Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit otrā nodala Āķis pārliecinās, ka pat zemeslodes otrā pusē nepieciešama nauda

Honkongu septītajā novembrī pusseptiņos vakarā atstājis, «Karnatiks» ar pilnu tvaiku brauca uz Japānas krastiem. Viņam bij pilna preču un pasažieru krava, ti­kai divas kajītes pakaļgalā palika neieņemtas. Tās bij rezervētas misteram Fogam un viņa pavadoņiem.

Otrā rītā kuģa pasažieri mazliet pārsteigti ieraudzīja kādu ceļotāju šaurām acīm un izspūrušiem matiem ne­drošiem soļiem iznākam uz klāja un smagi atkrītam uz sakrauto koku kaudzi.

Tas bij Āķis. Lūk, kas ar viņu bij noticis.

Bridu pēc Fiksa aiziešanas, divi sulaiņi pacēla no opija galīgi noreibušo Aķi un noguldīja to uz smēķētāju dīvana. Bet, savu uzdevumu apzinādamies un nemierīgs, viņš pēc trim stundām tomēr uzmodās. Neizpildītais pie­nākums nelika viņam miera. Streipuļodams un gar sie­nām turēdamies, viņš iztrausās no dzertuves un pus­miegā nemitīgi murmināja: «Karnatiks», «Karnatiks» …

Kuģis stāvēja gatavs doties ceļā. Āķim bija jānoiet tikai daži soļi. Viņš uzrāpās pa tiltu un, «Karnatikam» aizbraucot, kā pamiris nokrita uz klāja.

Pie tādiem skatiem pieraduši, matroži nonesa viņu otrās klases kajītē. Viņš pamodās tikai vēlā rītā piec­desmit jūdzes tālu no Ķīnas krasta. Tāpēc šajā rītā Āķis atradās uz «Karnatika» klāja un ar pilnu krūti ieelpoja svaigo jūras gaisu. Ar pūlēm viņš sakārtoja savas domas. Beidzot atminējās, vakarējo notikumu, Fiksa atzīšanos, opija smēķētavu un tā joprojām.

— Bez šaubām, vakar es esmu bijis galīgi noreibis. Ko teiks misters Fogs? Labi, ka neesmu nokavējis kuģi, un tas ir galvenais.

Pēc tām viņš atminējās arī Fiksu.

— Liekas, pēc sava priekšlikuma viņš vairs neuzdro­šināsies sekot mums uz «Karnatika». Mans kungs esot apzadzis Anglijas banku un patlaban detektīvs viņam seko! Smieklīgi! Misters Fogs ir tāds pats zaglis kā es slepkava!

Vai atstāstīt savam kungam visu to, ko viņš tagad zināja? Atklāt viņam lomu, kāda te piekrita Fiksa rn? Vai labāk nebij nogaidīt, kamēr nobrauks Londonā, tad pastāstīt, ka policijas aģents sekojis viņiem līdzi ceļo­jumā ap zemeslodi, un ar savu kungu pasmieties par viņu? Bez šaubām, tā būs labāk. Par šo jautājumu pa­domāt laika vēl diezgan. Vispirms jāuzmeklē misters Fogs un jāatvainojas par nepieklājīgo uzvešanos.

Āķis tātad piecēlās. Jūra bij nemierīga, un kuģis krietni zvalstījās. Krietnais puisis diezgan ļodzīgiem so­liem nokļuva līdz kuģa pakaļgalam.

Izgājis uz klāja, viņš nemanīja neviena cilvēka, ne sava kunga, ne misis Audu.

— Saprotama lieta, — viņš nodomāja. — Misis Auda ap šo laiku vēl gulēs. Bet misters Fogs droši vien sameklējis partnerus un pēc savas parašas …

Tad Āķis nokāpa salonā. Mistera Foga tur nebij. At­lika tikai apvaicāties kuģa mantzinim, kurā kajītē no­vietojies viņa kungs. Bet mantzinis atbildēja, ka tāda pasažiera te nemaz neesot.

— Atvainojiet, — Āķis teica iekaisdamies. — Es ru­nāju par slaida auguma kungu, aukstasinīgu, mazru­nīgu, jaunas dāmas pavadībā …

— Mums uz kuģa nav nevienas dāmas, — mantzinis atbiļdēja. — Bet te ir pasažieru saraksts, palūkojiet pats.

Āķis pārlūkoja sarakstu … Viņa kunga vārda tajā nebij.

Viņa acis satumsa. Tad viņam iešāvās galvā kāda doma.

— Ak! — viņš iesaucās. — Vai es patiesi esmu uz «Karnatika»!

— Jā gan! — mantzinis atbildēja.

— Un mēs esam ceļā uz Jokohamu?

— Tiešām tā.

Vienu mirkli Āķis bij baiļojies, ka būs samainījis kuģi! Bet tas bij «Karnatiks», tomēr viņa kunga še nebij.

