Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Devlers jeb — kurš stiprāks?

Reiz kādā balkāru zemes aulā dzīvoja nabadzīgs vīrs ar sievu un bērniem. Viņu sauca Devlers. Šis vīrs bija stiprs un vesels kā ozols, tikai pārlieku pliks nabags: tā vienīgā bagātība — gotiņa, kas deva iztiku visai ģimenei. Tālab Devlers gotiņu sargāja kā savu acuraugu.

Devlers dzīvoja augstu kalnu un biezu mežu vidū, kur mitinājās daudz plēsīgu zvēru. Lai paglābtos no zvēriem, viņš bija uzcēlis ap savu sakļu augstu žogu un uztaisījis stiprus vārtus.

Viendien ģimenes barotāja — gotiņa nepārnāca no ganībām. Mājās izcēlās liels satraukums: nosprieda, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Devlers paķēra rungu un devās gotiņu meklēt. Viņš ilgi klīda pa mežu un tikai tad, kad sabiezēja krēsla, gotiņu uzgāja. Tā, piespiedusies pie klints, izmisīgi atvairīja vilkus, kas bija sastājušies apkārt. Devlers ar rungu metās gotiņai palīgos — aizgaiņāja vilkus un dzina gotiņu uz mājām. Te vilki attapās no bailēm un sāka Devleram sekot. Ar grūtībām atkaudamies no niknajiem zvēriem, Devlers pēdīgi aiztika līdz mājas pagalmam, taču te viņu gaidīja jauna liksta: vārti bija aizslēgti, un sieva gulēja ciešā miegā. Pa to starpu alkatīgie vilki viņu ielenca no visām pusēm, un tikai runga viņa stiprajās rokās palīdzēja no tiem atkauties.

Redzēdams, ka vilki drīz vien viņu pieveiks, Devlers paķēra gotiņu un pārsvieda pāri žogam, pēc tam pārlēca arī pats. Izsalkušie vilki, bridi pastāvējuši augstā žoga priekšā un gaudulīgi nodziedājuši savu dziesmu, aizvilkās kur kurais.

Ticis pāri žogam, Devlers pārliecinājās, ka abi — i pats, i gotiņa — ir sveiki un veseli. Un sāka apsvērt: kā šis vienā atvēzienā varējis pārsviest pār žogu govi? Agrāk viņš nekad netika domājis par savu spēku un veiklību.

Devlers tapa priecīgs, jo nosprieda, ka otra tāda stiprinieka un izveicīga vīra nav visā pasaulē. Un sadomāja nākošajā dienā iet pameklēt, vai ir vēl kāds stiprāks par viņu. Sievai lika parūpēties par ceļa maizi, bet pats apgūlās un aizmiga dzi|ā miegā. Otrā rītā, gaismiņai svīstot, viņš jau devās cejā — meklēt lielāku stiprinieku par sevi.

Devlers nogāja garu ceļa gabalu, līdz negaidot ieraudzīja upmalā sēžam vīru un ķeram zivis. Vīram rokās bija nevis parasts makšķeres kāts, bet makten liels platānas stumbrs. Devlers nedroši piegāja klāt.

— Laba diena, zvejniek! Bagātu lomu! — viņš sacīja un piesēda turpat līdzās.

— Laba diena, labais cilvēk! Saki — kurp iedams un ko meklēdams?

— Eku, paklausies, kas ar mani atgadījās, — Devlers iesāka stāstīt. — Neesmu no bagātajiem: visa mana bagātība — gotiņa. Katru mīļu dienu tā ganās mežā, bet, metoties krēslai, pati pārrodas mājās. Vakardien tā laikus nepārnāca. Nospriedu, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Paķeru rungu un devos to meklēt. Ilgi meklēju. Kad pilnīgi satumsa, uzgāju savu gotiņu: tā stāvēja, piespiedusies pie klints, un ar ragiem atvairīja apkārt sastājušos vilkus. Es iztrenkāju vilkus un dzinu savu gotiņu uz mājām. Dzirdu — vilki seko nopakaļis. Gaiņāju viņus ar rungu, kā mācēju, un tikai ar mokām aiztiku līdz mājām. Te atkaliņ jauna liksta: vārti aizbultēti, bet sieva nedzird manu klaudzināšanu! Vilki tikmēr mācas aizvien vairāk virsū, drīz mums uzklups un saplosīs. Ko iesākt? Paķēru gotiņu — sazin kur manī radās spēks! — un mirklī pārsviedu to pāri žogam, pēc tam pārlēcu ari pats. Nekad nebiju domājis, ka esmu tik stiprs. Un tālab nospriedu, ka nav pasaulē otra tik liela stiprinieka kā es.

