Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Trīsdesmit piektā nodala Āķis neliek sev divreiz atkārtot sava kunga pavēli

Otrā rītā Seviļielas iedzīvotāji būtu bijuši visai pār­steigti, ja kāds apgalvotu, ka misters Fogs ar savu su­laini atgriezies mājās. Durvis un logi tāpat bij aiz­slēgti. No ārpuses nekāda pārmaiņa nebij manāma.

Bet Fileass Fogs ar Āķi patiešām no stacijas bij de­vušies iepirkties nepieciešamo pārtiku un pēc tam pār­braukuši mājās.

Sis džentlmenis ar parasto aukstasinību bij saņēmis likteņa triecienu. Izpostīts! Un šā sasodītā policijas inspektora vainas dēļ! Drošiem soliem nostaigājis mil­zīgus gabalus, pārveicis tūkstoš šķēršļu, tūkstoš bries­mām cauri ticis, dažu labu darbu vēl pa ceļam izdarījis, viņš tomēr bij zaudējis pēdējā acumirklī rupja, nepare­dzēta spēka priekšā, tas bij šausmīgi! No prāvās sum­mas, ko viņš aizbraukdams bij paņēmis līdzi, tagad at­licis tikai tāds nieks. No visas viņa bagātības palikušas pāri vienīgi tās divdesmit tūkstoš mārciņas, kas atrodas Beringa un brāļu bankā, bet šo summu viņam vajadzēs izmaksāt Reformatoru kluba biedriem. Pēc visiem lie­lajiem ceļa izdevumiem viņu nepadarītu bagātu arī summa, ko viņš gadījumā vinnētu, un viņš droši vien šīs derības nenoslēdza vis tādēļ, lai iedzīvotos, bet gan vienīgi pašu derību dēļ, jo piederēja pie tiem cilvēkiem, kam derības ir goda lieta. Taču zaudētās derības viņu galīgi izpostīja. Lai nu kā — viņa lēmums bij skaidrs. Viņš zināja, kas tam darāms.

Misis Audai bij ierādīta atsevišķa istaba Seviļielas namā. Jaunā sieviete bij izmisusi. No dažiem Fileasa Foga vārdiem viņa noprata, ka tam padomā kas ļauns.

Vispār zināms, līdz kādai galējībai dažkārt noiet šie stūrgalvīgie, uzmācīgas idejas apsēstie angļi. Arī Āķis, nelikdams manīt, uzraudzīja savu kungu.

Bet vispirms krietnais zēns bij iesteidzies savā istabā un izdzēsis lampu, kas tur dega jau astoņdesmit dienas. Vēstuļu kastītē viņš bij atradis gāzes sabiedrības pazi­ņojumu un atguvās, ka pats beidzamais laiks izbeigt šos liekos izdevumus.

Pagāja nakts. Misters Fogs gan bij nolicies gulēt, bet vai viņš aizmiga? Misis Auda ne uz mirkli neaizvēra acis. Āķis kā uzticams suns visu laiku pavadīja pie sava kunga sliekšņa.

Nākamajā rītā misters Fogs viņu pasauca un strupi pavēlēja pagādāt misis Audai brokastis. Pats viņš ap­mierinājās ar glāzi tējas un gabaliņu cepeša. Lai misis Auda viņu atvainojot, ka viņš nenāks lejā, jo visu dienu būšot aizņemts, kārtojot savas lietas. Arī uz pusdienu viņš neieradīšoties, tikai vakarā lūgšot misis Audu brī­tiņu parunāties ar viņu.

Āķim atlika vienīgi izpildīt šīs dienas programu. Viņš redzēja savu kungu tikpat mierīgu, kā parasts, bet atstāt istabā to vienu viņam negribējās. Sirds viņam bij sa­traukta, viņš apzinājās esam vainīgs pie visas šīs nelai­mes. Ja viņš būtu brīdinājis misteru Fogu par Fiksa plāniem, tad viņa kungs šo cilvēku nebūtu vadājis sev līdzi pat līdz Liverpūlei un …

Ilgāk viņš nevarēja izturēt.

