Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Vienpadsmitā nodaļa Fileass Fogs par pasakainu cenu nopērk ziloni

Vilciens atgāja noteiktā laikā. Tajā brauca vairāki virsnieki, civili ierēdņi un opija un indigo tirgotāji, kuri darīšanu dēļ devās uz pasaules austrumu daļu.

Āķis sēdēja tajā pašā kupejā, kur viņa kungs. Kāds trešais pasažieris bij novietojies pretēja stūrī.

Tas bij brigādes ģenerālis Frenss Kromarti, viens no mistera Foga spēles biedriem ceļā no Suecas uz Bom- beju; viņš devās pie sava pulka Benaresas tuvumā.

Sers Frenss Kromarti, slaida auguma, gaišiem ma­tiem, apmēram piecdesmit gadus vecs, ieguvis sevišķu popularitāti pēdējā sipaju dumpja laikā, ar pilnu tiesību varēja saukties par vietējo iedzīvotāju. Kopš bērnu die­nām viņš dzīvoja Indijā un tikai retumis izbrauca uz savu tēvzemi. Izglītots cilvēks, viņš varētu daudz ko pa­stāstīt par Indijas parašām, vēsturi un iekārtu, ja tikai

Fileasam Fogam ienācis prātā kaut ko apvaicāties. Bet šis džentlmenis nevaicāja itin nekā. Viņš neceļoja, viņš taisīja apli. Tas bij it kā smags ķermenis, kas pēc mehā­nikas likuma riņķoja ap zemeslodi. Patlaban viņš galvā aprēķināja, cik daudz stundas aizritējušas, kopš viņš izbrauca no Londonas, un berzēja rokas, jo pēc parašas viņam bij nepieciešama kaut kāda nevajadzīga kustība.

Frenss Kromarti bij labi ievērojis sava ceļa biedra savādības, lai gan iepazinis to tikai ar kārtīm rokās un īsajos spēles starpbrīžos. Tagad viņš domāja par to, vai aiz šīs aukstās ārienes slēpjas arī pret dabas jaukumiem un morāles jautājumiem jūtīga dvēsele. Tas tik vien­kārši nebij nosakāms. No visiem daudzajiem mūžā sa­staptajiem cilvēkiem šis te brigādes ģenerālim likās īsts precizitātes iemiesojums,

Fileass Fogs nebūt nebij slēpis Frensam Kromarti savu pasaules apbraukšanas nolūku un apstākļus, kā­dos tas notika. Brigādes.ģenerālis te redzēja tikai vien­kāršu ietiepību bez kaut kāda saprātīga attaisnojoša nolūka, no kāda vadās ikviens domājošs cilvēks. Arī vilcienā šis ērmīgais džentlmenis sēdēja acīm redzami neinteresēdamies ne par sevi, ne citiem.

Stundu pēc izbraukšanas no Bombejas, izspraucies cauri viaduktiem, pārskrējis Salsetas salai, vilciens vir­zījās pa kontinenta klajumu. Pabraucis garām Kaljana stacijai, tas pameta pa labi dzelzceļa līniju, kas caur Kandalahu un Punu virzās uz dienvidaustrumu Indiju, un devās uz Pauelas staciju, tad iegriezās Rietumghatu bazaltu kalnu grēdās, kuru augstienes apaugušas a? mežiem.

Laiku pa laikam sers Frenss Kromarti un Fileass Fogs apmainījās pa vārdam, un patlaban, atsākdams pārtraukto sarunu, brigādes ģenerālis teica:

— Foga kungs, pirms dažiem gadiem jums šajā ap­vidū būtu nācis mazliet uzkavēties, kas droši vien nesa­skanētu ar jūsu ceļojuma plāniem.

— Kāpēc tā, ser Frens?

— Tāpēc, ka dzelzceļš tad izbeidzās pie šīm kalnu grēdām, bet pāri tām līdz Kandalahas stacijai viņējā piegāzē bij jādodas nestuvēs vai arī jāšus ar poniju.

