Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit septītā nodaļa Āķis, nobraukdams stundā divdesmit jūdzes, pētī mormoņu vēsturi

Naktī no piektā uz sesto decembri vilciens nobrauca aptuveni piecdesmit jūdzes pret dienvidaustrumiem, tad pagriezās apmēram tādā pat attālumā pret ziemeļaus­trumiem un tuvojās Lielajam Sāls ezeram.

Ap pulksten deviņiem Āķis izgāja uz platformas ieelpot svaigu gaisu. Laiks bij auksts, debess nomāku- sies, lai gan sniegs vairs nesniga.

Miglas paplašinātais saules disks izskatījās kā mil­zīgs zelta naudas gabals, un Āķis nopūlējās aprēķināt, cik mārciņu sterliņu vērtības tajā varētu būt. Pēkšņi viņu rio šās nevajadzīgās nodarbības atrāva kāds visai dīvains subjekts.

Šis cilvēks bij iekāpis vilcienā Elko stacijā. Tas bij liela auguma vīrs, ļoti melnīgsnējs, melnām ūsām; kājās viņam bij melnas zeķes, galvā melna samta cepure, ap kaklu balta kaklasaite; viņa bikses bij melnas un rokās glazē cimdi. Viņš izskatījās pēc mācītāja. Viņš gāja no vagona uz vagonu un pie katrām durvīm pielīmēja ar roku rakstītās lapiņas.

Āķis piegāja pie vienām durvīm un izlasīja, ka cienī­jamais «oldermanis» Viljams Hičs, mormoņu misionārs, izmantodams gadījumu, ka atrodas četrdesmit astotajā vilcienā, pulksten vienpadsmitos simts septiņpadsmitajā vagonā nolasīs lekciju par mormonismu un ielūdz tos džentlmeņus, kas vēlētos iepazīties ar «Pēdējo dienu svēto» reliģijas noslēpumiem, noklausīties šo lekciju.

«Protams, ka es ieradīšos,» Āķis sevī nolēma, jo par mormoņiem zināja tikai to, ka viņu dzīves pamatā ir daudzsievība.

Jaunā ziņa ātri aplidoja vagonu, kurā atradās kāds simts pasažieru. No tiem kādi trīsdesmit cilvēki, šās lekcijas ieinteresēti, pulksten vienpadsmitos apsēdās uz soliem simts septiņpadsmitajā vagonā. Āķis sēdēja pašā priekšā. Ne viņa kungs, ne Fikss nebij domājuši apmek­lē! priekšlasījumu.

Pulksten vienpadsmitos oldermanis Viljams Fīičs piecēlās un niknā balsī, it kā kāds jau iepriekš būtu runājis viņam pretī, iekliedzās:

— Es jums saku, ka Džo Smits ir moceklis, ka viņa brālis Heirems ir moceklis un ka federatīvās valdības vajāšanas, kas vērstas pret praviešiem, padarīs par mocekli arī Braiamu Jungu! Kas uzdrošināsies celt iebildumus?

Neviens neuzdrošinājās runāt pretī misionāram, kura eksaltācija dīvaini kontrastēja ar viņa dabiski mierīgo sejas izteiksmi. Viņa dusmas, bez šaubām, modināja tas apstāklis, ka pašreiz mormonisms^tika vajāts. Un tie­šām Savienotajām Valstīm bij diezgan grūti apvaldīt šos neatkarīgos fanātiķus. Tā Savienoto Valstu liku­miem tika pakļauts Jutas štats, pēc tam, kad par daudz­sievību un dumpošanos apcietināja Braiamu Jungu. Kopš šā laika pravieša mācekli pūlējās jo cītīgāk un, neuzsākdami aktīvu sacelšanos, ar mutvārdiem cīnījās pret kongresa lēmumiem.

Tāpēc arī oldermanis Viljams Hičs meklēja piekri­tējus pat vilcienā.