— Cienījamais kungs! — viņš iesaucās. — Foga kungs! Es esmu vainīgs pie tā, ka …

— Es neviena nevainoju, — Fileass Fogs gluži mie­rīgi atbildēja. — Ejiet!

Āķis atstāja istabu un gāja uzmeklēt jauno sievieti, lai paziņotu viņai sava kunga nodomu.

— Kundze, — viņš žēlojās, — es nekā nespēju! Man nav nekādas ietekmes uz kungu. Varbūt jūs …

— Kāda ietekme tad man varētu būt, — misis Auda atbildēja, — misters Fogs nepadodas nevienam! Vai viņš jel kaut cik nojautis manu bezgalīgo pateicību? Vai viņš ir lasījis manā sirdī? . . . Mīļais draugs, neat­stājiet viņu ne brīdi vienu! Jūs sakāt, ka viņš vēlējās šovakar runāt ar mani?

— Jā gan, kundze. Bez šaubām, viņš gribēs nokārtot jūsu stāvokli še Anglijā.

— Tad nogaidīsim, — misis Auda domīgi noteica.

Tātad šajā svētdienā māja Seviļielā šķita pilnīgi ne­apdzīvota, un Fileass Fogs-pirmo reizi kopš tā laika, kad apmetās šajā mājā, kad Parlamenta torņos pulk­stenis nosita pusdivpadsmit, negāja uz savu klubu.

Un kādēļ gan lai šis džentlmenis ietu uz Reforma­toru klubu? Viņa kolēģi to vairs tur negaida, jo vakar­vakarā, sestdien, liktenīgajā divdesmit pirmajā decem­brī, pulksten astoņos un četrdesnļit piecās minūtēs File­ass Fogs nebij ieradies Reformatoru klubā, viņš* savas derības bij zaudējis. Viņam pat nevajadzēja iet pie sava baņķiera, lai paņemtu divdesmit tūkstoš mārciņas ster­liņu. Viņa pretiniekiem bij Fileasa Foga čeks, un pietika uzrādīt šo čeku, lai divdesmit tūkstoš mārciņas pārskai­tītu viņu rēķinā.

Misteram Fogam tātad nebij vajadzības iziet no mājas, un viņš neizgāja. Viņš palika savā istabā un kārtoja savas darīšanas. Āķis visu laiku vienā laidā skraidīja augšup un lejup pa mājas kāpnēm. Nabaga puisim likās, ka stundas neiet uz priekšu. Viņš klausījās pie sava kunga durvīm, nemaz nedomādams, ka tas būtu negodīgi! Viņš lūkojās pa atslēgas caurumu un domāja, ka viņam tiesības to darīt! Visu laiku viņš baiļojās, ka notiks katastrofa. Lāgiem viņš iedomājās Fiksu, taču viņa uzskats par to bij grozījies. Fikss bij alojies, tāpat kā daudzi citi, un, pavēlēdams Fogu apcietināt, viņš bij darījis savu pienākumu, kamēr pats Āķis … Šīs domas viņu nomāca, un viņš sevi uzskatīja par pēdējo nelieti. Kad beidzot Āķis savā vientulībā jutās pārāk nelaimīgs, viņš pieklauvēja pie misis Audas durvīm, iegāja viņas istabā, apsēdās kādā stūrī un, ņe vārda neteikdams, domīgi raudzījās uz jauno sievieti.

Ap pusastoņiem vakarā misters Fogs beidzot lika pavaicāt misis Audai, vai tā būtu ar mieru pieņemt viņu, un pēc maza brīža viņi jau bij divi vien šajā. istabā.

Fileass Fogs apsēdās krēslā pie kamīna misis Audai iepretī. Ne mazākā uzbudinājuma nemanīja viņa sejā. Mājās pārbraukušais Fogs bij uz mata tāds pats kā aiz­braukušais. Tikpat mierīgs, tikpat neaizkustināms.

Minūtes piecas viņš nosēdēja, ne vārda neteikdams. Tad paskatījās misis Audā.

— Kundze, — viņš teica, — vai jūs varat piedot man, ka es jūs atvedu uz Angliju?

