Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit devītā nodaļa Dažādi piedzīvojumi, kādi iespējami tikai uz Amerikas Savienoto Valstu dzelzceļiem

Tajā pašā vakarā vilciens bez kavēkļiem pabrauca garām «Soūdersa fortam, cauri Ceienas aizai un nokļuva pie Evansa pārejas. Tā bij visaugstākā vieta ceļā, astoņi tūkstoši deviņdesmit vienu pēdu virs jūras līmeņa. No turienes ceļš pamazām tieši nolaidās Atlantijas okeāna piekrastes bezgala plašajā līdzenumā.

Te no galvenās maģistrāles sākās dzelzceļa atzaro­jums uz Kolorādo valsts galvaspilsētu Denveru. Šajā apvidū atrodas bagātīgas zelta un sudraba raktuves, un pilsētai ir vairāk nekā piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju.

Līdz šim brīdim trijās dienās un trijās naktīs no Sanfrancisko bij nobraukts tūkstoš trīs simti astoņ­desmit divas jūdzes. Vēl četrās dienās un četrās naktīs pēc aprēķina viņiem vajadzēja būt Ņujorkā. Fileasa Foga brauciens līdz šim norisinājies kārtīgi.

Nakti viņiem pa kreisi palika Ialbahas nometne. Lodžpolas upīte tecēja līdztekus dzelzceļam, izveido­dama robežu starp Vaiomingas un Kolorādo štatu. Ap vienpadsmitiem vilciens iebrauca Nebraskas štatā un tad garām Džulsbergai, kas atradās pie Platas upes dienvidus atzarojuma.

Tieši šeit 1867. gada 23. oktobri notika Klusā okeāna dzelzceļa līnijas atklāšana. Līnijas būves galvenais in­ženieris bij Dž. M. Dodžs. Te apstājās divas spēcīgas lokomotīves, kas bij atvedušas deviņus vagonus ar ielūgtiem viesiem, kuru vidū bij. viceprezidents Tomass K. Dirants; atskanēja apsveikuma saucieni; šeit siu un poani ciltis nospēlēja indiāņu kauju; šeit uzliesmoja uguņošana; šeit beidzot ar portatīvo tipogrāfiju iespieda pirmo laikraksta «Dzelzceļa pionieris» numuru. Tā no­svinēja šā lielā dzelzceļa atklāšanu, dzelzceļa, kas bij uzbūvēts tuksnesī kā progresa un civilizācijas izpau­dums, lai savienotu pilsētas un ciematus, kas vēl neek­sistēja. Lokomotīves svilpiens, spēcīgāks nekā Amfiona lira, drīz vien izsauks tos no Amerikas zemes dzīlēm.

Astoņos rītā viņi aizbrauca gar Makfersona fortu. No šejienes līdz Omahai atlika trīs simti piecdesmit sep­tiņas jūdzes. Dzelzceļa līnija stiepās pa Platas upes dienvidu attekas līkumaino krastu. Deviņos vilciens iebrauca ievērojamā Norplatas pilsētā, kas uzcelta starp divām attekām, kuras pēc tam savienojas vienā un ietek Misūri upe, mazliet šaipus Omahas.

Simts pirmajam meridiānam nu bij pāri.

Misters Fogs ar saviem partneriem bij atsācis spēli. Neviens no viņiem nežēlojās par garlaicību. Fikss, kas sākumā bij laimējis dažas ginejas, patlaban atkal ris­kēja tās pazaudēt, bet spēlēja tikpat kaislīgi kā Fileass Fogs. Tajā rītā šim džentlmenim sevišķi laimējās. Trum- pas tā vien bira viņam rokās. Izdomājis pārdrošu vil­cienu, viņš patlaban taisījās izspēlēt pīķi, kad piepeši kāds viņam aiz muguras ierunājās:

— Es jūsu vietā gan spēlētu kāravu . . .

Misters Fogs, misis Auda un Fikss pacēla galvas. Pulkvedis Proktors stāvēja viņu priekšā.

Stemps Proktors un Fileass Fogs tūliņ pazina viens otru.