Dedzīgi žestikulēdams, kvēlā balsī viņš pastāstīja mormonisma vēsturi, sākot no bībeles laikiem: kā Izra­ēlā mormoņu pravietis, cēlies no Jāzepa ceļa kaula, pub-

Iicējis jaunus reliģijas nolikumus un nodevis tos savam dēlam Mormoņam; ka pec gadu simteņiem šo ievēroja­mās ēģiptiešu valodā uzrakstītās grāmatas tulkojumu izdarījis Vermontas štata fermeris Jāzeps Smits jaunā­kais, 1825. gadā pasludinādams sevi par pravieti; ka debesu sūtnis viņam parādījies mirdzošā mežā un node­vis visaugstākā vēstījumu.

Šajā brīdī daži pasažieri, ko šis misionāra stāsts par senu pagātni garlaikoja, pameta vagonu, bet Viljams Hičs turpināja stāstīt, kā Smits jaunākais, sava tēva, divu brāļu un dažu mācekļu atbalstīts, nodibinājis «Pēdējo dienu svēto» reliģiju, kura izplatījusies ne tikai Amerikā, bet arī Anglijā, Skandināvijā un Vācijā, un viņas locekļi esot ne vien amatnieki, bet arī brīvās pro­fesijas cilvēki; kā viena kolonija nodibināta Ohio; kā viņu nodibinātā pilsētā uzcelts templis divu simtu tūk­stoš dolāru vērtībā; kā Smits kļuvis par uzņēmīgu baņ­ķieri un no kāda vienkārša mūmiju parādītāja saņēmis papirusu, rakstītu ar Ābrama un citu ievērojamu ēģip­tiešu roku.

Stāsts ieilga, un klausītāji samazinājās. Vagonā bij palikuši tikai kādi pāris desmit cilvēku.

Bet oldermani šī dezertēšana nesamulsināja, un viņš stāstīja tālāk, ieslīgdams sīkumos: kā Džo Smits 1837. gadā bankrotējis, kā daži bankrotējušie akcionāri viņu notriepuši ar darvu un iemetuši spalvās; kā pēc dažiem gadiem viņš no jauna izniris Misiiri štatā, Indepan- dansā, vēl jo vairāk cienīts un daudzināts, kur bijis zie­došas apvienības priekšnieks; šai apvienībai bijuši trīs tūkstoš locekļu, bet Smits, pagānu vajāts, bijis spiests bēgt uz tālajiem rietumiem.

Vagonā bij palikuši tikai desmit cilvēki un viņu vidū godīgais Āķis, kas uzmanīgi klausījās. Tā viņš uzzināja, kā pēc ilgām vajāšanām Sinits nonācis llinoisā un 1839. gadā Misisipi krastā nodibinājis Nuvolabcllu, kuras iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz divdesmit pieciem tūkstošiem; kā Smits kļuvis šīs pilsētas mers, augstā­kais tiesnesis un virspavēlnieks; kā 1843. gadā viņš iz­virzījis savu kandidatūru uz Savienoto Valstu prezi­denta posteni un kā beidzot viņu aizvilinājuši uz

Kartāgu, kur viņš ticis iemests cietumā un maskējusies banda viņu noslepkavojusi.

Šajā brīdī vagonā bij palicis vienīgi Āķis, un older­manis, lūkodamies viņa sejā, hipnotizēdams viņu ar savu runu un atgādinādams, ka divus gadus pēc Smita noslepkavošanas viņa pēctecis pravietis Braiams Jungs atstājis pilsētu Nuvo un nometies Sāls ezera krastā. Šajā brīnišķīgajā teritorijā starp auglīgām ielejām, ku­ras šķērso pārceļotājī no Jutas uz Kaliforniju, viņš no­dibinājis jaunu koloniju, kas, pateicoties mormoņu daudzsievībai, ārkārtīgi pieaugusi.

