Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmit sestā nodaļa Brauciens ātrvilcienā pa Klusā okeāna dzelzceļu

«No okeāna līdz okeānam,» saka amerikāņi, un ar šiem četriem vārdiem patiešām vislabāk apzīmējams dzelzceļš, kas šķērso Amerikas Savienotās Valstis vis­platākajā vietā. Bet īstenībā Klusā okeāna dzelzceļš sadalās divās daļās: Centrālajā Klusā okeāna līnijā starp Sanfrancisko un Ogdenu un Apvienotajā Klusā okeāna līnijā starp Ogdenu un Omahu. Tur saplūst pie­cas galvenās līnijas, kas savieno Omahu ar Ņujorku.

Ņujorku un Sanfrancisko tādējādi vieno trīs tūkstoši septiņi simti astoņdesmit sešas jūdzes nepārtraukta metala lenta. Starp Omahu un Kluso okeānu dzelzceļš šķērso apgabalu, kur bieži klejo indiāņi un plēsīgi zvēri, milzīgu teritoriju, kur ap 1845. gadu sāka nomesties mormoni pēc tam, kad viņus izdzina no Ilinoisas.

Agrāk, ja apstākļi bij sevišķi izdevīgi, tikai sešos mēnešos varēja no Ņujorkas nokļūt Sanfrancisko. Ta­gad tas iespējams septiņās dienās.

1862. gadā par spīti dienvidu štatu deputātu iebil­dumiem, jo viņi vēlējās dzelzceļu vairāk uz dienvidiem, līnija tika nosprausta starp četrdesmit pirmo un četr­desmit otro paralēli. Nelaiķis prezidents Linkolns pats nozīmēja Omahas pilsētu Nebraskas valstī par mezgla centru jaunajam dzelzceļa tīklam. Būves darbi tika uz­sākti bez kavēšanās, ar pazīstamo amerikānisko strau­jumu, bez lieka birokrātismā un papīra tērēšanas. Straujie darbi ne mazākā mērā nedrīkstēja sliktāk ietek­mēt pasākumu. Dzelzceļa stigu prērijā izvilka caurmērā pusotras jūdzes dienā. Pa vakardien uzliktām sliedēm tūliņ jau brauca vilciens ar materiāliem rītdienas dar­biem, tā virzīdamies aizvien tālāk pa pabeigto dzelz­ceļa stigu.

Klusā okeāna dzelzceļš savā garumā met vairākas sāņu atzares Aiovas, Kanzas, Kolorādo un Oregona šta­tos. Tūliņ no Omahas viņš stiepjas pa I.aplatas upes kreiso krastu, vīdamies uz dienvidiem, šķērso Lararna zemi un Uosaču kaluaju, apliec likumu Sāls ezeram, aiz­sniedz mormoņu galvaspilsētu Soltleiksiti, nosliecas uz Tuiias ieleju pāri Amerikas stepei, taisa līkumu ap Se- dara un Humbolta kalnu, šķērso Humbolta upi un Sjera- nevadas kalnu grēdu, tad pa Sakramento upes ieleju aiz­sniedz Kluso okeānu. Visa šajā garumā ceļa kritums pat kalnainos apgabalos nepārsniedz simts divpadsmit pē­das jūdzē.

Tāda ir šī Savienoto Valstu dzīvības artērija, pa kuru vilcieni noskrien septiņās dienās un ar kuras palī­dzību Fileass Fogs varēja cerēt vienpadsmitajā decembri nokļūt Ņujorkā un uz Liverpūles tvaikoņa.

Vagons, kurā bij ievietojies Fileass Fogs, bij līdzīgs garam omnibusam, kas atrodas uz divām platformām ar četriem riteņiem, kuru kustīgums atļāva viegli pārvarēt neliela rādiusa līknes. Vagonā nebij nekādu atsevišķu kupeju, tikai soli gar sienām ar šauru eju vidū, pa kuru varēja nokļūt tualetes istabā, kāda atradās katrā va­gonā. Visi vagoni savstarpēji bij savienoti ar tiltiņiem, tā ka pasažieri varēja vilcienu pārstaigāt no viena gala līdz otram, nokļūt salona vagonā, terases vagonā, res­torāna un kafejnīcas, vagonā. Trūka vēl tikai teātra va­gona, bet gan jau ar laiku ierīkos arī to.

Vagonu pārejās platformiņās allaž drūzmējās grā­matu, avīžu, liķieru, saldumu un cigāru pārdevēji, pie­solīdami savas preces, un pircēju viņiem netrūka.