— Ak, tas esat jūs, angļa kungs! — pulkvedis iesau­cās. — Un jūs patiešām gribat izspēlēt pīķi?

— Un izspēlēšu arī, — Fileass Fogs auksti'atbildēja, nosviezdams uz galda pīķa desmitnieku.

— Bet es gribu, lai jūs spēlējat kāravu! — pulkvedis Proktors atsaucās ieskaities.

Un viņš sniedzās paņemt atpakaļ Izspēlēto kārti, pie­bilzdams:

— Jūs no šīs spēles nekā nesaprotat.

— Varbūt no kādas citas es sapratīšu vairāk, — Fi­leass Fogs teica pieceldamies.

— Jums atliek tikai pamēģināt, Džona Bula pēcnā- cēj, — šis rupjais subjekts atbildēja.

Misis Auda bij gluži nobālusi. Visas asinis viņai at- plūda atpakaļ sirdī. Viņa saķēra Fileasa Foga roku, viņš to viegli atbīdīja nost. Āķis bij gatavs mesties virsū amerikānim, kas ar vislielāko nicināšanu nolūkojās savā pretiniekā. Bet arī Fikss bij piecēlies un, pulkvedim Proktoram tuvodamies, teica:

— Jūs aizmirstat, cienījamais kungs, ka jums da­rīšana ar mani, ko jūs ne vien apvainojāt, bet arī pie­kāvāt.

— Fiksa kungs, — misters Fogs teica, — atvainojiet, bet tas attiecas tikai uz mani. Apgalvodams, ka es esot aplam darījis, izspēlēdams pīķi, viņš mani vēlreiz ap­vainojis un par to atbildēs.

— Kad un kur jūs vēlaties, — amerikānis atbildēja* — un turklāt ar kādiem ieročiem jums tīk.

Misis Auda velti mēģināja atturēt misteru Fogu. Tā­pat velti policijas inspektors raudzīja iejaukties stridā. Āķis jau grasījās izmest pulkvedi pa logu lauka, bet viņa kunga rokas mājiens to apturēja. Fileass Fogs iz­gāja no vagona laukā, un amerikānis viņam sekoja uz platformas.

— Cienījamais kungs, — misters Fogs teica savam pretiniekam, — man ārkārtīgi jāsteidzas atgriezties Ei­ropā, katrs aizkavējums stipri kaitē manām interesēm.

— Kaut arī tā, — pulkvedis atbildēja, — kāda man tur dala?

— Cienījamais kungs, — misters Fogs loti pieklājīgi turpināja, — pēc mūsu sastapšanās Sanfrancisko es" esmu noņēmies vēlreiz atgriezties Amerikā, pēc tam, kad būšu nokārtojis savas darīšanas vecajā pasaulē.

— Patiešām?

— Vai jūs esat ar mieru satikties ar mani pēc sešiem mēnešiem?

— Kāpēc gan ne pēc sešiem gadiem?

— Es teicu pēc, sešiem mēnešiem, — misters Fogs atbildēja, — un noteiktā laikā būšu klāt.

— Tās ir izrunas! — Stemps Proktors iesaucās. — Vai nu tūliņ vai nekad!

— Kā jūs vēlaties, — misters Fogs atteica. — Vai jūs braucat līdz Ņujorkai?

— Nē.

' — Līdz Čikāgai?

— Nē.

— Līdz Omahai?

— Nav jūsu dala. Bet vai jūs pazīstat Plamkriku?

— Nē, — Fileass Fogs atbildēja.

•— Tā ir tuvākā stacija, tajā mēs piebrauksim pēc stundas. Vilciens tur stāvēs desmit minūtes. Desmit mi­nūtēs var apmainīties dažiem revolvera šāvieniem.

— Labi, — misters Fogs teica, — es izkāpšu Plamkrikā.

— Ceru, ka turpat jūs arī paliksiet, — amerikānis piebilda ar nedzirdētu bezkaunību.

— To vis nevar zināt, — misters Fogs atbildēja un atgriezās vagonā tikpat mierīgi, kā paradis.