— Es, Foga kungs … — misis Auda atsaucās, uti viņas sirds stipri pukstēja.

— Atļaujiet man nobeigt, — misters Fogs viņu pār­trauca. — Kad man ienāca prātā aizvest jūs no tās zemes, kas jums bij kļuvusi tik bīstama, es biju bagāts un gribēju daļu no savas naudas nodot jūsu rīcībā. Jūs būtu brīva un laimīga. Tagad es esmu galīgi izpostīts.

— Es to zinu, mister Fog, — jaunā sieviete atbil­dēja, — un lūdzu savukārt: piedodiet man, ka esmu jums sekojusi, varbūt zināmā mērā aizkavējusi un tātad vainīga pie jūsu izpostīšanas.

— Kundze, jūs nevarējāt palikt Indijā. Jūsu dzīvība bij droša tikai tad, kad es jūs aizvedu tik tālu, ka tie fanātiķi jūs nevarētu dabūt rokā.

— Tātad, Foga kungs, misis Auda atsāka, — jūs domājat, ka ar to vien vēl nepietiek, ka esat izglābuši mani no briesmīgās nāves un ka jums jānodrošina mans stāvoklis arī še svešumā?

— Jā gan, kundze, — Fogs atbildēja, …….. bet visi apstākļi nostājušies pret mani. Tomēr es lūdzu atļauju to mazumiņu, kas man vēl atlicies, atdot jūsu rīcībā.

- Bet jūs, Foga kungs, ko jūs pats iesāksiet? — misis Auda vaicāja.

— Man, kundze, nekā nevajag, — džentlmenis vēsi atbildēja.

— Bet kā jūs domājat dzīvot?

— Kā iznāks, — misters Fogs atbildēja.

— Tornēr, es domāju, no nabadzības tādam cilvēkam 'kā jums nav jābaidās, — misis Auda iebilda. — Jūsu draugi …

— Man nav neviena drauga, kundze.

— Tad jūsu radi…

— Man vairs nav radu.

— Man jūs žēl, Foga kungs, jo vientulība ir bezgala skumja. Nevienas sirds jums nav, kam uzticēt savas sā­pes! Saka, ka divatā arī nelaime esot vieglāk panesama.

— Tā saka, kundze.

— Foga kungs, — misis Auda ierunājās, pieceldamās un sniegdama roku, — vai jūs negribat iegūt reizē draugu un radu? Vai jūs nevēlaties mani par savu sievu?

Pie šiem vārdiem misters Fogs savukārt bij piecēlies kājās. Viņa acīs bij neparasts mirdzums, viņa lūpas it kā trīsēja. Misis Auda nenovērsdamās lūkojās viņā. No­pietnība, atklātība, apņēmība un maigums šīs krietnās sievietes skaistajās acīs, kura bij gatava atdot visu tam, kas viņai visu atdevis, sākumā viņu izbrīnīja, pēc tam saviļņoja. Uz mirkli viņš aizvēra acis it kā vairīdamies, lai šis skats pārāk dziļi neskar viņu, tad atkal atvēra.

— Es jūs mīlu, — viņš vienkārši teica. — Pie visa, kas svētākais pasaulē, es jūs mīlu un piederu jums!

— Ai! … — misis Auda izdvesa, piespiezdama roku pie sirds.

Pasauca Āķi. Tas tūliņ ieradās. Misters Fogs vēl tu­rēja misis Audas roku savējā. Āķis saprata visu, un viņa platā seja staroja kā saule zenītā pie tropiskajām debesīm.

Misters Fogs apvaicājās, vai nebūšot par vēlu at­aicināt Marile-Bonas draudzes mācītāju Samuelu Vilsonu.

Āķis smaidīja savu visjaukāko smaidu.

— Nekad nav par vēlu, — viņš atteica.

Pulkstenis bij tikai piecas minūtes pāri astoņiem.

— Tātad uz rītdienu, pirmdienā? — viņš vaicāja.

— Uz rītu, pirmdien? — misters Fogs jautāja, jau­najā sievietē lūkodamies.

— Uz rītu, pirmdien! — misis Auda atbildēja.

Un Āķis metās prom, cik kājas nesa.