Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit astotā nodaļa Āķi nekādi nevar pārliecināt paklausīt saprātam

Pametis Lielo Sāls ezeru un Ogdenas staciju, vil­ciens veselu stundu devās pret ziemeļiem līdz pat Ve- bera upei, nobraucis apmēram deviņi simti jūdžu no Sanfrancisko. No šejienes viņš pavērsās pret austru­miem, šķērsodams Hosači kalnu masīvu. Linijas ievilkšana šajā teritorijā tieši starp šiem un klinšainiem kalniem, amerikāņu inženieriem prasīja milzīgas pūles. Še ceļa būve Savienoto Valstu valdībai izmaksāja ap četrdesmit astoņi tūkstoši dolāru jūdzē, kamēr līdze­numā tā maksāja tikai sešpadsmit tūkstošus. Tomēr in­ženieri nebij uzņēmušies tiešu cīņu ar dabu, bet, cik vien iespējams, mēģinājuši apiet grūtākos šķēršļus un tā­dējādi izrakuši vienu pašu četrpadsmit pēdu garu tu­neli visā šajā garajā ceļā.

Pie Sāls ezera dzelzceļa līnija aizsniedza visaug­stāko vietu virs jūras līmeņa. No šejienes slaida loka virzienā viņa nolaidās līdz Rūgtās upes ielejai, lai pēc tam atkal paceltos līdz paaugstinājumam, kas šķir At­lantijas un Klusā okeāna upes. Šajā kalnainajā apga­balā upīšu bij ārkārtīgi daudz. Vajadzēja braukt pari Madi, Grīnupes un citiem tiltiem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo nemierīgāks kļuva Āķis. Arī Fikss vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šā apgrūtinošā apvidus. Viņš baidījās nokavēšanos, jaunus kavēkļus un vairāk nekā pats Fileass Fogs vēlējās nokļūt atpakaļ Anglijā.

Pulksten 'desmitos vakarā vilciens apstājās Fortbri- džera stacijā, bet tūliņ devās tālāk un, divdesmit jūdžu nobraucis, nokļuva Vaiominga štatā, bijušā Dakotā, un brauca pa Rūgtās upes ieleju, no kurienes iztek daļa ūdens, kas veido Kolorādo baseina upes.

Nākošajā rītā, septītajā decembrī, viņi atkal uz ce­turtdaļstundu piestāja Zaļās upes stacijā. Sniegs bij snidzis visu nakti, bet ar lietu sajaukts, pa pusei izkusis un neko daudz netraucēja braukšanu. Nelāgais laiks to­mēr uztrauca Āķi, jo sniega kupenas varēja kavēt braucienu.

«Bet kas tā tomēr par savādu iedomu,» viņš runāja pats pie sevis, «manam kungam jāceļo taisni ziemas laikā. Vai tad viņš nevarēja pagaidīt vasaru, kad lie­lākas izredzes paveikt braucienu?»

Bet misis Audu tajā pašā laikā bij pārņēmušas bai­les, kas nestāvēja nekādā sakarā ar apmākušajām de­besim un temperatūras krišanos.

Daži no viņu vagona pasažieriem bij izkāpuši no vagona un pastaigāļās Da Zaļās upes krastu, nogaidī­dami vilciena atiešanu. Misis Auda pa logu bij ieraudzī­jusi oulkvedi Stempu Proktoru, kas, pēc Fileasa Foga domām, tik bramanīgi uzstājās Sanfrancisko mītiņā. Nevēlēdamies, ka viņu pamana, misis Auda ierāvās dzi­ļāk vagonā.