Tur viņš apmierināja misis Audu, pārliecinādams, ka tādi balamutes nekad neesot bīstami. Fiksu viņš lūdza par liecinieku nākošā divkaujā. Atteikties Fiksam nebij iespējams, un Fileass Fogs rāmi atsāka pārtraukto partiju, absolūti mierīgi izspēlēdams to pašu nodo­māto pīki.

Vienpadsmitos lokomotīves svilpiens vēstīja, ka Plamkrikas stacija klat. Misters Fogs piecēlās un, Fiksa pavadīts, izgāja uz platformas. Āķis ar diviem revol­veriem viņiem sekoja. Misis Auda, bāla kā mironis, pa­lika turpat vagonā.

Tajā oašā acumirklī atvērās arī otra vagona durvis un pulkvedis Proktors tāpat iznāca uz platformas, sava sekundanta, tādas pašas sugas jeņķa, pavadīts. Bet, tikko abi cfivkaujnieki nokāpa pa trepītēm, konduktors pieskrēja klāt, saukdams:

— Izkāpt nav atjauts!

— Kāpēc ne? — pulkvedis vaicāja.

— Tāpēc, ka vilciens desmit minūtes nokavējies un mēs tūliņ braucam tālāk.

— Bet man te jāšaujas ar šo kungu.

— Ļoti žēl, — ierēdnis atbildēja, — tomēr mēs tūliņ braucam tālāk. Paklausieties, jau zvana!

Patiešām noskanēja zvans, vilciens sāka kustēties.

— Man ir ļoti nepatīkami, — konduktors taisnojās.

— Citādi es labprāt jums izpalīdzētu. Bet, ja te mums neizdevās, jūs taču varat šauties arī ceļā.

— Es to varētu, — pulkvedis Proktors ņirgājās,

— bet nezinu, kā uz to skatās mans pretinieks.

— Es esmu ar mieru, — Fileass Fogs atbildēja.

— Nu es saprotu, ko nozīmē Amerika, — nodomāja Āķis. — Tas tomēr ir visideālākais konduktors pasaulē.

Konduktors aizvadīja abus strīdniekus un viņu se­kundantus visam vilcienam cauri līdz pēdējam vago­nam. Tajā bij tikai kāds desmits pasažieru. Konduktors palūdza tos uz dažām minūtēm atstāt vietas, tai abi džentlmeņi varētu nokārtot savu goda lietu.

Pasažieri labprāt bij ar mieru pakalpot šiem kungiem un izgāja laukā uz platformas.

Piecdesmit pēdu garais vagons bij kā izredzēts šā­dam nolūkam. Eja starp sēdekļiem bij pietiekoši plata, duelanti varēja pa to brīvi staigāt un mērķēt pēc pati­kas. Patiesība tā bij vispiemērotākā vieta divkaujai. Misters Fogs un pulkvedis Proktors iegāja vagonā, katrs ar sešpatronu revolveri roka. Viņu sekundanti pa­lika ārpusē uz platformas, un duelantus.ieslēdza. Loko­motīvei iesvilpjoties, vajadzēja atskanēt pirmajiem šā­vieniem . .. Tad pēc desmit minūtēm sekundanti izvāks no vagona to, kas būs vēl palicis pāri no abiem džentlmeņiem.

Tas tiešām bij gaužām vienkārši. Tik vienkārši, ka Fiksam un Āķim- sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.

Bet pirms gaidāmā lokomotīves svilpiena piepeši at­skanēja mežonigi bļāvieni. Dzirdami bij arī šāvieni, taču ne 110 duelantiem ierādītā vagona. Tie rībēja ārpusē un gar visu vilcienu, kurā vaimanāja izbiedētie pasažieri.

Pulkvedis Proktors un misters Fogs izsteidzās no va­gona un devās uz vilciena priekšgalu, no kurienes ska­nēja ļoti spēcīgi šāvieni un kliedzieni.

Viņi tūliņ bij nopratuši, ka vilcienam uzbrūk siu in­diāņu banda.

Šie pārdrošie indiāņi jau vairākkārt bij apturējuši un aplaupījuši vilcienus. Nenogaidījuši vilcienu apstā­jamies, viņi simtiem tāpat metās pa vagona kāpšļiem kā izveicīgi klauni auļojošam zirgam mugurā.

