Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Mednieka piedzīvojumi

Tāltālos vecos laikos Karačajā dzīvoja slavens mednieks, vārdā Magomets. Caurām dienām un naktīm viņš klejoja pa kalniem, medīdams un ikreiz pārnesdams mājā bagātīgu medījumu.

Taču viendien nelaimējās neko nomedīt. Viņš jau gribēja iet mājās, kad pēkšņi, pacēlis galvu, ieraudzīja gara dižskābarža galotnē tupam ērgli. Citā reizē viņš ērgli nebūtu šāvis. Bet šoreizīt ko viņam atlika darīt? Tiklīdz mednieks uzvilka stiegru, ērglis ierunājās cilvēka balsī:

— Nenogalini mani, labo šāvēj! Varbūt es kādreiz tev noderēšu. Še mana spalva! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalvu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt. — To pateicis, ērglis nometa medniekam spalvu.

Magomets pacēla ērgļa spalvu, noglabaja kabatā un devās tālāk. Viņš gāja, gāja pa mežu, līdz nonāca mežmalā. Tur ieraudzīja meža kazu. Mednieks nepaspēja vēl nomērķēt, kad kaza cilvēka balsī ierunājās:

— Nenogalini mani, labo šāvēj! Varbūt mēs kādreiz vēl satiksimies un es tev noderēšu. Ja tev ievājadzēsies manas palīdzības, pasildi manu sprogu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

To pateikusi, kaza izplūca sev vilnas kušķi un ielika to medniekam tieši rokās.

Magomets noglabāja kazas vilnas kušķi kabatā un devās tālāk, sūrodamies par neveiksmi. Tā viņš klaiņoja līdz vēlai naktij, bet nakti uzmeklēja kuplu dižskābardi, uzkāpa tajā un pazarē iekārtojās uz guļu.

No rīta mednieks nokāpa no koka, izstaigāja kalnus, mežus, ielejas, taču viss veltīgi — nekur neredzēja ne zvēra, ne putna.

Ko iesākt? Mednieks devās pie jūras. «Noķeršu kādu zivi,» viņš prātoja, «un būs maltīte.»

Magomets atnāca pie jūras, sadabūja āķi, ko allaž nēsāja sev līdzi, paņēma makšķeres auklu, pagatavotu no zirga astriem, un sāka ķert zivis. Viņš izvilka lielu jo lielu zivi, bet tā pēkšņi ierunājās cilvēka balsī:

— Palaid mani atpakaļ jūrā, medniek! Varbūt es tev kādreiz noderēšu. Še, ņem manu zvīņu! Pasildi to virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

Neko darīt, mednieks palaida zivi atpakaļ ūdenī, bet zvīņu noglabāja kabata.

Magomets devās atpakaļ uz mežu, iegāja pašā biezoknī.

Te viņš ieraudzīja kokā caunu. Nomērķēja, bet nešāva — cauna bija pārlieku skaista!

— Lai jau paliek! — mednieks noteica, ielikdams bultu atpakaļ bultu makā.

— Tencinu tevi, — sacīja cauna cilvēka balsī. — Varbūt es tev kādreiz noderēšu. Še, ņem manu spalviņu un noglabā! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalviņu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

Neko darīt, mednieks noglabāja caunas spalviņu kabatā un gāja tālāk.

Viņš gāja, gāja pa mežu un negaidot redz — stāv sakļa. Magomets nopriecājās, atvēra vārtus, pasauca saimnieku.

Sakļā dzīvoja vientuļa, veca sieviņa. Sēdēja pie pavarda un sildījās. Aiz izsalkuma viņa tik tikko spēja parunāt.

Sieviņa saņēma viesi diezgan laipni. Pasūdzējās, ka pati esot izsalkusi un tālab nespējot viņu pacienāt.

— Nu jau trīs dienas nekā neesmu baudījusi, — vecenīte sacīja. — Un ne jau es vienīgā ciešu badu. Visos apkaimes ciemos ļaudis badojas trīs dienas nedēļā.

— Kālab tad tā? — mednieks vaicāja.

Vecenīte pastāstīja:

— Mēs drīkstam ēst tikai trīs dienas nedēļā. Bet atlikušās trīs aizliegts pat suņiem riet un lopiem ganīties ganībās. Un tikai tālab, ka cietsirdīgā kņaza meita šajās dienās spēlējas ar savu burvja spoguli, kurā redz visu, kas notiek pasaulē, un negrib, ka trīs dienas no vietas kāds kustētos un traucētu viņai rotāļāties. Kņaza meita ir dižen skaista, — vecenīte stāstīja tālāk. — Neredzēta skaistule. Jau deviņdesmit deviņi precinieki ir lūguši viņas roku, taču visi aizgājuši bojā.