— Tāds aizkavējums ne mazākā mērā netraucētu manu programu, — misters Fileass Fogs atbildēja. — Es jau iepriekš esmu paredzējis ari nejaušus kavē­jumus,

— Tomēr, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — šī puiša nedarba pēc jums draud lielas nepatikšanas.

Āķis, kājas apsega ietinis, gulēja cieši aizmidzis, vi­ņam nebij ne jausmas, ka runā par viņu.

— Angļu valdība šādās lietās ir ļoti stingra, un tas arī pareizi, — Frenss Kromarti turpināja. — Viņa iztu­ras ar lielāko uzmanību un cieņu pret indiešu reliģiska­jām parašām un ja jūsu sulainis būtu sagūstīts…

— Nu jā, ja viņš būtu sagūstīts, ser Frens, — mis­ters Fogs atbildēja, — to notiesātu, viņš izciestu savu sodu un atkal mierīgi atgrieztos Eiropā. Es nesaprotu, kādā ziņā šis gadījums varētu aizkavēt viņa kungu.

Ar to saruna arī izbeidzās. Divdesmit pirmā oktobra naktī vilciens pārbrauca pāri Ghata kalnajam, pabrauca garām Nasikai un no rīta nokļuva samērā līdzenajā Khandeiša apvidū. Labi iekoptu lauku vidū bij redzami ciemati, kur slējās augšup vai nu minarets vai pagoda Eiropā parasta baznīcas torņa vietā.

Pamodies Āķis negribēja ticēt savām acīm, ka viņš dzelzceļa vilcienā brauc pa Indijas klajumiem. Tas vi­ņam likās pavisam neticami, un tomēr tā bij īstenība. Angļu mašīnista vadīta, angļu oglēm kurināta lokomo­tīve meta savus dūmu mutuļus pār kokvilnas, kafijas, muskatu, krustnagliņu un sarkano piparu koka plantā­cijām. Tvaika strūklas spirālveidīgi tinās ap palmu gru­pām, starp kurām bij redzami gleznaini bungalo, «viari» — pamesli klosteri un brīnišķiem indiešu arhi­tektūras rotājumiem greznoti tempļi. Nepārredzami pla­šajā klajumā netrūka džungļu ar vilciena šņākoņas iz­biedētām čūskām un tīģeriem un lielu mežu ar izcirstām ceļu stigām, pa kurām čāpoja ziloņi, domigi noskatīda­mies joņojošā vilcienā.

Tajā pašā rītā, pametuši iesāņus staciju Malegaomu, viņi pārbrauca pāri arī taru drūmajam klajumam, kas tik bieži ticis slacināts ar dievietei Kali ziedoto upuru asinīm. Turpat netālu pacēlās Ellora ar savām brīnišķī­gajām pagodām, tad slavenā Aurungabada, briesmīgā Aurunga-Zebas galvaspilsēta, tagad vienkāršs Nizarna

štatam atdalīts provinces centrs. 5ajā apvidū reiz val­dīja Feringhejs, Tugu virsaitis, Žņaudzēju ķēniņš. Ne­notveramā sabiedrība apvienojušies, šie slepkavas Nāves dievietei par godu nožņaudza pieaugušos un bērnus, ne- izliedami ne pilienu asiņu, un bij laiks, kad šajā apvidū nevarēja paspert soli, neatdurottes uz kādu līķi. Angļu valdība lielā mērā bij ierobežojusi šīs slepkavības, tomēr šausmīgā sabiedrība pastāvēja un slepeni darbojās vēl joprojām.

Pusvienos vilciens piestāja Burhampuras stacijā. Āķis tur par dārgu naudu nopirka pāri iezemiešu tupeļu, izrotātas ar neīstām pērlēm, un apāva tās ar acīm re­dzamu lepnumu.

