Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Sešpadsmitā nodaļa Fikss izliekas nekā nesaprotam no tā, par ko ar viņu runā .

«Ranguna», viens no tiem kuģiem, ko Austrumiņdi- jas sabiedrība lietoja satiksmei pa Ķīnas un Japānas jūrām, bij dzenrata dzelzs tvaikonis tūkstoš septiņi simti tonnu tilpuma un četri simti zirgu spēka jaudas. «Mongolijai» līdzīgs tas bij gan ātruma, bet ne ērtības ziņā. Tāpēc arī misis Audu nebij iespējams tik labi iekārtot, kā Fileass Fogs to būtu vēlējies. Bet galu galā jābrauc jau bij arī tikai trīs tūkstoši pieci simti jūdžu, un jaunā sieviete, likās, nav nekāda untumaina pa­sažiere.

Brauciena pirmajās dienās misis Auda iepazinās tu­vāk ar Fiieasu Fogu un izrādīja tam vissirsnīgo patei­cību. Flegmātiskais džentlmenis klausījās vai, mazākais, izlikās klausāmies viņā ar lielāko vienaldzību, ne vienā vārdā, ne vaibstā neizrādīdams pat vismazāko saviļņo­jumu. Viņš rūpējās, lai jaunajai atraitnei it nekā ne­trūktu. Zināmā stundā viņš atnāca, ja arī ne tērzēt, tad vismaz paklausīties. Viņš izturējās pret jauno sie­vieti pēc visstingrākiem pieklājības likumiem, bet ar dī­vainu automāta piemīlību. Misis Auda nebūtu zinājusi, ko lai domā, bet Āķis bij paguvis viņai kaut cik paskaid­rot sava kunga savādo raksturu. Pastāstījis arī, aiz kāda iemesla tas cejo ap zemeslodi. Misis Auda bij pa­smaidījusi, bet galu galā viņš tomēr bij izglābis tās dzīvību, un tāpēc viņa izturējās pret Fogu ar lie­lāko cieņu.

Misis Auda apstiprināja to, ko ziloņa vadītājs bij stāstījis par viņas aizkustinošo likteni. Viņa patiešām bij no parsu augstākās kārtas. Vairāki parsu tirgotāji bij ieguvuši lielu bagātību, tirgodamies ar kokvilnu. Viens no tiem, Džems Džežebojs Bombejā, bij viņas ra­dinieks, un tā brālēnu, cienījamo Džidži, viņa gribēja uzmeklēt Honkongā. Vai pie tā būs iespējams atrast patvērumu, to viņa nezināja pateikt. Uz to misters Fogs atteica, lai viņa neraizējoties, viss notikšot uz mata tā, kā tam jānotiek. Tādi bij viņa vārdi.

Nav zināms, vai jaunā sieviete saprata, ko šie vārdi nozīmē. Viņa tikai lūkojās Fileasā Fogā ar lielajām acīm, kuras bij tik dzidras kā Himalaja svētie ezeri. To­mēr nepiekāpīgais Fogs, gaužām pietvīcis, neizrādīja ne mazāko vēlēšanos mesties iekšā šajā ezerā.

«Rangunas» pirmo dienu brauciens bij visai izde­vīgs. Laiks pieturējās jauks. Viss milzīgais ūdens pla­šums, ko jūrnieki mēdz saukt par Bengales baseinu, bij rāms. Drīz vien parādījās Lielā Andarnanas sala ar gleznaino Sedlpika kalnu, divi tūkstoši četri simti pēdu augstu, braucējiem jau no liela attāluma ieraugāmu.

Tvaikonis gluži tuvu nobrauca salai garām, bet vi­ņas apdzīvotāji, mežonīgie papuasi, nerādījās. Šie ļau­tiņi atrodas uz loti zemas attīstības pakāpes, taču viņus bez pamata pieskaita cilvēkēdājiem.

So salu panorama bij brīnišķīga. Priekšplānā stiepās bezgalīgi lataniju, palmu, bambusu, muskatu, teku, milzu mimozu un kokveidīgo paparžu meži, bet tālāk vīdēja kalnu jaukie apveidi. Krastos mudžēja miljoniem salahganu, kuru ligzdas ir loti iecienīts ēdiens debesu impērijā. Bet visas šīs daudzveidīgās Andamanti salas ātri aizslīdēja garām, un «Ranguna» strauji tuvojās Malakas šaurumam, kas noder par vārtiem Ķīnas jūrai.

