Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Trīsdesmit trešā nodala Fileass Fogs cīnās visgrūtākos apstākjos un uzvar

Stundu vēlāk tvaikonis «Henrieta» pabrauca garām peldošai bojai Hudzonas ietekā un izkļuva atklātā jūrā. Dienu brauca gar Longailendu un Fairailendu, bet tad ātrā gaitā sāka doties pret rietumiem.

Rītā, trīspadsmitā decembrī, ap pusdienu kāds cil­vēks pakāpās uz kapteiņa komandas tilta un sāka lū­koties tālē. Varētu domāt, ka tas ir kapteinis Spidijs. Tomēr ne — tas bij Fileass Fogs.

Kapteinis Spidijs vienkārši bij ieslēgts paša kajītē un tur rēca no dusmām. Starp citu, viņa dusmas bij arī saprotamas.

Tas notika gaužām vienkārši. Fileass Fogs vēlējās braukt uz Liverpūli, bet kapteinis negribēja viņu turp vest. Tad tajās trīsdesmit stundās, kopš atradās uz kuģa, Fileass Fogs atkal bij ķēries pie saviem banknošu saiņiem, un drīz vien kuģa ļaudis, kurinātāji un matroži, kas nodarbojās arī ar kontrbandu un lāgā nesatika ar kapteini, bij viņa pusē. Lūk, kāpēc kapteinis Spidijs rēca savā kajītē ieslēgts, bet kuģi komandēja Fileass Fogs un vadija to tieši uz Liverpūli. Tagad, redzot Fileasu Fogu rīkojamies, katram tika saprotams, ka viņš ir jūrnieks.

Kā šī dēka beigsies, lasītājs uzzinās mazliet vēlāk.

Misis Auda bij uztraukta, bet neteica nekā. Fikss no sākuma bij gluži apstulbis. Turpretim Āķim visa tā lieta likās vien

— VienparLmi' līdz divpadsmit mezglu, — kapteinis Spidijs bij teicis, un patiešām «Henrieta» brauca ar tādu caurmēra ātrumu.

Ja tikai negadījies vēl kāds «ja»! Ja jūra nepaliktu pārāk viļņota, ja vējš negrozītos austrumos, ja kuģis nedabūtu kādu bojājumu, «Henrieta» deviņās dienās, no divpadsmit līdz divdesmit pirmajam decembrim, paspētu nobraukt trīs tūkstoš jūdzes starp Ņujorku un Liverpūli. Protams, notikums ar kapteini, turklāt vēl bankas nau­das zādzība džentlmenim varēja maksāt dārgāk, nekā viņš to vēlētos.

Pirmajās dienās cejojums ritēja vislabākajos ap­stākļos. Jūrā nebij nekādu lielu viļņu, vējš pūta no zie­meļaustrumiem, arī buras bij uzvilktas, un «Henrieta» skrēja kā īsts transatlantijas braucējs.

Āķis bij bezgala līksms. Viņu ārkārtīgi sajūsmināja mistera Foga beidzamais triks, par kura sekām viņš ne­maz nedomāja. Kuģa ļaudis nekad nebij redzējuši jaut­rāku un izveicīgāku puisi.

Viņš tiem teica laipnākos glaimus, pacienāja ar iz­meklētiem dzērieniem. Pēc viņa domām matroži iztu­rējās kā džentlmeņi, bet kurinātāji varonīgi rūpējās par uguni. Viņa jautrais garastāvoklis un valodīgums ietek­mēja visus. Viņš bij aizmirsis pagātni, nepatikšanas un briesmas. Viņš domāja tikai par tuvo mērķi un kvēloja aiz nepacietības, gluži kā «Henrietas» katlu sasildīts. Bieži krietnais puisis pastaigājās gar Fiksu, izteiksmīgi viņā noraudzīdamies, bet neko neteikdams, jo starp abiem draugiem vairs nebij nekādas tuvības.

Starp citu, Fikss vairs nesaprata it nekā. «Henrietas» sagrābšana, kuģa ļaužu uzpirkšana, Fogs kā pirmās šķi­ras jūrnieks — tas viss viņu pilnīgi apstulbināja. Viņš vairs nesaprata, ko domāt! Bet galu galā džentlmenis, kas iesāka ar piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu zādzību, varēja nonākt arī līdz vesela kuģa nozagšanai. IJn tā Fikss dabiski secināja, ka Foga vadītā «Henrieta» nepavisam nebrauc uz Liverpūli, bet gan uz kādu ne­pieejamu pasaules malu, kur zaglis vienkārši pārvērtī­sies.par pirātu un būs drošībā! Tāda hipotēzē likās visai ticama, un Fikss sāka nopietni nožēlot, ka vispār iemai­sījies šajā tumšajā lietā.