Ceļotāji steigā paēda un tad gar nelielas upītes krastu brauca tālāk līdz Asurguras stacijai. Ceļš kādu laiciņu vijās gar Tapti, nelielu upīti, kas ietek Kambai- j.es līcī pie Suratas.

Būs vietā pastāstīt, kādas domas nodarbināja Aķi. Ceļā uz Bombeju viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka tur ce­ļojums arī nobeigsies. Bet tagad, lielā ātrumā braucot Cauri Indijai, viņā notika spēja pārvērtība. Atkal pamo­dās vecā daba. Viņš atcerējās savas jaunības fantāzijas un sāka lūkoties nopietni uz sava kunga plāniem, ticēja, ka derības patiešām notikušas un ka jāapceļo zemeslode noteiktā laika sprīdī. Un tāpēc viņš sāka uztraukties par iespējamiem kavējumiem, par traucējumiem, kas varēja gadīties ceļā. Viņš jutās it kā pats ieinteresēts šajā lai­mestā un notrīsēja, it kā pats tam būtu kaitējis ar savu vakarējo pārgalvību. Mazāk flegmātisks nek^' misters Fogs, viņš bij daudz nemierīgāks. Viņš rēķināja un vēl­reiz pārrēķinaja aiztecējušo laiku, lādējās par vilciena uzkavēšanos stacijās un pie sevis klusumā lamāja mis­teru Fogu, tā pēc ka tas ari mašīnistam nebij apsolījis atlīdzību. Lāga puisis jau nezināja, ka tas, kas iespē­jams uz kuģa, nav iespējams vilcienā, jo tā ātrums ir cieši noteikts.

Pret vakaru viņi iebrauca Sutpuras kalnāju aizā, kura šķir Kandeišas zemi no Bundelkundas.

Otrā rītā, divdesmit otrajā oktobrī, uz Frensa Kro­marti vaicājumu, pulkstenī paskatījies, Āķis atbildēja, ka patlaban esot trīs. Patiešām, šis brīnišķais pulkstenis, nostādīts pēc Griničas meridiāna septiņdesmit septiņus grādus vairāk uz rietumiem, bij novēlojies par četrām stundām.

Sers Frenss pēc Āķa teikuma aprēķināja pareizo laiku un deva tam tādu pašu aizrādījumu kā Fikss. Mē­ģināja izskaidrot, ka pulkstenis jāpārbīda par četrām minūtēm, pārbraucot austrumu virzienā ik meridiānu. Tomēr tas neka nelīdzēja. Sapratis vai ne, ko ģenerālis skaidroja, ietiepīgais francūzis atstāja savu pulksteni noregulētu pēc Londonas laika.

Pulksten astoņos rītā un piecpadsmit jūdzes aiz Rothalas stacijas vilciens piepeši apstājās plašā kla­jumā, kur atradās vairāki bungalo un strādnieku būdas. Konduktors gāja gar vagonu rindu un sauca:

— Pasažieriem še jāizkāpj!

Fileass Fogs paskatījās Frensā Kromarti, kas nekādi nesaprata, kāpēc vilciens apstājies šajā tamarīnu un vīģu mežā. f ,

Tikpat pārsteigts, Āķis metās laukā un, tūliņ atkal atgriezies, sauca:

— Kungs! Dzelzceļa te tālāk vairs nav!

— Ko jūs sakāt? — Frenss Kromarti vaicāja.

— Es saku, ka vilciens tālāk vairs neiet.

Brigādes ģenerālis nekavēdamies izkāpa no vagona.

Fileass Fogs nesteigdamies viņam sekoja. Abi viņi grie­zās pie konduktora.

— Kur mēs atrodamies? — Frenss Kromarti vaicā ja.

— Pie Kolbi ciemata, — konduktors atbildēja.

— Un te mums jāapstājas?

— Bez šaubām. Dzelzceļš tālāk nav pabeigts . . .