Bet ko pa to laiku gan darīja inspektors Fikss, tik nelaimīgā kārtā un negribot piespiests veikt līdzi ceļo­jumu ap zemeslodi? Kalkutā viņš bij devis rīkojumu ap­cietināšanas atļauju, ja tā beidzot pienāktu, nosūtīt vi­ņam uz Honkongu, pēc tam devies uz «Rangunu», nokļuvis tur, Āķa nepamanīts un noņēmies nerādīties, iekams kuģis nebūs nonācis Honkongā. Tiešām, viņam grūti nāktos, nepamodinot aizdomas, ieskaidrot Āķim, kāpēc viņš ieradies uz kuģa, jo sulainis taču bij pārlie­cināts, ka viņš palicis Bombejā. Tomēr notikumu gaita pati ievirzījās tā, ka gribot negribot viņam bij jāat­jauno pazīšanas ar godīgo puisi. Kādā ziņā? To tūliņ re­dzēsim.

Visas policijas inspektora cerības, visas vēlmes ta­gad bij vērstas uz vienu vienīgu vietu pasaulē — Hon­kongu, jo Singapūrā kuģis uzturējās pārāk īsu laiku, lai viņš tur varētu sākt rīkoties. Tātad Honkongā viņam zaglis jāapcietina, jo citādi tas aizslīdēs no viņa, varētu teikt, uz visiem laikiem.

Honkongā bij pēdējā piestātne angļu teritorijā, kur zagļa arestēšanai pietika ar vienkāršu atļauju. Tālāk Ķīna, Japāna un Amerika zaglim sniedza drošu patvē­rumu. Honkongā, ja vien tur būs pienākusi apcietināša­nas pilnvara, Fikss Fogu apcietinās un nodos vietējai policijai. Šajā ziņā nebūs nekādu grūtību. Bet aiz Hon- kongas robežām ar vienkāršu apcietināšanas pilnvaru vairs nepietiks. Tur būs vajadzīga speciāla atļauja. Sa­karā ar to — aizkavēšanās, šķēršļi, ko zaglis izmantos, lai galīgi aizbēgtu. Ja Honkongā viņu neizdosies ap­cietināt, tad vēlāk tas būs gaužām grūti, gandrīz vai bez jebkādām izredzēm.

«Tātad,» Fikss sevī atkārtoja, pavadīdams garās stundas savā kabīnē, «vai nu pilnvara būs pienākusi Honkongā, un es šo blēdi apcietināšu, pretējā gadījumā man katrā ziņā jāaizkavē viņa aizbraukšana! Bombejā man neveicās, Kalkutā arī ne! Ja šāda neveiksme notiek arī Honkongā, es zaudēšu savu reputāciju! Man par katru cenu jāsasniedz mans mērķis! Bet kā lai es aizka­vēju šā sasodītā Foga aizbraukšanu, ja tas būtu vaja­dzīgs?» Beidzot viņš nodomāja izstāstīt Foga nozie­gumu Āķim, jo tas acīm redzami nebij līdzdalībnieks zādzībā. To zināt dabūjis un baidīdamies, ka arī viņu var kompromitēt, Āķis, bez šaubām, nostāsies viņa pusē. Tomēr tas bij riskants solis, mēģināms tikai tad, ja citas izejas vairs nebūtu. Ja Āķis tikai vienu vārdu iebilstu savam kungam, tad viss pasākums neglābjami pagalam.

Policijas inspektors bij visai uztraukts, bet misis Audas klātbūtne uz kuģa un Fileasa Foga sabiedribā lika viņam vēl vairāk galvu lauzīt.

Kas gan tā bij par sievieti? Kādu apstākļu dēļ viņa sastapusies ar Fogu? Acīm redzami tas noticis ceļā starp Bombeju un Kalkutu. Bet kura vietā īsti? Un vai tas bij gadījies tīri nejauši? Jeb varbūt šis džentlmenis ar noluku izvēlējies ceļojumu pāri Indijas pussalai, lai uzmeklētu šo apburošo sievieti? Apburoša viņa patiešām bij, to Fikss labi noskatījās Kalkutas tiesas zālē.

