Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit piektā nodaļa Paviršs Sanfrancisko pārskats kāda mītiņu dienā

Pulkstenis bij septiņi rītā, kad Fileass Fogs, misis Auda un Āķis pirmo reizi spēra kāju uz amerikāņu ze­mes — ja tā var_ nosaukt peldošo piestātni krastmalā, kur viņi izkāpa. Sī piestātne, celdamās līdzi jūras pai­sumam un nosligdama atplūdu laikā, stipri atvieglo kuģu piekraušanu un izkraušanu. Se piestāj visāda lie­luma buru kuģi un visu valstu tvaikoņi, kas brauc pa Sakramento upi un viņas pietekām. Turpat atrodas arī dažādu preču noliktavas tirdzniecībai ar Meksiku, Peru, Čili, Brazīliju, Eiropu, Āziju un visām Klusā okeāna salām.

Āķis gribēja savu pirmo soli uz amerikāņu zemes atzīmēt ar īsti akrobātisku lēcienu. Bet tūliņ viņš izstie­pās garšļaukus uz eļļotās gridas. Pārskaities par tādu neveiksmi, viņš iekliedzās tik stipri, ka gaisā pacēlās vesels mākonis izbiedētu kormorānu un pelikānu, peldo­šās piestātnes pastāvīgo iemītnieku.

No kuģa nokāpis, misters Fogs vispirms uzzināja, kad noiet pirmais vilciens uz Ņujorku. Izrādījās, ka pulksten sešos vakarā. Tātad mistera Foga rīcībā bij vesela diena, ko pavadīt Kalifornijas galvaspilsētā. Viņš pasauca ormani s.ev un misis Audai, Āķis novie­tojās uz bukas blakus kučierim, un ekipāžā, kas maksāja trīs dolārus par braucienu, pagriezās uz «Internacio­nāles» viesnīcas pusi.

No sava augstā sēdekļa Āķis ar ziņkāri aplūkoja lielo amerikāņu pilsētu: platās ielas, zemos namus taisnā rindā, baznīcas un tempļus angļu-sakšu gotikas stilā, bezgalīgos dokus, pilīm līdzīgās koka un mūra tirgotavas; pa ielām braucošās karietes, omnibusus, tramvajus un ietves, pa kuram staigaja ne vien ameri­kāņi un eiropieši, bet arī ķinieši un indieši — visas pa­saules tautības bij sastopamas šajā divu simtu tūkstošu lielajā pilsētā.

Āķi pārsteidza viss, ko viņš še redzēja. Vēl necik sen, ap 1849. g., Sanfrancisko bij leģendāra mītne ban­dītiem, dedzinātājiem un slepkavām, kas saplūda šeit kā apsolītajā zemē; bezgalīga visādu deklasētu laimes meklētāju patversme, kur spēlēja uz zelta smiltīm ar revolveri vienā un dunci otrā rokā. Bet tie «labie laiki» bij pagājuši. Sanfrancisko tagad bij izvērtusies par lielu tirdzniecības pilsētu. Pilsētas valdes nama tornis, uz kura stāvēja sargi, slējās augsti pāri taisnā leņķī šķēr­sotam ielām un avēnijām, starp kurām spilgti zaļoja laukumi; tālāk pletās ķiniešu pilsēta, kura likās gluži kā kādā rotaļlietu kārbā pārnesta tieši šurp no debesu valsts. Nekur vairs neredzēja ne platos sombrero, ne sarkanos kreklus, ko kādreiz valkāja zelta meklētāji; ne indiešu spalvu rotas, bet tikai steidzoši ejošus džentl­meņus, ģērbušos melnos svārkos un zīda gardibenēm galvās. Daudzās ielās, kā, piemēram, Montgomeristritā, kas atbilda Londonas Redženstritai, Parīzes Itālijas bulvārim un Ņujorkas Brodveja i, bij lieliskas tirgota­vas, piekrautas ar visas pasaules labākajām precēm.