No Oklendas staciļas ceļotāji izbrauca pulksten se­šos vakarā. Bij jau nakts, auksta un tumša, biezi mākoņi sedza debesis, taisījās snigt. Vilciens nebrauca visai ātri. Rēķinādamies ar neparedzētiem kavēkļiem ceļā, viņš ieturēja jūdzes divdesmit stundā, bet arī tā varēja noteiktā laikā parbraukt pāri Savienoto Valstu teri­torijai

Vagonā sarunājās maz, tāpēc drīz vien miegs sāka mākt pasažierus. Āķis gan bij novietojies blakus poli­cijas inspektoram, bet nerunāja ar to. Pēc beidzamiem notikumiem viņu attiecības bij kļuvušas stipri vēsākas. Ne simpātijās, ne draudzības vairs nebii viņu starpā. Fikss gan izturējās tāpat kā līdz šim, bet Āķis bij loti atturīgs, gatavs vismazāko aizdomu gadījumā grābt savu bijušo draugu aiz rīkles.

Stundu pēc vilciena izbraukšanas sāka snigt. Par laimi sniedziņš bij sīks un nekavēja braucienu. Pa lo­giem bij redzams tikai balts aizklājs, gar kuru vēlās lo­komotīves dūmu pelēkie mutuli.

Pulksten astoņos vagonā ienāca ierēdnis un pazi­ņoja, ka laiks likties gulēt. Šis vagons pāra minūtēs bij pārvēršams par guļamo. Sēdekļu atzveltnes nolaida, rūpīgi salocītos matračus izklāja, un katram pasažierim bij gatava ērta gulta, ko biezs aizkars paslēpa no ziņ­kārām acīm. Palags bij sniega baltumā, spilveni mīksti. Atlika tikai doties pie miera, un pasažieriem šķita, it kā viņi atrastos greznā tvaikoņa kajītē, kamēr vilciens ar pilnu tvaiku devās cauri Kaiifornijas štatam.

Šajā apgabalā starp Sanfrancisko un Sakramento zeme ir puslīdz līdzena. 5o dzelzceļa dalu sauc par Cen­trālo Klusa okeāna ceļu, viņa sakas no Sakrarnento upes un stiepjas uz austrumiem lidz līnijai, kas nāk no Omahas. No Sanfrancisko līdz Kalifornijas galvaspilsē­tai dzelzceļš stiepjas tieši pret ziemeļaustrumiem gar Amerikāņu upi, kas ietek Sanpalo jūras līcī. Simts div­desmit jūdzes starp šim divām lielajām pilsētām vilciens nobrauca sešās stundās, un ap pusnakti aizmigušie pa­sažieri iebrauca Sakrarnento un nedabūja aplūkot šo ievērojamo Kalifornijas galvaspilsētu ar viņas skaisto krastmalu, platajām ielām, greznajām viesnīcām, tem­pļiem un skveriem.

Izbraucis no Sakrarnento un pabraucis garām Džankšenai, Roklinai, Obernai un Kolfaksai, vilciens iegriezās Sjeranevadas kalnu masīvā. Pulksten sep­tiņos pabrauca garām Sisko stacijai. Pēc stundas gu­ļamais vagons atkal bij kļuvis par parastu vagonu un pa tā logiem pasažieri varēja aplūkot šo gleznaino, kal­naino zemi. Dzelzceļš, padodamies Sjeras kalnu untu­miem, brīžiem līda pa nogāzēm, brīžiem it kā karājās pār bezdibeņiem, izvairīdamies no spējiem pagriezieniem, brīžiem traucās pa šauram, šķietami bezgalīgām aizām. Lokomotīve, mezdama dzirksteļu grīstes, ar savu lielo lukturi, kas izplatīja iedzeltenu gaismu, un apsudraboto zvanu kā arī aizsargizcilni, kurš rēgojās tās priekšā gluži kā viļņu šķēlējs, jauca savus svilpienus un šņā­cienus ar ūdenskritumu un strautu šalkšanu, bet melnie dūmi vijās egļu tumšajos zaros.

Ceļā tikpat ka negadījās rie tiltu, ne tuneļu. Dzelz­ceļa līnija stiepās gar kalnu nogāzi, nemeklēdama īsāku ceļu un necīnīdamās ar dabas pretestību.

Ap pulksten deviņiem vilciens pa Kersona ieleju iebrauca Nevadas štata, vienmēr vēl turēdamies ziemeļ­austrumu virzienā. Pusdienas laikā pieturēja Reno sta­cijā, kur pasažieriem bij divdesmit minūtes laika ietu­rēt brokastis.