— Vai viņi nolika galvas kā gļēvuļi? — mednieks vaicāja.

— Nē, labais ciemiņ, tie bija drošsirdīgi vīri… Katram, kurš vēlas dabūt skaisto kņaza meitu par sievu, ir jāslēpjas no viņas trīs dienas. Viņa iziešot pie tā, kuru nespēšot atrast. Bet, kuru viņa atrod, tā galvu uzdur uz mietu žoga.

— Tad es iešu precībās pie jūsu kņazā meitas, — mednieks sacīja.

— Pielūko, ka neesi simtais, kura galva tiks uzdurta uz mietu žoga, — vecenīte nobrīdināja.

— Kam jānotiek, tā neizbēgt, — mednieks atbildēja. — Nevaru tak pamest ļaudis nelaimē!

Tā pateicis. Magomets devās uz kņaza pili. Ieraudzījusi mednieku, kņaza meita skali sacīja:

— Šim mūsu viesim ir skaista galva. Arī tā greznos mietu žogu.

Dzirdēdams šādus viņas vārdus, mednieks sacīja:

— To mēs vēl redzēsim, kur atradīsies mana galva. Tai arī uz maniem pleciem nav slikta vieta. Un tagad es, kņaze, esmu gatavs izpildīt visus tavus noteikumus.

— Labi, — kņaza meita atbildēja, — šodien paslēpies, bet tikai kārtīgi. Rīt no rīta es tevi atradīšu un ieraudzīšos tavai galvai vietu uz asā mietu žoga.

Vakarā mednieks sakūra mežā ugunskuru, sadabūja ērgļa spalvu, pasildīja to virs uguns — un ērglis tūliņ bija klāt.

— Kas tev atgadījies, medniek? — ērglis vaicāja. — Ko varu palīdzēt?

— Paslēp mani tā, lai viltīgā kņaza meita trīs dienas nespētu atrast.

Ērglis satvēra Magometu un pacēlās debesīs. Augstu uz klints ērglim bija ligzda. Tajā viņš paslēpa mednieku.

No rīta pamodusies, kņaza meita sāka meklēt. Viņa paņēma rokās spoguli un pagrieza to uz kalnu pusi. Kņaze aplūkoja mežus un upes, bet mednieku neatrada. Tad viņa pagrieza spoguli pret debesīm. Pārmeklēja sauli, mēnesi, zvaigznes, nonāca līdz biezajiem mākoņiem un te ieraudzīja ērgli, kas ar spārniem bija pārsedzis savu ligzdu. Kņaze pamanīja no spārna apakšas lienam ārā bašlika[8] stūrīti.

— Tad re, kur tu esi paslēpies! — viņa iesaucās.

Ko lai dara? … Mednieks nostājās kņaza meitas priekšā.

— Nu labi, pamēģini vēlreiz paslēpties, — cietsirdīgā kņaze sacīja. — Bet ielāgo — tikai trīs reizes tu drīksti to darīt.

Kur lai mednieks paslēpjas?

Viņš atkal aizgāja uz mežu, sakūra ugunskuru, sadabūja kazas vilnas sprogu un to pasildīja virs uguns. Meža kaza tūliņ bija klāt.

— Esmu gatava tev palīdzēt, labais medniek, — viņa sacīja.

— Paslēp mani uz trim dienām tā, lai viltīgā kņaza meita nespētu atrast, — mednieks palūdza.

— Turies, medniek, man aiz ragiem, pie tam cieši, cieši!

Vienā mirklī kaza viņu aizveda pāri kalniem un mežiem, jūrām un upēm uz augstu klinti, kur paslēpa viņu alā, bet pati aizsegdama notupās alas priekšā.

No rīta kņaza meita piecēlās un sāka meklēt. Paņēmusi rokās spoguli, viņa pagrieza to pret debesīm — pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad sāka pārmeklēt mežus un upes, pārlūkot kalnus. Te augstas klints galā viņa ieraudzīja kalnu kazu, kas notupusies aizsedza alas ieeju. Bet pa spraudziņu viņa pamanīja pelēku apmetņa malu. Kā gan kaza bija tik neuzmanīga!

— Ei, puis! — kņaza meita iesaucās. — Lien ārā no alas un teci šurp! Mans mietu žogs jau sen tevi gaida.