«Internacionāles» viesnīcā nobraucis, Āķis nemaz ne­manīja, ka atrastos ārpus Anglijas robežām.

Visu viesnīcas apakšstāvu aizņēma milzīgs bārs, sava veida bufetes telpas, kur ikviens apmeklētājs uz­kožamos dabUja par brīvu: varēja ēst cepeti, austeru zupu, biskvītus un čestera sierus, bet jāmaksā bij tikai par alu un vīnu, un berešu, ja kāds iedomājās ar tiem atspirdzināties. Tas Āķim likās loti «amerikāniski».

Viesnīcas restorāns bij loti grezns. Misters Fogs un misis Alīda apsēdās pie galda, koši, melni nēģeri pa­sniedza viņiem bagātīgus ēdienus gaužām maziņās bļodiņas.

Pēc brokastīm Fileass Fogs misis Andas pavadībā devās uz angļu konsulātu vizēt savu pasi. Ārā viņš sastapa savu sulaini, kas apvaicājās, vai ceļam pa Klusā okeāna dzelzceļu nenopirkt kādu duci Enfelda ka- rabīnu vai Kolta revolveru. Āķis bij dzirdējis, ka Siu un Poni indiāņu ciltis, tāpat kā spāniešu laupītaji, bieži apturot vilcienus. Misters Fogs atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs, tomēr atļāva viņam rīkoties pēc sava ieskata. Pēc tam viņš devās tieši uz konsulāta biroju.

Viņš nebij pagājis vēl divi simti soļu, kad «pavisam nejauši» sastapa Fiksu. Detektīvs izlikās ārkārtīgi pār­steigts. Kāl Viņi abi ar misteru Fogu reizē braukuši

pār Kluso okeānu un tomēr nav sastapušies uz klāja! Bet lai nu kā, Fiksam esot liels prieks satikt džentlmeni, kuram viņš tik daudz pateicības parādā. Ari viņu ne­atliekamās darīšanas saucot atpakaļ uz Eiropu, un jauki būšot ceļot tik patīkamā sabiedrībā.

Misters Fogs atbildēja, ka arī viņam esot patīkami. Fikss negribēja viņu izlaist no acīm, tāpēc lūdza at­ļauju pavadīt un kopā ar to aplūkot interesanto San­francisko pilsētu. Fileass Fogs bij ar mieru.

Tā misis Auda, Fileass Fogs un Fikss klaiņoja pa ielām. Drīz vien viņi bij uz Montgomeri ielas, kur drūz­mējās neskaitāms ļaužu pulks. Ietvēs, ielas, vidū, uz tramvaju sliedēm, neraugoties uz pastāvīgo ekipāžu un omnibusu kustību, uz veikalu sliekšņiem, namu logiem un kāpnēm līdz pat jumtam drūzmējās cilvēki. Afišu iznēsātāji maisījās pa pūli. Karogi un vimpeļi plīvoja gaisā. No visām pusēm skanēja saucieni:

— Lai dzīvo Kemerfilds!

— Lai dzīvo Mendibojs!

Te laikam notika kāds mītiņš. Vismaz Fikss bij tajā pārliecībā un pasacīja savas domas arī misteram Fo­gam, pie tam vēl piebilzdams:

— Labāk nelīdīsim tajā pūlī, cienījamais. Dunku sā­nos tur var dabūt, citu neko.

— Patiešām, — Fileass Fogs piekrita, — un arī po­litiska dunka tomēr ir un paliek tāpat dunka.

Fikss ieskatīja par vajadzīgu pasmaidīt, dzirdot šo piezīmi. Visi Iris viņi izspraucās no drūzmas un novie­tojās uz kādu trepju augšējās pakāpes pie terases, no kuras varēja pārskatīt visu Montgomeri ielu. Taisni pretī, ielas otrā pusē, starp ogļu pārdotavu un petrolejas noliktavu, pašā ietves vidū, bij ierīkota plaša tribīne, uz kuru acīm redzami spraucās ļaužu pūlis.