Šis apstāklis viņu stipri uztrauca. Jaunā sieviete galu gala bij.ārkārtīgi pieķērusies šim aukstajam cil­vēkam, kas .ar katru dienu jo vairāk paradīja savu ga­tavību darīt visu viņas labā. Bez šaubām, viņa vēl ne­saprata tās dziļās jūtas, kas bij modušās viņā pret tās glābēju, bet domāja, ka tā ir tikai vienkārša pateicība, lai gan šis jūtas pauda kaut ko vairāk. Tāpēc arī sa­protams uztraukums, kad viņa pamanīja cilvēku, no kura Fileass Fogs agri vai vēlu prasīs atbildi par viņa rupjo uzstāšanos. Acīm redzami tā bij tikai nejaušība, ka pulkvedis Proktors atradās šajā vagonā, tāpēc tagad jādara viss, lai Fileass Fogs nepamanītu savu pre­tinieku.

Kad vilciens atkal bij sācis kustēties un Fileass Fogs iesnaudies, misis Auda pastāstīja Āķim un Fiksam, ko bij novērojusi.

— Un šis Proktors ir tepat vilcienā! — Fikss iesau­cās. — Bet apmierinieties, kundze, jo vispirms viņam būs darīšana ar mani . . . Man liekas, ka visā tajā at­gadījuma visvairāk apvainoja mani.

— Un turklāt, — Āķis piebilda, — arī es uzņemos izrēķināties ar viņu,' kaut gan viņš ir pulkvedis.

— Fiksa kungs, — misis Auda iebilda, — misters Fogs nekad nevienam neatļaus atriebties savā vietā. Viņš taču solījās tāpēc vien vēlreiz atbraukt uz Ame­riku, lai sastaptos ar šo apvainotāju. Ja viņš pamanīs pulkvedi Proktoru, tad mēs nespēsim izjaukt tikšanos, kuras rezultāti var būt bēdīgi. Tāpēc mums jārūpējas, lai viņš to nedabū manīt.

— Jums taisnība, cienījamā kundze, — Fikss atbil­dēja, — tāda sastapšanās mums var sabojāt visus plānus. Uzvarēts vai uzvarētājs, misters Fogs tiks aiz­kavēts un …

— Uri, — Āķis pabeidza, — vinnējuši būs Reforma­toru kluba biedri. Pēc četrām dienām mums jābūt Ņu­jorkā. Ja šo četru dienu laikā mans kungs neatstāj vagonu, varam cerēt, ka viņš nesastaps nolādēto ameri­kānieti, kuru dievs lai sargā! Un mēs parūpēsimies …

Saruna tika pārtraukta. Alisters Fogs bij pamodies un pa aizsnigušo logu lūkojās laukā. Bet pēc brīža, kad ne misis Auda, ne viņa kungs nedzirdēja, Āķis ievaicā­jās policijas inspektoram:

— Un jūs nopietni domājat kauties viņa vietā?

— Es darīšu visu, lai viņu dzīvu aizvadītu uz Ei­ropu, — Fikss atbildēja vienkārši, bet viņa balsī bij dzirdama nelokāma apņemšanās.

Trīsas pārskrēja Āķa augumam, taču viņa pārlie­cība par sava kunga nepiekāpību tomēr palika ne­satricināma.

Bet kā noturēt misteru Fogu viņa kupejā un izsargāt no satikšanās ar pulkvedi? Likās, ka tas nebūs grūti, jo šis džentlmenis jau pēc dabas nemīlēja daudz kustē­ties un pavisam nebij ziņkārīgs. Katrā gadījumā poli­cijas inspektors laikam bij atradis vajadzīgo līdzekli, jo pēc kāda brīža viņš teica Fileasam Fogam:

— Tāds brauciens pa dzelzceļu gan ir gauss un gar­laicīgs.

— Jā gan, — Fogs atbildēja, — bet laiks tomēr paiet.

— L^z kuģa, — inspektors turpināja, •— jūs parasti spēlējāt vistu.

— Tā ir, — Fileass Fogs atbildēja, — bet še tas grūti iespējams. Man nav ne kāršu, ne partneru.

— O! Kārtis mēs varam nopirkt! Šajos amerikāņu vagonos dabūjams viss. Un, uz partneri zīmējoties, ja varbūt kundze …

— Saprotams, cienījamais kungs! — jaunā sieviete žirgti atsaucās. — Es protu spēlēt vistu. Tas arī pieder pie angliskās audzināšanas.