Zvejnieks, noklausījies Devlera stāstu, neko neteica. Tikai pēc brītiņa palūdza:

— Stipriniek, paturi manu makšķeri, kamēr es aizstaigāšu pēc svaigas ēsmas.

Nabaga Devlers turpat vai bruku dabūja, gaidīdams pārnākam zvejnieku.

Zvejnieks atgriezās, bez liekas steigas apmainīja ēsmu un tikai tad paņēma no Devlera makšķeres kātu.

— Redzu — tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani! — zvejnieks atvadoties sacīja.

Devlers gāja tālāk un satika vēl vienu zvejnieku. Tam rokās bija daudz lielāka makšķere nekā iepriekšējam. Arī šim zvejniekam Devlers pastāstīja, kas ar viņu bija atgadījies un ka viņš sadomājis izdibināt, vai ir pasaulē otrs tik liels stiprinieks kā viņš.

— Stipriniek, paturi manu makšķeri, kamēr es aizstaigāšu pēc svaigas ēsmas, — zvejnieks sacīja.

Devlers tik tikko sagaidīja zvejnieku pārnākam un tūliņ atdeva viņam makšķeres kātu. Paņēmis makšķeri, otrais zvejnieks sacīja:

— Redzu — tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un tu sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani.

Devlers gāja tālāk un satika trešo zvejnieku, kas turēja rokās vēl lielāku makšķeri. Arī šis zvejnieks palūdza, lai Devlers patur viņa makšķeres kātu, kamēr šis aizstaigās pēc svaigas ēsmas. Pēc tam zvejnieks sacīja:

— Ej tālāk, vei, pa šo taciņu un uzkāp kalnā. Kalna galā ieraudzīsi māju, kurā atradīsi cilvēku, kas būs tik stiprs kā mēs visi trīs kopā.

Labi. Devlers gāja pa taciņu. Uzkāpa kalnā un ieraudzīja lielu jo lielu māju, celtu no resniem baļķiem. Uz mājas sliekšņa sēdēja veca sieviņa un vērpa vilnu.

Ieraudzījusi Devleru, sieviņa pārstāja vērpt un piecēlās, lai saņemtu ciemiņu. Viņa tam vaicāja:

— Saki, dēls, — kas tu tāds esi? Kā tu šeit nokļuvi un ko meklē?

Devlers viņai izstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies, un ari to, ka vēlas izdibināt, vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks un veiklāks par viņu.

— Man tevis žēl, nabaga cilvēk, — sieviņa sacīja. — Ja tu esi šurp atnācis, tad prom bez manas palīdzēšanas netiksi. Pārradīsies mani dēli, un tev plāni klāsies. Bet es tevi pažēlošu un mēģināšu paglābt.

To pasacījusi, vecā sieviņa izurba ar vārpstiņu bedri un tajā paslēpa Devleru, virsū uzmezdama kaudzi spilvenu.

Necik ilgi, un pārradās sieviņas dēli — zvejnieki ar bagātu lomu.

— Kur tad ciemiņš, kuru šurp sūtījām? — neredzēdami Devleru, viņi vaicāja mātei.

Gudrā sieviņa saprata, ka nespēs dēlus apvest ap stūri, tālab izvilka Devleru no bedres un sadomāja to citādi paglābt. Viņa apsēdināja ciemiņu istabas vidū, bet dēlus — katru savā istabas kaktā. Pati apsēdās ceturtajā kaktā. Pēc tam lika dēliem katram pēc kārtas pūst uz Devleru: tas kā vēzēklis šūpojās no viena pūtēja pie otra. Tad viņa lika dēliem pūst visiem reizē labi stipri. Dēli nu pūta uz Devleru visi reizē. Arī sieviņa pūta, pie tam daudz stiprāk par dēliem. Viņi visi tik stipri pūta, ka Devlers negaidot pacēlās gaisā kā spārnos, izlidoja pa dūmu lūku ārā un nolaidās zemē netālu no savas sakļas.

Daudz negudrodams, Devlers metās skriet, ko kājas nes.

Pārskrējis mājās, atvilka elpu un sievai sacīja:

— Redzams, pasaulē vienmēr atradīsies kāds stiprāks ari par pašu lielāko stiprinieku!