Ko lai dara?… Mednieks nostājās kņaza meitas priekšā.

— Pamēģini vēl trešo, pēdējo, reizi noslēpties, — kņaza meita atvēlēja. — Kazi, tev palaimējas!

Kurp mednieks lai dodas? Viņš no jauna aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja zivs zvīņu, pasildīja to virs uguns. Un viņa priekšā nostājās zivs.

Mednieks viņai izsūdzēja savas bēdas.

— Seko man pakaļ, — zivs sacīja.

Viņa aizveda mednieku pie jūras. Tur pati — plaukš! — ūdenī un pēc brītiņa iznira laukā, vezdama lielu zivi. Lielā zivs ieplēta rīkli labi platu un norija mednieku. Tad ienira dzelmē līdz pašam jūras dibenam un nogūlās smiltīs.

No rīta kņaza meita piecēlās, paņēma rokās spoguli un pagrieza to vispirms pret kalniem, tad pret debesīm, lai pārmeklētu sauli, mēnesi, zvaigznes; pēc tam pārlūkoja mežus un upes. Viss veltīgi. Pēdīgi viņa sāka pārmeklēt ūdens atvarus un visdziļākajā jūras dzelmē pamanīja lielo zivi. Kņaza meitai šī zivs likās diezgan aizdomīga, un viņa ilgāk aizkavējās pie tās ar spogulīti.

Te zivs nožāvājās, un tās vēderā kņaza meita ieraudzīja mednieku.

— Skat, kur tu esi paslēpies, puis! — viņa priecīga iesaucās.

— Nāc vien laukā no savas slēptuves!

Ko darīt? … Mednieks devās uz kņaza pili.

— Saki — kurš miets tev vislabāk patīk? — zobodamās vaicāja kņaza meita. — varbūt šis? vai, re, šis? — bet pati, tā runādama, nenovērš no puiša acu.

— Nedzīvai galvai katrs miets ir derīgs. Lūdzu, atvēli man vel reizīti paslēpties, — mednieks sacīja.

— Labi, — kņaza meita bija ar mieru, — paslēpies!

Kurp lai dodas mednieks? Viņš atkal aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja caunas spalviņu, pasildīja to virs uguns. Un cauna mirklī bija klāt.

— Es esmu šeit, — viņa smalki iepīkstējās.

Mednieks izstāstīja caunai par savu bēdu, un cauna viņam sacīja:

— Tevi noslēpt no kņazes acīm nav viegli. Bet es pamēģināšu … Paņem mani aiz ausīm un ar spēku velc uz savu pusi.

Mednieks tā izdarīja, kā cauna lika. Un kas notika? … Cauna nometa ādu, un tai apakšā pavizēja zelta vilna.

Tagadiņ ielien manā ādā un izliecies par beigtu. Nemaz nekusties. Es tevi atstāšu kņaza pils priekšā. Iegaumē — nekusties! Un gaidi, kas notiks.

Mednieks paklausīja caunu, ielīda viņas ādā, un cauna aizšuva ādu ciet tā, ka nebija pamanāma ne vīlīte, tad aizvilka mednieku pie kņaza pils un atstāja žogmalē.

No rīta pamodās kņaza meita, paņēma rokās burvju spoguli.

Pa tam kalpi viņai pavēstīja:

— Kņaze, pie vārtiem atradām beigtu caunu. Lielu caunu! Un cik skaists tai akots!

Kņaza meitai patika caunas spalva. Viņa sacīja:

— Atstājiet caunu man pie kājām. Ar tās ādiņu es apšūšu savam tērpam apmali.

Tā pateikusi, sāka meklēt mednieku.

Viņa pagrieza spoguli pret debesīm — pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad pārlūkoja kalnus un upes, mežus un jūras. Meklēja gan zemē, gan zem zemes, gan ūdens atvaros, gan dziļās dzelmēs. Bet nekur mednieku neatrada!

Pievakarē, pagalam nogurusi, kņaza meita sacīja:

— Nāc laukā, puis, lai tu būtu kur būdams!

Mednieks atārdīja caunas ādu un nostājās kņazes priekšā.

Kņaza meita aiz dusmām nosvieda spoguli zemē — tas saplīsa sīkās lauskās.

Mednieks sapulcināja visus apkaimes ļaudis un tiem sacīja:

Tagad spogulis vairs nekalpos kņaza meitai, jo zaudējis savu burvestības spēku. Es došos prom, bet cietsirdīgo kņazi atstāšu jūsu pašu taisnīgai tiesai.