Kā zibeņa trāpīts Āķis atkrita sēdeklī. Un tad viņš piepeši saprata visu. Viņš atminējās, ka «Karnatiks» nobrauca ātrāk, nekā nodomāts un ka viņš par to nebij paziņojis savam kungam. Tā taču viņa vaina, ja misters Fogs un misis Auda tagad neatradās uz kuģa!

Viņa, bet galvenā kārtā tā nodevēja vaina, kas viņu apdzirdīja, lai misteru Fogu aizturētu Honkongā. Nu viņš pilnīgi saprata policijas inspektora nodomus. Var­būt misters Fogs jau pazaudējis savas derības, izpu­tināts, apcietināts un ieslodzīts cietumā … To iedomā­jis, Āķis plēsa sev matus. Ja kādreiz Fikss trāpīsies vi­ņam vēl rokās — viņš zinās, kā izrēķināties ar to!

Beidzot pēc pirmā uztraukuma Āķis atguva atkal pašsavaldīšanos un sāka apsvērt tagadējo situāciju. Tā nu nebij visai apskaužama. Francūzis patlaban atradās

ceļā uz Japānu. Bet kā viņš tiks atpakaļ no turienes? Kabatā viņam nebij neviena šiliņa, pat neviena pensa. Laime vēl, ka par braucienu un uzturu kuģī jau iepriekš samaksāts. Piecas vai sešas dienas viņam bij laiks ap­domāt, ko pēc tam iesākt. Nav iespējams aprakstīt, cik daudz viņš ceļā apēda un izdzēra. Eda viņš pats par sevi un tad vēl piedevām arī par savu kungu un misis Audu — vārdu sakot, tā, it kā Japānā, kur viņam jāiz­kāpj malā. pilnīgi trūktu pārtikas.

Trīspadsmitā novembrī agri no rīta «Karnatiks» iebrauca Jokohamas ostā.

Jokohama ir nozīmīga satiksmes osta Klusajā okeānā; šajā ostā iebrauc visi kuģi: gan pasta, gan pa­sažieru, uzturēdami sakarus starp Ziemeļameriku, Ķīnu, Japānu un Malaju salām. Jokohama atrodas Jedo līcī, netālu no milzīgās Jedo pilsētas, Japānas impērijas otrās galvaspilsētas, kādreizējās taikounu reziderces, tajos laikos, kad vēl valdīja šis civilais imperators. Jedo ir arī Kioto pilsētas sāncense, kurā dzīvo mikādo, dieviš­ķīgais karalis, dievu pēctecis.

«Karnatiks» pietauvojās pie Jokohamas krasta, ne­tālu no muitas noliktavām, starp daudziem citiem daž­nedažādu nāciju kuģiem.

Āķis bez kādas lielas sajūsmas izkāpa šajā valdzi­nošajā Saules Dēlu zemē. Viņam neatlika nekas cits, kā paļauties gadījumam un uz labu laimi doties pilsētā.

Pilsēta ar saviem pazemajiem namiem un verandām iz-skatijās pilnīgi eiropiska. Šīs mājiņas ar elegantajām, segtajām galerijām stiepās gar ielām, laukumiem, no­liktavām līdz pašai krastmalai. Tāpat kā Honkongā un Kaikutā pa ielām drūzmējās dažādu rasu ļaudis: ame­rikāņi, angļi, ķīnieši, holandieši; tirgotāji, kas pirka un pārdeva itin visu, un francūzis viņu starpā jutas tik svešs, it kā atrastos kādā hotcntotu zemē.

Āķis saprata, ka vislabākais tagad būtu griezties pie franču vai angļu konsula Jokohamā, bet tad vajadzētu pastastīt par visiem saviem piedzīvojumiem un pieminēt arī mistera Foga vārdu, tāpēc viņš nodomāja iet turpu

1 Sens Tokijas nosaukums. Red.

tikai vispēdējā gadījumā, bet iepriekš izmēģināt visas citas iespējas.

Izklaiņojis visu eiropisko pilsētas dalu un nekā pie­mērota neatradis, viņš devās uz japāņu kvartālu, va­jadzības gadījumā nolēmis iet pat līdz Jedo.

Šo pilsētas kvartālu sauc par Bentenu — par godu kādai jūras dievietei, ko pielūdz tuvējās salās. Še bij redzamas lieliskas egļu un ciedru koku alejas, savda­bīgā arhitektūrā veidoti svētie vārti, gaisa tiltiņi starp niedrēm un bambusiem, tempļi, kas slēpās melanholisku milzu ciedru paēnā, svētnīcas, kuras mierīgi mājoja budisma un Konfucija priesteri, nebeidzamas ielas, ku­rās mudžēja bērni apaļiem, sārtiem vaigiem, gluži kā nokāpuši no kāda japāņu aizslietņa; viņi rotaļājās ar īskājainiem pūdeļiem un rūsganiem kaķiem bez astēm, šie kaķi bij ļoti laiski un ļoti piemīlīgi.