Kapteinis Spidijs tāpat vien rēca savā kajītē, un Āķis, kuram bij uzdots piegādāt tam pārtiku, ar visu savu lielo stiprumu darīja to sevišķi uzmanīgi. Lūkojo­ties misterā Fogā, nebij ne mazāko šaubu, ka viņš ir vecs kapteinis.

Trīspadsmitajā pabrauca garām Ņūfaundlendas sēk­ļiem. Tas ir visbistarnakais apvidus, it sevišķi ziemas laikā, kad te biežas miglas un spēcīgi vēji. Jau no va­karvakara barometrs spēji nokritās, vēstīdams drīzu laika maiņu. Tiešām, naktī temperatūra pēkšņi krita, un vējš pasitās uz dienvidaustrumiem.

Tas nu bij pirmais traucējums. Lai nebūtu jānovirzās no taisnā ceļa, misters Fogs pavēlēja satīt buras un pa­stiprināt tvaiku. Tomēr augsti viļņu vāli vēlas pret kuģi, valstīja to un traucēja viņa gaitu. Vēja brazma pamazam izvērtās viesulī un bij paredzams, ka «Hen­rieta» drīzā laikā nejaudās vairs cīnīties ar viļņiem. Bet bēgšana no vētras draudēja ar visādām nezināmām briesmām.

Āķa seja samācās līdzi laikam, divas dienas lāga zēns nodzīvoja briesmīgās rūpēs. Bet Fileass Fogs izrā­dījās par norūdītu jūrnieku, viņš prata izvadīt kuģi, pat nesamazinādams tvaiku. Nespēdama pacelties viļņa vir­sotnē, «Henrieta» izlauzās tam cauri, ūdens šļācās pāri klājam, bet tomēr viņa izkļuva. Dažreiz milzu vilnis iz- slēja viņas pakaļgalu augšā, tā ka skrūve griezās gaisā, bet viņa tomēr gaja uz priekšu.

Taču vējš nepieņēmās tik spēcīgs, kā bij jābaidās. Tas nebij no tiem orkāniern, kas skrien ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Tas bij svaigs vējš, bet par ne­laimi negrozāmi pūta no dienvidaustrumiem, ta ka bu­ras lietot nebij iespējams. Un tomēr tās tagad būtu tik noderīgas tvaika spēka pastiprinājumam!

Sešpadsmitais decembris bij septiņdesmit piektā diena pēc izbraukšanas no Londonas. Galu galā «Hen­rieta» vēl nebij pārāk daudz nokavējusies. Apmēram pusceļš bij nobraukts un Jaunākie apvidi aiz muguras. Vasarā brauciens būtu viegli izdevies; turpretī ziemā te bij pats sliktakais gadalaiks. Āķis neteica ne vārda. Galu galā viņam vēl bij maza cerība, ja ari vējš kavēja, taču tvaiks darīja savu.

Tajā dienā mašīnists bij uzkāpis uz komandtilta pie Fileasa Foga un dzīvi sarunajās ar to.

Nezin kāpēc, laikam aiz ļaunas nojautas Āķis juta vieglu nemieru. Vienu ausi viņš atdotu, iai tikai ar otru dabūtu dzii dēt, par ko tie runāja. Tomēr viņš paguva uztvert dažus Fileasa Foga vārdus.

— Vai jūs esat pārliecināts par to, ko runājat?

— Pilnīgi, kapteiņa kungs, — mašīnists atbildēja.

— Neaizmirstiet, ka no paša brauciena sākuma mēs kurinām visas krāsnis. Ogu mums pietiktu lēnam brau­cienam no Ņujorkas līdz Bordo, bet viņu nepietiks šā­dam ātrumam līdz Liverpūlei.

— Es par to padomāšu, — misters Fogs atbildēja.

Nu āķis bij sapratis. Viņu pārņēma nāvīgas izbailes.

Kuģim pietrūks ogļu!

«Bet ja mans kungs tiks galā arī ar to, tad viņš ir apbrīnojams cilvēks,» Āķis domāja.

Un, saticis Fiksu, nenocietās un pastāstīja tam, kas par lietu.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka mēs tomēr brau­cam uz Liverpūli? — policijas aģents nošņāca caur zobiem.

— Pie joda! Protams!

— Vientiesis jūs esat! — inspektors noteica un, ple­cus paraustīdams, aizgāja.

Āķis gribēja tūliņ atmaksāt par šādu raksturojumu, labi saprazdams tā iemeslu. Taču arī atzina, ka Fikss, pa karstām pēdām tik neveiksmīgi sekodams viņa kun­gam ceļojumā ap zemeslodi, laikam jutās savā pašmīlā stipri pazemots.