— Lūk, — Viljams Hičs piebilda, — tāpēc kongresa skaudība vēršas pret mums! Tāpēc Savienoto Valstu ka­reivji mīda Jutas zemi! Tāpēc mūsu priekšnieks Brai­ams Jungs ir netaisni iemests cietumā! Vai lai mēs pa­dodamies varai? Nemūžam! Padzīti no Vermontas, pa­dzīti no Ilinoisas, padzīti no Oho, padzīti no Misūri, padzīti no Jutas, mēs tomēr atradīsim kādu neatkarīgu zemēs stūrīti, kur uzcelsim savas teltis … Un jūs, mans uzticamais mācekli, — oldermanis pievērsās savam vie­nīgajam klausītajam, uzlūkodams viņu nikniem skatie­niem, — vai jūs celsiet savu telti zem mūsu karoga ēnas?

— Nē, — drosmīgi atbildēja Āķis un arī aizlavījās prom, jaudams lai šis apsēstais sprediķo tuksnesī.

Bet vilciens pa to laiku ātri devās uz priekšu un pus­vienos aizsniedza Lielā Sāls ezera ziemeļrietumu galu.

No šejienes varēja pārredzēt visu milzīgo ūdens klajumu, ko sauc par Nāves jūru un kurā ietek ameri­kāņu Jordana. Ezers ir loti skaists. Viņa tumšzilo lī­meni ieslēdz kraujainu klinšu grēdas ar platiem baltu sāls kristālu pārklātiem pamata slāņiem. Agrāk ezers bij vēl lielāks, bet ar laiku noslāņojumi to sašaurinā­juši, toties pats ezers padziļinājies.

Sals ezers ir apmēram sešdesmit kilometrus garš un trīsdesmit piecus plats un atrodas ap trīs tūkstoši astoņi simti metru virs jūras līmeņa. Atšķirībā no Asfalta ezera, kura dziļums ir vairāk nekā tūkstoš divi simti pēdu, tā ūdens ir ievērojamāki sāļāks un satur aptu­veni Viena ceturtdaļa cietu vielu kausējuma. Protams, ka zivis še nevar dzīvot un tās, kuras iepeld pa Jordanu^

Veberu un citām upēm, tūliņ nobeidzas. Taču nav tiesa, ka šā ezera ūdens tik blīvs, ka cilvēks tajā nevar ienirt.

Zeme ap ezeru ir rūpigi apstrādāta, tāpēc ka mor­moņi ir labi zemkopji. It visur atrodas rančo, ganām­pulku aploki, labības druvas, maisa un sorgo lauki. Pļa­vas ir krāšņas, visur zied un smaržo meža rožu dzīv­žogi, redzami akāciju un dievkociņu puduri. Bet tāda šī zeme bij pirms sešiem mēnešiem; tagad visu pārklā­jusi balta srnega sega.

Pulksten divos ceļotāji iebrauca Ogdenas stacijā. Tā kā vilciens tikai pulksten sešos vakarā dosies tālāk, tad viņiem atlika daudz brīva laika, un tāpēc Fileass Fogs, misis Auda un viņu divi ceļa biedri pa nelielu dzelzceļa atzarojumu varēja nobraukt Ogdenā, «Pēdējo dienu svēto» pilsētā. Ar divām stundām pietika, lai ap­skatītu šo parasto amerikāņu pilsētu, kas celta pēc Sa­vienoto Valstu pilsētu standarta kā plašs šaha galdiņš «ar skumjiem, taisniem četrstūriem», pēc Viktora Igo izteiciena. Svētās pilsētas dibinātājs nav varējis izvai­rīties no angļu-sakšu raksturīgās simetrijas. Šajā dīvai­najā zemē, kuras iedzīvotāji, protams, neatrodas tās no­likumu augstumos, viss ir tik «vienāds» — pilsētas, mājas un arī muļķības.