Kas tas gan varēja būl par niilūiu? Ar kādu nolūku tas te sarīkots? Fileass Fogs nekā par to nezināja. Vai tas bij sakarā ar kāda augstāka kara vai civila ierēdņa vēlēšanām, varbūt valsts gubernatora vai kongresa de­putāta? Tā gandrīz varēja domāt, nolūkojoties milzī­gajā, ārkārtīgi uztraukto ļaužu drūzmā.

Sajā acumirklī pūlis spēcīgi saviļņojās. Visas ro­kas pacēlās gaisā. Daudzas, dūrēs savilktas, likās ātri paceļamies un atkal krītam lejup — bez vārda runas, tas bij visiespaidīgākais vēlēšanu arguments. Pūlis mutuļot mutuļoja. Plīvojošie karogi acumirklī tika norauti urn saplosīti skrandās.. Drūzma atplūda līdz pat kāpnēm, kamēr galvas kustējās kā jūras gāzrnas. ■

— Acīm redzami tas ir mītiņš, — Fikss noteica, — un jautājums, ko tur apspriež, laikam ir visai aizraujošs.

— Tas var būt, — misters Fogs vienkārši atteica.

— Katrā ziņā, — Fikss turpināja, — arī abi galvenie sāncenši, cienījamais Kemerfilds un cienījamais Mendi- bojs, ir tur klāt.

Misis Auda,.uz Fileasa Foga rokas atbalstījusies, ar izbrīnu noraudzījās šajā dīvainajā drūzmā. Fikss pie­gāja kādam kaimiņam pavaicāt, ko tas viss nozīmē, bet tad piepeši izcēlās vēl lielāks saviļņojums. Urā saucieni un lāsti atskanēja divkārt skaļak. Karogu kati acu­mirklī pārvērtās par uzbrukuma ieročiem. Nu itin visas rokas bij sarauktas dūrēs. Karietes un omnibusi tika ap­turēti, no to jumtiem sākās nikna apmētāšanās. Viss noderēja par ieroci. Zābaki un tupeles lidoja pa gaisu, likās pat, ka daži revolvera šāvieni atskan šajā trokšņu juceklī.

Drūzma tuvojās un sāka jau plūst pa pirmajiem trepju pakāpieniem. Acīm.redzot viena partija cīņu bij zaudējusi, tikai nebij noskārstams, vai Kemerfilda vai Mendiboja.

— Fs domāju, labāk manīsimies prom, — Fikss teica rūpēs, ka «viņa kungs» ari nedabū kādu belzienu vai neiekļūst ķibelē. Ja šis strīds skar Angliju un rnūs uz­zīmē par angļiem, tad mums var klāties plāni.

— Angļu pilsonis … — Fileass Fogs ieminējās.

Bet viņš nedabūja nobeigt teikumu. Aiz viņa uz te­rases pēkšņi sacēlās šausmīga kņada. «Urā! Hip! Par Mcndiboiu!» Šis kliedzēju pūlis no sāniem bruka virsū Kemerfilda piekritējiem.

Misters Fogs, misis Auda un Fikss nu bij starp di­vām ugunim. Bēgt tagad bij par vēlu. Svinu apkaltām nūjām un sitamajiem bruņojies pūlis nebij atturams. Fileass Fogs un Fikss pūlējās aizsargāt misis Audu un tika nežēlīgi grūstīti. Aukstasinīgs kā arvien Fileass

Fogs mēģināja cīnīties pretim ar savām dabas dotajām divām rokām, bet velti. Milzīga auguma vīrs spēcīgiem pleciem, sarkanu bārdu un nodegušu seju, kā likās, vi­sas tās bandas vadonis, pacēla savU drausmīgo dūri misteram Fogam pār galvu, bez šaubām, viņš būtu da­būjis krietnu belzienu, ja Fikss uzupurēdamies ncmeties starpā un nesaņēmis to viņa vietā. Acumirklī milzīgs puns pacēlās uz detektīva galvas zem plakanā plācenī sakļautās gardibenes.