— Un es domāju, — Fikss atbildēja, — ka esmu īsti labs spēlmanis. Un tā kā mēs esam trīs, tad varam spē­lēt ar ceturto iedomāto.

— Ja jums patīk, labprāt, — Fileass Fogs atbildēja, laimīgs, ka var atsākt savu iemīļoto spēli arī vagonā.

Āķis tūliņ steidzās uzmeklēt vagona kalpotāju. Pēc neliela brīža viņš atgriezās ar diviem kāršu komplektiem, spēles markām un apsegtu galdiņu. Viss bij kārtībā, spēle sākās. Misis Auda pietiekoši labi spēlēja vistu, tā ka pat stingrais Fileass Fogs viņu uzslavēja. Policijas inspektors izrādījās ļoti labs spēlētājs, un tātad bij Fo­gam cienīgs pretinieks.

— Tagad viņš mums ir rokā, — Āķis nodomāja. — Nu viņš vairs nepakustēsies no vietas.

Pulksten vienpadsmitos rītā vilciens bij aizsniedzis divu okeānu ūdens šķirtni, tā saucamo Pasbridžeru, sep­tiņi tūkstoši pieci simti divdesmit četras angļu pēdas virs jūras līmeņa, pašu augstāko vietu Klinšainos kal­nos, kur stiepās dzelzceļa līnija. Vēl pēc aptuveni divi simti jūdzēm ceļotāji iebrauca plašajā līdzenumā, kas plešas līdz pašam Atlantijas okeānam un ļoti noderīgs dzelzceļa būvei.

Pa kalnu nogāzi plūda daudzas upītes — Norplatas upes pietekas un to pieteku pietekas. Ziemeļu un aus­trumu pusē apvārsni noslēdza Klinšaino kalnu grēdas pusloks ar Laramas virsotni. Starp to un dzelzceļa lī­niju viss apgabals bij ļoti bagāts ūdeņiem. Labajā pusē ceļam tāpat stiepās masīvs kalnāju loks, kas aizsniedzās līdz pat Arkansas upei, vienai no Misuri galvenajām pietekām.

Ap pusvieniem ceļotāji uz īsu brīdi ieraudzīja Hale- kas fortu, kas pārvalda šo apgabalu. Pēc dažām stun­dām Klinšaino kalnu apvidam būs cauri, tad, cerams, nekāds traucējums vairs negadīsies ceļā. Sniegs vairs nesniga. Laiks bij atmeties sauss un auksts. Vilciena izbiedēti, lieli putni aizlaidās tālumā. Neviena plēsīga zvēra, lāča vai vilka nemanīja līdzenumā. Cik tālu acs sniedza, visapkārt pletās kails stepju līdzenums.

Turpat vagonā ieturējuši diezgan izmeklētu brokastu, ceļotāji atsāka atkal savu nebeidzamo spēli. Bet tad lo­komotīve piepeši sāka gari svilpt, un vilciens apstājās.

Āķis izbāza galvu ārā pa logu, bet nevarēja saskatīt iemeslu, kapēe vilciens apstājies. Tuvumā nebij nevienas stacijas.'

Misis Auda un Fikss sāka jau baiļoties, ka misters Fogs neiedomājas izkāpt no vagona. Bet viņš tikai pa­teica savam sulainim:

—- Ejiet palūkot, kas tur notiek.

Āķis izsteidzās laukā. Kādi četrdesmit pasažieri jau bij izkāpuši no vagoniem, arī pulkvedis Stemps Prok­tors bij tur.

Vilciens'bij apstājies pie sarkanas signāluguns, kas noslēdza ceļu. Mašīnists un konduktors dedzīgi strīdē­jās ar dzelzceļa sargu, ko tuvējās Medicenbevas stacijas priekšnieks bij atsūtijis vilcienam pretī. Pasažieri bij pienākuši klāt un ari iejaucās strīdā, it sevišķi pulkvedis Proktors ar savu dārdošo balsi un kareiviskajiem žestiem.