Trīs stundas ceļotāji pastaigājās pa pilsētu, kas at­rodas starp Jordanas upes krastu un Masačas kalnu apakšējo nogāzi. Baznīcu te tikpat kā neredzēja, ievēro­jamākās celtnes bij pravieša māja, arsenāls un valdī­bas nams. Visas ēkas bij celtas no zilganiem ķieģeļiem, ar verandām un galerijām, akāciju un palmu dārzu vidū. Pilsētai apkārt 1853. gadā bij uzcelts mūris no ak­meņiem un māla. Galvenajā ielā, kur atradās tirgus, slē­jās vairākas karogiem rotātas viesnīcas, starp tām ari «Sāls ezera viesnīca». Misters Fogs un viņa ceļa biedri ievēroja, ka pilsētā nemanīja daudz cilvēku. Ielas bi"f gandrīz tukšas, izņemot to pilsētas daļu, kur atradās templis; viņi šajā daļā nonāca tikai, izejot cauri vairā­kiem kvartāliem, kur mājas bij apjostas ar dzīvžogiem. Pa ielām staigāja ārkārtīgi daudz sieviešu, tāpēc ka mormoņi piekopj daudzsievību. Tomēr nevajag domāt, ka katram mormonim vairāk sievu — tas ir atkarīgs no katra paša gribas. Bet mormonietes pašas cenšas par katru cenu dabūt viru, jo pēc viņu reliģiskajiem ieska­tiem neprecētas sievietes netiks debesīs. Šie nabaga ra­dījumi neizskatījās ne apmierinātas, ne laimīgas. Da­žas no tām, bez šaubām, bagātākās, bij ģērbušās melnās zīda jaciņās, galvā viņām bij vai nu kapuces vai vien­kāršas šalles. Pārējās bij ģērbušās katūna kleitās.

Āķis, kā pārliecināts vecpuisis, ar zināmām baismām aplūkoja šīs mormonietes, kas vairākas kopīgi ieprie­cināja vienu mormoņu. Viņš ar savu veselīgo saprātu nožēloja vīru. Viņam šķita, ka tas ir briesmīgi izvadīt vairākas sievietes cauri visai kjūmīgajai dzīvei līdz pa­šai paradīzei, zinot, ka arī mūžībā būs kopā ar viņām un slaveno Smitu, kas ar savu klātbūtni rotās šo vietu. Sāda perspektīva viņu itin nemaz nevaldzināja, un vi­ņam likās — iespējams, ka viņš alojās, — ka Lielā Sāls ezera pilsētas iemītnieces uzlūkoja viņu satrauktiem skatieniem.

Par laimi viņa uzturēšanās svētajā pilsētā nebij ilga. Pulksten četros, bez dažām minūtēm, viņi atgriezās sta­cijā un ieņēma vagonā savas vietas.

Atskanēja lokomotīves svilpiens, bet tajā brīdī, kad lokomotīves riteņi sāka griezties un vilciens taisījās uz­ņemt ātrumu, atskanēja kliedzieni: «Apturiet! Apturiet!»

Ejošu vilcienu nemēdz apturēt. Džentlmenis, kas kliedza, acīm redzami bij kāds nokavējies mormonis. Viņš skrēja, ko kājas nes. Viņam par laimi stacijai nebij ne durvju, ne aizšķēršļu. Viņš pārskrēja pāri ceļam, uz­lēca uz pēdējā vagona kāpšļa un aizelsies nokrita uz sola.

Āķis, kas ar uztraukumu bij vērojis šos vingrināju­mus, ar lielu interesi aplūkoja šo Jutas pilsoni, jo sa­prata, ka viņš aizbēdzis no mājas pēc kāda ģimenes trača.

Kad mormonis mazliet bij atvilcis elpu, Āķis pa­steidzās pieklājīgi apvaicāties, cik viņam esot sievu, jo, spriežot pēc straujās bēgšanas, viņš pieņemot, ka to būšot vismaz divdesmit.

— Viena, cienījamais kungs, — mormonis atbildēja, paceldams rokas pret debesim, — viena, bet ar to pietiek!