Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Astoņpadsmitā nodaļa Fileass Fogs, Āķis un Fikss noņemas katrs ar savām darīšanām

Brauciena pēdējās dienās laiks kļuva diezgan ne­lāgs. Pūta ārkārtīgi stiprs vējš. Pagriezies pret ziemeļ­austrumiem, viņš spēcīgi zvalstīja kuģi, un pasažieri ar tiesībām izrādīja sašutumu par garajiem viļņiem, no ku­riem kļuva nelabi.

Trešā uri ceturtā novembrī sacēlās īsta vētra un sa­kūla jūru mutuļos. «Ranguna» pusdienu palika dreifā un cīnījās ar viļņiem, skrūve apgriezās tikai desmit rei­zes minūtē. Visas buras bij ievilktas, un vējš auroja kai­lajā takelāžā.

Vispār kuģis tikai lēnām tika uz priekšu, Honkongā viņš varēja nobraukt ar divdesmit stundu nokavējumu, bet, ja vētra nemitējās, tad vēl vēlāk.

Fileass Fogs ar parasto vienaldzību noskatījās tra­kojošā jūrā, kura likās plosāmies tieši kā spītēdama vi­ņam. Viņa vaigs ne uz mirkli nesatumsa un divdesmit stundu nokavējums varēja izjaukt visus viņa plānus, jo viņš tad netiktu uz kuģa, kas noteiktā laikā izbrauc uz Jokohamu. Šis cilvēks bij gluži ka bez nerviem un nepacietības. Laikam arī šāda vētra bij paredzēta viņa plānā. Misis Auda, sarunādamās par šo traucējumu, pārliecinājās, ka viņas ceļa biedrs tikpat mierīgs kā vienmēr.

Turpretim Fiksam šī vētra bij īsti pa prātam. Viņa apmierinājumam nebūtu robežu, ja «Ranguna» būtu spiesta griezties atpakaļ. Viņš apsveiktu katru nokavē­šanos, jo sers Fogs tad uz dažām dieņām aizkavētos Honkongā Negaiss un vētra kā saukti nāca viņam pa­līgā. Viņš mazliet cieta no jūras slimības, bet tam jau nebij nekādas nozīmes. Viļņotā jūra lika ciest viņa mie­sai, bet toties viņa gars jutās ārkārtīgi apmierināts.

Viegli iedomāties, ar kādu niknumu šo negaidīto vēt­ras traucējumu uzņēma Āķis. Līdz šim viss bij gājis tik labi! Zeme un debesis, šķita, kalpoja viņa kungam. Kuģi un dzelzceļi bij itin kā pielāgoti viņu vajadzībai. Vējš un tvaiks apvienojušies sekmēt viņu ceļojumu. Vai tiešām būtu iestājies neveiksmju posms? Āķis bij pavi­sam satriekts, it kā derībās zaudējamās divdesmit tūk­stoš mārciņas sterliņu būtu maksājamas tieši no viņa kabatas. Negaiss bij galīgi satriecis viņu, vēja brāzmas viņu saniknoja, viņš labprāt būtu izpēris šo nepaklau­sīgo jūru! Nabaga puisis! Fikss veikli noslēpa savu prieku,, un labi, ka viņš to iespēja, jo citādi viņam va­rēja klāties pavisam slikti.

Pa visu vētras laiku Āķis palika uz kuģa klāja. Viņš nespēja nokāpt lejā, rāpās mastos un kaut kā gribēja paātrināt kuģa gaitu, ar savu pērtiķa veiklību pārsteig­dams kuģa komandu. Simtiem reižu viņš izvaicāja kap­teini, kuģa virsniekus un matrožus, kuri nevarēja noval­dīt smieklus, redzēdami viņu tik ārkārtīgi nepacietīgu. Āķis visādā ziņā gribēja uzzināt, cik ilgi tad īsti pastā­vēs tāda vētra. Viņu vienkārši noraidīja pie barometra, kas nemaz nedofnāja celties. Āķis kratīja barometru, bet ne viņa uztraukums, ne lamas nevarēja iekustināt šo bezatbildīgo instrumentu.

Beidzot vētra sāka norimt. Ceturtajā novembrī jūra kļuva rāmāka. Vējš pagriezās vairāk uz dienvidiem un sekmēja kuģa gaitu.

Āķis atplauka līdzi laikam. Buras atkal bij uzvilktas mastos, «Ranguna» turpināja ceļu apbrīnojami ātrā gaitā.

Bet visu aizkavēto laiku atgūt nebij vairs iespējams. Ar to nu reiz bij jārēķinās, zeme parādījās tikai sestajā novembrī ap pieciem rītā. Pēc Fileasa Foga saraksta kuģim vajadzēja pienākt piektajā. Bet viņš pienāca tikai sestajā. Nokavētas divdesmit četras stundas un līdz ar to arī kuģis uz Jokohamu.

Pulksten sešos «Rangunas» klājā uzkāpa locis, lai ievadītu kuģi Honkongas ostā.

Āķim pa vari gribējās izvaicāt šo vīru un uzzināt, vai Jokohamas kuģis jau aizgājis no Honkongas. Bet viņš nedrīkstēja, līdz pēdējam acumirklim cerēdams, ka tas tomēr vēl būs tepat. Par savām bažām viņš pastās­tīja arī Fiksam, bet šis viltīgais lapsa viņu mierināja, teikdams, ka gan jau misters Fogs aizbraukšot ar nā­košo kuģi. Āķis par to briesmīgi pārskaitās.