Āķis bij piegājis pie pūļa un dzirdēja sargu sakām:

— Nē, nekādi nav iespējams braukt tālāk! Tilts pār upi ir iedragāts un neizturēs vilciena svaru.

Tas bij gaisa tilts, par ko viņš runāja, pārmests pāri strautam, apmēram jūdzi no tās vietas, kur vilciens ap­stājies. Pēc sarga vārdiem dažas tilta ķēcles pārtrūku­šas un tāpēc ārkārtīgi riskanti braukt pa to. Sargs ne­maz nepārspīlēja, teikdams, ka braukt pa tiltu nav iespējams. Amerikāņi vispār ir ārkārtīgi bezrūpīgi, bet, ja viņi reiz brīdina, tad vajag būt neprātim, kas viņus neievēro.

Āķis klausījās sakostiem zobiem, nekustīgs kā sta­tuja, nedrīkstēdams iet atpakaļ vagonā un pavēstīt dzirdēto savam kungam.

— Ko jūs gan domājat! — kliedza pulkvedis Prok­tors. — Mums laikam būs jāpaliek še, kamēr sniegs mūs ieputinās kupenā?

— Pulkveža kungs, — konduktors atbildēja, - ir telegrafēts uz Omahas staciju, lai atsūta pretim citu vil­cienu, bet pirms sešām stundām tas nevar būt klāt.

— Sešas stundas! — Āķis iesaucās.

— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet tik daudz laika mums arī vajadzīgs, kamēr kājām nokļūsim no šejienes līdz stacijai.

— Kājām! — visi pasažieri iekliedzās kori,

— Cik tālu stacija ir no šejienes? — kāds no viņiem ievaicājās konduktoram.

— Vienu jūdzi, bet viņpus upes.

— Bet vai upei nevar pārbraukt pāri ar laivu? — pulkvedis jautāja.

— Tas nav iespējams. Upe ir pārplūdusi, un, lai atrastu sēkli, mums būs jānoiet kādas desmit jūdzes uz ziemeļiem.

Pulkvedis lādējās, vērsdamies gan pret konduktoru, gan pret pūli, un Āķis pārskaities tikko nesāka piebalsot viņam. Te nu bij tāds kavēklis, pret kuru pat viņa kunga banknošu soma nekā neiespēja.

Pasažieru izmisums bij jo lielāks tāpēc, ka viņiem ne tikai jākavē brauciens, bet vēl jānoiet piecpadsmit jū­dzes pa sniega klāto klajumu. Kņada, saucieni un la­māšanās, bez šaubām, pievilktu arī Fileasa Foga uz­manību, ja šis džentlmenis nebūtu pilnīgi iegrimis savā spēlē. _

Tomēr Āķis atzina par nepieciešamu viņu brīdināt un, nodūris galvu, devās atpakaļ uz vagonu, kad vil­ciena mašīnists Forsters, īsts jeņķis, iesaucās skaļā balsī:

— Kungi, ir tomēr vēl viena iespēja tikt upei pāri!

— Pa tiltu? — pasažieri apvaicājās.

— Pa tiltu.

— Ar šo pašu musu vilcienu? — pulkvedis prasīja.

— Ar šo pašu.

Āķis bij apstājies un uztvēra katru mašīnista vārdu.

— Bet tilts taču var iebrukt! — iesaucās konduktors.

— Nieki, — Forsters atbildēja. — Es esmu pārlie­cināts, ka, ar maksimālo ātrumu braukdami, mēs tomēr tiekam pāri.

— Velns lai parauj! — Āķis nodomāja.