No šā punkta dzelzceļa līnija, vīdamās gar Humbol- tas krastu, pagriežas dažas jūdzes uz ziemeļiem. Tad pavēršas uz austrumiem, nepamezdama upes krastu līdz Humbolta kalniem, kas atrodas gandrīz pašos Nevadas štata austrumos; šeit kalnos arī ir upes izteka.

Paēdis brokastis, Fileass Fogs, misis Auda un viņu ceļa biedri ieņēma atkal savas vietas vagona. Misters Fogs, jaunā sieviete, Fikss un Āķis, ērtos sēdekļos at­laidusies, aplūkoja garāmskrejošās apkārtnes ainavas: plašās prērijas, kalnu izlokus pie apvāršņa un straujos, baltās putās sakuitos kalnu strautus. Reižu reizēm tā­lumā bij redzami lieli, dzīvā kustošā masā sablīvētu bifeļu bari. Sie gremotāji neskaitāmos pulkos dažkārt nopietni apdraud vilcienu un viņa pasažierus. Ir piedzī­vots, ka viņi tūkstošiem garās, ciešās rindās vairāk stundu no vietas dodas pāri dzelzceļam un piespiež lokomotīvi apstāties un nogaidīt, kamēr ceļš atkal tiek brivs.

Un ias pats atgadījās arī šoreiz. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā desmit vai divpadsmit tūkstošu liels ra­gaiņu bars aizšķērsoja dzelzceļu. Lokomotīve vispirms samazināja ātrumu, tad mēģināja ar savu «šķēlēju» pār­šķirt šo bezgalīgo, dzīvo sienu, bet velti.

Bifeļi, ko amerikāņi nepareizi sauc par buivoliem, gāja lēniem soļiem, reižu reizēm satricinādami gaisu saviem drausmīgajiem māvieniem. Tie bij augumā-lie­lāki nekā Eiropas vērši, īsām kājām un astēm, lielu kupri uzkaklē, sāniski izliektiem ragiem, ar garu spalvu apaugušu kaklu un pleciem. Nebij ko domāt apturēt šo milzigo ceļotāju baru. Ja bifeļi uzsākuši gājienu nodo­mātā virzienā, it nekas viņus nevar izkliest, ne novērst. Nekāds dambis nevar aizturēt šo dzīvās gaļas straumi.

Vagonu pārejās sablīvējušies, pasažieri nolūkojās šajā dīvainajā skatā Bet tas, kam visvairāk būtu jāuz­traucas, Fileass Fogs, bij palicis sēžam savā vietā un fi­lozofiskā mierā nogaidīja, kad bifeļiem labpatiksies pa­ļaut vilcienam ceļu. Āķis sprāga no ādas aiz dusmām par šo traucējumu un bij ar mieru pret šiem dzīvniekiem izlietot visu savu šaujamo arsenālu.

— Kas tā par sasodītu zemi! — viņš iekliedzās. — Vienkārši vērši te aptur vilcienu, velkas tik lēnam un mierīgi, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar tiem, kam jāsteidzas. Pie joda, es gribētu zināt, vai misters Fogs šādu traucējumu paredzējis savā ceļojuma plānā! Velns lai parauj tādu mašīnistu, kas neiedrošinās laist savu mašīnu taisni virsū šim dzīvnieku aizsprostam!

Mašīnists nemaz nedomāja izbraukt cauri bifeļu baram, un labi bij, ka viņš to nemēģināja. Pirmos viņš, bez šaubām, sadragātu ar savas lokomotīves durkli, bet, lai cik stipra arī bij viņa mašīna, to tūliņ apstādinātu, vilciens neglabjami izlektu no sliedēm un notiktu ka­tastrofa.

Prātīgāk bij patlaban nogaidīt un tad tālākā ceļā lūkot atgūt nokavējumu. Bifeļu gājiens ilga vairāk nekā trīs stundas, tikai, tumsai metoties, ceļš atkal kļuva brīvs. Pēdējās bifeļu rindas pārvilkās dzelzceļam pāri, kamēr pirmās jau pazuda aiz apvārkšņa pret dienvidiem.

Ap astoņiem vilciens izbrauca cauri Huniboltu kalnu aizai un ap pusdesmitiem iebrauca Utahas štata terito­rijā ap Lielo Sāls ezeru, pievilcigajā mormoņu zemē.