Siu bij bruņojušies ar šautenēm, pasažieri, kas gan­drīz visi bij apbruņoti, savukārt šāva ar revolveriem. Indiāņi vispirms bij uzbrukuši lokomotīvei. Mašīnists ar kurinātāju bij pa pusei apdullināti ar sitieniem pa galvu. Indiāņu virsaitis, gribēdams apturēt lokomotīvi, nejauši bij pagriezis kloķi otrādi, un vilciens nu milzīgā ātrumā joņoja uz priekšu.

Arī vagonos indiāņi bij jau ielauzušies, kā pērtiķi sarāpušies pa logiem un nu krūti pret krūti cīnījās ar pasažieriem. No uzlauztā bagāžas vagona čemodāni li­doja zemē uz ceļa. Kliedzieni un šāvieni jaucās nerim­stošā jūklī.

Taču ceļotāji nikni turējās pretī. Daži aizbarikādētie vagoni kā īsti kustoši forti drāzās uz priekšu ar simts jūdžu ātrumu stundā.

No paša uzbrukuma sākuma misis Auda drosmīgi cīnījās. Turēdama revolveri rokā, viņa varonīgi aizstā­vējās, šāva pa izdauzīto logu, tiklīdz kāds mežonis pa­rādījās priekšā. Kāds divdesmits indiāņu bij jau beigti nokrituši uz sliedēm, un vagonu riteņi sašķaidīja tos kā tārpus, kas novēlās zemē no platformas.

Bet arī vairāki pasažieri, ložu trāpīti vai dabūjuši sitienus ar kasetēm pa galvu, bij pakriiuši uz soliem.

Cīņai katrā ziņā bij jāizbeidzas. Tā ilga jau desmit minūtes un beigtos ar indiāņu uzvaru, ja neizdotos ap­turēt vilcienu. Divas jūdzes tālu bij Kirncjas forta sta­cija, ja vilciens pabrauktu tai garām, laupītāji tad va­rētu rīkoties pēc patikas.

Konduktors cīnījās blakus Fileasam Fogam. Bet tad kāda lode nogāza viņu zemē, krizdams viņš vēl paguva iesaukties:

— Mēs esam pazuduši, ja vilcienu pēc piecām mi­nūtēm neaptur!

— Mēs viņu apturēsim! — Fileass Fogs atsaucās un taisījās izlēkt no vagona.

— Palieciet, kungs! — Āķis iesaucās. — Tagad rī­košos es!

Fileass Fogs nepaguva aizturēt drošsirdīgo puisi, kas izlīda pa logu un, indiāņu nemanīts, parāpās zem vagona. Un tur, kamēr virs viņa galvas cīņa turpinājās, viņš ar savu veco klauna veiklību, lodērn ap galvu džink­stot, pie ausīm, atsperēm, kāpšļiem un buferiem turēda­mies, rāpās uz vilciena priekšgalu. Neviens viņu nebij ievērojis un arī nevarēja ievērot.

Bagāžas vagona un tendera spraugā ar vienu roku pakāries, ar otru viņš sniedzās pēc drošības ķēdes un atkabināja to vaļā, bet vilciena kustības dēļ nekādi ne­varēja atskrūvēt aizsargāķi, tad kāds spējš trieciens, vilcienam sakustoties, to izdarīja viņa vietā. Vilciens pamazām stājās, kamēr lokomotive vēl ātrākā gaitā aiz­joņoja tālāk.

Inerces ietekmē vilciens vēl laiciņu slīdēja pa slie­dēm, bet pasažieri ķērās pie bremzēm vagonu iekšpusē un apturēja to tikai simts soļu atstatu no Kirnejas stacijas.

Šāvienus izdzirduši, kareivji no forta steidzās šurp. To laupītāji nebij gaidījuši un, pirms vēl vilciens bij pilnīgi apstājies, metās prom un pazuda stepē.

Kad pasažieri sāka sasaukties, izrādījās, ka vairāki trūkst, un starp tiem arī drosmīgais francūzis, kuram vi­ņiem bij jāpateicas par izglābšanu.