— Jeņķi! — misters Fogs uzsauca uzbrucējam, ni­cinoši noskatīdamies tajā.

— Angļi! — tas atsaucās.

— Mēs vēl tiksimies!

— Kur un kad tikai jums tīk.

— Jūsu vārds?

— Fileass Fogs. Un jūsu?

— Pulkvedis Stemps Proktors.

Pūlis aizvēlās tālāk. Fikss bij nogrūsts zemē un pie­cēlās ar saplosītu uzvalku, bet bez nopietna ievainojuma. Viņa ceļa mētelis bij pārplēsts divās nevienādās daļās, bet bikses atgādināja indiešu apģērba fasonu, kurām dažs labs modes švīts noplēš dibenu. Tomēr galu galā misis Auda bij pasargāta, un vienīgi Fikss dabūja dūres triecienu pa galvu.

— Pateicos, — Fileass Fogs teica, kad viņi bij iz­kļuvuši no drūzmas laukā.

— Ne par ko, - Fikss atbildēja. — Bet nāciet man līdz.

— Uz kurieni?

— Pie gatavu drēbju tirgotāja.

Patiešām, tas bij nepieciešams. Fileasa Foga apģērbs tāpat bij saplēsts skrandās, it kā abi džentlmeņi arī būtu gājuši cīņā par cienījamo Kemerfildu vai Mendiboju.

Pēc kādas stundas, atkal pienācīgi apģērbušies un sasukājušies, viņi atgriežas «Internacionāles» viesnīcā.

Tur viņus jau gaidīja Āķis ar kādu pusduci sešu patronu revolveriem. Ieraudzījis misteru Fogu Fiksa pa- vadonībā, viņš sadrūma. Bet misis Auda īsos vārdos pa­stāstīja, kas atgadījies, un viņš atkal apmierinājās. Acīm redzami Fikss vairs nebij ienaidnieks, bet sabied­rotais. Tātad viņš turēja vārdu.

Pēc pusdienas viņi lika pasaukt ormani, lai ar visām mantām brauktu uz staciju. Ratos kāpdams, misters Fogs apvaicājās:

— Vai jūs neesat satikuši pulkvedi Proktoru?

— Nē, — Fikss atbildēja.

— Es vēlreiz atbraukšu uz Ameriku, — Fileass Fogs mierīgi teica. — Angļu pilsonis nevar pielaist, ka viņu apstrādā tādā kārtā.

Poiicijas inspektors pasmaidīja, bet nekā neatbildēja. Taču to viņš redzēja labi, ka misters Fogs pieder pie tās rases angļiem, kuri neatzīst divkauju pašu valstī, bet svešā zemē gatavi kauties, lai aizstāvētu savu godu.

Bez ceturkšņa sešos ceļotāji bij stacijā, kur vilciens jau stāvēja gatavs aizbraukt.

Taisīdamies iekāpt vagonā, misters Fileass Fogs ieraudzīja kādu ierēdni un piegāja tam klāt.

— Sakiet, draugs, — viņš to uzrunāja, — vai San­francisko patlaban nav kāds dumpis?

— Nē, tikai mitiņš, — tas atbildēja.

— Tomēr es novēroju lielu drūzmēšanos pa ielām.

— Tas tikai bij vienkāršs mītiņš sakarā ar vēlē­šanām.

— Katrā ziņā ar kāda augstāka ģenerāļa vēlēšanām?

— Nē, cienījamais kungs, ar miertiesneša vēlēšanu.

Tādu atbildi dabūjis, Fileass Fogs iekapa vagonā,

un vilciens ar pilnu tvaiku devās ceļā.