Ko tagad iesāks Fileass Fogs? To uzminēt bij grūti. Tomēr laikam taču viņš bij izdomājis, ko iesākt, jo tajā pašā vakarā lika pasaukt mašīnistu un teica:

— Kuriniet, cik iespējams, kamēr vien vēl ir ogles.

Acumirkli vēlāk «Henrietas» skurstenis sāka izmest

veselus dūmu vālus.

Tātad kuģis devas tālāk ar pilnu tvaiku. Bet pēc di­vām dienām, kā jau mašīnists bij brīdinājis, astoņpa­dsmitajā decembrī viņš paziņoja, ka ogļu vairs nepietiks visai šai dienai.

— Kuriniet joprojām tāpat, misters Fogs atbildēja.

— Un vēl pastipriniet tvaika spiedienu!

Tajā dienā ap pusdienu, aprēķinājis vietas platumu un kuģa virzienu, Fileass Fogs pavēlēja Āķim atvest kapteini Spīdiju. Tas bij tikpat, it kā viņš būtu licis at­raisīt tīģeri no ķēdes, un, nokāpdams pa trepēm, lāga zēns murmināja:

— Tas nu gan būs negants!

Tiešām, pēc pāra acumirkļiem, kliedzieniem un lās­tiem atskanot, augšup uz klāju vēlās kāda bumba. Un šī bumba bij kapteinis Spidijs. Nebij ko šaubīties, ka tūliņ viņa plīsīs pušu.

— Kur mēs esam? — tie bij pirmie vārdi, ko Spidijs līdz ar dusmu šņākoņu izdabūja pār lūpām. Bij jābai­dās, ka krietno viru ķers trieka.

— Kur mēs esam? — viņš atkārtoja, krampjaini sa­rauktu seju.

— Septiņi simti septiņdesmit jūdžu attālu no Liver­pūles, — misters Fogs atbildēja nesatricināmi mierīgi.

— Pirāts! — ieb|āvās Endrju Spidijs.

— Es liku jūs atsaukt, kapteiņa kungs …

— Jūras laupītājs!

— … kapteiņa kungs, — Fileass Fogs turpināja, — lai lūgtu jūs pārdot man savu kuģi.

— Nē! Par visu elles naudu, nē!

— Tas tādēļ, ka man viņš jāsadedzina.

— Mans kuģis jāsadedzina!

— Jā gan, vismaz viņa augšējā koka daļa, jo mums trūkst ogļu.

— Sadedzināt manu kuģi! — kapteinis Spidijs .bez spēka ievaidējās. — Kuģi, kas man maksā piecdesmit tūkstoš dolāru!

— Te jums būs sešdesmit tūkstoši, — Fileass Fogs teica, pasniegdams saini banknošu.

Tas atstāja lielu iespaidu uz Endrju Spidiju. Viņš nebūtu amerikānis, ja sešdesmit tūkstoši dolāru viņu neaizkustinātu. Vienā acumirkli kapteinis aizmirsa sa­vas dusmas, savu apcietinājumu, savu naidu pret šo pasažieri. Viņa kuģis bij divdesmit gadu vecs. Te tagad taču nodarāms lielic ks veikals! .. . Bumba vairs nēsipēja eksplodēt. Fileass Fogs bij apdzēsis viņas degli.

— Uti dzelzs korpuss paliek man? — kapteinis vai­cāja pavisam ramā balsī.

— Dzelzs korpuss ar visām mašīnām. Tātad ar mieru?

— Ar mieru.

Un Endrju Spidijs, pagrābis banknošu saini, pār­skaitīja un noglabāja to savā kabatā.

Kamēr tas viss norisinājās, Āķis bij kļuvis balts kā kaļķis. Bet Fikss gandrīz dabūja trieku. Tepat divdesmit tūkstoši mārciņu jau pagalam, un pie tam šis Fogs at­deva vēl atpakaļ dzelzs korpusu ar visām mašīnām, gandrīz vai visu kuģa vērtību! Nu jā, bankā viņš taču nozadzis veselas piecdesmit pieci tūkstoš mārciņas!

Kad Endrju Spidijs bij novietojis naudu, Fileass Fogs viņam teica:

— Nebrīnieties par visu. Jums jāzina, ka es pazau­dēju divdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu, ja divdesmit pirmajā decembrī pulksten astoņos četrdesmit piecās minūtēs vakarā nenokļūstu Londonā. Es nokavēju kuģi Ņujorkā, un tā kā jūs atteicāties vest mani uz Liver­pūli .

— Un esmu prātīgi darījis, velns lai parauj! — iesaucās Endrju Spidijs. — Par to es tagad nopelnu ma­zākais četrdesmit tūkstoš dolāru.

Tad viņš piebilda svinīgāk:

— Vai zināt ko, kaptein …

— Fog.

— .. .kaptein Fog. Ari jūs pa pusei esat amerikanis.

