Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Otrā nodala Āķis pārliecināts, ka beidzot viņš atradis Ideālu kungu

«Nu,» sākumā mazliet pārsteigtais Āķis nodomāja, «šitādus «žirgtus» kungus esmu jau redzējis Tiso kun­dzes salonā.» /

Te jāpiebilst, ka Tiso kundzes džentlmeņi bij vaska figūras, kuras londonieši labprāt gāja aplūkot un kurām trūka vienīgi valodas.

Tajā īsajā brīdī, kamēr Fileass Fogs bij te, Āķis pa­guva gan aši, bet tomēr diezgan vērīgi aplūkot savu nākamo kungu.

Tam varēja būt ap četrdesmit gadu, viņš bij slaida auguma, bez mazākās aptaukojuma pazīmes, gaišiem matiem un vaigu bārdu, gludu pieri bez vismazākām krunciņām deniņos; viņa seja bij drizāk bāla nekā sārta, zobi veselīgi un balti. Likās, ka viņam vislielākā mērā piemīt tā īpašība, ko fizionomisti sauc par «mieru dar­bībā» un ko var novērot pie visiem tiem, kas mazāk runā, bet vairāk dara. Mierīgs, flegmātisks, spodrām acīm ar nekustīgiem plakstiņiem, tas bija pilnīgi aukst­asinīga angļu tipa cilvēks, kādi diezgan bieži sastopami šajā zemē u,n kurus tik lieliski attēlojusi Andželika Kaufmane, piešķirdama tiem mazliet akadēmisku iz­skatu. Novērots dažādos dzīves gadījumos, šis džentl­menis visā savā rīcībā šķita īsti līdzsvarots, gluži kā Leruā vai Ernšoā hronometrs. Jau Fileasa Foga roku un kāju izteiksme rādīja, ka viņš ir pati personificētā pre- cizitā'te, jo tiklab dzīvnieku kā cilvēku locekļi ir viņu iekšējo īpašību izpausmes orgāni.

Fileass Fogs bij pieskaitāms tiem matemātiski no­skaņotiem cilvēkiem, kuri nekad nesteidzas, bet vienmēr ir spējīgi darboties, taupot savus soļus un kustības. Ne­kad viņš nemeta lieku līkumu, allaž izvēlēdamies īsāko ceļu. Pat veltu skatienu viņš nekad nepameta uz gries­tiem. Neviena nevajadzīga žesta viņš sev neatļāvās. Neviens to nebij redzēus uztrauktu vai apmulsušu. Viņš bij pats gausākais cilvēks pasaulē un tomēr allaž no­nāca īstā laikā. Tātad saprotams, ka viņš dzīvoja viens pats, tā sakot, ārpus visām sociālajām attiecībām. Viņš zināja, ka dzīvē nevar iztikt bez saskares, bet tā kā sa­skare aizkavē, tad izsargājās citiem piedurties.

Žanis, saukts Āķis, bij īsts parīzietis, piecus gadus nodzīvojis Anglijā un nokalpojis par sulaini, bet velti izmeklējies kungu, kuram varētu īsti pieķerties.

Āķis nepiederēja populāro, uzpūtīgo sulaiņu tipam, kuri ar savu iedomīgo stāju, pašpārliecināto salto ska­tienu ir vienkārši bezkaunīgi muļķi. Nē. Āķis bij brašs puisis ar patīkamu seju, mazliet pilnīgām lūpām, kas katru mirkli ir gatavas kaut ko nobaudīt vai skūpstīt, maiga un pakalpīga būtne ar labsirdīgu apaļu galvu, kādu tīkami redzēt uz drauga pleciem. Viņam bij zilas acis svaiga ādas krāsa, diezgan patukls augums, tā ka viņš pats varēja saredzēt savu Vaigu apaļumus, platas krūtis, spēcīgs rumpis, stipri muskuļi un Herkula spēks, ko brīnišķi bij attīstījuši vingrinājumi jaunībā. Viņa brūnie mati bij mazliet izspūruši. Ja antīkie tēlnieki zi­nāja astoņpadsmit veidus, kā sakārtot Mincrvas matus, tad-Āķim bij tikai viens veids: trīs reizes pārlaist tiem pāri suku, un frizūra bij kārtībā.