Bet daļa pasažieru tūliņ piekrita šim projektam. It sevišķi Forsteram tas bij pa prātam. Viņa sakarsētām smadzenēm tas likās pilnīgi realizējams. Viņš atcerē­jās, ka daži inženieri pat gudrojuši laist vilcienus draus­mīgā ātrumā tāpat ftluži bez tilta pāri upei. Un tā galu galā visi šajā jautājumā ieinteresētie nostājās mašī­nista pusē.

— Mums ir piecdesmit pret piecdesmit par to, ka tik­sim pāri, — viens teica.

— Sešdesmit, — otrs piebilda.

— Astoņdesmit! … Deviņdesmit, pat simts!

Āķis apstulba, kaut gan pats būtu ar mieru uz visu, lai tikai tiktu upei pari, tomēr tāds brauciena veids vi­ņam likās mazliet amerikānisks. Bet bij taču vēl viens veids, kā tikt pāri, tikai te neviens to neiedomāja . . .

— Cienījamais kungs, — viņš griezās pie kāda pa­sažiera, — mašīnista priekšlikums liekas mazliet ris­kants, bet …

— Astoņdesmit! — tas strupi atteica un pagrieza viņam muguru.

— To es zinu gluži labi, — Āķis pievērsās kādam ci­tam, — bet ja drusku padomā .. .

— Nav nekāda domāšana! — amerikānis paraustīja plecus, — ja kāds vēl šaubās par to, ko mašinists at­rod par iespējamu.

— Tā jau nu ir, — Āķis prātoja tālāk, — bet tomēr mazliet riskanti…

— Kā! Riskanti! — Proktors iekliedzās palēkdamies. — Ar vislielāko ātrumu, jums saka! Vai jūs saprotat? Ar maksimālo ātrumu!

— Es zinu … es saprotu … — Āķis stostījās, kuram neviens nejāva nobeigt teikumu. — Bet mazāk riskanti un dabiskāk būtu, ja …

— Ko? kur? kā? Ko tas tur muld par dabiskumu? — atskanēja no visām pusēm.

Nabaga zēns nezināja, kā tiem pateikt.

— Vai jums bail? — pulkvedis Proktors jautāja.

— Man, bail? — Āķis iesaucās. — Nu, labi! Es pa­rādīšu šiem cilvēkiem, ka francūzis var būt tikpat ame­rikānisks kā viņi paši …

— Iekāpt! Iekāpt! — konduktors kliedza.

— Jā gan, iekāpt! — Āķis noņurdēja. — Iekāpt un laist vaļā! Bet nekaitēja taču padomat par to, ka daudz vienkāršāk bij pārlaist pasažierus kājām pār tiltu un tad ar vilcienu braukt iepakaļ.

Bet neviens viņa prātojumus neklausījās, neviens ne­gribēja iegaumēt tik vienkāršu patiesību.

Pasažieri atkal bij novietojušies vagonos. Āķis nosē­dās savā vietā, ne vārda nepastāstījis par notikušo. Spē­lētāji bij pilnīgi aizņemti savā darbā.

Lokomotīvē spēcīgi nosvilpās. Mašīnists pabrauca vilcienu kādu jūdzi atpakaļ — kā lēcējs, kam vispirms jā ieskrienas.

Bet tad, pēc otrā svilpiena, vilciens sāka doties uz priekšu, arvien straujāk, kamēr sasniedza drausmīgu ātrumu. Lokomotīve it kā stenēja nepārtrauktā laidā, virzuļi apgriezās divdesmit reižu sekundē, ap riteņu ass galiem kūpēja dūmi. Nojaušams bij, ka, ar simts jūdžu ātrumu stundā skriedams, vilciens nemaz vairs nespier žas uz sliedēm — ātrums iznīcināja viņa svaru.

Un pāri viņš bij! Gluži kā zibens uzliesmojums. Tilta nemaz nemanīja. Vilciens itin kā pārlēca no viena krasta uz otru. Mašīnists paspēja apturēt lokomotīvi tikai piecas jūdzes viņpus stacijas.

Bet, tikko vilciens bij pāri upei, tilts brīkšķēdams no­gāzās straujajā Medicenbevas upē.