— Kā tā — nav pabeigts?

— Nav! No šejienes ir piecdesmit jūdzes līdz Alaha- badai, kur viņš atkal sākas.

— Avīzēs taču bij rakstīts, ka dzelzceļš atklāts visā garumā. •

— Tad avīzes vienkārši būs maldījušās, ģenerāļa kungs.

— Un tomēr jūs pārdodat biļetes no Bombejas līdz Kalkutai! — sers Frenss iekaisdams izsaucās.

— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet mūsu pasažieriem labi zināms, ka no Kolbi līdz Alahabadai viņiem jānokļūst pašiem.

Sers Frenss Kromarti bij pārskaities. Āķis labprāt būtu nožņaudzis šo nevainīgo konduktoru. Uz savu kungu viņš pat paskatīties nedrīkstēja.

— Ser Frens, — misters Fogs vienkārši teica, — iesim palūkot, kā nokļūt Alahabadā.

— Bet, Foga kungs, še taču ir kavēklis, kas pilnīgi izjauc jūsu ceļojuma aprēķinus.

— Nepavisam ne, ser Frens. Tas bij jau paredzēts.

— Kā? Jūs zinājāt, ka ceļš …

— To ne. Bet gan to, ka agri vai vēlu kaut kāds traucējums gadīsies ceļā. Tāpēc šis mani nepārsteidz. Divas dienas man jau aizgūtas, tās es varu upurēt. Tvaikonis no Kalkutas uz Honkongu noiet divdesmit piektajā ap pusdienu. Šodien mums ir divdesmit otrais — mēs vēl īstā laikā nonāksim Kalkutā.

Pret tādu ar pilnu pārliecību teiktu apgalvojumu nekā nevarēja iebilst.

Izrādījās, ka dzelzceļa būves darbi patiešām pār­traukti šajā vietā. Avīzes līdzinās tiem pulksteņiem, kas allaž iet ātrāk, tāpēc tās arī bij jau pasteigušās ziņot par dzelzceļa nobeigšanu. Lielākā daļa pasažieru zināja par šo pārtraukumu, tāpēc, no vilciena izlēkuši, tūliņ steidzās sameklēt ciematā kādu braucamo: četrriteņu ra­tus, ar zebu vēršiem aizjūgtus divričus, ceļojošām pago- dām līdzīgas karietes, nestuves, jājamos ponijus un tam­līdzīgi. Visu ciematu velti pārmeklējuši, misters Fogs ar seru Frensu Kromarti atgriezās atpakaļ, nekā nedabūjuši.

— Es iešu kājām, — Fileass Fogs teica.

Āķis zīmīgi noradīja uz savām greznajām, bet ieša­nai pavisam nederīgām čībām un tad, kaut ko iedomā­jies, teica:

— Cienījamais, es tomēr vēl ceru sadabūt braucamu vai jājamu .kustoni.

—' Kādu?

— Ziloni, kas pieder indietim tikai simts soļu tālu no šejienes.

— Nu, tad iesim palūkot to ziloni, — misters Fogs atteica.

Pēc piecām minūtēm Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis jau klauvēja pie kādas būdas līdzās augstas sētas iežogam. Būdā bij indietis, bet iežogā zilonis. Indietis ieveda misteru Fogu un viņa abus pa­vadoņus aplokā.

Tur atradās dzīvnieks, pa daļai mājas kustonis, ko viņa īpašnieks nebij audzinājis darbam, bet cīņai. Šajā nolūkā viņš bij sācis bojāt dzīvnieka dabiski maigo raksturu, kaitinot to līdz ārkārtīgam niknumam, ko in­diešu valodā sauc par «mucu». Viņš to panāca trīs mē­nešu laikā, barojot ziloni tikai ar cukuru un sviestu. Šķiet, šāds režīms nevarētu dot vēlamos rezultātus, un tomēr to lieto ziloņu dresētāji. Misteram Fogam par laimi audzināšana bij palikusi pusceļā, un tāpēc zilonis bij vēl lietojams arī jāšanai.

