, par ziloni un dažādiem iepirkumiem iztērējis jau vairāk par pieci tūkstoši mārciņām. Bet galu galā Anglijas banka ir pietiekoši bagāta!»

Taisījis tādu secinājumu, viņš tūliņ devās uz «Ģe­nerāli Grantu». Viņš bij jau priekšā, kad tur ieradās misters Fogs ar misis Audu. Nejauki pārsteigts, viņš pa­zina arī Āķi heralda uzvalkā. Žigli viņš paslēpās savā kajītē, vairīdamies no sarunas, kas varētu visu sabojāt. Viņš cerēja, ka pasažieru drūzmā ienaidnieks viņu ne­pamanīs — līdz tam acumirklim, kamēr to pilnīgi ne­jauši sastapa kuģa priekšgalā.

Bez kāda ievada Āķis pielēca Fiksam klāt, sagrāba to aiz rīkles un par lielu prieku amerikāņiem saka to ap­strādāt dūrēm, it kā pierādīdams, cik daudzkārt franču boksa māksla pārāka par angļu.

Beidzis sist, Āķis jutās krietni mierīgāks un it kā atvieglots. Fikss piecēlās diezgan nožēlojamā izskatā un, savam pretiniekam acīs lūkodamies, auksti vaicāja:

— Jūs beidzāt?

— Pagaidām jā.

— Tad mēs v.aram parunāties.

— Es lai ar jums . ..

— Jūsu kunga labā.

Policijas inspektora mierīguma ietekmēts, Āķis se­koja tam, un viņi abi apsēdās kuģa priekšgalā.

— Jūs mani pamatīgi apstrādājat, — Fikss teica. — Labi. Bet tagad klausieties. Līdz šim es biju Foga kunga pretinieks, ta_gad esmu viņa pusē.

— Beidzot! — Āķis iesaucās. — Nu jūs ticat, ka viņš ir goda vīrs!

— Nē, — Fikss atbildēja, — es ticu, ka viņš ir blē­dis … Mierā! Nekustieties un ļaujiet man izrunāt. Ka­mēr Foga kungs atradās angļu teritorijā, manas intere­sēs bij viņu apcietināt, tiklīdz saņemtu atļauju. Es da­rīju visu, lai tas tā notiktu. Bombejā es uzkūdīju viņam priesterus, Honkongā jūs apreibināju, es jūs atturēju no jūsu kunga, un tāpēc viņš nokavēja kuģi uz Jokohamu …

Āķis klausījās, savilcis dūres.

— Tagad, — Fikss atsāka, — Foga kungs, šķiet, nodomājis doties atpakaļ uz Angliju. Labi, es sekošu viņam. IJn nu es lūkošu tikpat dedzīgi sekmēt viņa ce­ļojumu, cik to līdz šim kavēju. Jūs redzat, mana taktika ir pilnīgi mainījusies un mainījusies tāpēc, ka to prasa manas intereses. Es gribu teikt, ka arī jums gluži tādas pašas intereses, jo tikai Anglijā jūs varēsiet pārliecinā­ties, vai esat kalpojis zaglim vai godīgam cilvēkam.

Āķis ļoti uzmanīgi klausījās Fiksa un bij pārlieci­nāts, ka tas runā ar vislabākajiem nodomiem.

— Vai mēs paliksim draugi? — Fikss jautāja.

— Draugi gan ne, — Āķis atbildēja. — Sabied­rotie — jā, bet arī tikai ar vienu noteikumu: pie mazāka nodevības mēģinājuma es jums apgriezīšu kaklu.

— Lai notiek! — policijas inspektors piekrita.

Pēc vienpadsmit dienām, trešajā decembrī, «Ģene­rālis Grants» iebrauca Zelta Vārtu ostā un piestāja Sanfrancisko krastā.

Misters Fogs nebij ne vinnējis, ne zaudējis nevienas pašas dienas.