Viņš neuzdrošinājās izvaicāt loci, turpretī Fileass Fogs, savu sarakstu pārlūkojis, vienkārši apvaicājās, vai viņš nezinot, kad aties kuģis no Honkongas uz Jokohamu.

— Rīt, līdz ar atplūdu sākumu, — locis atbildēja.

— Ak tā! — misters Fogs atbildēja bez kaut kāda iz­brīna.

Āķis, to dzirdēdams, bij ar mieru noskūpstīt loci, tur­pretī Fikss varētu pārkost tam rīkli.

— Kā to tvaikoni sauc? — misters Fogs vaicāja.

— «Karnatiks», — locis atbildēja.

— Vai viņam jau vakar nebij jāizbrauc?

— Jā gan, kungs, bet viņam vajadzēja izlabot ma­šīnas, un tāpēc viņš izbrauks tikai rīt.

— Pateicos, — misters Fogs noteica un nesteigda­mies atgriezās atkal «Rangunas» kajītē.

Āķis bij saķēris loča roku un spēcigi to kratīja, teik­dams:

— Jūs, loci, esat lielisks cilvēks!

Droši vien locis nevarēja uzminēt, kāpēc viņa vien­kāršā atbilde izpelnījās tik sirsnīgu pateicību. Atska­nēja svilpiens, un viņš, uzkāpis uz tiltiņa, vadīja kuģi cauri džonku, laivu un dažnedažādu ūdens satiksmes līdzekļu jūklim, kuri drūzmējās Honkongas reidā.

Pēc stundas «Ranguna» jau bij piestājusi pie krasta un pasažieri kāpa malā.

Nejaušs sagadījums atkal bij krietni palīdzējis Filea­sam Fogam. Ja «Karnatikam» nevajadzējis izlabot ma­šīnas, viņš būtu aizbraucis piektajā novembrī un uz nākošo kuģi nāktos gaidīt veselas astoņas dienas. Tais­nība, Fileass Fogs bij nokavējis divdesmit četras stun- claš, bet visā turpmākā ceļojumā tām nebij nekādas izšķīrējas nozīmes.

Patiešām, tvaikonis, kas uzturēja satiksmi pār Kluso okeānu no Jokohamas līdz Sanfrancisko, atradās ciešos sakaros ar Honkongas kuģi, tāpēc tas nebrauca prom, pirms šis nebij pienācis. Skaidrs, ka arī Jokohamā tam jānokavējas par divdesmit četrām stundām, bet divdes­mit divu dienu ilgā braucienā pāri Klusajam okeānam tās viegli varēja atgūt. Trīsdesmit piecas dienas pēc iz­braukšanas no Londonas Fileass Fogs tikai par div­desmit četrām stundām bij nokavējis savu sarakstu.

Tātad «Karnatiks» izbrauks rīt pulksten piecos. Fi­leasam Fogam atlika sešpadsmit stundas laika savu vai, labāk sakot, misis Audas darīšanu kārtošanai. Viņš pa­ņēma jauno sievieti zem rokas, palīdzēja nokāpt no kuģa un pavadīja līdz nestuvēm. Viņš vaicāja nesējiem norā­dīt labāko viesnīcu, un tie nosauca «Kluba viesnīcu». Āķa pavadīts, palankins devās ceļā un pēc divdesmit minūtēm nonāca pie viesnīcas.

Fileass Fogs iekārtoja jauno sievieti ērtās istabās, parūpējās, lai viņai nekā netrūktu, un tad teica, ka iešot uzmeklēt viņas radiniekus, pie kuriem tā varētu palikt. Āķim viņš pavēlēja palikt turpat viesnīcā pie misis Audas, lai jaunā sieviete nebūtu viena.

Misters Fogs devās tieši uz biržu un sameklēja tur kādu mākleri, kas teicās pazīstam parsu tirgotāju cie­nījamo Džidži, bet tas zināja arī pateikt, ka parss jau divus gadus vairs nedzīvojot Ķīnā. Iekrājis lielu bagā­tību, viņš aizbraucis uz Eiropu un laikam apmeties Holande, jo šajā zemē viņam bijuši plaši tirdznieciski sakari.

Pēc tam Fileass Fogs atgriezās «Kluba viesnīcā» un lūdza, lai misis Auda viņu pieņemtu. Bez lieka ievada viņš pastāstīja misis Audai, ka viņas radinieks cienīja­mais Džidži vairs nedzīvojot Honkongā, bet laikam gan aizbraucis uz Holandi.

Misis Auda sākumā neatbildēja ne vārda. Viņa pār­vilka plaukstu pār pieri un brīdi likās pārdomājam. Pēc tam viņa ierunājās maigā balsī:

— Un ko es tagad lai iesāku, mister Fog?

— Tas ir gluži vienkārši, — džentlmenis viņai atbil­dēja. — Jums jābrauc uz Eiropu.

— Es nevaru jūs tā apgrūtināt …

— Jūs neapgrūtināt ne mani, ne manu ceļojuma programu … Aķi!

— Ko pavēlat, kungs, — Āķis atsaucās.

— Ejiet uz «Karnatiku» un pasūtiet mums trīs kajītes.

Visai priecīgs par to, ka laipnā, jaunā dāma arī turp­māk brauks līdzi, Āķis steidzās prom no «Kluba vies­nīcas».