Viņu sauca par Kiuni, tāpat kā visi viņa sugas brāļi, viņš ilgu laiku varēja iet ātros soļos. Tā kā citas izejas nebij, Fileass Fogs nolēma izlietot šo ziloni savam ce­ļojumam.

Ziloņu Indijā paliek arvien mazāk, tāpēc tie tiek dārgi vērtēti — it sevišķi tēviņi, kurus lieto cirka cīņām. Kad Fileass Fogs apvaicājās indietim, vai tas ne­izīrētu savu ziloni, indietis kategoriski atteicās.

Fogs neatlaidās, piesolīdams visaugstāko maksu, desmit mārciņas stundā. Indietis nebij ar mieru. Div­desmit mārciņas? Nē. Četrdesmit mārciņas? Arī nē. Āķis fēca gaisā pie katra pārsolījuma, bet indietis nebij pie­runājams.

Tomēr sasolītā summa bij pietiekoši liela. Ja zilonis piecpadsmit stundās noietu līdz Alahabadai, viņš savam īpašniekam nopelnītu seši simti mārciņu.

Nepavisam neuztraukdamies, Fileass Fogs piesolīja indietim nopirkt viņa ziloni par tūkstoš mārciņām sterliņu.

Indietis atteicās pārdot. Likās, viņš nojauta, ka te iespējams sevišķi labs veikals.

Sers Frenss Kromarti ieteica misteram Fogam ap­domāt un nepārsolīt. Fileass Fogs atbildēja, ka viņš vis­pār nekā nedarot bez apdoma. Runa galu galā esot par dfvdesmit tūkstoš mārciņu lielu vinnestu, šis zilonis esot nepieciešams, un viņš iegūšot to, lai arī divdesmitkārt būtu jāpārmaksā.

Misters Fileass Fogs pievērsās no jauna indietim, kura šaurās ačeles spīdēja mantkārē. Skaidri bij re­dzams, ka viss atkarīgs no summas. Fileass Fogs turpi­nāja vairāksolīšanu: tūkstoš divi simti mārciņu, tūkstoš pieci simti — beidzot divi tūkstoši. Parasti sārtais Āķis bij gluži nobālis.

Ar divi tūkstoši mārciņām indietis bij mierā.

— Zvēru pie manām čībām! — Āķis iesaucās. — Tā ir branga cena par ziloņa gaļu.

Jājamais dzīvnieks nu bij rokā, tikai vēl vajadzēja pavadoņa. Kāds jauns, inteliģenta izskata parss piedā­vāja savus pakalpojumus. Misters Fogs piesolīja tam tādu atalgojumu, kas viņa inteliģenci vēl divkāršoja.

Ziloni izveda un sarīkoja ceļam. Parss savu lietu prata labi, viņš ziloņa muguru pārklāja ar kādu segu, abos sānos iekārtoja diezgan ērtu sēžamo grozu.

Fileass Fogs izvilka no sava slavenā maisa banknošu saini un samaksāja indietim. Āķim bij tāda sajūta, it kā tās vilktu lauka no viņa iekšām. Tad Fileass Fogs pie­solījās arī seru Frensu Kromarti aizgādāt līdz Alahaba- das stacijai. Brigādes ģenerālis piesolījumu pieņēma. Milzīgajam dzīvniekam bij vienalga — viens jājējs vai­rāk vai mazāk.

Turpat Kolbi ciematā iepirka arī pārtiku. Sers Frenss Kromarti novietojās vienā grozā, Fileass Fogs otrā. Āķis uzrāpās jāšus zilonim mugurā starp savu kungu un ģenerāli. Parss notupas dzīvniekam uz kakla, un pulk­sten deviņos zilonis pa taisnāko ceļu devās iekšā lata- niju meža biezoknī.