Viegli iedomāties, cik lielā mērā visi šie jautājumi ieinteresēja policijas aģentu. Viņam ienāca prātā, vai tikai nav notikusi noziedzīga sievietes aizvešana ar varu. Jā, tas bij iespējams! Šī iedoma iegula dziļi viņa smadzenēs, viņš apsvēra visu, ko no jaunā sarežģījuma varētu iegūt. Vai nu šī jaunā sieviete precēta vai ne, aizvešana paliek aizvešana, un tāpēc Honkongā iespē­jams nolaupītajam aizlikt ceļā tādu šķērsli, kuram pāri ar naudu vien viņš vairs netiks.

Bet tad nevarēja gaidīt līdz «Ranguna» iebrauc Honkongā. Šim Fogam bij nelāga paraša no viena kuģa tieši pārlēkt otrā, un iekams to paspēja aizturēt, viņš jau varēja būt gabala.

Galvenais, jau pirms «Rangunas» pienākšanas Hon­kongā paziņot par visu angļu valdības iestādēm. Tas viegli izdarāms pa to laiku, kamēr kuģis uz isu laiciņu piestās Singapiīrā, jo tur iekārtota telegrāfā satiksme ar Ķīnas krastmalu.

Tomēr, lai varētu rīkoties jo drošāk, Fikss noņēmās vispirms izprašņāt Āķi. Viņš jau zina ja, ka šis puisis viegli pavedinams uz runāšanu, un tāpēc nodomāja at­mest līdz šim izturēto inkognito. Laiku te nedrīkstēja zaudēt. Rij jau trīsdesmit pirmais oktobris, un «Rangu- nai» rit pat jāpiestāj Singapūrā.

Un tā viņš no savas kajītes devās uz kuģa klāja, lai sastaptu Āķi. Tas arī patiešām tur pastaigājās. Inspek­tors, izlikdamies pārsteigts, steidzās viņam klāt.

— Jūs arī uz «Rangunas»?

— Arī jūs še, Fiksa kungs? — Alds atsaucās vēl vai­rāk pārsteigts, pazīdams savu ceļa biedru no «Mongo- lijas». — Kā tad tas nākas? Es jūs atstāju Bombejā un nu atkal sastopu ceļā uz Honkongu! Vai tad jūs arī ceļojat ap zemeslodi?

— Nē, nē! — Fikss atbildēja. — Es esmu nodomājis .palikt Honkongā, vismaz uz dažām dienām.

. — Bet kā tas nākas, ka es jūs pēc izbraukšanas no Kalkutas nemaz neesmu redzējis uz kuģa? — Āķis ap­vaicājās, vēl vienmēr mazliet pārsteigts.

— Taisnību sakot, es nejutos visai labi … maza jū­ras slimība … Visu laiku nogulēju savā kajītē … Ben- .galēs jūras līcis nav tik patīkams kā Indijas jūra. Nu un kā klajas Fileasa Foga kungam?

— Viņš ir pilnīgi vesels un tikpat akurāts kā viņa ceļojuma saraksts. Nevienu dienu mēs vēl neesam noka­vējuši. Jūs nezināt, Fiksa kungs, ka mums tagad arī kāda jauna dāma līdzi.

— Jauna dāma? — aģents atsaucās, rādīdams tādu seju, it kā viņš nepavisam nesaprastu, ko viņa sarunas biedrs grib teikt.

Bet Āķis tūliņ ņēmās paskaidrot viņam tuvāk. Iz­stāstīja pēc kārtas visu, kas atgadījies — notikumu Bombejas pagodā, ziloņa pirkšanu par divi tūkstoši mārciņām, sadedzināšanas ceremoniju un misis Audas atsvabināšanu, tiesāšanu Kalkutā un atbrīvošanu pret drošības iemaksu. Pēdējos notikumus Fikss pats zināja labi, bet izlikās visu lo dzirdam pirmo reizi, un tāpēc Āķis centās ieinteresētam klausītājam izstāstīt visu pēc iespējas sīkāk un pamatīgāk.

— Bet kā tad ir galu galā? — Fikss ievaicājās. — Vai jūsu kungs nav nodomājis jauno sievieti vest sev līdzi uz Eiropu?

— Nē, Fiksa kungs, nē! Mes lo vienkārši nodosim kāda viņas radinieka, bagāta llonkongas tirgotāja gādībā.

— Ko tur lai dara! — detektīvs noteica, pūlēdamies apslēpt nepatīkamo vilšanās sajūtu. — Vai neiedzersim glāzi džina, Aka kungs?

— Labprāt, Fiksa kungs. Uz mūsu satikšanos še uz «Rangunas»!