Ielā bij tāds jūklis kā skudru pūznī: tur gāja bonzas, vienmuļi sizdami savus tamburīnus, soļoja muitas un policijas virsnieki augstām, smailām, lakotām cepurēm galvā un diviem zobeniem pie sāniem; kareivji, ģērbu­šies zilos, balti svītrotos svārkos, apbruņoti ar pistonu Šautenēm; mikādo miesas sargi, tērpušies zīda apmetņos un bruņu kreklos; tāpat dažnedažādi citi militārie, jo Japānā karavīru profesiju tikpat dziļi cienī, kā Ķīnā nicina. It visur spiedās mūki un svētceļnieki, tērpušies garos svārkos, vai arī vienkārši civilas personas mel­niem spīdošiem matiem, lielām galvām, šaurām krūtīm, tievām kājām; viņu sejas krāsa bij dažādās niansēs, sā­kot ar vara briinumu līdz bālgani baltai, taču nekad nav dzeltena kā ķiniešiem, no kuriem viņi visai atšķiras. Starp pajūgiem, palankinicm, rikšam un nestuvēm, īs­tām bambusa gultām tipināja sievietes; viņu kājiņas bij ieautas sandalēs, drēbju vai vienkārši koka tupelītēs; skaistas šīs sievietes nebij, acis bij iekrāsotas, krūtis saspiestas, zobi pēc pašreizējās modes nokrāsoti melni, taču nacionālo apģērbu «kirnono», sava veida mājas- tērpu, sasietu ar platu lentu, ko uz muguras izveidoja dabisks mezgls, viņas nesa ar zināmu eleganci — re­dzams, ka Parīzes modes dāmas savu tērpu modeļus aizņēmušās no japānietēm.

Vairākas stundas Āķis klaiņoja pa Jokohamas raibo drūzmu, aplūkodams dīvainās un precēm pārpilnās tir­gotavas ar daždažādiem japāņu izstrādājumiem un ka­rogiem, un izkārtnēm izrotātos tējas namus, kur mazās tasītēs pasniedza silto, smaržīgo rīsa dzērienu «saki», restorānus un krāšņās smēķētavas, kur smēķē ļoti smalku tabaku, bet nevis opiju, ko Japānā gandrīz ne­maz nepazīst, taču ieiet tajās viņš nevarēja.

Tad viņš aizklīda ārpus pilsētas plašajos rīsa laukos, kur pēdējo krāsu mirdzumā un smaržu piīvā ziedēja kok- veidīgas, lieliskas kamēlijas; aiz bambusa aizžogiem auga ķirši, plūmes un ābeles, ko japāņi audzina drīzāk ziedu nekā augļu dēļ un ar ķēmīgiem baidekļiem un tarkšiem sargā no zvirbuļiem, baložiem, vārnām un ci­tiem rijīgiem putniem. Šeit neredzēja lieliskos ciedru kokus, kuros mājo ērgļi, ne sēru vītolus, zem kuru za­riem melanholiski stāv dzēse uz vienas kājas; šeit vis­apkārt laidelējās vārnas, pīles, vanagi, meža putni un neskaitāmas dzērves, kuras japāņi ieskata par ilga mūža un labklājības simbolu.

Tā klaiņodams, Āķis zālē bij pamanījis dažas vijolītes.

— Jauki, — viņš teica, — tās būs manas vakariņas.

Taču puķes nesmaržoja.

— Man nav laimes, — viņš nodomāja.

It kā paredzēdams Āķis jau uz kuģa, iekams izkāpa malā, bij ieturējis pamatīgas brokaslis, bet, veselu dienu nostaigājušam, vēders viņam sāka ņaudēt. Viņš bij novē­rojis, ka aitu, kazu un cūku šajā zemē nemaz nav, vērši redzami gaužām reti, bet tos lieto tikai zemkopības dar­bos un nokaut tos uzskata par grēka darbu, pēc tā viņš sprieda, ka gaļas"ēdiens Japānā vispār reti sastopams. Un tajā ziņā viņš arī nemaldījās. Bet vērša gaļas vieta viņa vēders labprāt būtu apmierinājies arī ar meža cū­kas, stirnas, irbes, paipalas vai zivs cepoli, no ka ja­pāņi galvenā kārtā pārtiek. Tomēr patlaban bij tikai jānorij siekalas un jāatliek uz rītdienu rūpes par ēšanu.

Uznāca nakts. Āķis atgriezās japāņu pilsētas daļā un klīda pa krāsainiem lukturiem apgaismotām ielām, noskatīdamies, kā akrobāti rāda savu mākslu un ļau­dis pūļiem salasās ap turpat klajā laukā nostādītiem astrologa tālskatiem. Tad viņš ieraudzīja reidu ar mir­gojošām zvejnieku ugunim, kas pievilināja zivis.

Beidzot ielas sāka palikt klajas. Tajās ieradas poli­cija. Policijas virsnieki ģērbušies krāšņos uzvalkos un ar pavadoņu svītu izskatījās ļoti līdzīgi ārzemju vēstniekiem. Katru reizi kādu saticis, Āķis ar labpatiku nodomāja:

— Palūk, atkal viens japāņu vēstnieks, kas dodas uz Eiropul