Viselementārākā piesardzība neļauj teikt, ka šī puiša straujais raksturs saskaņotos ar viņa kunga dabu. Vai Āķis bij tas sulainis, kādu tieši vajadzētu viņa kungam? Par to tikai vēlāk varēs spriest. Viņš vienīgi vēlējās atpūsties pēc diezgan klaidonīgi pavadītās jaunības, kā tas mums jau zināms. Dzirdējis slavējam angļu meto­dismu un vispār pazīstamo šo džentlmeņu aukstasinību, viņš bij ieradies Anglijā meklēt laimi. Bet līdz šim lik­tenis viņam nebij bijis novēlīgs. Viņš nekur nebij varējis iedzīvoties. Bij jau kalpojis desmit vietās. Visās šajās mājās cilvēki bij fantasti, nepastāvīgi, piedzīvojumu meklētāji un svešu zemju apceļotāji, tie nebij Āķa gaumē. Viņa pēdējais kungs, parlamenta loceklis jau­nais lords Longsferijs, pēc Heimarketa austeru krodzi­ņos pavadītas nakts visai bieži pārradās māiās uz poli­cistu pleciem. Āķis, par visu vairāk gribēdams cienīt savu kungu, iedrošinājās tam pateikt dažus pieklājīgus aizrādījumus, bet tika strupi noraidīts un tad uzteica vietu. Viņš uzzināja, ka Fileass Fogs meklē sulaini un ievāca ziņas par šo džentlmeni. Cilvēks ar tik kārtīgu dzīves veidu, kas negulēja ārpus mājas, neceļoja,nevienu pašu dienu nepalika prom, viņam bij īsti pa prātam. Viņš pieteicās un tika pieņemts ar mums jau zi­nāmiem noteikumiem.

Pēc pulksten pusdivpadsmitiem.' Āķis tātad bij viens pats Seviļielas namā. Viņš tūliņ iesāka pārlūkot savu jauno mājokli; izstaigāja to no pagraba līdz pat bēni­ņiem. Viņam iepatikās šis vienkāršais, tīrais, puritāniski nopietnais, bet labi iekārtotais nams. Tas viņam likās gluži kā skaists gliemežvāks, bet ar gāzi apgaismots un apsildīts gliemežvāks, jo oglekļa ūdeņradis piegādāja kā gaismu, tā siltumu. Otrajā stāvā Āķis viegli atrada viņam nodomāto istabu. Arī tā bij patīkama. Elektriskie zvani un dzirdes caurules to savienoja ar apakšstāva telpām. Pulkstenis uz kamīna bij saskaņots ar Fileasa Foga guļamistabas pulksteni, abi aparāti sita vienā un tai pašā sekundē.

«Taisni tā, kā es vēlējos,» Āķis pats sev teica.

Viņš ievēroja arī virs pulksteņa piespraustu kādu zī­mīti. Tā bij sulaiņa dienas uzdevumu programa. Tajā bij atzīmēts it viss, sākot no pulksten astoņiem rītā, kad Fileass Fogs mēdza celties, līdz pusdivpadsmitiem, kad viņš izgāja no mājas, lai Reformatoru klubā ieturētu brokastis. Vissīkākie uzdevumi — tēja ar cepeti asto­ņos un divdesmit trijās minūtēs., ūdens bārdas skūšanai deviņos trīsdesmit septiņās, frizūra bez divdesmit minū­tēm desmitos utt. No pusdivpadsmitiem priekšpusdienā līdz pusnaktij, kad kārtīgais džentlmenis gāja gulēt, viss bij paredzēts, atzīmēts, iekārtots. Āķis ar lielu lab­patiku izstudēja šo programu un iekala atmiņā tās da­žādos paragrafus.

Kunga garderobe bij labi saglabāta un brīnišķā kārtībā. Katrām biksēm, svārkiem vai vestei bij savs numurs, pēc kura sarakstā atkal atzīme, kad apģērba gabals izņemts un kad novietots atpakaļ, uzrādīts da­tums, kādā kārtībā tas un kad velkams mugurā. Tādi paši norādījumi bij arī apaviem.

Vispār, šajā Seviļielas krāšņi mēbelētā namā, kur slavenā, bet izklaidīgā Seridana laikā gan laikam val­dīja pilnīga nekārtība, likās sagaidāma ērta un omulīga dzīve. Nebij ne bibliotēkas, ne grāmatu, kas misteram Fogam bij liekas, jo Reformatoru klubā atradās divas bibliotēkas: viena literatūrai, otra tiesību zinātnei un politikai. Guļamistabā stāvēja vidēja lieluma soma, kuras konstrukcija nodrošināja kā pret ugunsgrēku, tā ari pret zagļiem. Visā mājā nebij neviena medību, ne kara ieroča. Viss norādīja uz vismiermīlīgākā cilvēka parašām.

Sīki pārlūkojis visu mājokli, Āķis izstiepās visā savā slaidajā augumā un, rokas berzēdams, priecīgi teica:

«Tas man ir pa prātam! Taisni tā, kā es vēlējos! Mēs saprotamies pilnīgi, misters Fogs un es! Tas ir mājīgs un kārtīgs cilvēks! īsts automāts! Lai arī, man nav nekas pretī kalpot automātam!»