Un, pateicis savam pasažierim to, kas pēc viņa do­mām bij kompliments, viņš taisījās iet projām. Fileass Fogs to vēl aizturēja.

— Un tagad kuģis pieder man?

— Saprotama lieta. Viss, kas viņā no koka.

— Labi. Noplēsiet visu iekšējo iekārtojumu un ar Šo malku kuriniet krāsnis!

Viegli iedomāties, ka ar sausu malku tvaiku varēja uzdzīt tikpat augstu kā ar oglēm. Tajā dienā kubriks, rufi, kabīnes un viss apakšējais klājs tika sadedzināts.

Nākamajā dienā, deviņpadsmitajā decembrī, sāka dedzināt virsējo ierīci. Mastus nozāģēja un sacirta ga­balos. Kuģa ļaudis strādāja neticami čakli. Āķis zāģēja, cirta, skaldīja, vārdu sakot, strādāja viens par desmi­tiem. Tas bij īsts postīšanas trakums.

Citu rīt, divdesmitajā decembrī, sadedzināja mastu paliekas un lielāko daļu no augšējā klāja. «Henrieta», tā apstrādāta, kļuva līdzīga peldošam pontonam.

Bet tajā dienā no kuģa varēja saredzēt Īrijas krastus ar Fasteretas bāku.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā kuģis bij vēl tikai iepretim Kvinstaunai, Fileasam atlika vairs div­desmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā. Bet «Henrieta», pat ar pilnu tvaiku braukdama, tikko varēja aizsniegt Liverpūli. Un drosmīgajam džentlmenim saka pietrūkt kurināmā.

— Foga kungs, — ierunājās kapteinis Spidijs, no­pietni ieinteresējies par viņa pasākumu, — man patie­šām jūs žēl. Viss ir pret jums! Mēs esam vēl tikai pret Kvinstaunu.

— A! — misters Fogs iesaucās. — Vai tā ir Kvin- stauna, kuras uguņus mēs patlaban redzam?

— Jā.

— Vai mums iespejams iebraukt ostā?

— Tikai pēc trim stundām, augstākā uzplūdu laikā.

— Tad nogaidīsim, — Fileass Fogs mierīgi atteica. No viņa sejas nebij redzams, ka viņš vēlreiz taisās cīņā ar nopietnu kavēkli.

Kvinstauna ir osta Īrijas krastā, kur transatlantiskie tvaikoņi, no Savienotām Valstīm braukdami, parasti piestāj, lai nodotu maisus ar vēstulēm. Tad tās nosūta uz Dublinu ar vienmēr gatavībā stāvošu eksprešvilcienu. No Dublinas tās ar ātrbraucēju tvaikoni pārved uz Li­verpūli, un tā vēstules nokļūst galā par divdesmit stun­dām ātrāk nekā visžiglākie jūrasbraucēji tvaikoņi.

Ko tādējādi iegūst Amerikas pasta sūtījumi, tās pa­šas divdesmit stundas bij nodomājis aizgūt arī Fileass Fogs. Ar «Henrietu» viņš tikai rītvakar nokļūtu Liver­pūlē, turpretī šādā ceļā jau ap pusdienu, un tātad no­teiktā vietā viņš varēja būt vēl pirms astoņiem un četr­desmit piecām minūtēm.

Ap pulksten vieniem pēc pusnakts «Henrieta» pai­suma laikā iegriezās Kvinstaunas ostā, un Fileass Fogs, saņēmis kapteiņa Spidija spēcīgu rokas spiedienu, pa­meta to uz nopostītā kuģa, kas tomēr vēl bij vērts pusi no tā, kas par visu samaksāts.

Pasažieri tūliņ izcēlās malā. Fiksam šajā acumirklī

rokas dega arestēt Fogu. Tomēr viņš to nedarīja. Kāpēc? Kāda cīņa viņā gan patlaban norisinājās? Vai viņš sāka saprast, ka maldījies? Tomēr viņš neatstājās no mistera Foga. Kopā ar to, misis Audu un Āķi viņš pus­divos iekāpa vilcienā, gaismai austot, nokļuva Dublinā un tūliņ uzkāpa uz tvaikoņa, īsta dzelzs tarana, kas, viļņus šķeldams, devā*s uz priekšu.

Divdesmit pirmā decembrī pusdienas laikā Fileass Fogs beidzot izkāpa Liverpūles krastmalā. Lidz Londo­nai vēl atlika tikai sešas stundas.

Bet tajā acumirklī pie viņa pienāca Fikss, vienu roku uz pleca likdams un ar otru savu mandātu pastiepdams, vaicāja:

— Jūs laikam esat sers Fileass Fogs?

— Jā gan, cienījamais kungs.

— Karalienes vārdā es jūs apcietinu!